Mihelsons par bēdīgo situāciju Latvijas futbolā un izlases bālā snieguma iemesliem

Virslīgas kluba FK “Metta/Latvijas Universitāte” ģenerālsekretārs un Latvijas futbola pazinējs Ģirts Mihelsons intervijā portālam Sportazinas.com iezīmēja galvenās problēmas pašmāju kājbumbas saimniecībā, kā arī pauda iemeslus valstsvienības vājajam startam UEFA Nāciju līgā.

Nāciju līgā Latvijas izlasei neizšķirts pret Andoru un neveiksme pret Gruziju. Kā tu vērtē izlases sniegumu šajās spēlēs, un kāpēc neizdevās divās spēlēs tikt vismaz pie trim punktiem?

Tas ir komplekss jautājums, kur ne tikai jāskatās uz pliku komandas sniegumu, bet arī uz to, kādam ceļam gājuši cauri izlases spēlētāji. Kāds ir bijis valstsvienības futbolistu treniņceļš, kādi bijuši karjeras līkloči, kādas ir attiecības ar aģentiem. Tas viņiem nav bijis pats veiksmīgākais ceļš. Kāda tā izlase šobrīd ir, tāda ir. Ja skatāmies, kādam posmam tīri sadzīviski spēlētāji ir gājuši cauri – šie 1985. līdz 1994. gadā dzimušie. Paši zināt, ka tajā laikā, kad viņi kā jaunieši iesaistījās futbolā, daudzas lietas bija neskaidras. Padomju savienības futbols inerces pēc vēl nāca līdzi, bet kopumā sistemātisks darbs tur apakšā nebija. Lielākā daļa treneru, skolotāju un sporta skolas domāja, kā sakārtot sadzīvisko pusi. Domāju, ka viena daļa vainas ir tur, bet otrs ir, ka spēlētāji noteikti var piepūlēties vairāk. Jautājums jāskata no abām pusēm – gan, kas viņiem iedots, gan konkurences apstākļi. Par iekļūšanu izlasē konkurence šajā brīdī nav augstā līmenī. Šobrīd par vietu izlasē nenotiek tāda cīņa, kā tas bija 2003. gadā, valstsvienībai kvalificējoties Eiropas čempionātam. Arī Virslīgā “garantētās vietas” latviešu spēlētājiem īsti neatbilst mūsdienām.

Ja runājam par pašu spēli, tad pietrūka paša galvenā – rezultāta. Ja būtu bijusi šī neizteiksmīgā spēle, bet uzvara ar 1:0, tad domāju, ka vairums nesūdzētos. Neizšķirts atstāja rūgtumu un vairāk pielīdzināms zaudējumam. Mūsu futbolistiem pietrūka apvešanas viens pret viens. Mēs esam ļoti nedroši, sākot gan ar aizsardzību, gan uzbrukumu. Ja futbolisti šaubās par spēju individuāli apspēlēt pretinieku, tad ir ārkārtīgi grūti izveidot pārsvaru. Andoru, kas ļoti disciplinēti spēlēja aizsardzībā, ar vienkāršām piespēlēm nevaram pieveikt. Ir vajadzīga šīs apvešanas prasmes, bet tās šajā spēlē bija nepietiekoši augstā līmenī. Bija tikai viens sitiens vārtu rāmī visas spēles laikā. Taču tādā veidā mēs atbrīvojamies no spēlētājiem, tiekot garām, un veidojot bīstamus momentus.

Vai atbildība par bālo sniegumu jāuzņemas arī treneru kolektīvam? Jo pret Andoru spēlētāji izskatījās sabijušies un satraukti.

