Latvietis, kurš maina Igaunijas basketbolu – Kaspara Mājenieka stāsts

Latviešu basketbola treneri ārzemēs ir ne pārāk bieža parādība, savukārt latviešu treneri pie kādas citas basketbola izlases stūres ir visai rets gadījums. Pirmais, kas nāk prātā, ir Ainars Bagatskis un Ukrainas valstsvienība, bet ir vēl viens Latvijas speciālists, kuram uzticēta kāda no izlasēm – kopš 2021. gada Igaunijas sieviešu izlases, kā arī visa Igaunijas sieviešu basketbola vadības grožus pārņēmis Kaspars Mājenieks, kurš pirms tam desmit gadus (ar nelielu pārtraukumu) nostrādāja “Liepājas” sistēmā.

Šī trenera vadībā Igaunija pārtrauca septiņu gadu (!) sēriju bez uzvarām oficiālajos turnīros, 2021. gada novembrī Eiropas čempionāta kvalifikācijā pārspējot Lielbritāniju, savukārt šī gada novembra logā pēc zaudējuma Zviedrijai izdevies pieveikt Dāniju.

Kopš viņa stāšanās amatā pagājuši trīsarpus gadi, kas ir labs laiks, lai noskaidrotu, kā speciālistam veicies šajā laikā. Sarunā ar portālu “Sportazinas.com” Mājenieks dalījās pārdomās par līdz šim paveikto, un arī nepaveikto, pastāstīja, kas, viņaprāt, ir nostrādājis, un kas – ne pārāk, kā arī atklājis, ar kādām problēmām viņam bija jāsaskaras uz vietas. Lai arī sarunas laikā tika uzdoti vairāki jautājumi, tomēr pārsvarā runāja pats treneris, tāpēc sarunu nolemts publicēt monologa veidā.

“Pirmais, kas ir paveikts [kopš stāšanas amatā 2021. gadā] – esam apzinājuši problēmas, kādas šeit ir. Kad mani paņēma darbā, viņi saprata, ka kaut kas nav kārtībā, bet nekāda analīze nebija uztaisīta. Un pirmais gads pagāja analizējot – braucot uz treniņiem, spēlēm, skatoties jaunatnes izlašu procesu, komunicējot ar treneriem. Pēc tā pirmā gada analīzes tika piedāvāti risinājumi, kā es to redzu. Viena no atziņām ir tāda, ka nav iespējams visu uzlabot īstermiņā ar esošo resursu. Ne spēlētāju, ne treneru, ne klubu ziņā.

Pamatlietas, ko sapratām, ir divas. Šeit Igaunijā nav pietiekami daudz meiteņu, jo viņām daudz populārāks ir volejbols, ir vieglatlētika. Tā ir viena no lietām, uz ko jāstrādā. Otrā lieta ir treneru kvalifikācija un jauno treneru trūkums. Jo meiteņu pusē uz papīra ir 50 treneri, bet kaut cik nopietni strādā mazāk par šo skaitli. Treneru apmācīšana arī ir ilgtermiņa process, tāpat kā bērnu dabūšana. Viena no lietām, ko varēja darīt jau tajā brīdī, apmērām 60-70% no meiteņu treneriem vispār negatavojas treniņiem. Ja tu viņam pajautā, kas tika darīts pirms nedēļas vai pirms trīs dienām, viņš tev nevarēs parādīt, jo nekas netiek pierakstīts. Daļa iet pilnīgā fristailā.

Ņemot vērā to, ka meiteņu nav daudz, labākās no viņām tiek pārizmantotas. Pirmā lieta, ko sapratu, ka varētu mēģināt, pat piespiest – meiteņu pusē mainījām reglamentu, diezgan daudz. Piemēri, U14-U16 vecumā ielikām punktu noteikumos, ka katrai spēlētājai malā jānosēž vismaz viena ceturtdaļa. Jā, tas nav labākais risinājums, sanāk, ka tu nosēdi desmit minūtes (pilnu ceturtdaļu), un tad spēlē. Šo redzēju, kā varētu mēģināt piespiest trenerus izmantot to astoto, devīto, desmito spēlētāju, un tajā pašā laikā lai līderes nespēlētu vairāk par 30 minūtēm.

