Kitija Laksa: Fokusējos uz to, kā tikt atpakaļ laukumā
Latviešu basketboliste Kitija Laksa iepriekšējās sezonas bijusi Nacionālās koledžu sporta asociācijas (NCAA) čempionāta Dienvidfloridas Universitātes komandas “Bulls” līdere. 2017./18.gada sezonā sportiste laboja divus NCAA rekordus, realizējot 96,5% soda metienu un vienā mačā iemetot 11 tālmetienus pēc kārtas. Viņa arī tika iekļauta konferences simboliskajā pieciniekā un tika atzīta par Dienvidfloridas Universitātes gada labāko sportisti. Diemžēl pagājušā gada novembrī basketboliste guva smagu ceļgala savainojumu, kas liedzis piedalīties šīs vasaras Eiropas čempionātā.
”Sportazinas.com” aprunājās ar sportisti par šī gada Eiropas čempionātu basketbolā sievietēm, par rehabilitāciju un turpmākajiem plāniem.
Diemžēl Eiropas čempionāts mūsu meitenēm ir noslēdzies, šogad nevarēji palīdzēt izlasei, bet tu vēroji visas spēles no malas – kāds ir tavs komentārs par to, kas pietrūka mūsu meitenēm šajā čempionātā?
Bija citādāk vērot šo čempionātu no malas un nebūt iesaistītai tajā visā iekšā, bet cik varēju, tik palīdzēju – varbūt ne gluži ar padomu, bet emocionāli. Biju apkārt komandai!
Runājot par sniegumu – tāds ir sports! Mums neizdevās sasniegt mērķi kā izlasei un komandai, bet meitenes laukumā cīnījās un izlika sevi visu, tāpēc par to nav nekādu pārmetumu. Tas, ka turnīrs mums ir beidzies, nozīmē, ka tikai šis turnīrs ir beidzies. Mums nākotnē priekšā vēl būs citi Eiropas čempionāti un Pasaules Kausi uz kuriem domāju, ka mēs sāksim gatavoties pavisam drīz.
Kā vari komentēt Elīnas Dikeulakas sniegumu?
Elīna ir bomba. Viņa tiešām vilka visu izlasi uz priekšu ar savu individuālo sniegumu un ne tikai. Viņas devums komandai bija, kas vairāk nekā aizpildītas visas statistikas ailītes. Viņa vadīja komandu un varēja redzēt gan spēlē pret Ukrainu, gan citās spēlēs, kā Elīna pavilkās uz savām emocijām, viņas spēks deva pienesumu visai izlasei. Šajā čempionātā viņai bija liela loma.
Elīna arī dzīvē ir tik pat enerģiska kā laukumā?
Elīna ir ļoti enerģiska dzīvē. Viņa ir emociju pārbagāta, rozā un ļoti pozitīva.
Kā tu reaģēji uz Mārtiņa Zībarta atkāpšanos? Tavuprāt tas bija pareizi pieņemts lēmums ?
Nedomāju, ka man ir teikšana par to, kas ir pareizi un kas nav. Bija žēl, skumji un sāpīgi to dzirdēt. Mana personīgā sadarbība ar viņu kā ar izlases galveno treneri bija tikai un vienīgi pozitīva, man patika kā viņš strādāja un kā viņš padarīja savu komandu labāku. Taču tas bija viņa lēmums ar saviem pamatojumiem un to atliek tikai respektēt.
Foto: basket.lv
Varējām manīt Tevi arī TV6 ekspertu studijā. Kad tev piedāvāja pievienoties šim kungu trio, vai uzreiz piekriti vai arī vajadzēja laiku padomāt? Kā tev patika šī jaunā pieredze, kur izmēģināji sevi citā amplua?!
Par eksperti sevi es nenosauktu! Par šo piedāvājumu padomāju divas dienas un piekritu. Notieikti visa šī basketbola studijas pieredze man nāca par labu. Redzēju basketbolu no cita skatu punkta un tiešām to izbaudīju.
Ar ko nodarbojies, kamēr esi Latvijā?
