Jučers par laiku Rīgas “Dinamo”, spēlēšanu pret NHL hokejistiem un nākotni

Māris Jučers, sportazinas.com
Māris Jučers | Foto: Ģirts Gertsons

32 gadus vecais ir trīskārtējais Latvijas čempions un Francijas kausa ieguvējs. Viņa kontā ir 38 spēles Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) Rīgas “Dinamo” sastāvā. Paspēlējis Kazahstānas un Eiropas klubos, viņš atgriezies Liepājā, kur pakāpeniski gatavojas karjeras beigām pēc četriem-pieciem gadiem.

Ekskluzīvā intervijā “Sportazinas.com” vārtsargs pastāstīja par to, kas viņam pietrūka, lai nostabilizētos “Dinamo”, ar ko Kriss Holts atšķiras no Mikaela Telkvista, ka arī atklāja, kāpēc viņš pirms diviem gadiem sāka aizdomāties par karjeras turpināšanu vēju pilsētā.

“Komanda gribēja izkrist uz zemāku divīziju, tad viņi arī lika mani vārtos”

Esi atpakaļ Liepājā pēc astoņu gadu pārtraukuma. Kas ir mainījies vietējā hokejā?
Tagad ir cita organizācija. Toreiz naudas bija vairāk, līdz ar ko arī līmenis bija nedaudz profesionālāks. Arī pats esmu mainījies un dažas lietas uztveru savādāk. Kad savulaik atbraucu uz [Liepājas] “Metalurgu”, man bija kādi 20 gadi. Mani uztvēra kā trešo vārtsargu, biju jaunais hokejists bez pieredzes, tikai trenējos (2007./2008. gada sezonā Jučers virslīgā aizvadīja četras spēles, sportazinas.com). Pēdējā gadā mēs ar Žabiku (Dmitriju Žabotinski) tās spēles jau dalījām uz pusēm.

Pirms tām tu spēlēji Zviedrijas trešajā līgā. Kā tu tur nonāci?
17 gadu vecumā aizbraucu uz Zviedrijas junioru līgu, jo Latvijā man nebija kur spēlēt. Bija treniņu vārtsargs “Zemgale/LLU” komandā. Gāju desmitajā klasē un trenējos, sezonas laikā neaizvadīju nevienu maču. Man palīdzēja aizbraukt uz Zviedriju, kur spēlēju gan U18, gan U20, arī mācījos skolā, jo tur ir tāds noteikums. Trešajā gadā tiku līdz pieaugušo komandai, kas spēlēja tajā trešajā līgā. Viņiem gāja švaki, klubs ne uz ko nepretendēja, vairāk gribēja izkrist uz ceturto līgu, lai ir vieglāk ar finansēm. Tad viņi arī lika mani vārtos (2006./2007. gada sezonā Jučers stājās Tīringes “SoSS” vārtos 24 cīņās).

Latvija nebija kur spēlēt, jo neviens neuzticējās?
Jā, tolaik 17-18 gadu vecumā hokejistam bija jātiek pieaugušo komandā. Man tas bija nereāli.

Kas noticis ar Latvijas virslīgas līmeni?
Cik man nācies pasekot, tad vienā brīdī līmenis bija diezgan nokrities, tagad ar katru gadu tas pa solīti ceļas. Arī Liepājā viss ir profesionāli, daudzi audzēkņi atgriezušies, kas uzreiz paceļ komandas un čempionāta līmeni.

Ko tu domā ar vārdu profesionāli?
Man vienkārši patīk, kā tiek organizēti treniņi un citas lietas. Ir ledus treniņi, sausie treniņi, baseins, svaru zāle. Darbojamies gan no rītiem, gan vakaros. Es gan no rītiem netieku, jo strādāju. Mums ir arī fiziskās sagatavotības treneris, nezinu, vai citās virslīgas komandās tāds vispār ir. Redzu, kā tiek organizēti izbraukumi. Esmu spēlējis komandās ar daudz lielākām algām, bet kur bija problēmas. Vārtsargiem ir savs treneris, man patīk mūsu sadarbība, viņš vienmēr pamana nianses, kuras es pats spēles laikā neredzu.

Cik ir brīvdienas?
Viena diena nedēļā, parasti tā ir svētdiena.

Kāds ir hokejs virslīgā?
Latvijā tas ir pasīvāks salīdzinājumā ar citām vietām, kur esmu spēlējis. Vairāk pievērš uzmanību aizsardzībai, vairāk saspēlējas. Gadās, ka arī pie 100% izdevības nevis met, bet izdara piespēli, tā nav precīza un moments ir palaists garām.