U14 vecumā mēs spēlējam četri pret četri. Ir lielāka kvadratūra uz vienu spēlētāju un tu vari spēlēt plašāk, mazāk var taisīt čupu, vari spēlēt ātrāk, spēlēt vairāk individuāli, jo mums lielākā problēma ir fiziskā sagatavotība un individuālā tehnika. U12 vecumā spēlējam bez rezultāta un bez čempiona noteikšanas. Kāpēc? Lai nedaudz noņemtu spiedienu uz treneriem, kas nāk no vecāku puses, tajā pašā laikā, lai noņemtu spiedienu uz spēlētājam no treneru un vecāku puses. Pārāk daudz bļaušanas virsū. Jo meitenes ir pilnīgi jauniņas, un tu viņām vienkārši močī virsū, viņas pat nesaprot, kur atrodas. Ja tu viņas kontrolē 40 minūtes no vietas U12 vecumā, bet viņas pašas pat nesaprot, kas notiek un neiemācās pieņemt lēmumums. Kā arī treneri drīkst pozitīvi atbalstīt, nedrīkst baigi pacelt balss. Var taču tos norādījumus pateikt savādāk.

Saprotu, ka daudzi treneri palikuši padomju stilā, vai pārņēmuši to no saviem treneriem. U12 vecumā lietas var darīt savādāk un dabūt tādu pašu rezultātu. Šogad bija perfekts piemērs. 11 gadīgā meitene, treneris visu laiku bļauj virsū, viņa nonāk nost un trenera asistente mēģina bērnu nomierināt, viss kārtībā, nekas, ka tu kļūdījies. Bet bērns tad jautā pretī – ja kļūdīties ir normāli, tad kāpēc viņa bļauj uz mani? Tas jau parāda, ka arī bērni tagad emocionāli attīstās ātrāk.

Kaspars Mājenieks | Foto: FIBA

Šiem noteikumiem daudzi nepiekrīt, jo treneri grib mērīties ar krāniņiem savā starpā un noskaidrot uzvarētājus, nedomājot par to, kas tiek iemācīts spēlētājiem. Viens no svarīgākajiem projektiem, ko esam uzsākuši – taisījām festivālus U10-U11 meitenēm. Basketbolu viņas tur nespēlēja, vienkārši savācās kopā, tur bija vieglatlētika, basketbola elementi – vienas dienas tusiņš. Gribēju, lai fokuss noiet nost no basīša uz pamatlietām. Meitenēm fiziskā attīstība sākas un beidzas ātrāk nekā puišiem.

Ja tu līdz tiem 14 gadiem, kad meitenēm jau otrais augšanas periods sāk noslēgties, neesi ielicis pamata fiziskās lietas, tad viņas ilgtermiņā ir zaudētājas. Mums arī Latvijā ir pilns ar tādiem piemēriem, kad meitene 14-15 gados jau bijusi pa izlasēm, nospēlējusi 100-130 mačus sezonā. Jā, viņa 16 gados ir viena no labākajām Eiropā, jo daudz ko prot taktiski, bet fiziski viss jau ir zaudēts un to nevar atgūt. Beigās meitenei 18-20 gados pieriebjas tas basis, un viss.

Daļa no treneriem tos festivālus uztver nopietni, bet daļa – aj, kas tas ir par sūdu. Tik beigās jau tās spēlētājas klubiem nav, bet secinājumus bieži ne treneri, ne klubi negrib izdarīt, kas ir svarīgi ilgtermiņa attīstībai un bērnu noturēšanai sportā. Tas bija sākums, un nākamie festivāli būs 6-8 gadīgām meitenēm, savukārt 9-11 gadīgās šogad tajos festivālos jau spēlēs basketbolu, bet ar puišiem kopā. Pēc teorētiskiem rādītājiem, šajā vecumā meitenes ir fiziski stiprākas par puišiem, bet Igaunijā diemžēl ne vienmēr tā ir un es ļoti ceru, ka tas būs ļoti labs grūdiens treneriem, kuri sapratīs, ka jādara vairāk.

