Marenis: Sliktākais, ko var izdarīt, ir beigt cīnīties

Kontinentālās hokeja līgas (KHL) komandas Rīgas “Dinamo” uzbrucējs Rihards Marenis uzskata, ka sliktākais, ko varētu izdarīt, būtu beigt cīnīties. Viņaprāt, “Dinamo” hokejistiem šobrīd motivācijas netrūkst un galvenais ir gūt vairāk vārtus.

“Dinamo” šobrīd ir divu zaudējumu sērija un nesenajā mačā otrdien ar rezultātu 1:3 tika atzīts Pekinas “Kunlun Red Star” pārākums. Marenis laukumā pavadīja 13 minūtes un 21 sekundi, kuru laikā izdarīja vienu metienu pa vārtiem, veica vienu spēka paņēmienu, kā arī spēli pabeidza ar negatīvu lietderības koeficientu -1.

Uzbrucējs aizvada savu otro sezonu “Dinamo” sastāvā. 26 gadus vecais Marenis šosezon 20 mačos atzīmējies ar vienu vārtu guvumu un vienu rezultatīvu piespēli. Iepriekš viņš ilgus gadus gan akadēmiskās, gan hokeja zināšanas apguva Ziemeļamerikā.

Kas nogāja greizi aizvadītajā mačā?
Tās kļūdas, kuras mēs pieļāvām, viņi izmantoja, bet tās, kuras viņi pieļāva, mēs neizmantojām un neiemetām atpakaļ. Uzdevums bija spēlēt visu spēli tieši tā, kā spēlējām trešo periodu pret Maskavas “Spartak” [27. oktobra spēlē pret “Spartak” rīdzinieki noslēdzošajā periodā uzvarēja ar 2:0, tomēr spēlē zaudēja ar 2:3, jo iepriekš ielaida trīs vārtus].

Varēja just, ka “Kunlun Red Star” spēlē vairāk Ziemeļamerikas stila hokeju, ņemot vērā, ka komandā lielākā daļa hokejistu ir no ASV un Kanādas?
Bija tas jūtams. Viņiem ir raksturīgi pēc ripas pazaudēšanas uzreiz doties virsū pretiniekam. Līdzko mēs pazaudējām ripu, viņiem uzbrukumā jau steidzās četri cilvēki. Viņi neatspēlē atpakaļ un negaida, kad kāds nomainīsies. Tikko kā viņi tiek pie ripas, tā uzreiz četratā varbūt pat piecatā cenšas uzreiz uzbrukt. Tas ir Ziemeļamerikas hokejs, kas viņiem ir raksturīgs.

Pret “Kunlun Red Star” spēlēt ir grūtāk vai citādāk nekā pret pārējām KHL vienībām?
Nevarētu teikt, ka grūtāk, bet vienkārši ir jābūt informētam par pretinieku spēles stilu. Ja mēs kaut kur pazaudējam ripu, mums ir jāsaprot, ka viņi uzreiz lido un mums ir tādā pašā ātrumā jāskrien atpakaļ. Mēs nevaram zaudēt sacīkstes jeb kā angliski saka “races”. Viņi skrien, bet mums ir jāskrien vēl trakāk atpakaļ un jābūt laicīgi aizsardzībā, jo citādi pie mūsu vārtiem uzreiz klāt būs četri pretinieku spēlētāji.

Vēl kāda KHL komanda piekopj līdzīgu spēles stilu?
Pagaidām vēl nav redzēts, ka kāda cita vienība šādi spēlētu. Neviens cits šajā līgā uzreiz tev ar četriem cilvēkiem neskrien virsū. Viņiem tas ir raksturīgi.

Spēle pret šādu pretinieku ir fiziski grūtāka?
Godīgi sakot, nezinu, vai fiziski grūtāka, bet varu pateikt, ka visu laiku vienkārši ir ātrs hokejs. Galvenais pret viņiem ir labi nospēlēt aizsardzībā. Paši redzējāt, ka bieži vien tikām pie momentiem, kad noķērām pretiniekus situācijās divi pret vienu vai trīs pret diviem. Mums ir jāizmanto savi momenti un šoreiz vienkārši vajadzēja bišķiņ adaptēties pretinieku hokejam. Mums jāmāk atrisināt momenti un jāiemet ripa vārtos, kad izejam divi pret vienu vai trīs pret diviem, bet fiziski grūtāk droši vien nebija, jo esam labā formā. Mēs paši mēģinām spēlēt ātru hokeju, bet šoreiz pretinieki bija tādi paši kā mēs, tāpēc spēle bija līdzīga.

