Ozoliņš par bronzas ietekmi, baudu no spēlēšanas “Dinamo” un hokeja saprašanu no citas puses

Latvijas hokeja leģenda Sandis Ozoliņš “Latvijas Radio” raidījumā “Piektais celiņš” dalījās pārdomās par pērn izcīnīto pasaules čempionāta bronzu, hokeja attīstību Latvijā, kā arī atcerējies Rīgas “Dinamo” pavadīto laiku gan kā spēlētājam, gan kā trenerim.

Leģendārais hokejists pauda viedokli par to, ka bronzas izcīnīšana 2023. gadā nedeva grūdienu Latvijas hokeja attīstībai. “Tas bija moments, kad šī hokeja paaudze uzvarēja savu spēli. Bet kas mainījies? Atceros, ka runāju ar vienu savu paziņu, un viņš teica, ka tagad nu jau kaut kas mainīsies. Bet kas tieši? Visi pēkšņi dosies spēlēt Latvijas čempionātā un mums būs 16 komandas? It kā nē. Visa izlase brauks spēlē™ uz NHL? It kā nē. Uzskatu, ka tas bija ļoti labs brīdis visiem spēlētājiem, viņi par to stāstīs saviem bērniem, atcerēsies par to intervijās. Tas deva pozitīvu lādiņu cilvēkiem, kuri skatījās hokeju un pārdzīvo par to. Bet dziļi nekas nav mainījies – vienkārši bija pacēlums sportam, cilvēkiem un valstij,” uzskata Ozoliņš.

Tāpat 1996. gada Stenlija kausa ieguvējs sniedza viedokli par olimpisko kvalifikāciju un to, cik cieši, viņaprāt, vieta pasaules čempionātā ir saistīta ar hokeja attīstību valstī. “Šajā kvalifikācijā mums pretinieki nebija tik spēcīgi, lai parādītos domas – kas tagad būs, varēsim vai nē. Varbūt par Franciju bija domas, ka nebūs viegli. Bet es uzdošu citu jautājumu – cik gadus pēc kārtas Zviedrija nav cīnījusies par PČ medaļām. Vai tad viņiem hokejs ir sabrucis? Viņiem joprojām augsti draftē spēlētājus. Un es uzskatu, ka vieta pasaules čempionātā neparāda, kā valstī attīstās hokejs.”

Par Ozoliņa pēdējo komandu Nacionālajā hokeja līgā (NHL) kļuva Sanhosē “Sharks”. Pēc tam, izlaižot 2008./2009. gada sezonu, aizsargs pievienojās Rīgas “Dinamo”, kur viņš nospēlēja trīs sezonas, tad vienu sezonu pavadīja Mitišču “Atlant”, savukārt karjeras noslēdzošo 2013./2014. gada sezona viņš arī pavadīja Rīgas klubā. “Uz “Dinamo” es atnācu tāpēc, ka pirms tam karjeru nepabeidzu uz saviem nosacījumiem. Un, kad Normunds [Sējējs] pirmo reizi man to piedāvāja, es atteicos, jo nebiju psiholoģiski gatavs. Pēc gada, kad jau atpūtos un vairāk vai mazāk savedu galvu kārtībā, tad piekritu. Kaut kas bija sev jāpierāda un kādam mistiskajam cilvēkam, ka es varu karjeru pabeigt uz saviem nosacījumiem.

Esmu pateicīgs “Dinamo”, jo tur guvu kādu cita veida baudu no hokeja spēlēšanas. Man bija jau 37 gadi, hokejā paliku līdz 41. Spēlēju un uztvēru visu pavisam savādāk un guvu tiesām lielu prieku. Nenožēloju, bet gribētu, lai tas ar mani notiktu ātrāk. Esmu pateicīgs par šo iespēju, jo tā mani mainīja, pat vairāk kā cilvēku nekā kā spēlētāju,” atceras bijušais hokejists.

Savukārt 2017./2018. gada sezonu Ozoliņš uzsāka kā “Dinamo” galvenais treneris, tiesa, no šī amata viņš tika atbrīvots jau 2017. gada septembra beigās. “Tā bija laba mācību stunda. Saņēmu pa galvu, jo pirms tam man šķita, ka es zinu panākuma formulu. Man tas deva saprašanu, ka ir jāmācās. Un, kad jau aizbraucu uz “Torpedo”, es daudz ko iemācījos, lai saprastu hokeju no citas puses. Tas, ka es spēlēju hokeju, nenozīmē, ka es to sapratu no citas puses. Tur iekšā ir daudz psiholoģijas, it īpaši augsto sasniegumu sportā. Man šķita, ka visi cilvēki domā tāpat, kā es, un man likās, ka viņi arī kaut kādās situācijās rīkosies tāpat kā es,” atklāj Ozoliņš.