Šobrīd esi vecākais spēlētājs komandā. Tā ir papildus atbildība?
Agrāk biju pats jaunākais, tagad pats vecākais (smejas). Esam tāds bariņš ar pieredzējušākajiem hokejistiem, visi kopā cenšamies sapurināt komandu, iedot kādu padomu. Nav tā, ka es individuāli uzstātos komandas priekšā. Dažreiz mēdzu pajokot.

Atgriezties Liepājā bija tavs lēmums?
Jau vairākus gadus pirms tām runāju ar kluba pārstāvjiem, vēl tad, kad bija vecā organizācija. Man ir ģimene Liepājā, divi bērni un pēdējos gados spēlēt ārzemēs bija grūti. Ļoti gribēju palikt mājās, bet iepriekš mums neizdevās atrast kopsaucēju ar klubu. Šogad tas sanāca, un te nu es esmu.

Tu pieminēji, ka strādā. Vai tas ir saistīts ar hokeju?
Nē, nav. Esmu UPB darbinieks (viens no Latvijas vadošajiem industriālajiem koncerniem). Komandas vadībā palīdzēja iekārtoties. Sāku strādāt vasarā, lai varētu vairāk nopelnīt. Plus tā ir iespēja gatavoties pēchokeja dzīvei, lai nebūtu jāsāk no baltas lapas.

Domā, ka pēc karjeras beigām hokejā nestrādāsi?
Pagaidām grūti teikt. Pašlaik bērnu trenēšana mani neaizrauj. Nezinu, kā būs pēc diviem-trīs gadiem. Gribētos arī kaut kur pamācīties.

Māris Jučers, sportazinas.com
Māris Jučers | Foto: Ģirts Gertsons

“Nebija kāds, kas piezemē vai pamāca, iedod padomu”

Pēc četriem gadiem Liepājā tu nonāci “Dinamo”. Kā tu vērtē tur pavadīto laiku?
Pirmā sezona bija vienkārši vau. Brauc visur un skaties, mute vaļā. Otrajā sezonā jau aptuveni zināju, kas un kā notiek. Vairāk sāka prasīt rezultātu, arī pats gribēju spēlēt labāk. Tieši otrā sezona bija grūta, ne tikai psiholoģiski. Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) viss notiek intensīvāk, vajag vairāk spēka – ne tikai laukumā, bet arī garajos izbraukumos. Sezonas vidū jau jūtams nogurums pēc visiem pārlidojumiem. Bet bija labi, man patika.

Vai tu domāji, pirms pieņemt “Dinamo” piedāvājumu?
Nedaudz aprunājos ar tēti, bet bija skaidrs, ka diez vai tāda iespēja tiks piedāvāta otro reizi.

Tavi komandas biedri bija Kriss Holts un Mikaels Telkvists. Ko tu no viņiem iemācījies?
Viņi ir ļoti dažādi. Holts baigi viegli visu uztver, vienkārši peld pa straumi un neiespringst, spēlē ģitāru un priecājas. Ielaistie vārti Krisu neietekmēja, viņam tāpat viss bija labi. Tas nav slikti, jo tādā spiedienā arī jāspēj būt drusku atbrīvotam. Telkvists tāds profesionālāks, gan treniņos, gan spēlēs. Viņš arī visu laiku uzmundrināja mani, lai es katru ritu centīgi strādāju.  

Kāpēc tev neizdevās kļūt par komandas pamatvārtsargu?
Otrās sezonas sākumā man uzticējās un es spēlēju daudz. Labi aizvadījām divus pirmssezonas turnīrus, abos mani atzina par labāko vārtsargu. Likās, ka viss ir pēc plāna. Tad sākās sezona, neizdodas uzvarēt, tad atkal neizdodas uzvarēt un sāk rasties šaubas par sevi. Nezinu, varbūt tas ir pieredzes trūkums, nosēdos emocionāli, tad arī fiziski. Varbūt baigi sapriecājos sezonas sākumā, kad viss gāja labi, sadomājos, ka visa sezona būs tāda. Nebija kāds, kas piezemē vai pamāca, iedod padomu. Ir grūti, ja pirms tam neesi spēlējis tādā līmenī. Pēc ielaistiem vārtiem sāku domāt, ka manas kļūdas dēļ mēs zaudējām, lai gan ne vienmēr tā bija. Rezultātā vairāki faktori kopā neļāva man nostiprināties komandā, sezona nebija spilgta nedz man, nedz visam “Dinamo”.