Nākamā lieta ir izlases. Tur pirms tam katrs treneris darīja tā, kā gribēja. Bija gadi, kad treneris U16 vai U18 izlasē aizbrauc uz turnīru un vienkārši piecas spēles nostāv zonu. Labi, uzvar četras vai piecas spēles, bet pa lielam, ko tas dod? Tur esam sastādījuši tādas pamatlietas, ko mēs gribām redzēt no izlasēm, un šos trīs gadus es esmu izvēlējies trenerus. Esmu atradis mazu kodolu, kas var, un daži no viņiem nav no sieviešu puses. Tu nebūsi izlases treneris tikai tāpēc, ka esi izcīnījis čempiontitulu. Latvijā tas pats bieži vien ir – cilvēki no malas nesaprot, ka izlase ir nākamais līmenis. Un te ir divi jautājumi – vai tu esi tam gatavs, un vai tu to gribi? Jo ne visi treneri to arī grib. Dažreiz treneri vasarā ar nometnēm var nopelnīt vairāk nekā izlasē. Un ja tu izkritīsi no A divīzijas.. ne visi grib piedzīvot tās negatīvas emocijas.

Vēl viena problēma ir tāda, ka šeit daži no sieviešu puses treneriem viens otru uzskata par ienaidniekiem un negrib normāli komunicēt, dalīties ar informāciju, pozitīvi atbalstīt. Bijuši gadījumi, kad treneri pēc zaudētām spēlēm neatsveicinās, nespiež roku. Tad kāds kaut ko vinnē, un tu nepasaki neko labu. Izveidojām treneru komiteju un mēģinājām, lai tajā ir pārstāvis no katra reģiona, kuram pēc tam tā informācija jānodod tālāk. Mums ir sastādīts plāns, par kurām lietām gribām runāt, tas tiek nosūtīts laicīgi, lai cilvēki to apspriež uz vietas un atsūta savus jautājumus. Esam sākuši arī nopietnāku darbu izlasēs, kam daļa no meitenēm nebija gatavas. Viņām tas bija tāds vau, dažas pateica, ka viņām tas ir par daudz. Ja salīdzina ar to, ko dara Latvijā, viņām jāsaprot, ka nav, ko čīkstēt, jo mēs pat vēl tuvumā neesam tam apjomam un intensitātei, ko Latvijā jaunatnes izlases kandidātes dabū treniņnometnēs.

Vai daudz esam izdarījuši? Teikšu tā – superdaudz noteikt nē, jo te ir viena problēma. Daudzi joprojām ir pret inovācijām un izmaiņām un mēģina tās bremzēt. Arī tās izmaiņas noteikumos daudzi mēģina neievērot, tāpēc tas progress varbūt nav tik labi redzams. Daudziem bija pretenzijas pret 4×4 U14 vecuma grupā. Bet finālos mums ir tehniskie protokoli, un salīdzināju divu iepriekšējo gadu rādītājus ar šo gadu. Katrā spēlē ir intensitātes uzlabojumi – vairāk metienu, vairāk soda metienu, kļūdu skaits arī ir lielāks, kas nav slikti, jo pie lielākas intensitātes tā arī būs. Kad saliec kopā četras spēles, starpība metienu ziņā ir izteikti liela. Daudzi joprojām negrib to saprast. Es piekrītu, ka tas nav perfekts risinājums. Bet tad, kad mēs sapratīsim, ka treneriem jādara to, kas ir vajadzīgs Igaunijas basketbola attīstībai un šo meiteņu attīstībai, nevis lai tikai apmierinātu savus ego, varam ņemt visus noteikumu izmaiņas nost!

Šajā momentā man ir jādomā par to, kā saglabāt meiteņu daudzumu. Jo mēs zaudējam 80% no meitenēm – 80% meiteņu, kas bija U12 grupā, nepabeidz sporta skolu (U19 grupu) un aiziet no basketbola vai vispār no sporta. Mums divus gadus pēc kārtas ir problēmas ar U18 izlasi, jo nepietiek kandidātu skaita un beigās tās meitenes ir pārslogotas. Tur nav nekas īpašs, bet meitenes nāk jau savainotas, kaut kādas hroniskās traumas un tā tālāk. Šogad negribēju mest zem tanka nevienu treneri un pats paņēmu U18 izlasi, mums bija 13 kandidātes, un teikšu godīgi – tas, ko mēs parādījām “Nordic kausā” un pēc tā, kā viņas strādāja, viņas bija pelnījušas doties uz Eiropas čempionātu. Bet lielākā daļa no viņām  nebija gatavas ne fizisiki, ne emocionāli vēl papildus divas nedēļas strādāt un spēlēt Eiropas čempionātā. Igaunijā ir normālas meitenes, ar viņām vienkārši ir jāstrādā regulāri un ar plānu. Bet ar lielu daļu tas nenotiek un tāpēc daudzas pamet basketbolu pirms skolas beigšanas.

