Latvijas jaunā cerība boksā – dāma, kurai jātrenējas kopā ar puišiem, lai progresētu
Latvijas jaunā un perspektīvā boksere Beatrise Rozentāle pasaules jauniešu čempionātā Polijā svara kategorijā līdz 64 kilogramiem izcīnīja bronzas medaļu, kas ir visu laiku labākais sasniegums Latvijas boksā šajā vecuma grupā. “Sportazinas.com” aicināja uz sarunu Rozentāli, kurā jaunā sportiste [šobrīd 19 gadi] stāstīja, kā smēlās iedvesmu sākt apmeklēt boksa nodarbības, ar kādām grūtībām viņa šobrīd saskaras, jo sieviešu bokss Latvijā nav masveidīgs, kā arī noskaidroja viņas nākotnes plānus.
Kā Tu sāki nodarboties ar boksu? Tomēr sabiedrībā pastāv uzskats, ka bokss vairāk ir vīriešu sporta veids.
Man gan nepatīk, ka boksu sauc tikai par vīriešu sporta veidu. Tajā ir nepieciešams ne tikai spēks un izturība, kas it kā būtu vīrišķīgas īpašības. Tas ir kas daudz vairāk. Vispār esmu nodarbojusies ar vairākiem sporta veidiem jau no mazotnes. Trenējos basketbola skolā “Rīdzene”, gāju modernajās dejās un citos. Basketbolā kopumā notrenējos astoņus gadus, bet mans brālis gāja boksā, tāpēc nolēmu pamēģināt arī es. Man uzreiz iepatikās un ātri sapratu, ka tas būs mans sporta veids. Viss notika tiešām strauji – pirmajā treniņā iepazinos kas, ko un kā, bet otrajā jau sparingoju ar puišiem. Paralēli vēl trenējos basketbolā, bet tas netraucēja tikai pēc vienas nedēļas boksa treniņu aizbraukt uz sacensībām.
No sākuma trenējos pie Viktora Bites un bokss nebija mana prioritāte. Aizvien galvenais uzsvars tika likts uz basketbolu. Man ļoti patika bokss, bet bija spiediens no ģimenes, ka jāiet basketbolistes ceļš un tāpēc klausīju. Pagāja laiks un sapratu, ka ir jāizdara izvēle, kurā virzienā iet. Onkulis atrada iespējas kikboksa un boksa skolā “Rīga”, tad arī pieteicos tur. Tobrīd man bija 16 gadi un kopš tā laika fokusējos tikai uz to.
Kas šobrīd ir tavi treneri?
Man ir vesela komanda. Trenere Linda Ābele [divkārtēja pasaules čempione kikboksā], arī Gatis Ābele un Jānis Černauskis, bet par fizisko sagatavotību atbild Edgars Eriņš [Latvijas rekordists desmitcīņā].
Cik vispār Latvijā daudz sieviešu nodarbojas ar boksu tādā līmenī, kā Tu?
Esam maz, uz pāris roku pirkstiem saskaitāmas, un skaidrs, ka pārsvarā jāboksē ar puišiem, jo vienkārši nav citu variantu, ja gribi attīstīties. Klubā ar mani ir vēl Amanda Millere, kas dosies uz olimpiādes atlasi. Bet arī ar Amandu mums nav viena svara kategorija, tāpēc viena otrai īsti sparingā nederam. Ir situācijas, kad meitenes nepiekrīt ne tikai sparingot, bet arī sacensībās cīnīties. Tāpēc ir ļoti grūti atrast sev kvalitatīvas treniņu partneres, bet ar puišiem trenēties ir pavisam kaut kas cits. Tas ievērojami atšķiras kā ar meitenēm ne tikai spēka ziņā, bet vispār. Tāpēc ļoti svarīgi ir doties uz pēc iespējas vairāk nometnēm, kur var tikt pie kvalitatīvas sparinga prakses.
Kas ar puišiem ir savādāk, piemēram, kad kāp ringā oficiālā cīņā ar meiteni? Protams, nerunāsim par sitienu spēku.
Man jau īsti ir vienalga, bet sparingojot ar puisi, kurš ir manā svara kategorijā, tomēr tas sitiens ir daudz spēcīgāks, tāpēc reizēm viņi neizliekas uz visu. Bet man tas ir ļoti vajadzīgs, ne visi to saprot. Protams, tagad situācija ir nedaudz uzlabojusies un puiši nebaidās sist spēcīgi.
