Latvijas izlases basketboliste Meļņika: Kad biju jaunāka, pāris reizes arī “iedankoju”

Latvijas izlases basketboliste Zenta Meļņika viņas pārstāvētā kluba “TTT Rīga” mājaslapā atklājusi, ka jaunības gados pāris reizes izmēģinājusi “dankot”, kas sieviešu basketbolā ir reta parādība. 28 gadus vecā centra pozīcijas spēlētāja Latvijas klubam pievienojās pirms šīs sezonas.

Tavs tēvs Igors bija ilggadējs Latvijas basketbola izlases spēlētājs un brālis Aleksandrs arī trenējās basketbolā. Ko viņi tev ir devuši?
Brālis man sniedza piemēru, kā strādāt un cik fanātiski mīlēt basketbolu. Tētis jau no 11 gadu vecuma mani trenēja – līdz pat brīdim, kad aizbraucu prom no Grieķijas. Vasarās atgriežoties Grieķijā, arī ar tēvu trenējos, un viņš man dod padomus.

Vai tev ir līdzīgs spēles stils kā tēvam?
Mans spēles stils ir mazāk dinamisks. Protams, es “nedankoju”, kā viņš to darīja. Kopīgs varētu būt āķa metiens, ko tēvs man iemācīja.

Cik maz tev pietrūkst, lai “iedankotu”?
Pietrūkst pareiza lēciena. Domāju, ka pie lēciena papildus vajadzētu vēl desmit centimetrus, tomēr es vairāk lecu uz priekšu, nevis augšu. Kad biju jaunāka, pāris reizes ari “iedankoju”.

Ilgu laiku pavadīji arī Grieķijā. Kas ir īpašs grieķu kultūrā?
10-11 gadu vecumā pārcēlos uz turieni. Sākumā bija grūti, bet diezgan ātri adaptējos. Nezināju ne grieķu, ne angļu valodu, bet ātri iemācījos abas. Tā ir pavisam citādāka kultūra – visi ir diezgan mierīgi, neviens nekur nesteidzas. Viņi bieži vien pa dienu sēž un ilgi dzer kafiju, vakaros arī ilgi plāpā līdz pat pieciem rītā. Tur ir citādāka dzīves uztvere.

Pieļauju, ka Grieķijā ir diezgan traki basketbola fani.
Tas ir atkarīgs no kluba. Mana kluba fani trakoja un meta papīrus uz laukuma, lai radītu atmosfēru, spēles laikā arī pīpēja un dzēra alu, tomēr pret pretinieku komandām viņi arī bija ļoti draudzīgi, izturējās ar cieņu. Neatkarīgi no spēles iznākuma – uzvaras vai zaudējuma – fani vienmēr atbalstīja. Lielajos klubos fanu attieksme bija citādāka. Dažreiz bija diezgan traki – meta ar pudelēm, bļāva arī uz savas komandas spēlētājām.

Cik bieži spēles tika pārtrauktas?
Kad spēlēja Atēnu komandas, abu klubu faniem bija konflikti. Vienreiz atbrauca pat policija, kas zālē iemeta gāzi, lai nomierinātu fanus. Pēc tam vajadzēja gaidīt kādas divas stundas, lai viss izvēdinātos.

Pagājušovasar pārcēlies no Itālijas uz Latviju, lai spēlētu TTT.  Kāpēc pieņēmi lēmumu atgriezties dzimtenē?
Vēlējos atgriezties Latvijā. Iepriekš arī spēlēju TTT (2015-16), tolaik patika komandas atmosfēra. Tagad no jauna iepazīstu Latviju, labas attiecības jau pirms tam bija ar komandas galveno treneri Mārtiņu Zībartu. Viņš arī ir mans pirmais treneris basketbolā, kad 6-7 gadu vecumā sāku trenēties “Kolibri” komandā. Arī jauniešu izlasēs viņš mani trenēja.

Kā Mārtiņš ir mainījies pa šiem gadiem?
Zinu, ka viņš lasa daudz grāmatu gan par basketbolu, gan psiholoģiju. Viņam tagad ir lielāka pieredze.

Kādas ir tavas aizraušanās?
Šobrīd vairāk aizraujos ar zīmēšanu un datorspēlem, skatos filmas un seriālus. Uz “Playstation” platformas atsāku spēlēt “The Witcher”, jo nesen iznāca seriāls (ar tādu pašu nosaukumu). Planšetē aizraujos ar spēlītēm, kur nevajag daudz domāt.

Kā pavadīji laiku pagājušovasar pēc Eiropas čempionāta?
Ceļoju pa Slovākiju, biju arī Serbijā un Ungārijā. Gāju astoņu stundu garos pārgājienos Tatru kalnos. Pirmajās divās stundās bija grūti, bet pēc tam pieradu un iegāju ritmā, kļuva vieglāk. Protams, apkārt bija skaista ainava, kas lika aizmirst par noguršajām kājām. Pārgājienam noslēdzoties, vienmēr ir milzu gandarījums.

Mūsdienu basketbolā arī centri un spēka uzbrucēji lielāku uzmanību pievērš tālmetieniem. Kā tu redzi tālmetienu izpildīšanas attīstību basketbolā?
Var novērot, ka arvien mazāk paliek lielu un masīvu klasisko centru. Tagad vairāk meklē kustīgas centra spēlētājas, kas var iemest no tālienes. Pie tā arī mēģinu treniņos piestrādāt. Treniņos metieni krīt iekšā, bet spēlē drosmes vēl nav, lai izpildītu tālmetienus.

Douglas Baltijas basketbola līga varētu būt piemērota, lai spēļu laikā sāktu izpildīt tālmetienus.
Pirms šīm spēlēm vienmēr par to domāju. Kad bumba nonāk manās rokās un kad atrodos tālāk no groza, parasti ieraugu komandas biedri un atdodu viņai bumbu. Man vēl jāpiestrādā pie tālmetieniem.