Muižnieks: Latvijas basketbolu vada labi menedžeri, nevis basketbola speciālisti

Augusta pirmajā dienā ziņu portālos tika vēstīts, ka profesionālā basketbola apritē atgriezies pašmāju speciālists Kārlis Muižnieks, kurš noslēdza līgumu ar Ukrainas augstākās līgas jaunpienācējiem Kamjanskes “Prometej”.

“Sportazinas.com” sazinājās ar Muižnieku, lai noskaidrotu, kādi bija iemesli divu gadu pauzei no profesionālā sporta, kā situācija Ukrainas Superlīgā ir mainījusies salīdzinot ar pirms kara periodu, kad līgā apgrozījās iespaidīgi finansiālie līdzekļi, kā arī uzzinātu par viņa jaunā kluba ambīcijām un lūgtu viedokli par Latvijas basketbolā notiekošajiem procesiem.

Basketbolā esiet atgriezies pēc pāris gadu pārtraukuma (pēdējā pieturvieta 2016./17. gada sezonā bija BK “Ventspils”). Kāpēc tāda pauze?

Kārlis Muižnieks vadot BK “Ventspils”

Biju bez līguma un iesāku nodarboties ar uzņēmējdarbību, kam ar laiku piegāju daudz nopietnāk un to turpināju. Sakrita tā, ka nāca pāris piedāvājumi, bet biznesā biju iekšā jau tik ļoti, ka nesanāca to apvienot ar trenēšanu, bet tā kā esmu nopietns cilvēks, pamest iesākto arī vairs nevarēju. No basketbola biju pagājis malā, bet, protams, sekoju tam līdzi. Šķiet, katram trenerim kādreiz uz kādu laiku ir nepieciešams uz visu paskatīties no malas. Nodarbojos ar uzņēmējdarbību un atpūtos no basketbola. Kā beidzu spēlētāja karjeru, tā uzreiz sāku strādāt par trenera asistentu un sanāk, ka biju nepārtrauktā režīmā teju 20 gadus kā treneris vien. Domāju, ka arī laiks, ko netrenēju, nāca man par labu. Nevienu brīdi nebiju pavisam atmetis domu atgriezties basketbolā, jo tā tomēr ir mana dzīves profesija – spēlēju profesionāli jau no 16 gadu vecuma un kopš bērnības esmu tajā iekšā ar visu sirdi.

Kādus piedāvājumus par šo laiku saņēmāt?

Daudz nebija, bet bija interese no Vācijas, Polijas, Izraēlas, arī Ukrainas. Bet lielāko daļu nevarēja saukt par nopietniem – tikai interese un virspusējas sarunas. Uzskatu, ka nopietns piedāvājums ir tad, ka nosacījumi pilnībā apmierina abas puses, taču bija situācijas, kur darba devēji negribēja panākt pretī. Sākotnēji vairākas reizes noraidīju arī “Prometej” piedāvājumu, jo esmu uzņēmies realizēt lielu projektu un man nebija laika trenēšanai. Pirmās sarunas bija jau maijā, tad jūnijā, līdz tās atsākām augustā un viss nokārtojās tā, ka pietiks laika arī trenēšanai un ar klubu nonācām pie kopsaucēja un esmu te. Līgums noslēgts pēc shēmas 1+1. Pēc sezonas skatīsimies tālāk.

“Sportazinas.com” rīcībā bija nonākusi informācija, ka Ukrainas Basketbola federācija, kas par tās izlases galveno treneri apstiprinājusi Ainaru Bagatski, sākotnēji esot uzrunājusi arī Jūs.

Tā bija. Sarunas nebija virspusējas, bet jau nopietnā līmenī, ar konkrētām lietām. Varētu teikt, ka nesakrita abu pušu vēlmes un intereses.

Arī Latvijas izlases kontekstā pirms Arņa Vecvagara apstiprināšanas amatā kuluāros izskanēja Jūsu vārds…

Godīgi sakot, pat nevēlos iedziļināties tajā situācijā. Mani uzrunāja dienu pirms LBS Treneru komisijas sēdes, kurā vajadzēja izvirzīt kandidātu. Piedāvājums nebija pārāk nopietns, lai tajā visā iesaistītos. Būtu konkrētāk un nopietnāk, tad arī runātu tālāk.

Minējāt, ka sekojāt līdzi Latvijas basketbolā notiekošajiem procesiem. Tad jau arī neesat palaidis garām lietas, kas varbūt nenotiek kā gribētos?

