Ozoliņš par darbu izlasē: Neredzu, ko pašlaik es tai varētu dot

Latvijas hokeja leģenda Sandis Ozoliņš “VEF podkāstā” pastāstījis par darbu skauta amatā Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandā Kolorado “Avalanche”, palikšanu hokejā un savu attieksmi pret darbu izlasē.

“Hokeja sezonas laikā esmu Kolorado “Avalanche” skauts, kurš skatās lielākoties mazos jaunus talantus, 17-18 gadniekus, kuri ir nākamā gada drafta potenciālie spēlētāji. Ik pa laikam Eiropā vērojam spēlētājus, kuri ir līdz 26 gadiem, kurus potenciāli varētu parakstīt kā brīvos aģentus, kuri būtu tā vērti,” savus pienākumus iezīmē Ozoliņš.

“Bija brīži, kad teicu, ka hokejā vairs nebūšu. Bet es joprojām esmu, varu izpildīt jebkādu funkciju, man nav jāapgūst zināšanas no nulles. Tas gan nenozīmē, ka nav jāseko procesiem, lai būtu efektīvs darbinieks. Esmu iepazinis daudzas lietas, bet man tas neko negarantē. Jāseko tendencēm, lai gūtu virsroku par saviem konkurentiem. Ja tagad sākšu stāstīt, ka 90. gados mēs darījām šādi un tas bija pareizi – muļķības, nav. Pasaule attīstījusies, un jāseko, kas notiek tagad. Manas zināšanas pagātnē dod tikai to, ka man ir kaut kāda pieredze. Pārējais, it īpaši tehniskās lietas, pilnīgi mainījušās,” uzsver bijušais aizsargs.

“Vītoliņam pateicu – nevaru darboties tur, kur mana loģika, mana psiholoģija vai mans dzīves redzējums būtiski atšķiras no tiem procesiem, kas tiek popularizēti caur Viestura Koziola personību. Es nesaku, vai viņam ir taisnība, vai nē, man tās vienkārši nav pieņemamas un es tur nebūšu. Šobrīd arī neredzu savu sniegumu izlases kontekstā, ko es varētu dot, lai to pieredzi padarītu pozitīvāku. Nezinu, kas būs nākamgad,” saka Latvijas hokeja leģenda.

“Mums vienu gadu bija sapulce pirms PČ, kur izvirzījām ultimātu Kirovam [Lipmanam, tā brīža LHF prezidentam] – vai viņš maksās tādas prēmijas, vai mēs nespēlēsim. Pēc būtības tā bija vēl viena alga, ko varēja nopelnīt. Tā bija tā laika ekonomika, tas nav labi vai slikti. Tas bija veids, kā pabarot ģimeni un uzlaboja spēlētāju dzīves apstākļu. Hokejā tā tas darbojās.

Neatceros, kurš gads, un mums piesola prēmiju par kaut kādu vietu, trīs vai piecus tūkstošus dolāru. Un es tāds saku – nē, es neņemšu to prēmiju, man to nevajag, es to ziedošu Latvijas hokejam, lai federācija sev patur. Un man čoms atbild – tu debīls esi? Tu tiešām domā, ka viņi to ziedos hokejam? Es saku – braucam pakaļ!” epizodi no spēlēšanas izlasē atceras Ozoliņš.