Masaļskis – 15 pavasaru spīts! (VIDEO)

22/04/2017 12:10
Nokopēts

Šodien ir pienākušas beigas. Skaists noslēgums kādam dzīves posmam. Ne tikai Edgara Masaļska profesionālajā karjerā, bet arī daudzu hokeja fanu sirdīs. Finiša karogu ieraudzīs lieliska vārtu vīra un izcila patriota karjera, pārstāvot savas dzimtenes – Latvijas karogu.

15 čempionāti. Vai tas nav grūti? Edgars TV intervijā atbildēja vienkārši: “Nē, tas ir viegli. Tas ir mūsu darbs!”

Ar šādu attieksmi Edža ir devies uz katru no 15 Pasaules čempionātiem, kas ir rekords. Atliek vien pieminēt, ka visi 15 nāca pēc kārtas. Nevienu hokeja pavasari Edgars neizlaida! Tam visam jāpieskaita vēl Olimpiādes. Tās Edgara kontā ir četras. Vislabākās atmiņas viņam palikušas tieši par pēdējām – Soču spēlēm. Tad kapteiņa Sanda Ozoliņa un trenera Teda Nolana iedvesmoti parādījām uz ko esam spējīgi, ja esam labākajā sastāva. No mūsu rokas krita Šveices izlase un cik tur trūka, lai pati varenā Kanāda ar….

Edgars Masaļskis ir viena no Latvijas hokeja spožākajām pēdējās divdesmitgades ikonām. Viņa spītīgais raksturs un mūžīgais patriotisms ir palīdzējis mums noturēties A grupā un ne tikai noturēties. Ar Edgaru vārtos ir raudātas prieka asaras.

Neskatoties uz negācijām hokeja saimniecībā viņš gāja un sargāja vārtus līdz pēdejam. Viņa gadījumā mēs nedzirdējām par nogurumu, kas sakrājies sezonas laikā vai ģimenes apstākļiem, kas pavasarī neļaus palīdzēt izlasei. Edgars vienmēr bija ar komandu. Nebija jau variantu, nebija iespējas sev iestātīt, ka šoreiz ir pelnījis atpūtu.

Panākumu pamatā ir Edgara spīts un darba spējas. Arī tagad Edgaram nav gana. Pēc aizvadītās sezonas Toljati Edža nedomā vēl kārt slidas uz nagliņas. 37 gadu vecumā viņš vēl ir spējīgs sevi parādīt profesionālā līmenī. Būs ļoti interesanti redzēt, kur Masaļskis ķers ripas nākamsezon, bet vairāk kā skaidrs, ka vai tas Rīgas “Dinamo”, Popradā vai Alpu līgā, Edgars atdosies spēlei par visiem simts procentiem.

“Vēl gadu vai divus gribu uzspēlēt,” Edgars apliecināja intervijā ar LTV. “Izlasē esmu sagaidījis, kad aiz manas muguras nav tukšums. Ir jauni, moderni un talantīgi vārtsargi.”

Ģimene

Panākumu kokteilī, kas ļāvis Edgaram hokejā noturēties augstā līmenī padsmit gadus, ir sastāvdaļa, ko sauc par ģimeni. Vispirms jau vecāki Biruta un Jānis, kas mazo Edgaru uzlika uz slidām pie skolas, pagalmā uzlietā ledus. Ne tikai pats Edgars, bet arī visa Latvijas hokeja sabiedrība var tikai pateikties vecākiem, kas mazo puiku spēja izvadāt uz treniņiem.

Edgara tēvs Jānis atcerās: “Grūti bija tas, ka nebija jaunu formas tērpu, iedeva vecus, ko pašiem vajadzēja pāršūt. Bija ko noņemties mammai un vecaimātei, kura ar diviem autobusiem sešos no rīta vadāja viņu uz treniņiem. Lai gan bija jāceļas tik agri, pietika uzsaukt “Edgar!” un bija laukā no gultas. Turklāt iepriekšējā dienā treniņš bieži bija desmitos vakarā, mājās pārradāmies pēc pusnakts. Taču viņš vienmēr ļoti gribēja braukt, pamēģini tik neaizvest!”