Mēdz teikt, ka sezonas sākumu parasti hokejisti neiesāk 100% labākajā formā, bet gan vislabāko fizisko kondīciju iegūst tās laikā.
Varbūt tā ir. Fiziski mums šobrīd noteikti nav kritumu, visi cīnās un var redzēt, ka jebkurš “Dinamo” spēlētājs var paskriet. Protams, kad ir garākas maiņas, visi nogurst, arī pretinieki. Tas, ko es varu pateikt – tipiski sezonas laikā ir tas, ka spēlētāji zaudē svaru.

Pats arī esi zaudējis kilogramus?
Ja godīgi, tad nē. Baigi labi turos svarā, kādā biju visu vasaru un kādā iesāku sezonu. Ja man kāds viens kilograms ir par īsu, tad jūtu, ka varu ātrāk paslidot, taču tajā pašā laikā pietrūkst izturības un jaudas slidot ilgāk. Mans kaujas svars ir 88-89 kilogrami, kuros jūtos ļoti labi. Ja nokrītas, tad varbūt var skriet ātrāk, bet īsāku brīdi, tomēr tad pretiniekiem ir vieglāk mani izgrūstīt. Protams, ja pieņemas svarā, kas sezonas laikā ir diezgan nereāli, tad vienkārši grūti var palikt (smejas).

Droši vien neatklāsi, kādus vēstījumus treneri pēc spēlēm nodot spēlētājiem, bet ir gadījies pieredzēt skaļāku bļaušanu vai priekšmetu laušanu?
Nē, patiesībā viss ir ļoti pozitīvi. Ceru, ka arī fani pamana, ka mēs cīnāmies un laukumā atdodam sevi visu. Tiešām liekamies ārā un mēģinām tās spēles vinnēt un to arī treneri redz. Viņi respektē to, ka mēs cīnāmies, bet, protams, neviens nav apmierināts, kad tiek zaudētas spēles. Ir jāatrod veidi, kā iemest golus, jo grūti uzvarēt, ja negūst vairāk par vieniem vārtiem.

Motivācija nevienam nav zudusi?
Nē, nē, nē. Gan no treneru, gan spēlētāju puses var just pozitīvismu. Visi nāk uz treniņiem ar smaidu sejā un ikvienam spēlētājam patīk atrasties ģērbtuvē. Nevienam nav tā, ka rokas trīcētu un sliktākais, ko šobrīd var izdarīt, ir beigt cīnīties – cīņasspars ir jāpapildina ar golu mešanu.

“Dinamo” rindās spēlē otro sezonu – pieredzējušie spēlētāji pret tevi attiecas citādāk nekā tad, kad ienāci komandā? Neviens vairs neliek ripas vākt?
Tas jau normāli, ka jaunie vāc ripas (smaida). Es varbūt ienācu it kā kā jauniņais, bet gadu ziņā nemaz tik jauns nebiju. Protams, ir vieglāk, kad iepazīsti džekus un dabiski, ka visi uzreiz nav draugi un nav viegli sarunāties, tādēļ paiet brītiņš, kad visus iepazīsti. Protams, šosezon ir vieglāk, jo pagājušajā sezonā varētu teikt, ka apostīju gaisu un apskatījos visu. It kā pazinu lielāko daļu hokejistu, bet reizē nepazinu ģērbtuvi, vidi un vecākos spēlētājus, turklāt Latvijā ilgi nebiju spēlējis. Bija pierasts pie Ziemeļamerikas mentalitātes. Tas viss vienkārši bija jāaptausta un iejutos tikai laika gaitā.

Kas jāizdara, lai nākamajā spēlē pret “Sochi” izdotos uzvarēt?
Goli jāiemet! Tas ir viss, ko es varu pateikt! Mēs nevaram katru spēli sākt iedzinējos – ir jāspēlē tā, lai mēs iemestu pirmie vai arī jātur aizsardzība pa nullēm.