Krievi ienāk Rīgas “Dinamo”

Bija 2016. gada marts. Aiz kalniem vairs nebija pavasaris, bet “Dinamo” komanda bija iestigusi dubļos. Neveiksmīga sezona, kura sākās somu speciālista Kari Heikilas vadībā, tika noslēgta ar ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju uz komandtiltiņa, bet krievu presē parādījās pirmās indikācijas par Latvijas komandas KHL kursa maiņu leģionāru piesaistē.

“Komandā gan būs mazāk ārzemnieku. Esam redzējuši, ka Krievijā ir ļoti labi jaunie puiši, kuri kaut kādu iemeslu dēļ vadošajos Krievijas klubos netiek pamatsastāvā. Mums viņi būtu derīgi. Piemēram, jaunie hokejisti, kuri spēlē krievu lielo klubu ceturtajos virknējumos, pie mums varētu darboties otrajos vai trešajos. Līdz ar to mēs noteikti izpētīsim šo tirgu.”

Šādus vārdus Krievijas presē martā sacīja “Dinamo” atjaunotājs Juris Savickis. Nākamo sezonu uz diviem krēsliem iesāka Normunds Sējējs, komandai bija naudas problēmas, par “play-off” neviens nerunāja, jautājums bija “būt vai nebūt”. Situācija tika sakārtota, bet komandā 2016./2017.gada sezonā palika vienīgais krievs no iepriekšējās sezonas Filips Toluzakovs. Jā, komandas rindās bija arī pa pusei vietējais Pjotrs Ščastļivijs, bet viņš neatbilst – “jaunie hokejisti, kuri spēlē krievu lielo klubu ceturtajos virknējumos…”

“Dinamo” kopā ar citām komandām, kuras nav bāzētas Krievijas teritorijā, ir priviliģētā statusā – nav leģionāru limits. Kaut vai visi kanādieši, kā tas gandrīz piepildījies Pekinā un agrāk Zagrebā. Jau no pirmās sezonas, kad par “Dinamo” rezultātiem atbildēja Jūliuss Šuplers, tika nostādīts pamatpostulāts, pasaulē vispārzināms likums – leģionāram arī Rīgā jābūt vilcējam. Un tā arī bija – Hosa, Elisons, Hartigans, Vestkots pirmajā sezonā ielika pamatus tam, ko līdzjutēji un eksperti sauca par derīgiem leģionāriem.

Dmitrijs Šuļeņins ir izsalkušāks neka vietējie kadri
Foto: K.Volonts/Dinamo Rīga

11 gadus vēlāk bilde apgriezusies kājām gaisā. “Dinamo” rindās ir 13 importi, kaut kas neticams, ja skatāmies 2008. gada brillēm… Vairs ne tikai līderi, bet arī ieroču pienesēji un spēlētāji ar potenciāla birku. Ģirta Ankipāna menedžētajā un trenētajā komandā ir zviedrs Līnuss Videls, soms Matiass Mitinens, kanādieši Metjū Majone, Marks Zaneti, Koltons Gilīss, Brendons Makmilens un Kevins Klārks, un krievu kvintets – Timurs Biļalovs, Maksims Tretjaks, Dmitrijs Šuļeņins, Artjoms Alajevs un Sergejs Gimajevs. Ir arī lietuvietis Nerijs Ališausks. “Dinamo” pieraksts arī bijis četrpadsmitajam – amerikānim Keidam Feirčaildam, kurš no komandas jau atskaitīts.

Vai Ankipāns, formējot savu blici, sadzirdējis sava priekšnieka teju trīs gadus veco lozungu par krievu piesaisti komandai? Taisnība varētu būt kaut kur pa vidu. Tomēr, ir vairāki “bet”, kas būtu jāsadzird arī kritiķiem – hokeja tirgus šajā desmitgadē ir transformējies. Pat pēdējo gadu pārmaiņu vēji sašūpojuši komandu komplektāciju procesu.

Pieejami daudz vairāk labu spēlētāju par saprātīgām naudas summām, bet latviešu vietējie hokejisti vairs nav tik dedzīgi sevi pierādīt “Dinamo” trešajās un ceturtajās maiņās, bet vieta komandā jāaizpilda un vietējie kadri, kas derētu KHL līmenim ir gaužām maz… Turpretim tiek izvēlēta Čehija, Šveice, Zviedrija… “Dinamo” atdzimšanas paradokss, kad daudzi pameta leģionāru statusu Baltkrievijā un citur, lai atgrieztos mājās – ir kaut kas tāls un aizmirsts, bet spēlēšana mājas par katru cenu vairs nav vajadzīga, ja ar čehu kronām var piepildīt ģimenes budžetu.

“Finansiāli viņi ļoti labi ieguļas mūsu budžetā,” par piesaistītajiem krievu hokejistiem saka Ankipāns, norādot uz pietiekami labo attiecību – cena pret kvalitāti/potenciālu.

Mazliet atskatīsimies pagātne. Pirmais Krievijas pilsonis “Dinamo” rindās bija Vitālijs Karamnovs, kurš tika iespēlēts komandas ceturtajā uzbrucēju trijniekā 2010./2011. gada sezonā. Tomēr KHL līmeni Vitālijs nepavilka, netrūka arī kritiķu, kas agresīvā manierē komentāros norādīja, ka šāda spēlētāja turēšana komandā atņem spēles laiku jaunajiem latviešu puišiem. Vēlāk Karamnovs atgriezās Krievijā, kur sevi labi apliecināja VHL līmenī. Zīmīgi, ka Karamnovs bija pietiekami simpātisks Sējējam arī, kad Normunds bija Prāgas “Lev” ĢM – krievu hokejistam tika dota iespēja aizķerties Čehijas galvaspilsētā. Atsevišķs stāsts rakstāms par Aināru Podziņu, Krievijas jauniešu izlašu superzvaigzni, kurš, atgriežoties pie saknēm Latvijā, nespēja iekosties pieaugušo hokeja augstākajā līmenī.

Uz pusotru sezonu Rīgā aizķērās vai aizņēma vietu sastāvā Maskavas “Spartak” audzēknis Filips Toluzakovs. Stāsts līdzīgs kā ar Karamnovu – no sastāva ārā nekrita, bet drīzāk aizņēma ledus laiku kādam vietējam produktam. 37 spēlēs Filips nopelnīja 13 rezultativitātes punktus – septiņi goli un sešas piespēles.

Pats sevi Rīgas “Dinamo” 2014.gada vasarā piedāvājis latviešu tāllēcējas Inetas Radēvičas vīrs Pjotrs Ščastļivijs, kura intereses spēlēt Rīgā bija saistītas arī ar ģimenes apmešanos Latvijā. Bijušais Krievijas izlases kapteinis “Dinamo” nespīdēja (27sp. 5+5), un līgums ar hokejistu tika lauzts. Pēc pusotras sezonas Sočos sekoja otrais mēģinājums: 46 spēlēs 12 punkti (6+6). Pjotru grūti uzskatīt par kluba stratēģisku plānu, drīzāk viņš bija te un pieejams par kvalitātei atbilstošiem cipariem.

Žerdeva zvaigzne Rīgā vairs neuzmirdzēja
Foto: championat.com

Situācija mazliet pamainījās iepriekšējā sezonā, kad Sanda Ozoliņa vadītajā blicē savu vietu mēģināja atrast tādi Krievijas ārēs pazīstami uzbrucēji kā Nikolajs Žerdevs un Staņislavs Čistovs. Neviens no miljonus kādreiz pelnījušajiem Rīgā nebija uz palikšanu, kaut kosmiskas summas abi vairs no Savicka neprasīja, kliboja disciplīna. Žerdevs varēja aizsēdēties pirms treniņa kazino, bet Ozo bijušais maiņas biedrs Anaheimā Čistovs nesaprata, ka no viņa spēlētprasmes palicis tikai uzvārds uz muguras… Abi darījumi bija ar domu “ja nu izšaus”. Neizšāva. Ģirts noteikti tagad padomās divreiz, kad “Dinamo” centīsies piesaistīt izdegušās krievu zvaigzne.

Pirms Ankipāna ēras krievi bija liels retums, tomēr Ģirts hokejistus komandai nav piesaistījis, jo kāds viņam to būtu licis, proti, palielināt kaimiņzemes hokejistu diasporu krievu sponsorētā Latvijas vienībā nav bijis mērķis. Nekā tāda… Ankipāns hokeja tirgū jau apēdis pāris pudus sāls, tādēļ paņemtie hokejisti ar Krievijas pasēm nav ņemti kā kaķi maisā, bet gan kā atradumi dārgo zīmolu autletos.

Ankipāns daļu hokejistu zina no laika Ņižņijnovgorodā, kur formējās bijušā uzbrucēja attiecības arī ar zviedru Līnusu Videlu, kurš bija gatavs atgriezties Rīgā, lai veiktu karjeras restartu. Videls atteicies no krietni lielākas naudas Krievijā, lai būtu tuvāk mājām Zviedrijā. Tāpat, spēlējot Rīgā, Līnuss spēj būt rezultatīvāks nekā Čeļabinskā vai Ņižņijnovgorodā.

Ankipāna “Torpedo” laika “know-how” – 23 gadus vecais aizsargs Artjoms Alajevs pirms trim sezonām (20 gadu vecumā) pie Skudras&Ankipāna pamatturnīra 48 spēlēs savāca 23 punktus (10+13), daudz tiekot pie teikšanas vairākumā. Ankipāns pastāstīja, ka organizācija ar augumā nelielo (1,73cm), bet uzbrūkošā plāna aizsargu kala lielus plānus, tomēr kaut kas iepriekšējā sezonā nojuka, tika aizmainīts, pabija pie Ābola “Ladā”, šosezon nespēja nostabilizēties Maskavas “Spartak”. Ankipāns zināja, ka Alajevu dabūs par mazām naudiņām, bet potenciālā atdeve varētu būt krietni lielāka, sak, ja nu nākamais Majone, jo uzbrukuma zonā Artjoms jūtoties kā zivs ūdeni.

Vai Alajevs būs Ankipāna pilnā loze?
Foto: Dinamo Rīga/K.Volonts

Nevar aizmirst arī finansiālo aspektu. Rīgas algu budžets ir tuvāks līgas topa apakšdaļai, kas nozīmē, ka Ankipānam jāpieiet lietām radoši. Daudzi līdzjutēji komentāros pēc piektā krieva Alajeva pievienošanās rakstīja, vai nav jēdzīgāk visu šo otrās šķiras hokejistu vietā paņemt vienu Kuldu, Daugaviņu, Karsumu? Tomēr ģenerālmenedžeris pastāstījis, ka šie spēlētāji finansiāli bijuši ļoti izdevīgi.

Līdzīgs stāsts ar jau starpsezonā piesaistīto Dmitriju Šuļeņinu, kurš 22 gadu vecumā raksturojams kā izsalcis hokejists, bet Ankipāns tieši tādus puišus savā komandā vēlas. Nevis latvietis vai krievs, bet sevi pierādīt griboši džeki. Nevis jau paēdušus runčus ar lieliem līgumiem. Ģima komandā ierakstījies labi, negriež ceļu nevienam un nevairās spēka spēles, reizi pa reizei gatavs arī nomest cimdus.

Timurs Biļalovs – Kazaņas hokeja audzēknis. Neviens “Ak Bars” vārtos vietu nedod par skaistām acīm. Lielklubam Timurs izrādījās nevajadzīgs, bet konkurents Gudļevskim bija vajadzīgs. Un kāpēc lai tas nebūtu izsalcis tatarstānietis, nevis kāds latviešu vārtu vīrs, kuram jau nonākšana “Dinamo” sastāvā būtu sasniegums un pašapmierinātības sasniegšana.

Arī Biļalovs bija Ankipāna pilnā loze, kuras iegādei netērēta liela nauda. Savukārt trešais vārtsargs Maksims Tretjaks pēc Ankipāna teiktā liek iesvīst gan Gudim, gan Biļalovam. Protams, par trešo varēja likt kādu jaunu Latvijas hokeja produktu, bet jautājums, kas tad ir labāk – patiesa konkurence vai vietas aizpildīšana? Ankipāns atbild par rezultātu, tātad, ja lēmums nes rezultātu – tad bijusi taisnība.

“Pirmkārt, kas man ir svarīgi – viņi ir jauni, viņiem ir motivācija sevi pierādīt. Mēs esam klubs, kas var viņiem iedot iespēju spēlēt. Svarīgi, lai spēlētājs grib mācīties un visos šajos jaunajos spēlētajos tas ir redzams. Viņi katru dienu paši nāk un prasa: ko es vēl varu izdarīt?” intervijā ar Jāni Matuli krievu hokejistus ieskicē Ankipāns.

Gimajevs ir pieredzes bagātākais hokejists komandā
Foto: Dinamo Rīga/K.Volonts

Ja Timurs, Ģima un Artjoms tika ņemti ar mazu riska piegaršu un varēja arī tikt norakstīti zaudējumos, tad kā stabilu vērtību komandai Ankipāns piesaistīja Sergeju Gimajevu, kurš starpsezonā nav varējis atrast darbu Krievijas klubos, bet VHL nav vēlējies spēlēt. 34 gadus vecais aizsargs bijis balsts tādās komandās kā Maskavas CSKA, Astanas “Barys” un Ufas “Salavat Yulaev”, bet iepriekšējā sezonā mazliet izkritis no aprites – tikai 23 spēles Podoļskā. Pieredzes bagātais krievs uz sevi liktās cerības principā attaisnojot.

Daudzi var nosodīt, ka piecas vietas Latvijas spēcīgākajā hokeja komandā aizņem Krievijas pilsoņi, sak, labāk būtu devuši iespēju jaunajiem latviešiem. Tomēr jāsaprot, ka KHL ir otra spēcīgākā līga pasaulē, un pēdējās sezonās “Dinamo” dzīvojas patālu no Gagarina kausa izcīņas pirmās kārtas, kas liek domāt par citādu pieeju. KHL ir Krievijas produkts, Krievijas tirgus un krievu hokejisti, tādēļ, lai sasniegtu rezultātu, Rīgas vienībā vairs nedala vietējos un ārzemniekos. Jāatceras arī naudas devēju koordinātas. KHL ir vienīgais regulārais lielais sporta pasākums Latvijā, bet pa beigu galu kūņājamies jau nepieklājīgi ilgi. Svarīgs ir rezultāts, un līdzjutējus šobrīd komanda priecē vairāk nekā divos pēdējos gados kopā. Tribīnes pildās pamatīgāk, kas liek domāt, ka komandas vadība pieņēmusi pareizus lēmumus…

Krievijas hokejistu sniegums šajā sezonā:
Timurs Biļalovs, 497:08 minūtes, 10 sp., 5 uzv., vid.2,04 vārti, atvairīti 94% metieni
Maksims Tretjaks, 23:08, 1 sp., 0 uzv., vid. 5,19, 85,7% atv.

Sergejs Gimajevs, 24 sp., 0+1, lietd. “-7”
Dmitrijs Šuļeņins, 23 sp., 0+1, lietd. “-2”
Artjoms Alajevs, 5sp., 0+1, lietd. “-1”