Problēmas ar koncentrāciju, izglābšanās no kauna un jauns mūris vārdā Artūrs – ar ko Latvijas izlase paliks atmiņā pēc PČ?

26/05/2022 13:31
Nokopēts

Latvijas hokeja izlase dalību Pasaules čempionātā noslēgusi desmitajā vietā. Pati pozīcija nav pārsteigums – kad izlozēja grupu sastāvus, kļuva skaidrs, ka iekļūšana ceturtdaļfinālā nebūs vieglākais uzdevums. Tajā pašā laikā pats ceļš līdz piektajai vietai grupā, kas kopā dod desmito pozīciju pasaulē, sanācis visai ērkšķains. Netrūka vilšanos un tas, ka pēc sešām spēlēm palika vismaz teorētiskās izredzes kvalificēties ceturtdaļfinālam, ir īsts brīnums.

Latvijas izlase atrodas pārbūves procesā. Šogad Harijs Vītoliņš nevarēja rēķināties ar spēlētājiem, kuru vieta valstsvienības sastāvā parasti netiek apšaubīta – Lauris Dārziņš, Kaspars Daugaviņš, Mārtiņš Karsums, Gints Meija, Jānis Kalniņš, Oskars Cibuļskis, Uvis Balinskis, Ralfs Freibergs, Miks Indrašis. Daži no viņi komandā vairs neatgriezīsies, jo paziņojuši par karjeras beigām izlasē, citiem piedalīties pasaules čempionāta patraucējuši savainojumi vai kādi citi apstākļi. Rezultātā šī izlase ļoti atšķīrās no tās, kādu redzējām Pekinā. Un tā tam arī bija jānotiek, ņemot vērā Olimpiskajās spēlēs “uzrādīto” rezultātu.

Pirms ķersimies personālijām un arī citām lietām, nedaudz “sausās” statistikas. Pēc metienu realizācijas Latvija ieņēma 12. vietu ar 8,48%. Vītoliņa komandai bija astotais labākais vairākums – realizēti 6 no 24 jeb 25%, 13. mazākums – ielaisti 7 vārti 19 mēģinājumos jeb mazākuma efektivitāte bija 63,16%, savukārt pēc pretinieku metienu realizācijas Latvija ieņēma piekto pozīciju – no 200 metieniem ielaisti 20 vārti jeb atvairīti 90% metienu. 14 gūtie vārti ir ceturtais sliktākais rezultāts – mazāk tikai Francijai, Itālijai un Lielbritānijai. Ir, kur piestrādāt.

Vai komanda dzird treneri?

Pēc daudzām spēlēm nācās dzirdēt, ka komandai bijušas problēmas ar koncentrāciju, kas nav ļāvis uzvarēt vai kas kļuvis par iemeslu tam, ka mača laikā bija jāatspēlējas. Un šeit prasās kāds stingrāks vārds spēlētāju virzienā – ja kādam Pasaules čempionāta spēlē ir problēmas ar koncentrāciju, tad varbūt šim hokejistam īsti nav vietas izlasē. Ieteiktu paskatīties Stenlija kausa spēles un salīdzināt cīņas līmeni ar to, kas notika PČ. Šeit mēs (pagaidām) nerunājam par momentu realizāciju, bet tieši par koncentrāciju.

Vēl dīvaināk ir dzirdēt šīs runas no Vītoliņa, jo tieši galvenais treneris ir atbildīgs par to, lai komanda būtu gatava katrai konkrētajai spēlei – gan fiziski, gan emocionāli. Visu cieņu Harijam, kurš cenšas skaidrot savus lēmumus, taču šī lieta bija ļoti pamanāma turnīra laikā. It īpaši man nepatika viņa frāze pēc spēles pret Lielbritāniju – “ja tie nebūtu briti, tad mēs spēlētu mierīgāk”. Manuprāt, kaut kur acīmredzami ir problēmas komunikācijā. Vai izdosies kaut ko uzlabot? To mēs varēsim redzēt tikai pēc gada, ja Vītoliņš turpinās darbu ar komandu.

Harijs Vītoliņš

Harijs Vītoliņš | Foto: LHF

Kur tad īsti ir problēma – meistarībā vai mentalitātē?

