Kādēļ Znaroks kļuvis līdzīgs Putinam?

Latvijā viedoklis par viņu dalās, bet vienaldzīgo praktiski nav. Citi viņu ciena par Latvijas hokeja ievešanu elites A grupā, ziedotajiem gadiem Latvijas izlasei un uzjautrinās par viņa iesaisti mazākos un lielākos skandālos. Citi viņu zākā, sak, kas tā par lietu – atteikties no Latvijas pilsonības. Lai dzīvo savā Krievijā!

Ļoti saistošu blogu šonedēļ varēja lasīt sports.ru portālā. Blogeris Rodions Vlasovs detalizēti paskaidro kādēļ Znaroks kļuvis līdzīgs Putinam un ir neoficālais hokeja ministrs, kaut tauta sākusi Čeļabinskas vācieti nīst!

–

Ja mēs pasaules kārtību iedomātos tikai pēc sports.ru komentāriem, tad par pašu neieredzētāko cilvēku Krievijā kļuvis Oļegs Znaroks. Pat Aleksandru Kokorinu (skandalozs Sanktpēterburgas Zenit futbolists – aut.), kurš aizrāvās ar ātru braukšanu un palika bez tiesībam, aizstāv ar klasisku šablonu – jauns, perspektīvs, pats izsities. Bet Znaroku vairs nemīl neviens, kas savukārt ir milzīgs kontrasts tam kā Oļegu, tolaik Maskavas Dynamo treneri, ieredzēja hokeja pasaulē pirms trīs-četriem gadiem.

Vispirms atcerēsimies visus viņa nedarbus:

• • Vēl būdams spēlētājs piekāva tiesnesi un saņēma gada diskvalifikāciju
  • Pēcspēles preses konferencē Znarokam nepatika, ka viens no fotokorospondentiem sēž pret viņu ar muguru. Nākamais Krievijas izlases treneris apvainoja fotogrāfu, ka tas nodarbojas ar onanēšanu (надрачивает) un piedāvaja to turpināt darīt tualetē. Prese par to sacepās, bet no KHL sankcijas nesekoja.
  • Konflikts ar Džefu Pletu, Gagarina kausa izcīņā 2012.gadā, kad pēc aculiecinieku teiktā, hokejists izprovocēja Znaroku, pēc iesildīšanās, aizķerot treneri ar nūju. Znaroks toreizējo Minskas dinamieti noķēris un paspējis izdarīt vairākus sitienus, bet hokejists atsities ar nūju. Konfliktu apturējusi apsardzes iejaukšanās.
  • Krievijas izlases vadīšanas debijas čempionātā ar rīkles pārgriešanas žestu vērsās pret Zviedrijas izlases treneri Rikardu Grenborgu. Znaroku diskvalificēja uz finālspēli.

Juuri nyt maikkarilta: Kurkunleikkaajien Tsaari: Mustan Kiekon Kirous #mmkisat #leijonat #znaroks pic.twitter.com/mBPkaTaYev

— tuomo vartiainen (@t_vartiainen) May 12, 2015

• • Krievijas hokejistu ledus pamešana brīdī, kad zelta medaļas kaklā kāra kanādieši. Neskatoties uz organizatoru kļūmi, kas par ātru atvēra vārtiņus uz ģērbtuvēm, arī šis gājiens ir uz Znaroka sirdsapziņas.
  • Konflikts ar Nailu Jakupovu pirms pērnā Pasaules čempionāta. Uzbrucēju, pēc oficiālā paziņojuma, atskaitīja dēļ savainojuma. Jakupovs to noliedza, sakot ka nekādas traumas viņam nav.
  • Pēc spēles ar Vāciju laipni izteica vēlmi nožņaugt, tā brīža komandas preses sekretāru Igoru Lisinu, kura preses relīzes esot vairāk līdzinājušās troļļošanai…
  • Pēc zaudētā pusfināla Somijas izlasei Znaroks uz jautājumu, kādas pretenzijas viņš var izvirzīt pret sevi atbildēja: Neizgulējos!
  • Un pavisam svaigi – Znaroks atteicās paspiest roku „Dynamo” trenerim un gandrīz izcēlās kautiņš.

Главный тренер #СКА Олег #Знарок не пожал руку старшему тренеру #Динамо Скопинцеву, что чуть не вылилось в конфликт на льду… #СКАДинамо pic.twitter.com/W0t87cVHTZ

— Всеволод Алексеев (@Fan_support) March 16, 2017

Lai saprastu iemeslu, kādēļ attieksme pret Znaroku ir tik krasi mainījusies, ir jāatzīst, ka Krievijas hokeja izlases galvenais treneris vienmēr ir bijis arī politisks amats. Vēl ņemot vērā ka tam visam līdzi, jau no padomju laikiem, velkas tēma „mūsējie – ne musējie.” Jāpiezīmē, hokejam pastiprināti seko valsts pirmais cilvēks (Putins – aut.), bet hokeja federāciju vada šī cilvēka „acis”. Tā ka var apgalvot, ka izlases galvenais treneris, kaut kādā mērā, ir Krievijas hokeja ministrs.