Kaspars Mājenieks | Foto: FIBA

Ar sieviešu izlasi sākums bija pozitīvs, bet mums ar to vienu uzvaru sākās paaudžu maiņa – vecās uzvarēja, pēc septiņiem gadiem sajuta to pozitīvo un pateica paldies. Ir vēl pāris pieredzējušās, kuras cenšas palīdzēt, bet tad kāda dabū traumu, un jaunās nosacīti tika pamestas zem tanka.  Igaunijā baigi nav, kur spēlēt, un sanāk, ka 60-70% no izlases ir Amerikā. Nākamie trīs-četri gadi nav daudzsološi, ja uz spēlēm nedabūsim vismaz pusi no viņām. Un tā ir nākamā problēma, ar ko ir jācīnās. Meitenes kaut kādā ziņā ir bailīgākas, un arī braucot uz ASV, nav gatavas pastāvēt par sevi, viņas grib spēlēt izlasē, bet baidās izteikt savu nostāju augstskolu treneriem. Bieži vien, beigās viņām pašām tas daudz maksā. Tiek izvēlēta nepareiza augstskola un viņa tur netiek spēlēt. Bet varētu būt pie izlases, dabūt  20+ minūtes un parādīt trenerim, ka var spēlēt. Bet viņa noraustās, jo treneris saka, ka tu man esi vajadzīga šeit treniņos, neatbrauc, un tad sezonas beigās viņa ir neapskaužamā situācijā, jo pie spēles laika nav tikusi, grib mainīt skolu, bet nav video, ko parādīt citām skolām.

Tā ir realitāte, ar to ir jāsadzīvo. Gribētos, lai paši treneri, lai valde, lai cilvēki apkārt tiešām padomātu un paanalizētu, ja salīdzina ar Somiju. Viņiem U16 meiteņu izlase ir Eiropas čempiones, U17 bija pasaules čempionātā, U18 spēlē A divīzijā. Un viņiem ir ap 40-50 meitenēm Amerikā. Un tas viss ir pēdējo 15-17 gadu process. Tas sākās tad, kad piedzima U16 čempiones, un tagad ir kaut kāds rezultāts. Bet tur ir viens mīnuss, ja salīdzina ar Igauniju, jo mēs tomēr gribām visu darīt demokratiskāk – vienoties, u.t.t. Cilvēks, kurš atbildīgs par sieviešu/vīriešu basketbolu Somijā (Henrik Dettmann), viņam bija zaļā gaisma. Viņš teica – mēs darām tā, un viss. Visi, kas nepiekrīt, nedabū licenci kā klubs, arī treneriem licences iegūšana nav viegla. Protams, tur arī bija, un varbūt arī joprojām kāds nav apmierināts. Bet tur ir sistēma, un ir ilgtermiņā atbildīgais cilvēks. Un re kur ir arī rezultāts. Vai Somijā viss ir perfekti, protams, ka nē. Un protams visu var uzlabot, bet kā saka – labāk ir slikts plāns, nekā nav plāna vispār. 

Somiem ir arī sava sieviešu basketbola zvaigzne – Avaka Kuera. Ja salīdzina ar Latvijas tā paša gadagājuma centra pozīcijas spēlētāju, mūsu spēlētāja U16 vecumā Avaku ņēma priekšā bez variantiem. Avaka bija nekāda. Bet ja salīdzina abas spēlētājas tagad un viņu lomu klubos? Cepuri nost mūsu spēlētājai, ka joprojām ir basketbolā, bet.. Nesaku, ka tā ir viņas pašas vaina, bet Avaka viņu ir apsteigusi.  Tur, protams, gēni, bet Avaka U15-U16 vecumā trenējās, labi, ja trīsreiz nedēļā, jo vienkārši vairāk netika uz treniņiem, bet tur tikai pielāgoti treniņi specifiski viņai, līdz viņa varēja darīt vairāk. Tur Somija federācija ļoti sekoju līdiz viņas attīstībai arī, un viņa varbūt kaut kādā brīdī bija izvēlējusies pareizos ceļus, kurus varbūt cita spēlētāja neizvēlējās.

Arī raksturam ir nozīme. Mans personiskais viedoklis joprojām ir, ja spēlētāja jaunatnē, kad ir jāstrādā uz fizisko attīstību, individuālo tehniku utt., tiek spiesta spēlēt 80-130 spēles sezonā, tad ilgtermiņā viņa būs tikai zaudētāja, ja vispār vēl turpinās spēlēt basketbolu pēc skolas. Protams, esmu dzirdējis tekstus – bet viņai patīk spēlēt, viņu neviens nespiež to darīt. Bet bērniem arī saldumi garšo, telefoni patīk, bet tos kaut kā mēs mēģinām ierobežot, jo saprotam, ka tas kaitē veselībai. Ir lietas, ko bērni vēl neizprot un mēs-treneri nedrīkstam izmantot viņu uzticību savtīgos nolūkos. Pat FIBA ir izstrādājusi norādes katrai vecuma grupai ar maksimālo spēļu skaitu, ja nemaldos, tad U18/U19 vecumā, tas bija maksimāli 65 spēles sezonā.

Pagājušajā gadā arī pārņēmu “Audentes”. Bet tas nebija plānots. Mums bija izsludināts konkurss ar vairākiem ārzemju kandidātiem uz to vietu, bet Ukrainas kara dēļ inflācija kļuvusi lielāka, un pagājušajā gadā, kad jau bija atrasts kandidāts un bijām gatavi slēgt līgumu, mums paziņo – veči, sporta departamentam jāsamazina izmaksas, aptuveni par 20%. Ar vīriešu izlases galveno treneri uzreiz teicām, ka jaunatnes izlasēm neko negriezīsim, jo, pat paliekot tādai pašai naudai, tā summa ir mazāka, jo viss sadārdzinājās. Viens no variantiem bija, ka es strādāju papildus Audentes, un mana daļa no algas pāriet uz olimpisko vienību. Un teikšu godīgi – ja nebūtu Audentes, es pagājušajā gadā nojūgtos.

Kad tev daudz jācīnās ar pretestību, ar negatīvismu, nu cik daudz tu to uztversi? Pirms tam sezona netika noslēgta savainojumu dēļ, bet, sākoties pagājušajai sezonai, man bija četras veselas spēlētājas. Ar treneru kolektīvu un fizisko treneri izdarījām labu darbu, sezonas beigās visas pamatspēlētājas bija atpakaļ no traumām. Varbūt neattīstījāmies tik daudz, cik mēs to varētu, bet, ja tev treniņā pusgadu ir sešas vai septiņas spēlētājas, nevar taisīt lielu apjomu. Šogad bez U16 spēlētājām, kuras ir pagaidām brīvas(septembrī), treniņos ir 14 spēlētājas, bet kopā būs kādas 17-18. Bet tik un tā sezonās pirmajā pusē ļoti daudz darba mūsu fizioterapatei, jo jaunās spēlētājas nāk jau ar kaut kādām hroniskām traumām vai vāji nostiprinātiem muskuļiem. Ko tad mēs soli pa solim mēģinām labot.

Ar FIBA vienojāmies, dabūjām labus lektorus meiteņu treneriem, iespēju izmantojot arī citiem treneriem, un šī ir iespēja apmācīt tos, kuri ir ieinteresēti, kuri varbūt bez saviem treneriem kolēģiem neko citu nav redzējuši. Mēģinām strādāt ar atsevišķiem treneriem, kuri izrāda interesi. Jo ir tādi, kuriem tas neinteresē. Mums ir video no iepriekšējiem semināriem, kad atbrauc ārzemju lektori, bet daļa no treneriem sēž feisbukā, spēle čūskas. Kāpēc to darīt? Labāk strādājam ar tiem dažiem, kuri grib, un varbūt daži neitrālie sāks pievilkties.