Nav gadījies, kad puiši tevi satraumē?
Īsti nē. Bija tā, ka no sākuma īsti nevēlējās man spēcīgi sist, bet ar laiku ir sapratuši, ka man ir cēlies līmenis un vajag sist spēcīgāk, lai es varētu progresēt. Protams, arī es kādam puisim esmu labi trāpījusi (iesmejas).
Minēji, ka no bērna kājas trenējies dažādos sporta veidos. Tas noteikti nāk par labu arī boksa iemaņām?
Man basketbols ļoti palīdzēja. Kāju darbība, māņkustības un arī izturība. Varētu teikt, ka basketbols ar boksu ir nedaudz radniecīgi sporta veidi. Bet, cik gados būtu jāsāk iet boksā? Manuprāt, nedaudz vēlāk, jau vairāk apzinātā vecumā, tas būtu ap 15 gadiem. Kad ir ielikti vispārēji fiziskās attīstības pamati citos sporta veidos. Mums gan boksa skolā ir grupas ar bērniem arī no trīs gadiem, bet skaidrs, ka tās ir vairāk kā rotaļas. Kaut kādi elementi ir, bet lēnām radina. Sparingot sāk parasti no 10 – 12 gadiem, kad redz, vai bērns to var sākt darīt, vai viņam vispār to gribas. Arī pirmās cīņas tiek aizvadītas līdzīgā vecumā.
Ir kādas sieviešu boksa specifikas? Salīdzinājumam – vīriešiem ir tā, ka mazāki svari sit vairāk un asāk, ne tik daudz ar spēku un citas nianses, bet kā ir sievietēm? Kas īpaši atšķir to no vīriešiem vai nav tādu lietu?
Laikam ejot, sievietes ir palikušas tik spēcīgas, ka sparingo ar vīriešiem. Ir Keitija Teilore, kas reāli “stāv” ringā treniņos ar augsta līmeņa bokseriem. Tas tikai parāda to, ka arī sievietes ir spējīgas demonstrēt labu boksu, kā arī spēka un izturības īpašības. Skatoties cīņas, es tiešām vairāk neredzu atšķirības boksa tehnikā un sitienu izpildījumā. Jā, protams, spēks – bet tas arī viss.
Teici, ka uzreiz pēc pirmās nedēļās devies uz turnīru. Pastāsti, lūdzu, kā vispār tur viss tiek organizēts, kādās kategorijās tas iedalās, u.t.t.?
Esmu bijusi uz ļoti maz turnīriem, jo tam ir nepieciešams liels finansiālais atbalsts, kura man šobrīd nav pietiekamā līmenī. Runājot par lielajiem turnīriem, tad tas bija Eiropas čempionāts. Uz to devos, kad biju boksā nopietni trenējusies nepilnu pusgadu. Parādīju ļoti labu sniegumu un ieņēmu piekto vietu. Arī nākamajā turnīrā dabūju to pašu vietu. Nevar salīdzināt manas iespējas ar ārvalstu komandām. Visiem ir lielas delegācijas un apkalpojošais personāls, sākot ar masieriem, fizioterapeitiem, treneriem, menedžeriem un vēl daudz ko citu. Lielvalstīm ir pārstāves katrā svara kategorijā, bet no Latvijas parasti aizbrauc vien dažas. Pēdējais pasaules čempionāts, kurā es biju, tas bija pats lielākais forums, kurā esmu bijusi. Bet principā es piedalos tikai starptautiskos turnīros, jo Latvijā nevaru atrast pretinieces.
Bet, vai jauniešiem tiek veidoti arī kādi komerc-tipa turnīri?
Jā, tādi notiek. Pati esmu bijusi tikai vienā. Princips ir tāds, ka cīnās amatieri ar olimpiskā boksa noteikumiem, bet tiek taisīts kā cīņu šovs. Tie gan nav tik noderīgi, jo tā parasti ir tikai viena cīņa. Bet, kad es braucu uz ierastajiem turnīriem, tad dzīvoju uz vietas vairākas dienas un man ir arī vairākas cīņas.
Cik bieži būtu optimāli cīnīties tavā vecumā? Un, kādā vecumā jāsāk lēnā garā mest nost cīņu apjomus?