Ja tu esi nepārliecināts ar bumbu, tad par ko mēs varam runāt? Ja trūkst šīs pārliecības, tad gribot vai negribot, būs mandrāža. Visi ļoti labi saprot, ka katra kļūda var maksāt ļoti dārgi. Domāju, ka treneri bija pārliecināti, ka pietiks ar to, kas tika paveikts. Tikmēr nedēļu vēlāk, skatoties U21 izlases spēles pret Ukrainu un Angliju, neredzēju, ka viņiem būtu tāds satraukums. Jā, viņi varbūt vēl nav nobrieduši nacionālajai izlasei, tomēr zinu, ka šīs kvalitātes uzlabosies. Zinu, ka jaunatnes izlases futbolisti ir stipri vairāk iedrošināti darbībām viens pret vienu. Manuprāt, tendences jaunatnes valstsvienībās ir pozitīvas, bet nacionālajā izlasē – ko lai saku? Tomēr tas stils, kas mūsdienās futbolā tiek spēlēts, mudina būt drošam ar bumbu. Bet pamati tiek ielikti bērnu un pusaudžu vecumā, un, diemžēl, mēs to darbu visi kopā neesam izdarījuši pietiekoši labi.

Jauniešu izlasēs (U17, U19, U21) ir gana daudz talantu – kāpēc viņi palēnām netiek iepludināti nacionālajā valstsvienībā?

Šobrīd pieaugušo izlasē ir viens U21 valstsvienības pārstāvis – Roberts Uldriķis. Diemžēl, otrajā spēlē pret Gruziju viņam neviens iespēju nedeva. Manuprāt, ir vairāk jāuzticas jaunajiem futbolistiem. Tie būs spēlētāji, kuri veidos noteicošo lomu valstsvienībā pēc trim līdz pieciem gadiem. Ja mēs vēlamies 2024. vai 2026. gadā redzēt augļus, tad viņiem jādod iespējas. Protams, nevaram to darīt arī masveidā, pazemojot izlasi. Valstsvienībā ir jāizcīna vieta. Tur neko nevienam nav jādāvina. Izlasē mums ir naturalizēts spēlētājs, kuram jau virs 33 gadi. Visu cieņu viņam, bet pēc trim gadiem viņa izlasē nebūs. Mums jābūt drosmīgiem un šīs trīs līdz četras vietas Latvijas izlasē jādod jaunajiem futbolistiem. Ir jābūt izlases sastāva atjaunošanas tendencei.

Latvijas U21 futbola izlase
Foto: LFF

Vairumam izlases spēlētāju šobrīd ir Virslīgas klubu pieraksts. Kāpēc Latvijas futbolisti ārzemju klubos ir maz? 

Man vairāki cilvēki jautājuši, kāpēc mēs Virslīgā iestājamies par leģionāru statusa noņemšanu Eiropas savienības pilsoņiem. Es teikšu tā – mēs esam futbolistiem radījuši pārāk maigu un saudzējošu vidi. Bieži vien jaunajiem futbolistiem šķiet, ka esmu nokļuvis Virslīgas klubā un pēc gada varēšu spert nākamo soli. Bet tas nav tik vienkārši. Ārzemju klubos mūs neviens negaida. Visur tur mums būs jāielaužas. Ja skatāmies šīs izlases modeļa kontekstā, tad lielākā daļa futbolistu nav spējuši noturēties ārzemju klubos. Lielākā daļa ir atgriezušies Virslīgā, un karjera nav sevišķi izdevusies. Protams, tur ir dažādi iemesli – aģentu darbs un sasteigti lēmumi, kas noved pie maza spēles laika klubā un psiholoģiskām problēmām. Tā iemesla dēļ mums ir jāsaasina konkurence Virslīgā. Spēlētājiem nedrīkst būt situācija, ka viņiem ir kaut kas garantēts. Šobrīd Latvijas spēlētājiem klubos kopumā ir garantētas 48 vietas. No šiem 48 futbolistiem arī reāli visvairāk tiek komplektēts izlases sastāvs. Bet lai viņi tiktu sastāvā Virslīgas komandās, viņiem ir jāsacenšas šobrīd? Viņiem jātiek starp sešiem vienā vai otrā klubā. Tā taču nav konkurence! Futbola federācijai jāsaprot, ka ar klubiem jāatrod kopīga valoda. Abām pusēm jābūt saskanīgai, lai mēs darītu visu spēlētāju labā. Konkurences saasināšana būs modelējums, kas futbolistus sagaida ārpus Latvijas. Ārzemēs nevienam nav garantēta vieta pieteikumā, tāpēc, ka ir ar Latvijas pasi. Tāda ir realitāte, un domāju, ka pārāk saudzīgā režīma dēļ esam futbolistiem veikuši lāča pakalpojumu.

