Ozoliņš par Šmitu: Lielākā atšķirība starp viņu un citiem 18-gadniekiem ir tā, ka…
Latvijas hokeja leģenda Sandis Ozoliņš sarunā “LSM Sporta podkāstā” paudis savu viedokli par talantīgo aizsargu Albertu Šmitu.
Jau vēstīts, ka 18 gadus vecais Šmits aizvadītajā naktī Ņujorkas “Rangers” sastāvā debitēja Nacionālajā hokeja līgā (NHL). “Es gan nezinu, vai viņš kā jaunietis ir fiziski pilnībā attīstījies, vai viņš ir akcelerāts, taču viņš jau ir iegājis tādā kā pieauguša vīrieša tēlā. Taču galvenā atšķirība starp viņu un citiem 18-gadniekiem ir tā, ka viņš ir psiholoģiski ļoti nosvērts,” sacīja Ozoliņš, kurš savulaik arī pārstāvēja “Rangers”.
“Kā būs tālāk? Es nezinu, neko neparedzu. Tur ir daudz aspekti, kas, kādā veidā un kāpēc notiks, bet viņš ir pelnījis atzinību par to, ko viņš 18 gados ir paveicis. Un tas aizsargam nav viegli, jo katrai pozīcijai tomēr ir savas specifikācijas. Ja kādreiz tika uzskatīts, ka vārtsargs varētu būt stabils 23, 25 gados, tad, manuprāt, arī aizsargiem ir nedaudz grūtāk nekā uzbrucējiem.”
“Lielie izaicinājumi tikai sāksies”
“Bet tagad ir tikai pats sākums, un viņam vēl tāls ceļš priekšā ar daudziem izaicinājumiem, pārdzīvojumiem un šķēršļiem, kuri būs jāpārvar,” turpināja Ozoliņš. “Jā, drafts ir foršs – tā ir prognoze, kāds varētu būt spēlētājs pēc diviem, trīs, pieciem gadiem. Treniņnometne – tā ir tikai divas nedēļas, trīs pārbaudes spēles. Tas ir diezgan koncentrēts, īss laiks. Lielie izaicinājumi tikai tagad sāksies. Tagad būs spēles, kur katra kļūda būs nozīmīga, punkti sāks kļūt svarīgāki, atbildība paliks lielāka.”
“Saprotams, ka viņam kā jaunajam spēlētājam vēl būs cilvēciskais faktors – viņš kļūdīsies, ko viņam kā pirmgadniekam vēl ļaus pieļaut, taču arī pēc neilga laika tas vairs nebūs pieņemami. Bet kādu laiku noteikti uz viņu vēl skatīsies kā 18 gadīgu spēlētāju [nevis tādu, no kura obligāti jāprasa rezultāts]. No kļūdām jau tikai mācās, to visi ļoti labi zina,” sacīja savulaik 875 NHL pamatturnīra mačus aizvadījušais Ozoliņš.
“Starp spēlētājiem [NHL un Eiropā] atšķirības līmenī varbūt vairs nav tik lielas, bet NHL ir tas, ka tev tagad ir 18, 20 tūkstoši tribīnēs, un pēc spēles vairs nav viens vai divi, bet gan pieci, seši, septiņi žurnālisti, kuri katrs prasa, kas un kāpēc notika. Un viens spēj funkcionēt augstas stresa situācijās, cits nespēj – tas nosaka lielāko starpību starp līdzīga līmeņa spēlētājiem. Vai tu spēsi funkcionēt un pildīt savu darbu pienācīgi?”
Kas būs vislielākais pārbaudījums?
“Atceroties savu karjeru un vērojot jaunos spēlētājus, ziniet, kas būs vislielākais pārbaudījums? Pirmā lielā kļūda. Kā tu pēc tās reaģēsi? Ir bijuši gadījumi, ka ir jaunie, kuri ļoti labi spēlēja, bet ar pirmo kļūdu nespēja tikt galā. Tāpat ir pirmās traumas, jo pēcāk ir pirmās spēles, kurās savā atmiņā tam gadījumam ir jātiek pāri. Kamēr tu neesi atkal kārtīgi dabūjis “iekšā”, tikmēr tu sevi mēģini aizsargāt. Un, tiklīdz tu tam tiec pāri, tu atgriezies normālā, savā funkcionējošā stāvoklī un vari pildīt savus uzdevumus laukumā. Jo kamēr tas nav noticis, cilvēks ir cilvēks, un cilvēkam ir atmiņa un viņš atceras to lielo kļūdu.”
“Tie ir tie mirkļi, kuri kā cilvēkam ir sevī jāpārvar sevī. Un tas ir instinktīvi. Tas nav tā, ka tu minūti vai kādu pusstundiņu vari pasēdēt un padomāt – tas ir jādara ātri un uzreiz. Tas nav viegli, ne vienmēr tas izdodas ar pirmo reizi, bet tas var izdoties. Līdz ar to Albertam tur vēl ir ļoti, ļoti tāls ceļš, viņš ir tikai uz starta līnijas nostājies,” uzsvēra Ozoliņš.
