Ozols: Jau pēc septembra treniņnometnē bija mājieni par to, ka oktobrī es varētu debitēt izlasē

Roberts dzimis savu vecvecāku māju tuvumā Kuldīgā, taču audzis, skolojies un futbolu apgūt sācis vēju pilsētā Liepājā. Futbolā trenējies jau kopš septiņu gadu vecuma, un viņš vienmēr bijis vārtsargs. “Es jau bērnudārzā, spēlējot futbolu, izvēlējos sargāt vārtus. Laukuma spēlētājs nekad neesmu bijis, lai gan atsevišķos vingrinājumos treniņos, protams, darīju to pašu, ko pārējie,” stāsta Ozols Latvijas futbola federācijas (LFF) mājaslapā.

Savā dzimtajā pilsētā viņš paguva uzspēlēt tikai FK “Liepājas Metalurgs” dublieru komandā 2013. gadā, pēc tam pārceļoties uz “Spartaks Jūrmala” komandu. Starp citu, tieši pret “Metalurgu” viņš arī piedzīvoja savu debiju valsts augstākajā līgā – 17 gadu vecumā “Spartaks” kreklā. Viņa komanda piekāpās tobrīd ambiciozākajiem liepājniekiem ar 1:2. “Nebija nekādu īpašu sajūtu par spēlēšanu pret savas dzimtās pilsētas komandu,” Ozols gan noliedz, ka mači pret liepājniekiem viņam būtu īpašāki, jo futbolā katra spēle ir vienlīdz svarīga.

Sarunas gaitā Roberts vairākkārt apliecina savu piezemētību. “Es neatceros, ka es būtu baigi vilcisbumbas”, “nav jau tā, ka viņi mani nenosargāja pie sevis” – Roberts par sevi izsakās bez liekas spalvu spodrināšanas. Par viņu vislabāk runā darbi. Un futbola laukumā viņš ir nosvērts, aukstasinīgs, iedveš komandas biedros pārliecību un mieru. Arī tad, kad pats slaidos lēcienos tver bumbas, kādas citi vārtsargi vienkārši atsistu.

Ozols ir pazīstams arī kā 11 metru sitienu atvairīšanas speciālists. Transfermarkt dati liecina, ka no spēles viņam atvairītu pendeļu ir vairāk nekā ielaistu. “Nav nekāda konkrēta noslēpuma,” Roberts nosmej. Bet, jautāts par savu stratēģiju 11 metrinieku gadījumos, paskaidro: “To nedrīkst stāstīt.”

Pēc divām sezonām Jūrmalas “Spartaka” un “Daugava Rīga” rindās Roberts nokļuva “Riga FC” īpašumā, ko pārstāv aizvien. Viņa pirmie treneri futbolā ir Mārtiņš Jaunskalže un Aleksandrs Stradiņš, kurš vienmēr visos klubos sev līdzi aicinājis Ozolu un bijis blakus visos Roberta nozīmīgākajos klubu karjeras pakāpienos.

“Riga FC” rindās vārtsargs savu iespēju gaidīja ilgi, līdz 2018. gadā tika pie spēles laika galvenās komandas rindās. “Ja nemaldos, tā bija trešā spēle sezonā [nemaldās – red. piez.], kad man deva nospēlēt četras spēles. Tad uz vienu maču nosēdināja. Pēc tam atkal deva iespēju, un es to izmantoju – tosezon nospēlēju visas atlikušās spēles līdz sezonas beigām. Pirmās divas spēles paliku sausā. Bet tāds mačs, kurā es būtu stabili izkarojis sev vietu sastāvā? Varbūt tas bija mačs ar RFS, kad zaudējām pēdējā sekundē. Tajā mačā atsitu pendeli, vēl pāris momentos labi glābu komandu, un pēc tam jau sāku spēlēt regulāri.”

Pēc veiksmīgās 2018. gada sezonas viņš pamazām sajutis, ka nav aiz kalniem iespēja iekļūt arī Latvijas izlasē. “Toruden visapkārt jau daudzi sāka runāt par to, ka varbūt es būtu pelnījis izsaukumu uz izlasi. Bija mači eirokausos, bija ilgā sauso spēļu sērija. Ap to laiku arī apjautu, ka kaut kad varētu sagaidīt arī savu iespēju iekļūt valstsvienībā.”

Pāreja no jauniešu uz pieaugušo futbolu ir īpaši sarežģīta, šajā periodā mēdz mainīties spēlētāju rangi, jo kāds izrādās negatavs profesionālajam futbolam, kāds cits ar neatlaidīgu darbu un mērķtiecību turpina kārpīties līdz nākamajiem līmeņiem. Daudzi šajā laikā pamet futbolu pavisam vai sāk piestrādāt citur. “Tādu brīžu, kad es būtu domājis pamest futbolu, man nebija. Cita lieta, ka biju apsvēris variantus kaut kur piestrādāt, bet pavisam pamest futbolu negribēju,” par šo sarežģīto periodu saka Roberts. “Tāda ir vārtsarga dzīve – laukumā ir tikai viena vieta. Tāpēc vārtsargiem savas iespējas mēdz nākties gaidīt ilgāk nekā laukuma spēlētājiem.”

No Latvijas izlases vārtsargiem Ozols visvairāk izceļ Aleksandru Koliņko un Andri Vaņinu. “Es uzaugu, skatoties, kā šie vārtsargi sargā Latvijas izlases vārtus. Mans personīgais mērķis ir turpināt strādāt un darīt visu iespējamo, lai varētu palīdzēt savam klubam un valstsvienībai.”

“Jau pēc septembra treniņnometnes no trenera puses bija mājieni par to, ka oktobrī es varētu debitēt izlasē. Pēc spēles ar Maltu treneris teica, ka oktobrī es varētu spēlēt. Tā ka man tas nebija baigais pārsteigums. Bet gala lēmumu uzzināju tikai spēles dienā. Galvenais bija pirmajās piecpadsmit minūtēs labi iejusties, nospēlēt droši un pārliecinoši. Mazliet bija uztraukums, kad pirmā bumba lidoja soda laukumā, jo bumba bija tiešām ļoti slapja šādos laikapstākļos. Taču viss sanāca labi, un tad jau tā lieta aizgāja. Kas bija sarežģītākā epizode debijas mačā? (Ilgi domā) Laikam jau izsist bumbu no vārtiem. Laukums bija mīksts, bumba slapja, negribējās paslīdēt. Tā varētu atdot pretiniekiem bumbu un saņemt bīstamu pretuzbrukumu.”