“Kā fēnikss no pelniem atdzimis” – šķēpmetējs Suntažs par smago ceļu līdz Eiropas čempionātam
Šķēpmetējs Krišjānis Suntažs sarunā ar “Latvijas Televīziju” dalījies iespaidos par kvalificēšanos Eiropas čempionātam un ceļu līdz tam.
25 gadus vecais Suntažs ir viens no septiņiem Latvijas vieglatlētiem, kurš augustā piedalīsies Eiropas čempionātā. “Ceļš ir bijis diezgan smags un garš. Šie man vispār būs pirmie nozīmīgie mači pie pieaugušajiem – iepriekšējos piecos vai sešos gados pat nebiju tuvu tam. Šogad nācās kārtīgi pasvīst – izbraukāju pusi Eiropas, krāju ranga punktus, un beigās punktiņi sakrājās un esmu iekšā! Protams, nogurums ir sakrājies – to varēja redzēt arī Latvijas čempionātā pēc rezultātiem. Tagad ir divas nedēļas, kurās mierīgi jāsagatavojas un jāiedod ķermenim viss nepieciešamais,” stāstīja Suntažs.
Suntažs 2019. gadā izcīnīja sudraba medaļu Eiropas U20 čempionātā, taču pēcāk cīnījās ar vairākām veselības likstām un tikai šosezon pilnvērtīgi atgriezās sacensību apritē. “Ziemā, gatavojoties sezonai, mans mērķis nebija atgriezties un tikt uz Eiropas čempionātu. Godīgi sakot, darīju to nopietni, bet trenējos sava prieka pēc. Taču ziemas čempionātā sasniedzu 77 metrus, kas bija trešais labākais rezultāts manā karjerā. Tad nodomāju – varbūt kaut kas briest!”
“Uzreiz piesēdos pie datora, un, tā kā man nav menedžera, pats gāju cauri sacensību kalendāram, rakstīju e-pastus organizatoriem: “Sveiki, esmu tas un tas, gribu pie jums startēt.” Lielākoties atbilde bija: “Nopērc pats biļeti un brauc”. Un tā arī darīju. Dažviet atmaksāja ceļa izdevumus, bet pārsvarā pats ieguldījos, braucu, metu un cerēju, ka ar rezultātiem izdosies to biļeti “atsist” atpakaļ. Bet lielākoties tā arī sanāca. Dažreiz sanāca startēt katru nedēļu, un pirmajā sezonā pēc atgriešanās šādā līmenī ķermenis to, protams, lika just,” atzina Suntažs.
“Paskatījos uz visu no malas un sapratu, ka…”
“Es esmu simtprocentīgs amatieris. Arī visu ziemu trenējos kā amatieris – kad varēju, tad trenējos, kad nevarēju, tad netrenējos. Bija vakari, kad vakariņas ēdu stundu pirms gulētiešanas. Darīju labāko, ko varēju, bet tas parāda, ka arī ar pilna laika darbu var sasniegt augsta līmeņa rezultātus. Paralēli vēl nepilna laika klātienē studēju fizioterapiju. Galva man ir traka, sociālās dzīves īsti nav, bet tomēr tā vieglatlētikas karjera ir nedaudz atdzīvojusies. Cerams, ka parādīsies vēl kāds labāks rezultāts un ka šis nav noslēgums, bet gan jauns sākums.”
“Praktiski piecus gadus cīnījos, bet savu iemeslu dēļ nevarēju pat 70 metrus aizmest. Pagājušajā gadā vienam medijam teicu, ka karjeru neesmu beidzis, bet patiesībā ģimenei jau biju pateicis, ka viss – pietiek, vairs negribu. No vieglatlētikas nedaudz attālinājos, uzspēlēju basketbolu, hokeju, gāju uz svaru zāli. Paskatījos uz visu no malas un sapratu, ka arī ar mazākiem rezultātiem joprojām bija forši mest šķēpu. Domāju – cilvēki savos hobijos ieguldās vēl trakāk, kāpēc gan mans hobijs nevarētu būt šķēpmešana? Pamēģināju, bet ar laiku tas atkal iegāja tādās sliedēs, ka to darīju ar diezgan profesionālu attieksmi, jo citādi rezultāts nenāk.”
Iepriekš minētajā U20 čempionātā Suntažs sasniedza savu personīgu rekordu, šķēpu aizmetot 79,23 metru tālumā. “Es tagad pat nevaru saprast, kā to varēju izdarīt,” par savu karjeras labāko metienu sacīja Suntažs. “Tagad esmu daudz stiprāks, daudz lokanāks, morāli nobriedušāks… Pēc tam sekoja pleca operācija. Šķēpmetējam plecs ir tas pats, kas pianistam pirksti – nākamos piecus gadus vienkārši “muļlājos”. Pa vidu bija arī citas traumas, treneru maiņas un vēl daudz dažādu apstākļu. Nekad jau nav viens iemesls, kāpēc neizdodas – tas vienmēr ir vairāku faktoru kopums.”
“Protams, bija arī spiediens. Sāc just, ka cilvēki uz tevi skatās “šķībi” – ko tu tur vēl mēģini, ej strādā, met mieru. Ar laiku arī pats sāc domāt, vai varbūt tiešām jāliek punkts. Pirmos divus vai trīs gadus mani uz priekšu vilka ticība sev. Nākamos divus gadus es sev vairs īsti neticēju, bet turpināju darīt ieraduma pēc, jo likās, ka tā vienkārši ir jādara. Beigās izdzisa arī tas mehānisms, kas mani vēl bija noturējis sportā, un viss apstājās.”
“Tagad man ļoti palicis prātā tas, ko ziemā Koknesē pēc pirmajām sacensībām pateica Ansis Brūns. Viņš teica: “Kriš, tu kā fēnikss no pelniem esi atdzimis!” Es tiešām tā jūtos. Pilnīgi cita dzīve. Tos 15 gadus, kad metu šķēpu, es pat īsti vairs neatceros – kā domāju par tehniku, kā jutos treniņos. Liekas, ka tā bija pavisam cita dzīve,” pauda Suntažs.
Eiropas čempionāts no 10. līdz 16. augustam notiks Lielbritānijas pilsētā Birmingemā. “Kā jau minēju, Latvijas čempionāts man īsti neizdevās, un ķermenis to joprojām liek just. Arī visi iepriekšējie starti ir atstājuši savu – ir sakrājušās mikrotraumas. Šajās divās nedēļās maksimāli koncentrēšos uz to, lai radītu ķermenim vislabākos apstākļus atjaunoties. Gribu uz Eiropas čempionātu aizbraukt vesels, lai ķermenis jūtas labi. Tad arī nāks tehnika un līdz ar to arī rezultāts. Es arī sev to novēlu – lai tajā dienā izdodas parādīt savu labāko sniegumu. Tas būtu pats svarīgākais,” noslēdza Suntažs.