Latvijas futbola izlase tikusi pie jaunas identitātes – “vilki”. Kopumā futbola vidē par šo soli valda negatīva noskaņa, bet kādas ir Tavas domas?

Esmu ļoti konservatīvi noskaņots cilvēks attiecībā uz organizācijām, kurām ir sena vēsture. Uzskatu, ka šī kampaņa varētu būt papildus elements, bet kopumā tā man nav pieņemama. Tas, ka izlase šobrīd netiek dēvēta par valstsvienību, kā tas tradicionāli vienmēr bijis pieņemts, bet par vilkiem, nav pareizi. Izlikt priekšplānā, ka šovakar laukumā dosies 11 vilku sastāvs, man ir ļoti sarežģīti pieņemt. Domāju, ka, visticamāk, to arī nekad nepieņemšu. Manuprāt, tā ir Latvija, mēs nepārstāvam vilku baru. Latvijas pārstāvēšanai jābūt prioritātei, un ticu, ka laika gaitā viss nostāsies savās vietās. Tik svētu lietu kā Latvijas izlasi nevajadzētu aiztikt. Jā, mēs varam paņemt dažas īpašības no vilka, bet lai mēs tagad būtu pelēks radījums nevis cilvēks, nav domāts man. Tāpēc kopumā varu teikt, ka tas bija dīvains lēmums no federācijas puses. Vēlme, radot jauno tēlu, bija laba, taču tika izdarītas pārāk kardinālas izmaiņas. Domāju, ka futbola sabiedrība nejūtas kā vilku bars, bet kā saime, kurā ir darbīgi cilvēki.

Foto: Latvijas Futbola federācija

Drīz būs pagājis pusgads kopš par Latvijas Futbola federācijas prezidentu kļuva Kaspars Gorkšs. Kā Tu vērtē jaunās federācijas vadības darbu?

Domāju, ka ilgs laiks paies līdz viņi sapratīs, kas ir kas. Es nevaru viņiem pārmest, jo viņi cenšas. Tādā ziņā man patīk viņu aktivitāte, un Kaspars kopā ar LFF cilvēkiem ir gatavs piedalīties jebkāda veida futbola pasākumos. Nedaudz pietrūkst dziļāka izpratne par mazajām ikdienas detaļām. Tās trūkst, sākot ar jauniešu sektoru, līdz pat augšai. Mēs esam gatavi palīdzēt federācijai, gatavi ieteikt idejas. Es ceru, ka mēs visi sapratīsim, ka tās ir lietas, kas mums jārealizē. Viena no tādām idejām ir elites jaunatnes futbola attīstība, kā arī skatīšanās treneru izglītības virzienā. Atsauksme no LFF vadības puses ir, bet līdz reāliem darbiem vēl neesam tikuši. Tas informācijas apjoms, kas federācijai jāapstrādā, ir ļoti liels. Saprotu arī viņus, bet domāju, ka izlases tēla veidošana nebija pats aktuālākais. Lēmums ir pieņemts, un viņiem par to arī būs jāatbild. Ir daudz ikdienas darba lietas, kas saistās ar klubiem, treneriem un spēlētājiem. Mums nav laika domāt priekš 18 gadīgiem futbolistiem sistēmu, kā viņus pēc pieciem gadiem aprūpēt. Ja šos U17, U19, U21 izlases talantus jau šobrīd neapčubināsim, tad viss aizies pašplūsmā. Katrs būs ar savu domāšanu un tehnisko sagatavotību. Un beigu beigās nekas nesanāks. Par to es satraucos visvairāk, jo pats jaunās vadības uzmanību vērsu jauniešu izlases talantu virzienā. Ja par viņiem tūdaļ pat nesāksim rūpēties, tad būs liela vilšanās.