Kaspars Mājenieks | Foto: FIBA

Daudzi bļauj, ka nav nekāda progresa, nākamgad būs četri gadi, jāatgriež viss pa vecam. Jūs pa vecam esat gājuši 30 gadus. Man liekas, tie, kas ir iekšā, viņi redz, ka lēnām progress notiek. Prieks, ka daļa no treneriem grib mainīties, ir pozitīvi, ka varam darboties. Cepuri nost sporta direktoram (Raido Ross) – ja viņa nebūtu, es būtu aizgājis pa pieskari, jo viņš saprot tās lietas, ko mēs gribām darīt, viņš ir tikai par. Būtu vairāk tādu cilvēku, tad jau neviens neaicinātu cilvēku no malas. Nav viegli, bet ir interesanti. Negribās apstāties.

Es pieteicos konkursam uz Igaunijas izlases treneru vietu, lai pārbaudītu, cik tālu es varu tikt. Man nebija baigā doma, ka varētu tur strādāt, bet procesam piegāju nopietni. Un tad tu redzi rezultātu, ka vari tur strādāt. Un tajā pašā laikā tu zini, ka Latvijā pie lielās izlases netiksi ar to bagāžu, kas tev ir. Jo augstākais punkts ir “TTT Rīga”, kur priekšā ir citi cilvēki. Mums ir treneri ar Eirolīgas pieredzi. Tu vari vadīt otru labāko komandu Latvijā, bet nekad nebūsi tur klāt. Man bija vēlme sevi pārbaudīt, un es nākotnē gribu būt Latvijas izlases treneris. Šī bija papildus iespēja attīstīties.

Pirmajā kārtā bija jānosūta CV un kāpēc tu gribi šeit strādāt. Otrajā kārtā jau rakstiskā formā jāatbild uz jautājumiem par Igaunijas sieviešu basketbola saimniecību, par kandidātēm un jaunajām kandidātēm uz izlasi, apraksts, vai kaut ko zini par tām spēlētājām. Toreiz arī sāku analizēt dzimstības līmeņus Igaunijā, kur bija pozitīvāki rādītāji nekā Latvijā.

Trešajā kārtā jau bija video tikšanās ar ģenerālsektetāru un sporta direktoru, klāt bija arī vīriešu izlases galvenais treneris, ja nemaldos, bija arī federācijas prezidents. Jautāja par manu redzējumu, par spēles stilu. Jautāja, ko vajadzētu uzlabot un attīstīt sieviešu basketbolā. Sākumā bija 35-40 kandidāti, bet tobrīd bija palikuši astoņi, no kuriem trīs vietējie. Pāris kandidāti bija diezgan stipri – no Spānijas, Zviedrijas. Uz pēdējo kārtu bija četri kandidāti, ar katru vēlējās tikties klātienē. Bet tas bija Covid-19 laiks, kad ar sabiedrisko nevarēja aizbraukt. Ar mašīnu varēja, bet tad, atgriežoties atpakaļ, jāsēž karantīnā. Man ļoti paveicās ar kolēģi Ģirtu Splīti, tagad jau var teikt, tagad viņam sūdi nebūs. Sarunājām, ka viņš mani aizvedīs un pēc tam tad atsēdēs karantīnu.

Braucot saņēmu ziņu no mūsu fizioterapeites, ka divām vai trīs “Liepājas” spēlētājam konstatēts Covid-19, tajā brīdī viss bija strikti un visai komandai bija jāsēž karantīna, tā kā viss vienkārši tā sakrita – varējām aizbraukt, visu izdarīt, atbraukt atpakaļ un pa lielam tāpat būtu jāsēž karantīnā. Liels paldies trenerim Splītem, un noteikti vēl lielāks paldies Raimondam Feldmanim, kurš man atsūtīja to, ka Igaunijas izlase meklē galveno treneri. Informācija nebija pieejama publiski, to sūtīja pa federācijām, bet man tas nebija atnācis. Līdz Raimondam tā nonāca un viņš to atsūtīja man. Raimonds man ir arī liels iedvesmas avots, viņš daudz ko paveicis ar savu gribasspēku, ar savu neatlaidību, to pašu NBA Vasaras līgu, strādājis ar “Prometey”, 3×3 izlase – viņš mani tikai motivēja to darīt.

Atbraucu uz interviju, aprunājāmies, izstāstīju redzējumu, uzklausīju viņus, uzdevu nepatīkamus jautājumus, tas arī laikam nostrādāja – jautāju par cilvēku skaitu, kāpēc nav darītas kaut kādas lietas.

Bet gribu uzsvērt – šeit nav viss maļina. Tas nav viegli un brīžiem negatīvisms pārņem to visu. Tādā ziņa Liepājā viss bija čotka, viss kā vajag. Atbalstoša un saprotoša vadība, jo arī redz, ka tu strādā un atdod visu. Liepāja noteikti ir pirmā vieta, kur es gribētu strādāt Latvijā. Bet tur tagad priekšā arī ir citi cilvēki, kuri normāli strādā un attīstās, man pašam ir jādomā, ko darīt tālāk – vai palieku šeit, vai ko. Tagad bija interesants piedāvājums, bet visam savs laiks. No vienas puses, es negribētu no šejienes iet projām, ja var turpināt darīt to darbu, ko mēs darām. Ja valde sapratīs, ka tas nav īstermiņā un ka tas ir garš process…

Tu nevari salīdzināt ar puišu pusi, jo starta pozīcijas ir dažādas. Esmu gatavs izaicinājumiem, bet tajā pašā laikā man nav problēmu strādāt tikai ar jaunatni. Man patīk, es ķeru kaifu, trenējot “Audentes”, strādāju ar meitenēm, kuras mācās 8-12 klasē. Protams, svarīgi arī uzturēt ģimeni, un ja vajadzēs, esmu gatavs darīt kaut ko arī ārpus basketbola. Jo gribās savus bērnus arī redzēt. Šeit Igainijā tas ir pluss, ka savus bērnus redzu regulārāk un varu vairāk laika veltīt ģimenei.

Kaspars Mājenieks | Foto: FIBA

Šis gads ir tāds mierīgāks – darām procesu, negribam katru gadu kaut ko jaunu likt iekšā, jo tu jau neredzēsi un nevarēsi saprast, kā darbojas lietas. Šogad veicām vēl vienu izmaiņu, ka no U12 – U14 vecumam mēs ņemam spāņu noteikumu (Spānijā jaunatnes līgās un arī ACB, ja ir parastais auts, tad tiesneši neņem bumbu rokās un komandas pašas var fiksi izspēlēt, tādejādi paātrinot spēles ritējumu, intensitāti, lēmumu pieņemšanu).

Latvijā arī ir pretošanās jaunajām lietām, bet Latvijā arī ir vairāk augstāka līmeņa treneru, un tad tie pukstētāji nav tik daudz dzirdami. Cilvēks pēc dabas ir slinks, cilvēks grib būt komforta zonā. Viņam varbūt nav lielāku mērķu. Daudziem jaunatnes trenera darbs ir sava ego apmierināšana. Pa lielam, kas ir skolotāja, trenera, dakteru, karavīru darbs? Ziedošanās citu labā. Es arī sākumā šīs lietas uztvēru savādāk. Bet, tad tu saproti, ka tu neesi galvenais, ka galvenie ir bērni, tas, kas no viņiem iznāks pēc daudziem gadiem. Pats iepriekš esmu bijis pārāk traks, lai gan tas nebija ego, vienkārši redzēju, ka spēlētāji var vairāk un tajā pat laikā varbūt nemācēju savas emocijas izrādīt/izteikt savādāk.

Jāsaprot vēl viena atšķirība no Latvijas – Igaunijā treneri nesaņem tikpat cik skolotāji, nav tik lielas slodzes un daudziem trenēšana ir hobija līmenī, otrais vai trešais darbs. Igaunijā skolotājs ir daudz labāk atalgots, kā jaunatnes treneris. Trenerim liekas – atnācām, kaut ko padarījām, pat varbūt uztaisījām kaut kādus testus, bet kāpēc mēs tos uztaisījām? Uzdodu jautājumu – kāpēc jūs pildījāt šo uzdevumu, un treneris nevar atbildēt. Viņiem vienkārši paveicies, ka šeit neviens nav, skarbi izsakoties, atstiepis kājas. Treneriem jāmācās kļūt daudz profesionālākiem savā darbā, jo no tā ir atkarīga mūsu bērnu nākotne arī veselība.