Esmu Latvijas patriots un sekoju līdzi visam, kas notiek basketbolā. Nekad nevienam neatteiktu palīdzēt ar kādu padomu vai kā citādi. Nesaku jau, ka raujos uzreiz par galveno treneri – savu jau esmu izdarījis, vadot izlasi četrus gadus [no 2004. – 2007. gadam]. Protams, ka izlases rezultātus gribētos vēl labākus un tādi tie varēja būt, bet FIBA un ULEB strīds ieviesis korekcijas. Arī ar to visu, izlase varēja sasniegt ko vairāk. Bet viss jau ir kārtībā – mums ir daudz jauni un talantīgi treneri, arī spēlētāji. Tikai šobrīd izveidojusies situācija, kad Latvijas basketbola “virtuvi” vada simtprocentīgi basketbola menedžeri, nevis speciālisti. Apskatīsimies, kas ir valdē (SKATĪT ŠEIT) – es viņus visus pazīstu, tie ir lieliski cilvēki un spējīgi menedžeri, bet viņi nav, tā teikt, basketbola profesionāļi. Redzam, ka bijušajiem spēlētājiem, treneriem, funkcionāriem, u.t.t., īsti nav “svars” lēmumu pieņemšanā un viņi nav klāt procesiem. Labi, ir Edgars Šneps, kurš bijis ilggadējs izlases spēlētājs, bet tas arī viss. Vadībā jābūt cilvēkiem ar spilgtām karjerām, lielu pieredzi un nopelniem tieši šajā sportā, nevis menedžeriem, kuri līdz galam nav bijuši tajā visā iekšā. Artūra Štālberga un Guntas Baško iecelšana izlašu ģenerālmenedžeru amatā ir pozitīvs moments, taču abi jau tikai strādā ar atsevišķām izlasēm, nevis pieņem galējos lēmumus tālākai attīstībai. Situācija Latvijas basketbolā nav slikta, tomēr ir lietas, par kurām būtu nepieciešams padomāt.

Atgriezīsimies pie kluba. Kā Jūs sagaidīja, ierodoties Ukrainā, un ko varat pateikt par “Prometej” organizāciju?

Kārlis Muižnieks | Foto: prometeybc.com.ua

Sagaidīšana bija ļoti laba. Kā jau teicu, kluba vadība bija ļoti ieinteresēta, lai strādāju pie viņiem. Mani bija ieteikuši paziņas no Ukrainas laikiem, kuri labi atsaucās par manu darbu. Un arī “Prometej” bija nepieciešams treneris, kuram ir augstākās līgas pieredze un arī panākumi. Klubam ir lielas ambīcijas – jau nākamajā sezonā startēt eirokausos. Ir uzcelta jauna treniņu bāze ar zāli ar aptuveni tūkstots skatītāju ietilpību, kur arī aizvadīsim mājas spēles, bet šobrīd jau uzsākta lielākas halles būvniecība, kuru ir plānots pabeigt nākamgad. Kā jau teicu – ambīcijas ir lielas, taču to realizēšanai ir arī finansiālais pamats. Menedžments strādā ļoti augstā līmenī. Komandai tiek nodrošināti labākie apstākļi, lai būtu jādomā tikai par spēlēšanu un trenēšanos, tāpēc nav par ko sūdzēties.

Vēlējāmies, lai arī mūsu fārmklubs startētu augstākajā līgā, tomēr laikus nespējām nokārtot visu nepieciešamo. Ukrainā ir ļoti grūti nokomplektēt komandu ar vairākiem kvalitatīviem vietējiem spēlētājiem, tāpēc šosezon vēl šo domu nerealizēsim. Tomēr pāris labākie no otrās komandas regulāri tiek piesaistīti treniņprocesam ar pirmo. Var teikt – stratēģija, kā strādāt ar jauniešiem, ir. Jāskatās tikai cik viegli to būs realizēt dzīvē.

Kā vērtējat aizvadīto sagatavošanās posmu un sastāva komplektāciju?

Mums bija nometne Lietuvā, Palangā, aizvadījām arī spēles Liepājā pret mājiniekiem un “Ventspili” un divām Lietuvas komandām. Treniņu apstākļi ir nodrošināti vislabākie. Runājot par sportisko pusi, jāņem vērā, ka šī komanda iepriekš spēlēja pēc spēka otrajā līgā. Skaidrs, ka lielākā daļa spēlētāju neatbilst Superlīgas līmenim, tāpēc komanda principā jāveido no jauna. Komandā šobrīd ir trīs Ukrainas izlases kandidāti un arī četri amerikāņu leģionāri, no kuriem viens ir uz pārbaudes laiku. Tiesa, Ukrainā vēljoprojām ir leģionāru limits, kad vienlaicīgi laukumā var atrasties tikai trīs, bet diviem jābūt vietējiem spēlētājiem. Pievēršam uzmanību arī ukraiņu spēlētāju attīstībai, jo kluba mērķis nav tikai uzvarēt, bet arī izaudzināt labus vietējos spēlētājus.

Atcerēsimies Ukrainas basketbola “ziedu laikus” pirms tās teritorijā sākās karadarbība. Tolaik nereti ievērojami tika pārmaksāts gan vietējiem (leģionāru kvotu dēļ) spēlētājiem, gan arī leģionāriem. Vai šobrīd ir novērojama līdzīga tendence?

Iepriekš notika cīņa par labākajiem vietējiem spēlētājiem, tāpēc nereti tika maksātas neadekvātas summas. Tāpat arī vairākiem ārzemniekiem maksāja vairāk nekā viņš varētu pelnīt citur, lai tikai atbrauktu uz šejieni. Bet šobrīd situācija noteikti ir mainījusies. Varbūt katrā komandā ir tikai pa vienam tādam spēlētājam, kurš šeit nopelna vairāk, nekā būtu varējis Eiropā. Klubi strādā ilgtermiņā, ar attīstības plāniem, nevis akli tērē naudu, lai uzvarētu tagad un tūlīt. Varētu teikt, ka seši klubi no deviņiem [kas spēlē Superlīgā], ir ar solīdiem budžetiem un ilgtermiņa attīstības plānu. Redzēsim, kā tas piepildīsies dzīvē.

Vai plaisa starp vietējiem un viesspēlētājiem aizvien Ukrainas komandās ir tik liela?

Tā ir. Varbūt nav tik ļoti kā bija pirms gadiem pieciem, bet tas ir jūtams. Bet tā jau ir arī Latvijā un citviet. Tāpēc plānveidīgi strādājam pie ukraiņu basketbolistu attīstības.

Pagājušajā sezonā Odesā spēlēja trīs latvieši (Mārcis Vītols, Andrejs Šeļakovs un Arnolds Helmanis). Vai arī Jūs neizskatījāt iespēju komandai piesaistīt kādu mūsu spēlētāju?

Mana situācija bija tāda, ka līgums jau ar vienu amerikāni bija parakstīts un notika jau aktīvs darbs pie komplektācijas. Komandā ir uzstādījums sastāvam piesaistīt pēc iespējas vairāk laba līmeņa ukraiņu spēlētājus, lai tie attīstītos. Tā kā šobrīd komandā jau ir trīs amerikāņi un viens uz pārbaudes laiku, tāda iespēja netika izskatīta.

Redzējām, ka pērn ne visi latviešu spēlētāji izturēja konkurenci [pirms sezonas beigām Odesu pameta Vītols]. Es neteiktu, ka viņi spēlēja slikti, tomēr te ir tā – ja esi leģionārs, tev ir jābūt galvas tiesu pārākam par vietējo, lai noturētos šajā līgā. Savukārt amerikāņu spēlētāji ir daudz atlētiskāki, tāpēc mūsējiem pret viņiem gāja grūti.

Vai latvieši Ukrainā vēl ir godā?

Protams, visi zina Latvijas izlases līmeni un arī trenerus, kurus šeit atcerās, jo viņi ir veiksmīgi strādājuši [Bagatskim divi tituli, bet Muižniekam viens]. Ukrainas izlasi vadīs Ainars Bagatskis, kuram arī darbā ar klubu [“Kyiv Basket”] palīdzēs fiziskās sagatavošanas treneris Māris Bružiks. Latviešu treneriem šeit ir labs “vārds” un pelnīti.

Dueļi ar Bagatska vadīto klubu būs principiālāki kā citi?

Par to jau šeit joko, ka, tā teikt, būs otrais piegājiens [abi jau iepriekš cīnījušies viens pret otru par Ukrainas čempionu titulu] un tie būs īpaši, jo esam vienīgie ārzemju treneri līgā. Ja nopietni, tad katram trenerim ir svarīgi uzvarēt katrā spēlē, bet runājot par savstarpējām cīņām, tad abi klubi ir pietiekami ambiciozi, lai cīnītos par augstiem mērķiem, tāpēc mači noteikti būs interesanti.