Uzskatu, ka kamēr atrodos amatieros, jācīnās ir pēc iespējas vairāk, lai gūtu pieredzi. Pirms pandēmijas man katru mēnesi bija sacensības un cīņas. Tas bija ļoti optimāli un es arī labāk pati jūtos tādā ritmā. Man ir grūti bez cīņām, bet vispār, kad pāriet uz profesionālo boksu, tad, protams, tiem atstatumiem starp cīņām jābūt lielākiem, jo gatavojies konkrētai pretiniecei noteiktu laiku. Tas ir pavisam citādāk. Tas arī atšķir amatierus no profesionāliem sportistiem.
Nonācām pie sāpīgā jautājuma – naudas. Kas tevi un kādā veidā atbalsta?
Sākumā un līdz šim brīdim mani atbalsta kikboksa un boksa skola “Rīga”, kā arī mana mamma. Tagad esmu tikusi Latvijas olimpiskajā vienībā. Man ir pieejams ārsts, fizioterapeits, varu iegūt finansējumu, lai dotos uz sacensībām, vai kādu treniņu nometni, bet tāpat, lai arī, cik mums palīdzētu, atbalsts aizvien ir ļoti nepieciešams, lai es varētu straujāk attīstīties. Proti, brauktu vairāk uz nometnēm, kur būtu iespēja tikt pie kvalitatīvām sparinga partnerēm. Palīdzība nāk arī no Rīgas domes sporta departamenta, paldies varu teikt arī Latvijas Boksa federācijai. Braucam uz Lietuvu, Igauniju, bet tur arī īsti nav pretinieces. Biju arī Baltkrievijā, kas ļoti palīdzēja man augt. Tur tiešām bija spēcīgs meiteņu sastāvs un jutu kvalitatīvu treniņu darbu nometnē.
Esi rēķinājusi, cik reāli liels finansējums Tev ir nepieciešams, lai nekā netrūktu?
Ar finansēm nodarbojas treneri, bet lai aizbrauktu uz vienu nometni vai sacensībām… Tie ir lieli izdevumi. Nevēlos nepareizi pateikt, bet tie ir pāris tūkstoši. Jārēķina, ka uz turieni nevaru braukt viena, jo vajag līdzi treneri, reizēm arī kādu no medicīniskā personāla. Kā jau teicu, pati nezinu par summām, bet varam parēķināt paši, cik tas sanāktu gada griezumā.
Kura valsts ir sieviešu boksā ir līdere? Ar sakārtotāko sistēmu un masveidā vismeistarīgākajām bokserēm?
Ir vairākas valstis – Ukrainā, Īrijā ir ļoti spēcīgas meitenes, arī Vācijā. Principā lielākās valstīs arī būs labākās iespējas attīstīties, jo ir no kā izvēlēties un ir finansējums. Indija ir ļoti spēcīga valsts, bet aizbraukt uz turieni noteikti būtu ļoti sarežģīti.
Cik reāli esošajā situācija Tev ir izlauzties līdz profesionālam līmenim no tādas valsts kā Latvija?
Godīgi sakot, pagaidām par to nedomāju, jo mans primārais mērķis ir Parīzes olimpiāde. Piedāvājumi, protams, ir bijuši pāriet uz profesionālo līmeni, taču man vēl to darīt ir par ātru. Latvijā rīkotos turnīros jau man varētu piemeklēt profesionālas pretinieces un ar to sākt, gan jau ar laiku nonākšu līdz tam, bet šobrīd man ir citi mērķi.
Kāds Tev ir dienas režīms?
Kad esmu vesela, tad ir tā, ka no rīta ir rīta rosme, pēc tam braucu uz olimpisko vienību, kur man ir treniņš, vai pie fiziskās sagatavotības trenera Edgara Eriņa, vai arī sparings. Kā kuru dienu. Tad ir procedūras, pa dienu diendusa un vakara treniņš.
Aizbrauci uz pasaules čempionātu ar traumām. Pastāsti, lūdzu, kādas tās ir?