Arī sievai Ievai hokeja līdzjutēji var pateikt lielu paldies. Viņa ir bijusi kopā ar Edgaru gan labos, gan bēdīgos brīžos. Tieši viņai ir nācies iznest uz saviem pleciem daudzas ģimenes lietas, kamēr Edgars ir meties priekšā ripām pārstāvot Latviju. Edgars izlasei nav atteicis nekad. Intervijā “Sporta Studijai” Edgars atzina, ka sieva ir bijusi ļoti priecīga par viņa lēmumu izlasē vairs nespēlēt. Mazāk priecīgi gan bijuši puikas, kas saukuši – “tēt, vēl uzspēlē…”

Tagad Edgars, kurš ar savu sievu ir kopā jau no septiņpadsmit gadu vecuma, daudz vairāk laika varēs pavadīt kopā ar dēliem Emīlu un Tomu. Pavadīt puikas uz hokeja nodarbībām un vienkārši baudīt dzīves mazās lietas.

Vārtsargu skola

Kas ir veidojis Edgaru kā vārtsargu? Noteikti var apgalvot, ka savu artavu Masaļska attīstībā ir ieguldījis kādreizējas PSRS izlases vārtsargs Mihails Vasiļenoks, kurš ar Edgaru strādāja Liepājā. Vēju pilsētā Edža pavadīja četrus gadus un daži “eksperti” jau bija viņu paspējuši norakstīt, sak, ka tālāk par Liepāju un Latvijas čempionātu Edžam nav ko meklēt.

Iespējams, ka arī divi gadi ko Edgars aizvadīja Amerikā ielikuši kaut ko pamatos. Tur viņam bija pirmā saskarsme ar treneri, kurš darbojās tikai ar vārtsargiem. Daudzi nemaz to nezina, ka Edgars 1991. gadā, kad Latvija tikko bija atguvusi neatkarību, krāmeja koferus un devās pāri okeānam. Edgaram bija divpadsmit, tik jaunus puikas reti kurš vecāks sūta prom no ģimenes. Tomēr Jānis un Biruta bijuši droši, jo viņu dēls dzivoja trenera ģimenē un bija labi pieskatīts.

Edgars atbrauca jau pietiekami pieaudzis. Tomēr svešā vide lika izdzīvot, arī iemācīties valodu, jo pirms brauciena angļu mēle Edgaram bija sveša.

Uz Ameriku Edgaram piedāvaja doties arī pēc 9.klases pabeigšanas, proti, kad viņam bija 16 gadi, tomēr tad izdarītā izvēle bija diametrāli pretēja kā 91.gadā – tika nolemts palikt Latvijā. Jo? Pusaudzi uz Ameriku laist vecākiem neesot gribējies, arī Edgars nolēmis, ka ir vērts palikt dzimtenē un Amerikā viņš pazudīs starp tūkstošiem citu jauno vartsargu.

Citu piedāvājumu doties uz Ziemeļameriku Edgars vairs nesagaidīja. Parādijās nelielas baumu vārsmas pēc PČ Kanādā, kad Edgara lieliskais sniegums pret somiem nepalika nenovērtēts. Mēļoja, ka interesi izrādījuši Losandželosas “Kings” pārstāvji, tomēr nekādas konkrētākas sarunas gan nenotika. Edgars tad bija jau 29 gadus vecs un tikai 1,78 centimetrus garš, bet NHL lēnām bija iesakņojusies norma, ka vārtu drošība tiek uzticēta vien lieliem vīriem, kuru augums ir ap 1,90.