Vai mēs varētu nosaukt par nemeistarīgiem hokejistiem Rodrigo Ābolu, Ronaldu Ķēniņu, Rūdolfu Balceru, Nikolaju Jelisejevu, Robertu vai Rihardu Bukartu, Kristiānu Rubīnu, Mārtiņu Dzierkalu? Es tā nedomāju, tie ir laba līmeņa hokejisti. Tā nedomā arī Sanhosē “Sharks”, “Orebro”, “Vitkovice Ridera”, “Lausanne”, Toronto “Maple Leafs” un citu laba līmeņa klubu ģēnerālmenedžeri, kuri piesaistījuši mūsu hokejistus savam komandām un ir apmierināti ar viņu sniegumu.

Tomēr savu momentu realizācija ir un paliek problēma, neatkarīgi no tā, vai spēlējam pret Lielbritāniju, vai pret hokeja lielvalsti Somiju. Kaut kur parādās nevajadzīga nervozitāte, kaut kur hokejisti paši sev uzliek pārāk lielu slogu, kas arī noved pie nepatīkamām sekām. Kā pēc PČ atzina Rihards Bukarts, kaut kur latvieši paši sev netic, ka var apspēlēt lielvalstis. Skaidrs, ka mentalitāti nav iespējams mainīt gada vai divu laikā, bet ir treneri, kuri arī ar mazām komandām ik pa laikam sasniedz rezultātus, turklāt īstermiņa turnīrā tas ir krietni vieglāk. Arī pašiem spēlētajiem ar to ir jāstrādā, jo mentalitātes nozīme bieži vien netiek novērtēta līdz galam.

Krastenberga ceļš no otrās maiņas līdz tribīnēm

Mana galvenā vilšanās ir saistīta ar Renāru Krastenbergu, jo šajā turnīrā uzbrucējam kaut kas acīmredzami nav sanācis. Savā otrajā Pasaules čempionātā 23 gadus vecais uzbrucējs palika bez punktiem un ar sliktāko lietderības koeficientu komandā – mīnus 6. Tas tiešām pārsteidz, ņemot vērā viņa sniegumu gan pagājušajā čempionātā, gan arī Pekinas olimpiskajās spēlēs, kur viņš kļuva par izlases rezultatīvāko spēlētāju.

Iespējams, jaunais hokejists vēl nav gatavs visu laiku demonstrēt šādu sniegumu un viņš nav ieguvis lielmeistariem raksturīgu stabilitāti. Varbūt ir mainījušās treneru prasības pret viņu, bet varbūt pats spēlētājs nav ticis galā ar atbildības slogu, jo, kad tu esi aizvadījis vienu (viņa gadījumā divus) spilgtu turnīru, tad no tevis automātiski sagaida kā minimums tāda paša līmeņa spēli. Krastenbergs trīs mačus nospēlēja maiņā ar Rihardu Bukartu un Andri Džeriņu, bet kaut kā viņiem nesanāca. Tad bija trīs spēles ceturtajā maiņā, savukārt uz cīņu pret Zviedriju viņš netika pieteikts. Cerams, šis turnīrs nesabojās Krastenberga karjeru un uzbrucējs atgriezīsies savā līmenī.

Renārs Krastenbergs

Renārs Krastenbergs | Foto: LHF

Vai mums ir jauns mūris vārdā Artūrs?

Es neapspriedīšu Merzļikina sniegumu turnīrā (par to būs atsevišķs raksts), acīmredzami, ka Pasaules čempionātam Elvis nebija gatavs uz visiem 100%, pirmkārt jau fiziski. Taču esmu milzīgi priecīgs par Artūru Šilovu – šādi pieteikt sevi 21 gada vecumā ir tiešām iespaidīgi. 95,2% atvairīto metienu un vidēji 1,22 ielaisti vārti spēlē – vai tā tiešām ir Latvijas izlases vārtsarga statistika? Īpaši iespaidīgi tā izskatās uz viņa kluba rādītāju fona šosezon, piemēram, Amerikas hokeja līgā (AHL) Šilovam 88,8% atvairījumu un vidēji ielaisti 3,10 vārti.

Šilovs labi lasa spēli un jau mačā pret Čehiju, kad laukumā bija jādodas piespiedu kārtā, tieši šis jaunietis ar savu ātru un laicīgu pārvietošanos neļāva Pastrņākam un kompānijai turpināt ņirgāties par Latvijas aizsardzību. Arī nākamajās spēlēs viņš bija pārliecinošs. Kaut kādās epizodēs blakus stāvēja arī veiksme, bet kopumā ļoti labs turnīrs vārtsargam kas, cerams, pietuvinājis viņa debiju Vankūveras “Canucks” sastāvā. Atceroties, ka pirms PČ Šilovs vispār nebija treneru plānos, varam konstatēt – ne vienmēr tas, kas tiek plānots, ir vislabākais.