Foto: Latvijas Futbola federācija

Vai jaunatnes futbola attīstība varētu būt lielākā panākuma atslēga?

Jaunatnes futbols ir, bija un būs. Jautājums ir par to, kā mēs viņus novedam līdz loģiskam galam. Proti, kad viņi iekāpj pieaugušo futbolā un kļūst par profesionāliem spēlētājiem. Šajā posmā mēs esam visvājākie jau ilgus gadus. Daudzskaitlīgākais ir tas darbs, ko mēs veicam, bērnu un jauniešu futbolā – no astoņiem līdz 13 gadiem. Pēc tam, ja tajā visā netiek investēti pietiekami lieli līdzekļi un ja netiek nodrošināta viņu medicīniskā, fiziskā un trenēšanas aprūpe, tad rezultāts būs tāds pats kā šobrīd. Jautājums, vai mēs spējam sagatavot spēlētāju? Šajā jomā mēs esam nepietiekami izmantojuši visu savu potenciālu.. Tas finansu apjoms, kas tiek ieguldīts ārzemju klubu akadēmijās, ir fantastisks. Jā, protams, varam nedaudz paciesties, kas attiecas uz infrastruktūras attīstību, kas vēl joprojām ir ļoti nepieejama. Turklāt tā nav pieejama tādā apjomā, kādā nepieciešama. Tur kaut kā vēl var izlīdzēties, bet ja mēs puišu aprūpi neuztversim pietiekami nopietni, tad viņi gluži vienkārši nebūs gatavi darīt tās lietas, uz kurām mēs visi ceram. Viņi nespēs sacensties ar tiem monstriem, nokačātajiem, nobarotajiem, uztrenētajiem futbolistiem ārzemēs. Mums nebūs nekādu variantu. Tas mums šobrīd sistemātiski trūkst. Ne tikai klubu kontekstā, bet valstī kopumā. Mēs neko pietiekamu spēcīgu nevaram izaudzināt. Paskaitīju, ka sporta skolas nevienu izlases futbolistu nav sagatavojušas, strādājot elites vecumā. Viņi visi par izlašu spēlētājiem ir kļuvuši klubos. Visu laiku valsts konkurē ar privāto sektoru. Valsts grib pierādīt, ka tie ir biznesmeņi, bet mēs darām sociālo darbu. Bet tā jau nav. Arī privātie klubi dara sociālo darbu. Talantu attīstīšanas ziņā mums jāspēj rast kopīga valoda. Ar naudas dalīšanu nedrīkst nodarboties cilvēki, kuri vispār nav futbolā. Ir jāpanāk sistēma, ka tas tiek uzticēts futbola federācijai. Galu galā futbols ir viens no ienesīgākajiem sporta veidiem pasaulē, ja spēsim konkurēt. Šī brīža sistēma ir ceļš uz nekurieni. Līdz ar to mēs redzam, ka šodien neesam spējīgi konkurēt pat ar Andoru.

FK “Metta/LU” bija trīs uzvaras pēc kārtas Virslīgā. Kā attīstās jūsu projekts kopumā, un vai mērķis ir sezonu noslēgt sestajā vietā?

Bijām sarūgtināti, ka ceļš līdz šim uzvarām bija ļoti ilgs. Tas neapmierināja ne kluba trenerus, ne kluba audzēkņus, ģimenes un spēlētājus. Vienmēr bijām ļoti tuvu uzvarai, bet vienmēr kaut kas pietrūka. Vai mēs kaut ko pamainījām? Nē, īsti jau neko. Mēs ļoti ticam tam ceļam, kuru klubs ir izvēlējies, par kuru ir vienojušies treneri, sākot no četrgadīgo bērnu treneri, līdz Virslīgas speciālistam. Mēs ticam tām metodēm, ticam filozofijai un vēlamies to turpināt. Domāju, ka tas ir pašsaprotami futbolistam cīnīties par uzvaru. Mēs gribam, lai uzvaru būtu vairāk. Šīs sezonas kontekstā tā bija psiholoģiska barjera, jo tik daudzas reizes netikām pie panākuma. Agri vai vēlu tu sāc šaubīties, vai dari to, kas patiešām tev sanāk. Bet labi, ka kaut kādā veidā tikām no tā ārā, un ar veiksmes palīdzību Liepājā gājām tālāk. No kluba vairāki spēlētāji bija izsaukti uz U17, U19 un U21 izlasēm, tāpēc nav viegli. Izlase tomēr izsit no ritma, bet tai pat laikā kluba uzdevums ir gatavot spēlētājus valstsvienībai.