2013. gadā kļuvi par Cerības kausa ieguvēju. Vai šādi turnīri ir vajadzīgi?
Nē, tas ir bezjēdzīgi. It kā ir neliels mierinājums, ka tu vari noslēgt sezonu uz pozitīvas nots, bet… Ne jau par velti šo pasākumu ātri aizvēra ciet.

Tava karjera turpinājās “Dinamo/Juniors” komandā Latvijas čempionātā. Vai bija cerība, ka atgriezīsies KHL?
Jā, bija. Toreiz man vasarā teica, ka pagarinās līgumu, es mierīgi gatavojos, bet pirms kāda pārbaudes turnīra salauzu pirkstu. Tad “Dinamo” pārdomāja, teica, lai trenējos un pierādu sevi, ja izdosies, tad tikšu sastāvā. Sākās sezona, es trenējos ar junioriem, nekādus variantus īpaši nemeklēju, negribēju braukt, jo man piedzima meita. Arī viņiem tas bija izdevīgi – ja kādam vārtsargam ir trauma, tad esmu tepat blakus.

2012. gadā tu aizvadīji četrus periodus pasaules čempionātā. Ko atceries no tiem brīžiem?
Sajūtas bija nereālas. Labi nospēlēju draudzības mačos, neraustījos. Debijas spēlē pasaules čempionātā aizvadīju vienu periodu un neko neielaidu (14. maijā Jučers atvairīja piecus metienus trešajā trešdaļā pret Dāniju). Pret zviedriem jau citi ieroči nāca pretī, komanda ar vairākiem NHL večiem. [Ēriks] Kārlsons uzmet pa vārtiem, tu noķer un jūties forši. (spēle noslēdzās ar 0:4, sportazinas.com).

Jānis Kalniņš teica, ka “Dinamo” viņu izmantoja kā lēto darbaspēku? Tev ir līdzīgas domas?
Mani paņēma no Liepājas, kas jau bija pārsteigums. Jā, spēlēju par to pašu minimālo [atalgojumu], bet man nebija sajūtas, ka mani kāds izmanto. Gluži pretēji – man deva iespēju sevi pierādīt, spēlēt augstā līmenī. Nebiju nekāds top-vārtsargs, vienkārši pirms tam aizvadīju labu sezonu Baltkrievijas čempionātā.

Māris Jučers, sportazinas.com
Māris Jučers | Foto: IIHF

“No Krakovas vienmēr braucām kopā ar policijas mašīnu”

Pēc “Dinamo/Juniors” tu aizbrauci Kazahstānu. Tas bija kultūršoks?
Šoks nebija, bet jā, atšķirības tur ir. Lietas notiek savādāk, it īpaši sadzīvē. Hokejā jau īpaši nemainās, laukums ir tas pats. Infrastruktūra nebija līdz galam sakārtota, lai gan klubiem ir lieli budžeti. Tur maksāja lielas algas un arī daudz prasīja, nav svarīgi, vai tev ģērbtuvē kaut kas pietrūkst, vai kā. Mēs maksājam, tu rādi rezultātu. Ja negribi, tad brauc prom.

Par Kazahstānu dzirdēts daudz dažādu stāstu no hokejistiem. Tev arī kaut kas ir?
Nekā īpaši nav. Spēlēju pie trenera Istomina, par viņu vien daudz kas ir rakstīts, cik viņš ir stingrs, kādi viņam ir treniņi. Mēs pusotru mēnesi gatavojamies sezonai Kandavā, pēc tam kājas sāpēja vienu mēnesi. Bet es nesūdzos, visu sezonu normāli varēju dot vaļā. Viņš vienmēr būvēja čempionu komandu, kurš nespēj izpildīt prasības, tas nav vajadzīgs. Tādā gaisotnē saliedējas kolektīvs, spēlētāji turas kopā.

Pēc diviem gadiem Āzijā tu pārcelies uz Poliju. Kāds ir viņu hokejs?
Ļoti labs. Ja neskaita mājas, tad tieši tur man patika visvairāk. Novitargā bija fantastiska attieksme pret leģionāriem, man nodrošināja ekipējumu, laba dzīvošana, labi apstākļi, viss, kā es gribēju, arī pati komanda bija līmenī. Traki līdzjutēji, no Krakovas vienmēr braucām kopā ar policijas mašīnu. Par stilu – tāds kanādiešu hokejs, daudz kaujas, met. Man ļoti patika, būtu palicis vēl, bet tur bija algas kavēšanās, nevarēju atļauties divus-trīs mēnešus gaidīt naudu.

