Izlases un fanu mēģinājums Rīgā – Daugaviņa otrā jaunība, neizpārdotie mači un “nepieņemtais” sauklis

Latvijas hokeja izlasei pirms gaidāmā pasaules čempionāta palicis tikai viens mačs – 4. maijā izbraukumā pret Dāniju. Tādējādi nedēļas nogalē notikušās pārbaudes spēles pret Šveici Rīgā var uzskatīt par ģenerālmēģinājumu gan valstsvienībai, gan arī līdzjutējiem. Apmeklējot abas spēles arēnā secinājums ir viens – ir pie kā piestrādāt gan komandai, gan arī cilvēkiem tribīnēs.

Kad pēc otrā mača pret Šveici (5:1) komentāros ieraudzīju kāda līdzjutēja pārliecību par to, ka šogad nu jau noteikti būs medaļas, iesmējos tā, ka autobusā apkārt sēdošie cilvēki sāka nervozi skatīties manā virzienā. Izlases sniegums jāvērtē nevis pēc viena konkrētā mača vai trešdaļas, bet kopumā, un šajās divās spēlēs bija daudz tādu momentu, kuri vēl joprojām uztrauc.

“To ir grūti pateikt, par cik procentiem jau esam gatavi turnīram,” vienā no pēcspēles preses konferencēm teica valstsvienības galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Lai vai kā, bet līdz pasaules čempionātam palikušas mazāk nekā divas nedēļas, un šis jau ir tas laiks, kad negribētos redzēt neprecīzas piespēles situācijās, kad apkārt nav pretspēlētāju. Diemžēl vairākas šādas epizodes bija vērojamas, it īpaši pirmajā spēlē, kurā viss gāja smagāk. Tieši pirmais zaudētais mačs (3:5) par komandu izsaka daudz vairāk nekā uzvarētais. Ne jau tāpēc, ka gribu uzlikt uz Latvijas izlases zaudētāju birku. Bet tāpēc, ka, pēc paša Vītoliņa vārdiem, spēlētāju labākās īpašības var redzēt ciešā mačā, kurā ir lielāks spiediens. Tāpēc uzvarai pār Šveici mūs noteikti nevajadzētu iemidzināt – tas nenozīmē, ka PČ redzēsim līdzvērtīgus rezultātus, it īpaši tajā turnīra nogrieznī, kad četru dienu laikā paredzētas spēles pret Kanādu, Slovākiju un Čehiju.

Vītoliņš par paaudžu maiņu, Daugaviņa atgriešanos, Dārziņu asistenta amatā un “Dinamo” sagrāvēm

Neesmu #vissirslikti piekritējs, tikpat kā neesmu tendēts valkāts rozā brilles. Ir redzētas gan labas, gan sliktas lietas. Ja būtu jāizceļ kāds no spēlētājiem, tad tas noteikti būtu Toms Andersons, kurš ne tikai labi iejuties pirmajā maiņā ar Kasparu Daugaviņu un Rodrigo Ābolu, bet arī demonstrējis labu humora izjūtu. “Ja man ir tādi partneri un nevarētu gūt punktus, tad man nav ko darīt hokejā,” teica uzbrucējs otrās spēles pirmajā pārtraukumā, lūdzot komentēt savu vārtu guvumu. Kopā Šveices pēc spēka otrās līgas čempionam trīs (1+2) punkti divos mačos un arī virkne citu lietderīgo darbību.

Lieliski sevi pierādīja arī 19 gadus vecais Dans Ločmelis, kurš gadumija bija pamanāms U20 izlases sastāvā, atzīmējoties ar trīs goliem, bet arī pieaugušo komandā viņš bija pamanāms. Pirmajā spēlē Zviedrijas hokeja sistēmu izgājušajam uzbrucējam realizēts pēcspēles metiens, otrajā mačā viņam arī vārtu guvums. Ločmelis nepazuda maiņā ar tādiem pieredzes bagātiem vīriem kā Miks Indrašis, Ronalds Ķēniņš un Roberts Bukarts. “Viņš progresē ar katru spēli un, ja tā turpinās, tad būs augstas klases spēlētājs,” teica Vītoliņš, izvairoties no tiešās atbildes uz jautājumu, vai Ločmelis sevi pietuvojis pieteikumam uz pasaules čempionātu.

Dans Ločmelis (nr. 85) | Foto: Guntis Lazdāns / LHF

Tomēr vislielākais prieks man personīgi ir par Kasparu Daugaviņu. 34 gadus vecais uzbrucējs laukumā gāja ar “C” uzšuvi un ar savu sniegumu atgādināja to īsto Daugavu, kādu bijām pieraduši redzēt viņa labākajos gados. Pirmajā mačā rezultativitātes ziņā viņš bija pamanāmāks nekā otrajā, bet arī uzvarētajā spēlē Kaspars neslinkoja – veidoja momentus sev un partneriem. Varam tikai papriecāties par to, ka gadā, kad papildinājums no Ziemeļamerikas nebūs tādos daudzumā, kādā tika cerēts, Daugaviņš atgriezies izlasē. Un Kaspars pierāda, ka viņš šajā līmenī var spēlēt. Ar to vien atšķirību, ka agrāk kombinācijas ar Lauri Dārziņu tika apspriestas laukumā, bet tagad – uz soliņa.