Sociologa Maksa Vēbera klasiskā koncepcija vēsta, ka pastāv trīs veidu varas: tradicionālā, legālā (juridiskā) un harizmātiskā. Znaroks, bez šaubām, ierindojas zem trešā: tandēmā ar Hariju Vītoliņu, viņš ir motivātors un psihologs, kamēr viņa palīgs – taktiķis un shēmu zīmētājs uz dēlīša.

Imidžs un tēls, kas panākumus Znarokam deva 2012-2013 gadā, balstījās uz sekojošo:

• • • Parupjš tiešums komplektā ar tik pat rupju humoru (gadījums ar fotoreportieri)
    • Kautiņi, saplēstas žaketes un rīklu pārgriešana – par to fani ilgu laiku viņu uzskatīja par krutu mužiku.
    • Mērens populisms

Foto: ITAR TASS

Iepriekš piesauktās kvalitātes liek vilkt paralēles ar jaunās Krievijas pazīstamākajiem politiķiem – Vladimiru Putinu un Borisu Jeļcinu, it īpaši to karjeru sākumā. Sākotnēji zemais reitings mazpazīstamajam ministru prezidentam Putinam sāka aktīvi augt pēc spārnotā teiciena “мочить в сортире”, par ko inteliģence noelsās, kamēr parastais pilsonis bļāva ” tas ir mūsu vecis”. Katrs jauns spilgtais citāts vien audzēja Putina politisko kapacitāti.

Savukārt ar Jeļciņu Znarokam kopīgās iezīmes ir populisms un asa reāģēšana uz notikumiem. Boris Nikolajevičs mētāja biedra kartes uz galdiem, solījās gulties uz sliedēm, uzspīlēti “devās pie tautas”, tādējādi demonstrējot savu ciešo saikni ar to, kā arīdzan deva iepriekš nedzirdētus solījumus pirms vēlēšanām, ko tauta vēlējās dzirdēt, bet realitātē daudzi no tiem nebija izpildāmi. Jeļcina šarms nenostrādāja pat ne pusgadu, jo valsti piemeklēja smagas ekonomiskās grūtības. Harizmātiskās līderības lielākais mīnuss ir tāds, ka to pazaudēt ir tikpat viegli, cik iegūt. Znaroka piedāvātais vadīšanas stils, kā to rāda vēsture, spēj pastāvēt vien pie regulāriem komandas panākumiem.

Tas liekas pašsaprotami, tomēr ir arī Igora Zaharkina piemērs, kurš ir vainojams 90% no “Salavat” komandas neveiksmēm, bet vēl aizvien saglabā tautas varoņa statusu, pateicoties savām spējām skaisti runāt. Pie tam, vēsturiski Krievijā vara ir bijusi tradicionāla rakstura, un harizmātiski pārsvarā ir bijuši dumpenieki, nevis vadītāji. Znaroks lielā mērā kļuva populārs ar savu cīņu pret drakonu, proti, “SKA”, kas visiem asociējās ar valsts birokrātiska aparāta atspulgu, un kuru jau kopš kņaza laikiem neviens nemīl. Kad Znaroks pārņēma nacionālo izlasi, izrādījās, ka tas nav īstais cars. Pie tam, uzvarējis drakonu, Znaroks pats par tādu kļuva.

Karaļa autentiskums ir nozīmīga tēma Krievijas vēsturē. Karalim ir jāiemieso varenība, kādā mērā arī bailes, jābūt stingram, taču taisnīgam – veiksmes formula, kas pierādījusies ejot cauri gadsimtiem. Šajā versijā “karalis” ir nacionālās izlases vadītājs, un šo tēlu lielā mērā izveidojuši Tarasovs un Čerņiševs, kuri gan vairāk vēsturē iegājuši kā inteliģenti nevis “mužiki”.

Foto: ITAR TASS

Znaroks, kopumā ņemot, nav kļuvis par labo caru, bet “mūsu Valēriča no piektā vilciena” tēlu vistiešākajā veidā izbojāja pievienošanās SKA, kas automātiski viņu liek asociēt ar valdības ierēdni. Slavenā romiešu paruna līdz ar to maina nozīmi – tautas acīs bullim tiek vairāk piedots nekā Jupiteram.

Pats Znaroks reiz teicis, ka viņa dzīves devīze ir “vai krūtīs krusts vai galva krūmos (Или грудь в крестах, или голова в кустах – aut.). Proti, visu vai neko, dzīvību vai nāvi. Esot izlases vadītājam, tieši šāda arī ir situācija. Bez uzvarām viņu tālāk neviens nepacietīs. Un nevajag arī apgalvot, ka viņš ir mainījies kopš stāšanās pie izlases stūres. Znaroks tāds citu acīs ir bijis vienmēr. Bet skatieties jūs uz viņu, vadoties pēc saviem pieņēmumiem, kādiem jābūt ir izlases treneriem.