Debija

Edgars savu lielo iespēju, lai debitētu Pasaules čempionātā gaidija pacietīgi. Citi jau viņu bija paspējuši norakstīt par “mūžīgi trešo”, aiz Sergeja Naumova un, protams, Artūra Irbes mugurām.

Masaļskis divos čempionātos (Somija 2002., Zviedrija 2003.) līdzi bija kā trešais-rezerves vārtu vīrs un spēles noraudzījas no tribīnēm, bet savu iespēju viņam deva zviedru treneris Kurts Lindstrēms, kurš pārsteidzoši, tad 24 gadus veco, Edgaru sūtīja vārtos 2004.gada čempionāta atklāšanas spēlē pret mājiniekiem čehiem.

Prāgas hokeja arēnas pārpildītās tribīnes Čehijas komandu dzina uz priekšu un jau pirmajā periodā Edgars no vārtiem ķeksēja ārā trīs ripas. Likās, ka debijas spēle tiks krāsota melnos toņos, tomēr Edgars parādīja raksturu – atlikušajos divos periodos Masaļskis spēlēja fantastiski un atvairīja 35 sāncenšu metienus. Vairākkārtīgi tika “apzagts” leģendārais Jaromirs Jagrs, kas nespēja slēpt šoku par to, ka ripa neatrodas vārtos.

Pēc Prāgas cīņas ar čehiem nākamo sezonu Edgars iesāka tieši Čehijas čempionātā.

Tas bija labs sākums, bet tuvākajos gados ne Irbe, ne Naumovs savas pozīcijas Edžam tik viegli vēl neatdeva. Arī Prāgas pavasarī vairāk spēles Edgaram neuzticēja.

Arī nākamajos čempionātos Edgars vairāk uz ledu raudzījās no rezervistu soliņa vai tribīnēm, tomēr pacietība attaisnojās. Edgars par pamatvārtsargu kļuva 2008. gadā, kad visas cerības uz viņu lika Oļegs Znaroks. Gadu iepriekš Maskavā Edgaram tika uzticētas pāris spēles, bet par pirmo pilnvērtīgo čempionātu kļuva 2008.gads, kads Pasaules labākie pulcējās Kanādā.

Vārtos uz palikšanu

Sešus pavasarus pārsvarā nosēdējis uz soliņa Masaļskis bija gatavs. Arī klubu karjera bija Edgaru norūdījusi un viņš vairs nebija nekāds zaļais puika. Bija izbaudījis leģionāra maizi, spēlējot Sibīrijā, Tatarstānā, Čehijā, Vācijas 3. līgā un Baltkrievijā. Nevarēja teikt, ka pēc Edgara pakalpojumiem stājās rindā un ne katrs rudens tika sagaidīts ar līgumu kabatā. Uz šāda fona, tad 28 gadus vecais Masaļskis uz Pasaules čempionātu Kanādā brauca jau kā izlases pirmais numurs. Bez lielām cerībam un ar reālu skatu uz dzīvi.

Nevarētu teikt, ka Masaļskim pirmās spēles bija veiksmīgas, jo kopumā pirmajos divos mačos no vārtiem nācas izvilkt desmit ripas. Arī izlases kopējais sniegums bija tālu no ideāla, bet atmiņās no Halifaksas ir palikusi spēle pret Somijas izlasi. Iespējams, tas bija mačs, kad visa Latvija ieraudzīja uz ko ir spējīgs Edgars.

 

62 (!) atvairīti metieni, cīkstoties ar Pasaules hokeja zvaigznēm pārpildīto Somijas izlasi. Beigās sāpīgs zaudējums 1:2, bet šis mačs noteikti ir ierakstāms Edgara zelta fondā. Ja līdz Somijas spēlei daudzu fanu acīs Edgars bija vien “mūžīgi trešais”, kaut kur Baltkrievijā spēlējošais vārtsargs, tad tagad neviens par to vairs nerunāja. Visi redzēja, ka vārtu drošība pēc Irbes un Naumova noiešanas malā, ir kārtīga cīnītāja rokās.