Kamēr esmu šeit, cenšos izbaudīt Latvijas vasaru, lai vai cik vēsa tā dažkārt ir. Izbaudu mājas, izbaudu visu to, kas pietrūkst atrodotos ārzemēs – ģimene, mājas, labs laiks, vasara. Atliek vien strādāt un kļūt labākai sportistei.
Uz cik ilgu laiku esi Latvijā?
Pagaidām vēl nezinu, bet visticamāk, ka uz visu vasaru.
Kopš novembra tu ārstē ceļgala savainojumu. Kā aizrit rehabilitācija un kad aptuveni varēsim Tevi redzēt ierindā?
Prognozēt konkrēti ir grūti, bet cerams, ka uz nākamās sezonas sākumu būšu gatava atgriezties laukumā vai arī ar pilnu atdevi trenēties. Pati rehabilitācija norit labi- strādāju un trenējos, progress ir. Ir labas un ne tik labas dienas, bet kopumā progress ir un atveseļošanās ir gaidāma, protams, vēl ceļš ir ejams, bet nav nekas tāds, kas varētu to apturēt vai iegrožot uz ilgāku laiku.
Daudzi cilvēki, piedzīvojot traumas, noraksta tās uz zīmēm. Vai tu esi no tiem cilvēkiem, kas tic tādām lietām vai tomēr uztver traumu kā pašsaprotamu lietu, kas ir neatņemama sastāvdaļa katra sportista dzīvē?
Ja vien būtu atbilde, kāpēc tā notika, es labprāt to uzzinātu, bet vēl joprojām neesmu to saņēmusi vai atradusi un nezinu vai kādreiz to izdosies paveikt. Bet uzskatu, ka visam ir savs iemesls un lai kāds mans iemesls bija- tam bija jānotiek tieši tajā spēlē, tieši tajā brīdī. Tas veids, kā es satraumēju celi, nebija nekas tāds, ko es nebiju darījusi iepriekš. Tas bija lēciens, tā bija piezemēšanās, vienkārši kaut kas nogāja greizi. Šobrīd esmu labā garastāvoklī, un galva ir pietiekami labi sakārtota, tāpēc fokusējos uz to kā tikt atpakaļ uz laukuma un vairāk nedomāju- kāpēc tā tas viss notika, vairāk skatos tuvākajā nākotnē, lai atgrieztos laukumā.
Vai tu vari raksturot tās sajūtas, kas tevi pārņēma līdz ko guvi laukumā traumu?
Pirmais noteikti bija šoks, visādas domas skrēja cauri galvai un uz to brīdi jau zināju, ka trauma ir nopietna, tās situācijas un sajūtas dēļ, kāda paliek kājā. Mana situācija bija diezgan nopietna, lidz ar to uzreiz varēja just, ka labi nebūs.
Kas tev palīdzēja psiholoģiski tikt pāri traumai?
Atbalsts gan no mājām, gan no Latvijas, gan cilvēkiem apkārt, kas bija manā universitātē. Ļoti liela mīlestība un atbalsts, neizsakāms vārdos, cilvēki rakstīja un zvanija. Par to esmu ļoti pateicīga, jo vienai, atrodoties tālu no mājām, tam visam iet cauri arī nebūtu bijis tik vienkārši. Esmu pateicīga, ka man bija tik daudz cilvēku apkārt, kas mani atbalstīja un vēl joprojām atbalsta.
Dienvidfloridas Universitātē Tu uzsāki savu pēdējo gadu, tomēr gūtās smagās traumas dēļ tev bija tiesības NCAA spēlēt arī nākamsezon, bet šo iespēju tu neizmantosi- kāpēc tāds lēmums?
Atpakaļ uz savu universitāti spēlēt es nedošos, tam ir savi iemesli, kas nāk līdzi ar pavadītiem četriem gadiem universitātē. Vai es gluži atgriezīšos kādā citā universitātē, to es vēl neesmu izlēmusi. Vai es vēlos profesionāli spēlēt, to es arī neesmu izlēmusi šobrīd, bet drīz domāju pieņemt arī lēmumu, kad un kur es atgriezīšos laukumā- tas notiks tuvāko nedēļu laikā.
Foto: basket.lv
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