Bez faniem nebūtu arī desmitās vietas?

Par laimi, šogad Latvijas faniem bija iespējas sevi parādīt visā krāšņumā un viņi tiešām kļuva par sesto spēlētāju, kas palīdzējis komandai brīžos, kad gājis pavisam grūti. Ņemot vērā Somijas tuvumu un arī ceļojuma izmaksu pieejamību daudziem līdzjutējiem, Tamperes arēna tika piepildīta ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, bungām un cilvēkiem kreklos ar uzrakstu “Latvija”. Tieši mūsu komanda ir otrā apmeklētākā pēc mājiniekiem, taču spēlēs ar Latvijas dalību ik pa laikam bijis pat skaļāk nekā somu mačos – to atzīmējuši ne tikai Latvijas, bet arī Somijas apskatnieki, viens no kuriem to uzsvēris arī sarunā ar “sportazinas.com”.

“Tas vienmēr ir papildu dzinējs, kas mums palīdz,” pēc izmocītās uzvaras pret Lielbritāniju teica Vītoliņš. Un tiešām – fani turpināja atbalstīt komandu arī pēc 0:2 pirmajā trešdaļā, kad daudzi citi jau meklēja vārdnīcā sinonīmus vārdam bezcerība. Sanāk, ka fani tiešā veidā palīdzējuši savākt tos dažus punktus, pateicoties kuriem mēs esam piektajā vietā grupā, nevis sestajā vai septītajā. Kas sanāk bez atbalstītājiem, labi redzējām Pekinā. Labi, ka mums ir tāds trumpis.

Latvijas izlases fani

Latvijas izlases fani | Foto: LHF

Ledus laukumā un ledus ģērbtuvēs

Pēc Pasaules čempionāta beigām Vītoliņš atklāja, ka šajā turnīrā gandrīz visi aizsargi spēlējuši ar savainojumiem un pēc spēlēm ledus maisi bija gluži izmantotākais priekšmets ģērbtuvē. Visu cieņu hokejistiem, par kuru morālām īpašībām nemaz neesmu pārsteigts – gandrīz katram hokejistam spēlēšana izlasē ir goda lieta un, ja kājas slido un rokas kustas, tad viņi dodas laukumā. Taču ir divi bet, kurus nedrīkst aizmirst.

Pirmkārt, neesam tādi vienīgi. Arī pretinieku hokejisti guļas zem ripām, bloķē metienus un cieš sadursmēs pie apmalēm. Otrkārt, visi savainojumi liecina par pašaizliedzību, bet ne visi – par pareizās pozīcijas izvēli. Piemēram, Lielbritānijas izlases hokejistiem bieži vien izdevās bloķēt latviešu metienus sākuma stadijā – tad, kad ripa vēl nebija uzņēmusi ātrumu. Tas ļāva izvairīties no nopietnākiem savainojumiem. Un te atkal atgriežamies pie stāsta, ka brīžiem varonība ir cieši saistīta ar nolaidību.

Visi apmierināti un visi dodas tālāk

Pēc PČ beigām nepameta sajuta, ka mēs bezmaz vai tikām pie medaļām. “Arī šajā turnīrā parādījām, ka varam nospēlēt ļoti labi arī pret spēcīgām komandām,” saka LHF ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs. Nezināju, ka par labu spēli pret spēcīgām komandām piešķir punktus. Turklāt turnīrā redzēju divas tiešām labas spēles – pret Somiju un pret Zviedriju. Pārējos mačos tieši spēles kvalitāte bija ne pārāk laba, pat uzvarētajās cīņās.

Kaut kur varētu piekrist Vītoliņam, ka šis PČ nedaudz norūdījis komandu. Taču kopumā izskatās, ka LHF valda optimisms – visi ir apmierināti. Es gan līdz galam neesmu sapratis, kāds ir tas virziens, kurā mēs dodamies un kādu hokeju vēlas spēlēt Vītoliņš. Ja mums pašlaik notiek paaudžu maiņa, tad kāds ir termiņš, kurā varam upurēt rezultātu un koncentrēties jaunās izlases veidošanai? Vai plāns, kas notiks pēc viena, diviem, pieciem gadiem? Varam lamāt Hārtliju, kura pēdējais čempionāts tiešām bija izgāšanās, bet pie Boba visi zināja gadu uz priekšu, kas būs un kā. Pašlaik tādas sajūtas nav.

Renārs Krastenbergs, Sandis Smons un Elvis Merzļikins

Renārs Krastenbergs, Sandis Smons un Elvis Merzļikins | Foto: LHF

logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām