Kalniņš: “Dinamo” nav vienīgais ceļš, kā nonākt līdz KHL līmenim

Pēc Kristera Gudļevska atlaišanas no Rīgas “Dinamo”, Jānis Kalniņš palicis par vienīgo Latvijas vārtsargu Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). 27 gadus vecais hokejists jau otro gadu pārstāv Helsinku “Jokerit” un vismaz šobrīd ir uzskatāms par komandas pamatvārtsargu.

Šaja sezonā Kalniņš sasniedza 50 uzvaru atzīmi KHL, bet oktobra sākumā viņš tika atzīts par nedēļas labāko vārtsargu.

Intervijā “Sportazinas.com” hokejists pastāstīja par konkurenci ar NHL līmeņa vārtsargu, sevis pilnveidošanu un motivāciju tajos brīžos, kad karjera neattīstījās tā, kā viņš pats to vēlētos. Saruna notika nākamajā dienā pēc “Jokerit” uzvaras pār Gagarina kausa čempioni Maskavas CSKA ar 3:0. Šajā mačā Kalniņš atvairīja visus 29 metienus un aizvadīja pirmo sauso spēli šosezon.

Nav svarīgi, kā spēlē citi vārtsargi

-Uzvara pār CSKA ir vērtīgāka nekā panākums mačā pret, pieņemsim, Habarovskas “Amur”?

-Vērtīgāka noteikti nav, jo dod tos pašus divus punktus. Patīkami uzvarēt tik meistarīgu komandu, viņi ir pagājušās sezonas čempioni. Sajūtas noteikti ir labākas, bet panākums nav vērtīgāks.

–Vai atzīšana par nedēļas labāko vārtsargu ietekmēja tavu sniegumu?

-Forši, ka mani novērtēja, bet tas neko nemaina. Tāpat jāturpina trenēties un spēlēt. Pa lielam tas neko nemaina – novērtēja vai nenovērtēja. Līga arī nepasniedz nekādu balvu par šo, ko varētu nolikt plauktā. Vismaz es neko neesmu saņēmis.

-Kādi ir kritēriji, pēc kuriem tu vērtē savu sniegumu katrā spēlē?

-Pēc iespējas mazāk rupjas kļūdas – tas būtu galvenais. Jābūt stabilam sniegumam visa mača garumā un nevajag rupji kļūdīties. Parasti pēc tiešām labas spēles ir sajūta, ka izdarīju visu, ko varēju. Jo bijuši mači, kad mēs uzvarējām un es ielaidu vienus vārtus, bet vienalga ir bijušas kļūdas. Tajos brīžos saproti, ka arī veiksme stāvēja blakus, jo netiku sodīts par tām kļūdām. Pēc mačiem apskatos video lai saprastu, kas bija labs un kas nebija.

–Šosezon esi aizvadījis divreiz vairāk spēļu nekā Anti Niemi. Vai jūti, ka esi “Jokerit” pamatvārtsargs?

-Par to vispār nedomāju, vai esmu pirmais numurs, vai otrais, man vienalga. Ja dod iespēju spēlēt, tad jāmēģina to izmantot. Skatos tikai vienu maču uz priekšu un nedomāju, kas būs pēc tam vai pēc nedēļas. Pagaidām man uzticas un dod spēlēt. Rezultāts ir, tātad, viss ir labi.

-Kādas bija tavas sajūtas pēc tik pieredzējušā vārtsarga pievienošanās komandai?

-Es biju priecīgs. Liels pluss, kad kolēģim ir tik liela pieredze (Niemi aizvadījis 531 spēli Nacionālajā hokeja līgā (NHL) un 2010. gadā izcīnījis Stenlija kausu). Vienmēr patīkami būt kopā un trenēties ar tāda līmeņa vārtsargu. Ir lietas, kuras varu pamācīties no viņa. Interesanti arī uzzināt par dzīvi Ziemeļamerikā.

­-Nebija domas, ka tagad spēlēsi retāk?

–Noteikti nē, viss jau ir atkarīgs tikai no mana snieguma. Man nav jāskatās uz citiem vārtsargiem, kā viņi spēlē. Galvenais ir sacensties ar sevi un būt labākam nekā es biju iepriekš. Nav svarīgi, kā spēlē citi vārtsargi, vai tie ir manā komandā, vai citā.

-Tu jūti, ka Somija ir vārtsargu zeme?

-“Jokerit” mums ir ļoti laba sadarbība ar [vārtsargu treneri] Markusu Ketereru. Ikdienas darbs ir ļoti augstā līmenī, kas palīdz veidot stabilu sniegumu. Citās valstīs gan īsti neesmu spēlējis augstā līmenī, tāpēc ir grūti spriest. Man ļoti patīk, kā šeit notiek darbs ar vārtsargiem. Pagājušajā sezonā pamainīju vairākas pozicionālās lietas, kas palīdzēja attīstīt savas prasmes. Sākumā negāja viegli, jo katrā epizodē bija jāpiedomā par pozīciju un par kustību. Tagad viss aizgājis automātiski.

-Helsinkos pret tevi ir lielākas prasības nekā Rīgā?

-Nē, šeit vispār neviens neizdara nekādu spiedienu. Ja kādam spēle nevedas, tad viņi uzreiz nesāk domāt par atlaišanu. Treneri cenšas atgriezt spēlētāju uz sliedēm un parasti tas nostrādā. Šeit neviens nejūtas, ka viņš būtu leģionārs ar lielāku atbildību.

–Kur tev ir vairāk brīva laika – tagad Helsinkos vai “Dinamo” laikos Rīgā?

-Gandrīz viens un tas pats, lai gan Helsinkos mums ir vairāk brīvdienu. Ideja ir tāda, ka mēs spēlējam ar pilnu atdevi un līdz ar to arī kārtīgi atpūšamies.

-Ar ko atšķiras dzīve abās galvaspilsētās?

-Jau iepriekš teicu, ka Helsinkos ir liela problēma ar stāvvietām, jo bieži nav kur nolikt mašīnu. Cenas atšķiras un Somijā to uzreiz var just. Pārējais ir gandrīz tas pats. Helsinkos ir viegli dzīvot, cilvēki bez problēmām runā angliski. Dzīvoju netālu no centra, viss ir sasniedzams ar kājām.

NHL ir katra hokejista sapnis

-Vai tev ir vārtsargs elks?

-Viens konkrēts nav. Tagad vairāk skatos NHL, kā vārtsargi spēlē tur un mēģinu kaut ko pamācīties.

-Nesen izteicies, ka būtu gatavs izmēģināt spēkus Ziemeļamerikā. Doma bija tikai par NHL?

-Protams, protams. Domāju, ka lielākajai daļai hokejistu iekļūšana NHL ir galvenais mērķis, kad viņi tikai sāk spēlēt. Ja būtu iespēja, tad es noteikti neatteiktos.

-Vai tev būtu interesanti pavadīt sezonu arī zemākā līmenī, tajā pašā Amerikas hokeja līgā (AHL)?

-Tagad grūti teikt, viss ir atkarīgs no nosacījumiem. Ja tas palīdzētu man nokļūt augstākā līmenī, tad kāpēc nē? Protams, būtu jārēķinās arī ar zemāku atalgojumu, bet šajā gadījumā man tas nebūtu svarīgi. Gribu izdarīt visu iespējamo, lai pēc karjeras beigām nevarētu sev pārmest, ka nepamēģināju.

–Vai tu seko Merzļikina gaitām Kolumbusā?

-Pilnas spēles neskatos, bet redzēju vienu periodu viņa otrajā mačā (zaudējums papildlaikā pret Čikāgas “Blackhawks” ar 3:4). Protams, sekoju, jo šobrīd viņš ir vienīgais Latvijas vārtsargs pasaules spēcīgākajā līgā un man ir interesanti paverot, kā viņam tur sokas. Tajā otrajā mačā viņš nospēlēja ļoti labi.

-Cik daudz tev ir laika un velmes skatīties hokeju?

-Parasti no rīta brokastu laikā apskatos kaut kādus momentus vai hailaitus no NHL un KHL, ar to arī viss beidzas. Nav tā, ka visu dienu skatītos statistiku, video. Šosezon savu statistiku vispār neskatos, neesmu speciāli meklējis. Pilnas spēles arī neskatos, jo aizņem daudz laika. Kad ir brīvais laiks, gribās to izmantot atpūtai.

Arī Ungārijā ticēju, ka varu spēlēt augstā līmenī

-Kādas bija tavas domas pēc “Liepājas Metalurga” bankrota?

–Bija jāmeklē kāds, kurš varētu man palīdzēt tikt uz ārzemēm. Tas pamainīja karjeras gaitu, bet redzi – rezultātā tas noveda pie tā, ka spēlēju KHL klubā. Ar “Liepājas Metalurgu” viss notika pakāpeniski. Mūs tas nepārsteidza, jo jau kādu laiku pirms sezonas beigām bija skaidrs, ka komanda vairs nepastāvēs. Spēlētāji tam bija gatavi. Kurš varēja, tas sāka meklēt variantus. Man tolaik bija aģents, viņš atrada darba vietu Ungārijā.

-Pirmajā sezonā tevi aizsūtīja pie junioriem. Kas tev palīdzēja saglabāt ticību un nonākt līdz “Dinamo”?

-Draudzene dzīvoja kopā ar mani arī Ungārijā, viņa daudz palīdzēja kaut kādās vienkāršās lietās, visu laiku atbalstīja morāli un vienmēr bija klāt. Tas bija liels pluss, ka viņa vienmēr varēja būt kopā ar mani. Hokeja ziņā palīdzēja tas, ka es varu mierīgi pielāgoties apstākļiem. Ticēju, ka varu spēlēt augstā līmenī. Arī tad, kad biju nonācis Ungārijā. Daļēji jāpasakās tam, ka biju izlasē. Juris Klodāns (“Dinamo” vārtsargu treneris) teica, ka ir iespēja aizbraukt uz treniņnometni. Es izmantoju iespēju un man sanāca.

-Ungārijā tev nebija domas par karjeras beigām?

-Nē, šādi es nedomāju. Vairāk prātoju par to, ar kuru aģentu sadarboties vai pie kura cilvēka vērsties, lai viņš man palīdzētu nonākt augstākā līmenī. Austrija, tad varētu būt Vācija, Čehija. Lēnām uz augšu – tāda bija ideja.

-“Dinamo” ir vienīgais veids, kā Latvijas vārtsargam izsisties līdz KHL līmenim?

-Ir arī citi varianti. Šveicē mums bija Merzļikins, kurš ir nonācis pat līdz NHL. Tagad palicis Ivars [Punnenovs]. Pieļauju, ka ja viņam tiktu dota iespēja, viņš noteikti varētu spēlēt KHL. Ja ir variants junioru vecumā braukt uz Zviedrijas un Somijas hokeja skolām, tad arī šādi ir iespējams iekļūt šajā līgā. “Dinamo” nav vienīgais ceļš. Bet ja ir iespēja spēlēt Rīgā kā pamatvārtsargam, tad tas ir liels pluss.

Cenšos saglabāt mieru

-Kad tev pirmo reizi parādījās nopietns vārtsargu treneris?

–Īstenībā tas sākās vēl “Metalurgā”. 12-13 gadu vecumā pārvācos spēlēt uz Liepāju un tur ar mums no rītiem strādāja individuāli, nodarbībā bija divi vai trīs vārtsargi. Profesionālākā līmeni tas bija Rīgā, kur darbojās Juris Klodāns. Tagad Helsinkos tas viss notiek nedaudz citā līmenī, pieeja ir detalizētāka.

-Pats arī mēģināji attīstīt savu meistarību? Nometnes, video?

-Nometnēs nepiedalījos, bet pēc video mācījos, jā. Vienmēr bija iespējams kaut ko atrast internetā, it īpaši mūsdienās, kad visi liek dažādus vingrinājumus no treniņiem – gan treneri, gan paši vārtsargi. Ungārijā es tādā veidā skatījos, ko varētu paņemt vai pamēģināt kaut ko jaunu.

-No malas šķiet, ka esi mierīgs vārtsargs. Vai vari arī uzkliegt uz komandas biedriem?

-Ir gadījies, bet cenšos saglabāt mieru. Kļūdīties ir cilvēcīgi un es to parasti palaižu garām. Vienkārši pasaku, nekas, viss ir kārtībā. Hokejists jau pats zina, ka viņš ir kļūdījies. Visiem gadās, nav tur vairs ko domāt. Ja tas notiek bieži un regulāri, tad varu arī uzbļaut. Nevis sliktā nozīmē, bet pateikt, ka jāsaņemas un ka nevar tā spēlēt.

-Nebiji dusmīgs arī tad, kad Ježovs nozaga tavu cimdu?

-Nē, nebiju, vienkārši smieklīga un stulba situācija. Cilvēks dara kaut ko tādu, kas nav nepieciešams. Tagad par to varu tikai pasmieties. Ar viņu šo situāciju neesmu apspriedis.

–Nesen tu izteici cerību, ka šosezon izdosies palīdzēt Latvijas izlasei. Bet novembra turnīrā tu nepiedalīsies?

-Tur es nebūšu. Cerams, ka uz pasaules čempionātu (PČ) viss būs kārtībā, priekšā vēl ir daudz laika, sezona tikai sākusies. Uzturu kontaktu ar Latvijas hokeja federāciju (LHF), parasti tas notiek pirms turnīriem. Viņi apjautājas, kādas ir sajūtas. Pagājušajā reizē veselības problēmu dēļ neaizbraucu uz PČ. Vairākas reizes biju runājis ar LHF, viņi prasīja, vai tiešām nevaru? Bet “Jokerit” ārsts teica, lai līdz jūnijam es vispār aizmirstu par ledus treniņiem.

-Uz PČ kā tūrists nebrauci?

-Turnīram sekoju tikai televīzijā. Noskatījos visas Latvijas izlases spēles, šķiet, ka no citu komandu mačiem redzēju tikai vienu. Vēroju arī finālmaču, jo tā tomēr ir izšķirošā spēle un tā bija jāredz.

-Kāds būtu tavs ieteikums hokejistiem, it īpaši vārtsargiem, kuri sapņo par NHL, bet šobrīd spēlē daudz zemākā līmenī?

-Labs jautājums… Iekšā ir jābūt ticībai un velmei sasniegt kaut ko vairāk. Līdz ar to arī smagi jāstrādā. Vienmēr jābūt profesionālajai attieksmei. Nebūs tā, ka tev sniegs iespēju uzspēlēt augstākā līmeni tikai tāpēc, ka esi labi aizvadījis vienu vai divus mačus. Jābūt mērķim, ka arī galvā jāizveido pakāpieni, pa kuriem šo mērķi varētu sasniegt. Ja visu pareizi saliec, tad varētu arī sanākt. Velme un ticība, pārējais sakārtosies.

Šosezon vārtsargs aizvadījis 15 spēles KHL, kurās atvairījis 93% metienu un vidēji ielaidis 1,92 ripas. KHL karjeras laikā Kalniņš piedalījies 130 mačos, kuros izcīnījis 51 uzvaru. Šajās spēlēs 27 gadus vecais hokejists ticis galā ar 92,3% pretinieku metienu, caurmērā ielaidis 2,26 ripas, bet deviņos mačos vārtsargs palika nepārspēts.