Vēl viena lieta – dažiem liekas, ka viņi ir čempioni Igaunijā, tātad, kaut ko saprot. Šī ir viena no manām lielākajām kļūdām, ko es sapratu, tikai parunājoties ar vienu cilvēku, kurš iepriekš strādāja Zviedrijas basketbola federācijā. Es saku – esmu redzējis, kas ir ārpusē – pasaules čempi, Eiropas čempi A divīzijā. Un viņš saka – jā, tu esi, bet viņi nav. Diemžēl finanses visu neatļauj, bet mums ir pāris projekti, kad mēs meiteņu trenerus sūtam izglītoties ārpus Igaunijas, lai viņi redz un attīstās. Gribētu ņemt vairāk trenerus uz A divīziju čempionātiem, uz Eiropas čempionātu, uz Eirolīgas spēlēm, lai viņi redz tās lietas. Ja viņi neredz, uz ko tiekties, viņi to arī nesaprot.

Ir labs teiciens – tu spēlētāju vari spiest vairāk, kad tu viņu iepazīsti kā cilvēku un viņš tev sāk ticēt. Bet ja tu viņam vienkārši bez sajēgas bļauj virsū, neskaidro.. Savām meitenēm vienmēr saku, arī “Liepājā” to biju teicis – pārbaudiet mani. Uzdodiet jautājumu, kāpēc mēs  darām šo uzdevumu. Ja nespēšu atbildēt, tad vienkārši esmu to izdarījis nahaļavu [uz dullo]. Bet šeit daļa no treneriem baidās spiest, jo meitenes it kā aizies uz citu klubu. Viņas aizies tikai tad, ja redzēs, ka neko no tevis nevar iegūt. 

Cilvēkresurss – to nevar izniekot. Mums meiteņu skaits ir mazs, bet ir foršas meitenes. Mums daudz vairāk sevi jāattīsta kā trenerus, lai mēs varam viņām dot krietni vairāk un pareizākas lietas, lai mēs nesačakarējam to mazumiņu, kas mums ir. Ir dimanti, bet nevaram vienkārši iet pa skarbo, katrs dimantiņš jāapstrādā. Tātad, pirmais ir izglītība, otrais – jāstrādā ar tām meitenēm, kuras mums ir. Liepājā to labi parādījām – ar esošo resursu strādājam tā, ka mēs kapājām pret talantīgajām, un beigas talantīgas meitenes no citām organizācijām sāka nākt pie mums, jo redzēja, ka tur notiek darbs.

Tagad paskatāmies no bijušajām “Liepājas” spēlētājam – Līna Loceniece spēlē ārzemēs, Katrīna Trankale bija ārzemēs, Ketija Vihmane bija ārzemēs, tagad “TTT Rīga”, Daniela Grigorjeva pabeidza augstskolu un arī aizgāja ārzemēs. Kad Daniela atnāca uz “Liepāju”, runāju ar dažiem cilvēkiem, kuri neticēja, ka viņa uz tik ilgu laiku paliks basketbolā. Ar viņu strādāja, viņa pati strādāja. Tas pats Igaunijā – jāstrādā ar katru meiteni un jāpierāda. Kad pierādīsim, ka varam strādāt ar to, kas mums ir, vecāki sāks izvēlēties aizsūtīt meitenes uz basketbolu. Jo tagad – tu skaties, kādas garas meitenes ir volejbolā. Vai vieglatlētikā – tādas garas staigā. Vai bija mums tur šķēpmetēja, vai lodes grūdēja – būtu tāds riktīgs centrs Igaunijas izlasei.

Kas ir galvenais? Izglītība un saprast, ka katrs bērns ir svarīgs. Ja ir daudz bērnu, sāc dalīt grupās. Jāstrādā, jāattīsta, nevis jādomā, kā uzvarēt U12 vai U14 vecumā. Un tad sist pie krūtīm. Ja uzvara ir kā blakusprodukts labam produktam – tad jā. Talantīgs bērns būs talantīgs ne tikai pie tevis, bet arī pie cita trenera. Jautājums, cik tālu tu viņu varēsi aizvilkt pēc tam.