Tālāk bija Francija. Ir viedoklis, ka tur neprot spēlēt hokeju
Tur katrā komandā pirmās vijoles spēlē kanādieši, kuriem ir vismaz Amerikas hokeja līgas (AHL) pieredze. Hokejs tur tiešam ir labs, bet es biju Lionā – lielā pilsētā. Tur ir forši, bet man kaut kā neaizgāja, varbūt tāpēc, ka visu laiku gribēju mājās, man bija piedzimis otrais bērns. Man pašam komfortablāk ir nelielā pilsētā, kad līdz hallei varu aiziet ar kājām. Francija bija tā, ka atbrauc uz halli svētdien, bet tā ir ciet. Tad jāpavada stunda atpakaļceļā.

Vēl pirms atgriešanās tu uzspēlēji Austrijas klubā “Lustenau” Alpu hokeja līgā
Tur arī bija forši. Ne pārāk liela pilsēta, manā stilā. Pašam sava ģērbtuves atslēga, nāc un trenējies, kad gribi. Decembrī mani atbrīvoja, par ko pašam bija liels pārsteigums. Teica, ka viss ir kārtībā, vienkārši neesmu īstais cilvēks šai komandai. Dīvaini, bijām līderu trijniekā, lai gan iepriekšējā sezonā komanda pat neiekļuva “play-off”. Statistika arī bija OK. Pēc tam izsecināju, ka viņiem laikam parādījās labāks variants, jo viņi paņēma citu vārtsargu – kanādietis, draftēts. Decembrī atbraucu mājās un tā arī nosēdēju līdz līgumam ar “Liepāju”.

Kur bija lielākais spiediens?
Ārzemēs – Kazahstānā, bet visgrūtāk šajā ziņā bija “Dinamo”. Lielāka atbildība, jo spēlē savu skatītāju priekšā, arī pašam gribējās nostiprināties, lai varētu pavadīt šeit ilgāku laiku. Ārzemēs mani jau neviens nezina, ja kaut kas neizdodas, tad uz redzēšanos

Ja tu tagad saņemtu naudīgu piedāvājumu no ārzemēm, vai piekristu?
Pirms sezonas bija viens izdevīgs, es atteicos. Biju parakstījis līgumu ar “Liepāju” un tad pēc pāris dienām parādījās variants Polijā. Protams, varētu visu sakārtot, pateikt, ka es jūs uzmetu, jo man iedeva daudz lielāku algu. Vienalga, cik naudas iedotu, es tiešām gribēju palikt mājās. Arī ar aģentu izrunāju, lai viņš pagaidām mani netraucē, jo domas mainīsies, tad viņš to uzzinās.

Cik ilgi tu vēl gribētu spēlēt?
Četrus gadus mierīgi varētu. Šo gadu laikā neesmu sevi samocījis fiziski, citi šajā vecumā izskatās sliktāk. Varbūt tāpēc, ka esmu vārtsargs, man nav jāsitas pa bortiem. Daudz kas ir atkarīgs no sajūtām un vēlmes, cik ilgi mani tas aizraus. Spēlēt spēlēšanās dēļ nav vērts. Domāju, ka, ja sajutīšu, ka vairs nevelku, tad noslēgšu karjeru. Nekad neesmu sevi mānījis un nav vēlmes mānīt citus. Ja negūsti prieku, tad kāda jēga katru vakaru nākt uz treniņu ar šķību seju?

Ko tu sev novēlētu?
Veiksmīgu karjeras turpinājumu nākamajos gados. Šobrīd jūtos ļoti labi, laikam tāpēc, ka gribēju atgriezties, katru vakaru domāju par to, lai aizbrauktu pie ģimenes. Kad esi ārzemēs, tad visu laikā jādomā, cikos tu cēlies, ko tu ēd, kad tu atpūties. Tagad šāda spiediena nav. Nav svarīgi, laba spēle vai slikta, es to izbaudu. Tad atbraucu mājās un vienkārši izbaudu laiku ar ģimeni. Nav viegli, bet tāds dzīves stils mani apmierina.

Mārijs Jučers, sportazinas.com
Mārijs Jučers | Foto: Podhale Nowy Targ

2
Tavs viedoklis

avatar
2 Comment threads
0 Thread replies
0 Followers
 
Most reacted comment
Hottest comment thread
2 Comment authors
tempnatertayrabs Recent comment authors
  Subscribe  
jaunākie vecākie vērtētākais
Paziņot par
tayrabs
Biedrs
tayrabs

oh..

tempnater
Biedrs
tempnater

https://badoo.red – iepazīšanās vietne pieaugušajiem, kuri vēlas atrast partneri, lai nodarbotos ar seksu