Lauris Dārziņš un Kaspars Daugaviņš | Foto: ekrānšāviņš

Ja būtu jārunā par to, kas nepatika, tad spēles snieguma ziņā tā, protams, ir nestabilitāte. Komandai bijuši dažādi periodi – gan labi, gan arī izgāzti. Galvenais mīnuss pagaidām, protams, ir realizācija. Esmu tālu no domas, ka arī PČ mačos pretinieku vārtos lidos tādas ripas, kuras dažās epizodēs ielidoja šveiciešu cietoksnī šajās divās spēlēs. Jo bija gan vārtsargu kļūdas, kuras PČ līmenī diez vai tiks atkārtotas, gan arī situācijas, kad veiksme stāvēja blakus. Tajā pašā laikā ir nerealizēts divu minūšu lielais vairākums pirmajā spēlē, kurā, kā teica Vītoliņš, pietrūka labu un akcentētu metienu. Otrajā spēlē bija fantastisks vairākums ar Ābola golu, bet pārējie vairākumi neizskatījās pārdomāti, un daudz laika tika tērēts ripas piespēlēšanai pa uzbrukuma zonu un to nogādāšanai aizsargiem, kuru metieni lidoja garām.

Vēl viens moments, ko gribētos izcelt, ir gaisotne. Abus mačus apmeklēja liels skaits līdzjutēju, vairāk nekā seši tūkstoši katru. Bet ir jautājums Latvijas hokeja federācijai (LHF) – es saprotu, ka dažus cilvēkus varētu atbaidīt cenas uz Latvijas izlases spēlēm pasaules čempionātā, kas ir iemesls, kādēļ uz atklāšanas spēli Latvija – Kanāda vēl joprojām ir pieejamas ap 200 biļešu. Bet nepiepildīt arēnu uz vienīgajiem pārbaudes mačiem savās mājās pirms turnīra?

Latvijas fanu sektors hokeja izlases spēlē | Foto: Guntis Lazdāns / LHF

Spēļu laikā uz “Arēnas Rīga” kuba ik pa laikam tika atgādināts par iespēju no 28. līdz 29. aprīlim iegādāties biļetes ar atlaidi līdz 20%, ievadot kodu IZLASE23. Tas tika pasniegts kā dāvana faniem, kuri klātienē atbalsta izlasi, taču pēc būtības tas ir spļāviens sejā tiem cilvēkiem, kuri jau kādu laiku iepriekš saplānojuši savu atvaļinājumu vai brīvdienas un iztērējuši vairākus simtus eiro par to, ko citi cilvēki pēdējā brīdī varēja saņemt par lētāku naudu.

Ja kāds neatceras, tad decembrī orgkomitejas pārstāvis Edgars Buncis uzsvēra, ka cenas netiks pazeminātas. Tagad izrādījies, ka tāda iespēja ir, bet vai nav par vēlu? Jo uz grupu turnīra noslēdzošo spēli vēl ir pieejamas vairāk nekā 2000 biļešu, savukārt uz priekšpēdējo maču pirms Kazahstānu raksta tapšanas brīdī varēja izvēlēties no 3983 vietām! Pats nepārbaudīju, bet, kā rakstīja komentāros, tad ievadot kodu IZLASE bez cipariem, uz dažiem mačiem varēja dabūt pat 50% atlaidi, kas izskatās pēc kaut kādas tehniskās kļūdas. Gribētos cerēt, ka tiem cilvēkiem, kuri šo iespēju izmantojuši, biļetes netiks anulētas.

70% no biļetēm uz PČ spēlēm Rīgā iegādājušies ārzemnieki, cenas pazemināt neplāno

Un, visbeidzot, par faniem. Es neattīstīšu dažu kolēģu pārdomas par to, ka Latvijas hokeja fanu kultūra, teiksim tā, apstājusies sava attīstībā. Bet ir viens ļoti raksturīgs moments. Aprīlī sadarbība ar sponsoriem tika rīkots saukļu konkurss, par tā uzvarētāju kļūstot “Celies! Cīnies! Latvija!”. Vienmēr esmu par šādām lietām, jo 20 gadu laikā, kopš vairāk vai mazāk aktīvi sekoju hokejam, gribētos dzirdēt ko vairāk par “Sarauj” un “Vai tu zini mana mīļā”. Tomēr spēļu laikā izrādījās, ka fanu sektorā nav lielas saprašanas par to, kā tad īsti to pareizi kliegt un kādu ritmu jāsit bungās. Diemžēl tā mēdz notikt, kad iniciatīva nāk “no augšas”, jo, lai cik aktīvs bija Armands Simsons, šis sauklis tā arī pilnvērtīgi neiekļāvās fanu arsenālā.

Vēl ir laiks, lai visu kārtīgi izmēģinātu. Jo, ja jau esam uzņēmušies rīkot hokeja svētkus visas hokeja pasaules priekšā, tad arī jāizmanto šī iespēja pēc pilnās programmas, jo diez vai tuvākajos 10-15 gados mums vēl būs šāda iespēja. Atceramies par to!