Sākumā domājām, ka jātaisa būs divas operācijas, bet beigās nolēmām, ka veikšu tikai vienu. Traumu dabūju jau Eiropas čempionātā, kas notika novembrī, tāpēc uz pasaules čempionātu sagatavošanās process bija ļoti grūts, arī emocionāli, daudz ko nevarēju darīt. Nolēmu, ka operāciju veikšu tikai rokai, bet kājai vienkārši ļaušu sadzīt un iztikšu ar procedūru kursu. Rokai plānotais rehabilitācijas laiks esot no četriem līdz sešiem mēnešiem, bet to vēl redzēsim. Ceru, ka tas viss notiks ātrāk. Arī ārsti centīsies, lai ātrāk varētu gatavoties nākamajām sacensībām.
View this post on Instagram
Kā vispār notiek atlase uz Eiropas un pasaules čempionātiem?
Katrā valstī notiek vietējais čempionāts, kuru uzvarētāji automātiski brauc pārstāvēt savu valsti starptautiskajos turnīros.
Skatos, ka arī “boxrec.com” vietnē tev ir ierakstītas trīs cīņas, no kurām divas ir beigušās ar zaudējumu. Kā vispār tas strādā? Kā nolemj, kuras cīņas ieliek tur, kuras ne?
Grūti pateikt, kāpēc tur kaut kas ir ierakstīts, bet pati esmu aizvadījusi vairāk par 20 cīņām vismaz un lielāko daļu esmu uzvarējusi.
Zinām, ka, piemēram, basketbolā jauniešu vecumā gadu vai divu starpību var izjust ļoti. Kā ir boksā? Kad jauniešu starptautiskajos turnīros sanāk cīnīties ar reizēm divu, pat trīs gadu vecākām pretiniecēm?
Arī boksa tas ir ļoti jūtams. Manā ieskatā jau divu gadu starpība ir diezgan ievērojama. Esmu piedalījusies arī tādos turnīros kā “Riga Open” un līdzīgos, kur man sanācis kāpt ringā ar pieaugušām sievietēm, kas ir vecumā no 22 gadiem uz augšu. Un tur to atšķirību jūt vēl vairāk.
Starptautiska līmeņa boksa turnīros, izteikti amatieru, ir tā, ka uzvarēt citā valstī ir ļoti sarežģīti, jo ir vietējie tiesneši. Kā ir ar jauniešu turnīriem – notiek tāpat?
Jā, tā ir ļoti izteikta un populāra iezīme. Pati esmu ar to saskārusies, piemēram, Eiropas čempionātos, kur abos paliku piektā. Cīņas laikā jutu, ka dominēju un uzvaru būtu jāatdod man un pārliecinoši, bet beigās man nepaceļ roku… Tas ir ļoti grūti un nesmuki. Pasaules čempionātā gan uzskatu, ka viss bija godīgi, bet to arī rīko cita organizācija, kas ir daudz nopietnāka – AIBA. Savukārt par Eiropas čempionātus rīko cita asociācija un, godīgi sakot, pēc pirmā turnīra biju lielā šokā. Nesapratu kā tā var būt, ka tik ļoti negodīgi tiesā. Biju apbēdināta. Bet es uz to skatos tā, ka vienkārši jābūt nevis vienu, bet vismaz divu galvu tiesu pārākai pār pretinieci vai cīņa jānoslēdz priekšlaicīgi.
Ieskicē, lūdzu, savus nākotnes plānus. Lielais mērķis ir skaidrs – olimpiāde. Bet, kā tur tikt un kā tai sagatavoties?
Pats galvenais ir aizbraukt uz pēc iespējas vairākām nometnēm un starptautiskajām sacensībām, kad būšu izveseļojusies. Nākamās lielās sacensības, uz kurām teorētiski es varētu būt uzspējusi izārstēt traumas un pienācīgi sagatavoties, ir sieviešu pasaules čempionāts U22 vecumā. Tāpat braukt uz visiem pieejamajiem Eiropas čempionātiem. Uzskatu, ka man ir labas iespējas tāda līmeņa turnīros izcīnīt augstas vietas un tuvoties sapnim par olimpiādi.
Kā ir ar balvu fondiem – tādus saņemat?
Tādos, kur es startēju, pārsvarā nē, bet ir sacensības, kur var braukt un tādus dod. It īpaši Krievijā un Eiropas lielajās valstīs.
Un vai Tu zini kādus honorārus apmēram saņem top līmeņa sievietes profesionālajā līmenī?
Zinu, ka ir salīdzinoši lielas naudas, bet, protams, ievērojami mazāk nekā vīriešiem. Precīzi neteikšu, lai nesamelotos.
Beatrise Rozentāle (pa kreisi) | Foto: https://www.facebook.com/people/Beatrise-Rozentale
Ik pa laikam publiskajā telpā sievietes izsakās par nevienlīdzīgo naudas sadalījumu starp daiļo dzimumu un vīriešiem. Kāda ir tava pozīcija šajos jautājumos – vajadzētu maksāt vairāk? Jo būsim godīgi, ka reti, kad cīņu šovu vakaros galvenais notikums ir sieviešu cīņa. Parasti tas ir kā viens no pasākumiem visa šova ietvaros. Un, vai vispār sieviešu bokss var pastāvēt neatkarīgi no vīriešu?
Tagad tiek rīkoti aizvien vairāki turnīri, kur sieviešu cīņas ir kā “main event”, jo tas kļūst aizvien populārāk. Bet uzskatu, ka tas ir godīgi, ka vīrieši saņem lielākus honorārus, jo sieviešu pasaules boksā nemaz nav tik daudz un arī interese par to ir krietni mazāka. Tāpēc man šķiet loģiski, ka tā. Varbūt ar laiku tas izlīdzināsies, bet tad šim sporta veidam jākļūst masveidīgākam.
Zinām, kā bija ar Latvijas labāko bokseri Mairi Briedi. Ka viņš bija ļoti spējīgs jau sen, bet pie lielām cīņām un honorāriem netika, tāpēc kā nāk no Latvijas. Finansiālais ieguvums cīnīties ar viņu nekāds, bet pastāv liels risks zaudēt. Vai ar Tevi nevar izvērsties līdzīga situācija, ņemot vērā tavu straujo progresu?
Pagaidām tieši ar tāda veida attieksmi nesaskaros, jo man nav komercturnīru un pārsvarā piedalos jauniešu konkurencē. Protams, kā jau minēju, ka ir bijušas sacensības, kur ar mani atsakās cīnīties, bet šajā līmenī, lai brauktu uz ārzemēm, vajag pašai savu finansējumu un visur tevi ņem pretī. Iespējams, tas varētu notikt vēlāk, kad runa būs par profesionālo boksu, jā. Bet līdz tam vēl tāls ceļš ejams.
Un kā tev ir ar smadzeņu satracinājumiem? Bieži gadās?
Nav tā, ka katru treniņu pabeidzu ar lauztu degunu vai smadzeņu satricinājumu (iesmejas). Varu visus nomierināt. Uzskats, ka arī pēc katras cīņas ir kāds lūzums vai asins izplūdums, arī nav īsti korekts. It īpaši par sparingiem, jo atgādināšu, ka tajos mums ir daudz biezāki cimdi nekā sacensībās un arī ķiveres, kas mīkstina sitienu spēku un aizsargā galvas rajonu. Nav nemaz tik viegli gūt galvas traumas, esot tādā ekipējumā. Un arī sacensību laikā nekad neesmu neko tādu dabūjusi, varbūt pati no saviem sitieniem esmu savainojusi rokas, bet tas arī viss. Jā, kāda zila acs vai skrāpējumi notiek, bet tas ir bokss.
Kā Tu raksturotu savu boksa stilu? Tu piekop “puncher” stilu vai vairāk balsti to uz tehniku?
Es ļoti daudz sekoju līdzi Keitijai Teilorei. Man viņa ļoti patīk un daudz mācos tieši no viņas. Gribētu sev tādu stilu. Ja man vaicā, tad esmu vairāk tāda, kas savu boksu balsta uz spēku un spēcīgiem sitieniem. Varbūt ne tik biežiem, bet spēcīgiem un precīziem, nevis krāt punktus, bet censties pabeigt cīņu priekšlaicīgi. Es teiktu, ka man tāds stils vairāk padodas.
Un cīnoties ar sava vecuma meitenēm bieži sanākt nosūtīt nokdaunā?
Lielākā daļa cīņu man beidzas priekšlaicīgi, kad to apstādina tiesnesis. Nevis, kad nokautēju, jo 64 kilogramu svara kategorijā to izdarīt ir praktiski neiespējami. Jo ir ķivere, cimdi un svars nav tik liels. Tāpēc lielākoties sanāk, ka cīņas pārliecinoši dominēju un tās apstādina.
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