Arī no nākamā, 2009.gada PČ, ir palikusi atmiņā spēle, kur Edgara fantastiskais sniegums ļāva priecāties un toreiz arī par rezultātu uz tablo pēc beigu sirēnas. Latvijas izlase pirmo reizi tās vēsturē uzveica spēcīgo Zviedrijas izlasi. Bijām pārāki ar 3:2 pēcspēles metienu sērijā, bet lielu paldies par šo uzvaru varam teikt tieši Edgaram, kaut uz bullīšu sēriju Znaroks vārtos sūtīja Naumovu.

Šis bija viens no labākajiem čempionātiem. Latvijas komanda labi cīnijās ar Pasaules spēcīgākajām izlasēm. Ceturtdaļfinālā parādījām raksturu kanādiešiem (2:4), bet Edgara sniegumu atzinīgi novērtēja eksperti. Un nemeloja arī statistika – piektais labākais atvairīto metienu procents.

Var uzskaitīt daudzas spēles, kur Edgars mūs ir glābis, tomēr noteikti ir jāpiemin vēlviena. 2014. gada uzvara pār Somiju ar 3:2. Arī šis izcilais panākums, ko varam ierakstīt Latvijas hokeja vēstures grāmatās, nebūtu noticis bez lieliskā Edgara spēles vārtos. Uzvaras pret hokeja lielvarām Zviedriju un Somiju nebūtu notikušas bez Masaļska, kurš vārtos rādīja brīnumus un glaba mūsu komandu jau tādās situācijas, kur jau šķita, ka glābiņu neredzēt…

Soči

Intervijā ar LTV Masaļskim jautāja, kuru spēli vai čempionātu viņš var atcerēties ar vissiltākajām sajūtām. Edgaram ilgi prātot nevajadzēja. Tie bija Soči. 2014.gada Olimpiskās spēles.

Sočus Edgars izbaudījis uz visiem simts procentiem. Un arī viena no viņa izcilākajām spēlēm tika aizvadīta šajā Krievijas kūrortpilsētā. Mačā pret Šveici, kur izšķīrās mūsu liktenis būt vai nebūt, Edgars atvairīja 38 pretinieku metienus. Šveicieši burtiski bombardēja Edgara sargātos vārtus, cenšoties atspēlēties, bet mūsu Edža akrobātiski ķēra vienu ripu pēc otras. Uzvara ar 3:1 un mēs iekļuvām Olimpisko spēļu ceturtdaļfinālā!

Jau tad Edgars saprata, ka šī būs viņa pēdējā Olimpiādē un jau tad vārtsargs bija nolēmis, ka ilgi vairs izlasē nespēlēs, jo tepat aiz muguras kā sēnes pēc lietus bija parādijušies jaunie – Gudļevskis un Merzļikins. Bet ne jau par to bija stāsts – Edgars bija patiesi izbaudījis šo turnīru. Arī tādēļ, ka beidzot bija noticis tas, ko Edgars bija vēlejies – komandā bija savākti visi labākie. Ar mazu nožēlu, beidzot karjeru izlasē, Edža vien noteica – “žēl, ka uz nevienu Pasaules čempionātu nesavācās visi labākie…”

Pirmo reizi Latvijas izlases kreklu Edgars uzvilka 2000.gadā, kad pārbaudes spēlē viņam uzticēja sargāt vārtus pret Franciju. Un šoreiz viņš Latvijas izlases formu vilks pēdējo reizi – arī pret Franciju, 17 gadus vēlāk.

Edgara kontā ir 159 spēles izlasē. Šodien tiks pievienota pēdējā, 160. spēle – rekords, kurš turēsies vēl ļoti ilgu laiku. Varbūt mūžīgi.

Edgar, paldies Tev!

    Pagaidām neviens nav komentējis
TOP notikumi
1
X
2
logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām