Kalns: Spēlētājiem, kuri pēdējos trīs gados ir bijuši “Valmierā”, var uzcelt pieminekļus

Latvijas futbola treneris Jurģis Kalns intervijā “Sporta Studijas podkāstā” komentēja situāciju savā bijušajā komandā “Valmiera”, kā arī dalījās iespaidos par strādāšanu Kambodžā.

Jau vēstīts, ka jūnija sākumā Kalns visai negaidīti pārtrauca sadarbību ar “Valmieru”. Vispirms komandā strādājis kā asistents, Kalns par “Valmieras” galveno treneri kļuva 2022. gadā, uzreiz komandu aizvedot līdz tās vēsturē pirmajam čempiontitulam, kamēr pērn Vidzemes klubs Latvijas virslīgā finišēja ceturtajā pozīcijā.  Komandu gan piemeklēja finansiālās problēmas, kā rezultātā “Valmierai” šosezon tika atņemti deviņi punkti, kā arī tā zaudēja vietu Eirokausos. Gada beigās gan kļuva zināms, ka daļu no parādiem “Valmiera” ir segusi.

“”Valmiera” laikam ir vienīgā komanda [savā spēlētāja un trenera karjerā], no kuras es vēl joprojām kaut ko gaidu. Bet man ir prieks, ka viņi – varbūt ne līdz galam – ir izķepurojušies. Pēc sezonas to izdarīt ir vieglāk, jo ir pieprasījums pēc spēlētājiem un komanda var mēģināt iekasēt summas, spēlētājus pārdodot un mēģinot veikt pārbūvi. Ceru, ka tas notiks, viņi pārbūvi veiks un strādās mazliet gudrāk un atbildīgāk. Komandai Valmierā ir jābūt – tur visi mīl futbolu. Pat nezinu, vai šobrīd var iedomāties virslīgu bez Valmieras…” atzina Kalns.

Kalns: Finansiāli daudz izdevīgāk bija palikt Latvijā, bet es neredzēju izaugsmi

“Visiem tiem spēlētājiem, kuri šajos pēdējos trīs gados ir bijuši “Valmierā”, var uzcelt pieminekļus,” teica Kalns. “Ar tādu attieksmi, kādu viņi gāja laukumā pat zinot, ka ir aizķeršanās [ar algām], kuras nebija tās īsākās aizķeršanās… Tas varbūt saliedēja spēlētājus un izveidoja labāku kolektīvu, bet attālināja no kluba vadības. Bet tas, ka spēlētāji tādā grūtā brīdī veica tik lielu darba apjomu un vēlējās turpināt attīstīties, lai gan tas vilkās jau gadiem. Šis [notikušais šogad] laikam bija lielais brīdis, kad burbulis pārplīsa un visiem bija līdz kaklam, ka tā notiek. Šogad tas viss sāka nākt uz āru, arī prese un pārējie to uzzināja, bet kopumā tas jau bija diezgan ilglaicīgs process. Cepuri nost spēlētāju priekšā, jo principā viņi tikai spēlēja par mīlestību pret futbolu. Un vēl tādā veidā ieguva titulu.”

Neilgi pēc “Valmieras” atstāšanas kļuva zināms, ka Kalns trenera karjeru turpinās eksotiskajā Kambodžā un vadīs galvaspilsētas klubu “Visakha”. Kā atklāja speciālists, viņa trenētā komanda ir viena no nemīlētakajām Kambodžā, jo tās vadītājs ir augstu stāvoša persona valstī.

“Tas mūsu klubam ir gan pluss, gan mīnuss, jo, teiksim tā – kur iesaistīta ir politika, tas ne visiem patīk. Līdz ar to mūsu klubs ir pats nīstākais valstī, sabiedrībā mūs principā vispār neviens nemīl. Bieži saskaramies ar situācijām, kad nonākam pilnīgos pretstatos un galējībās. Papētot vietējo presi, mēs esam zem lupas un par katru pat mazāko gājienu tur rakstīs.”

“Bija incidents, kurā mums piešķīra 11 metru soda sitienu, kur arī sākās kautiņi – tur vainoja nevis to treneri, kurš izskrēja laukumā un ar savu tāfelīti gandrīz iesita tiesnesim, bet pie visa vainīga tika uzskatīta “Visakha”, jo mēs pēc tiesneša kļūdas neaizsitām 11 metru sitienu garām… Tas ir mīnuss, ja kluba prezidents ir persona, kuram Kambodžā ir augstu stāvoša persona un ir diezgan liela vara. Ikdienas dzīvē tā lielā nemīlestība ir jūtama, taču es pats pēdējā laikā cenšos vērst visu uz pozitīvo pusi – presei stāstu, cik daudz klubs dod Kambodžas futbolam, palīdz attīstīties gan ar infrastruktūru, gan vietējo spēlētāju iespēlēšanu. “Visakha” ir visas iespējas kļūt par ļoti labu klubu Āzijā, bet šobrīd lielākā sabiedrības daļa ir pret “Visakha”, kas mazliet traucē,” norādīja Kalns.

Latviešu pārstāvētais Kambodžas klubs pēc neiedomājamas tiesneša kļūdas “dāvanā” saņem pendeli

“Infrastruktūra ir daudz, daudz, daudz augstākā līmenī nekā Latvijā, bet, protams, ne visiem klubiem,” situāciju salīdzināja Kalns. “Katram klubam Latvijā būtu vajadzīga sava mājvieta – Kambodžā, man šķiet, tas pat būtu nepieļaujami, jo katrs klubs cenšas un uzbūvē stadionu ar vismaz 5 000 sēdvietām. Tur gan vēl ir diezgan garš ceļš ejams, lai sasniegtu vismaz Taizemes līmeni, bet viņi to grib panākt – ļoti daudzi cilvēki ieguldās futbolā. Budžeti un algas? Varbūt nerunājam par “Riga”, bet kopumā piecas komandas Kambodžā var maksāt Latvijas vadošo klubu līmenī. Nezinu, vai par RFS, bet par “Valmieru” tur noteikti maksā vairāk. Finansiāli Kambodžā var attīstīties, nākamgad tur arī mainīsies leģionāru limiti, kas man dod skatījumu, ka mēs varam vēl veiksmīgāk spēlēt.”

Kalna vadībā Kambodžā spēlē Latvijas izlases aizsargs Vitālijs Jagodinskis. “Vitālija stāsts bija tāds, ka viņš tobrīd bija bez kluba. Mēs treneri, aizbraucot uz Kambodžu, secinājām, ka centra aizsargi ir tikai vietējie spēlētāji. Tur spēlētājiem ir jāmāca daudz mazi knifiņi, tāpēc mēs sapratām, ka mums ir nepieciešams centra aizsargs, kuram var iedot informāciju un viņš to uzreiz sapratīs, kā arī palīdzēs pārējiem adaptēties [manām prasībām]. Vitālijs tādēļ arī bija viens no pirmajiem, kurš ienāca prātā, ka nepieciešams viņu piesaistīt,” atklāja Kalns.

“Redzeslokā bija arī citi latvieši, bet es neesmu pārliecināts, ka latvietis šajā līgā var spēlēt veiksmīgi – nezinu, vai visi tur varētu izturēt, galvenokārt ņemot vērā lielo karstumu. Tāpat zinot, ka tas leģionāru limits (3) ir tik mazs, neredzējām jēgu ņemt trīs latviešus un izvēlējamies citus. Tur ir daudz, daudz spēlētāju, kas ir kreatīvāki nekā latvieši,” pārliecināts ir treneris.