Turnīra galvgalī ir “Riga FC”, RFS un “Ventspils”. Kura no šīm komandām, tavuprāt, varētu triumfēt Virslīgā?

Domāju, ka “Riga FC” kaut kad beigsies sausā sērija. Tas, kurš izvilks šo lielo lozi un pārtrauks viņu uzvaru sēriju, tur, manuprāt, arī čempions noskaidrosies. Man šķiet, ka līdz šim RFS traucēja  komforta stāvoklis, esot deviņu līdz septiņu punktu vadībā. Principā šis pārsvars vairs neeksistē. RFS futbolistiem tas iedos papildus stimulu, un viņi stipri azartiskāk spēlēs. Domāju, ka svarīgs faktors būs kluba vadība. Cik ļoti viņi būs pārliecināti par panākumu. Visbiežāk kļūdas rodas vadības panelī – ja viņi sāks sēt paniku, tad viss sāks degt. Tāpēc kluba vadībai ir jābūt pārliecinošai, nosvērtai un jāiedrošina. Jāuzticas tiem treneriem un spēlētājiem, kurus paši izvēlējušies. Tas klubs, kurš to izdarīs vislabāk, tas iegūs čempiontitulu.

FK “Metta/LU” ir spēcīga jaunatnes futbola akadēmija. Vai šobrīd ir kādi talanti, kurus lenc ārzemju klubi? 

Nav jau nekāds noslēpums, ka šobrīd ir vairāki klubi, kas brauc skatīties. Mančestras “United”, “Genoa”, kāds Vācijas klubs, kāds Spānijas klubs. Spēlētājiem bijuši visādi aicinājumi. Šobrīd ir arī daži Vācijas klubi, kas interesējas. Interesējas par Vladislavu Fjodorovu, Renāru Varslavānu, Rihardu Ozoliņu un Jēkabu Lagūnu, bet pagaidām nekā konkrēta. Spēlētāji saprot, ka tas var notikt jebkurā brīdī un ir visu laiku jāstrādā. Šeit ir ļoti svarīgi, ka mēs nesasteidzam šīs lietas, jo viens ir iekļūt ārzemju kluba akadēmijā, bet pavisam atšķirīgs dzīvot citā valstī. Tā ir dzīve citos apstākļos. Tāpat principā nākas pamest skolu. Skaidrs, ka profesionāļa maize nav tik vienkārša. Mēs te spēlējam, nāk skatītāji, un es tikai saņemu naudu. Mēs klubā mēģinām viņus šim brīdim sagatavot. Nebūs tā, ka man apritēs 16, 17 vai 18 gadi, iekāpšu autobusā un braukšu uz turieni. Ārzemju kluba piedāvājums var atnākt, negaidot. Pats svarīgākais, ka futbolistam šim brīdim jābūt gatavam. Tāpat kā uzbrucējam var visu spēli nebūt neviens moments, bet 91. minūtē tas var rasties, un jābūt gatavam to realizēt. Latvijas futbolistiem ir jābūt gataviem šo trīs treniņu laikā ārzemēs aizķerties. Šie klubi, kas piedāvā braukt pārbaudīties pie viņiem, ir ārkārtīgi informēti par katru futbolistu. Šobrīd vairāk uz to skatāmies, kā uz pieredzes gūšanu, ko Latvijā nevar gūt. Ir jābrauc uz šiem klubiem stažēties, pārbaudīties.