Roberts Bukarts: Kopš Hārtlija ienākšanas visiem izlasē ir bijusi zaļā gaisma

Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Roberts Bukarts sarunā “Radio SWH” raidījumā “Vakara Sporta Stunda” pastāstīja par dzīvi Čehijā, atskatījās uz aizvadīto sezonu, izteica savas domas par konkurenci valstsvienībā, kā arī vērtēja visu trīs brāļu Bukartu iespējamo spēlēšanu izlasē.

Neskaitot 2020./2021. gada sezonu, Bukarts jau kopš 2015. gada beigām spēlē Čehijā. “Šobrīd varētu teikt, ka ne tikai es, bet arī mana ģimene Čehijā jūtas omulīgi, kā mājās. Visi ģimenē runājam čehu valodā. Teikšu godīgi, tas man nāca no [Madrides “Real” trenera] Karlo Ančeloti, kurš savā grāmatā bija rakstījis, ka tev ir jāciena tā valsts, kurā tu spēlē un obligāti ir jāmācās tā valoda. Pirmajā gadā, kad ar sievu atbraucām uz Čehiju, paņēmām skolotāju un mācījāmies valodu. Kaut kur tas nāk par labu, kaut kur ne, bet kopumā par savām čehu valodas zināšanām jūtos labi, nav nekādu kompleksu nedz ģērbtuvē, nedz ārpus tās. Bija vajadzīgi divi, trīs gadi, lai justos komfortabli,” stāstīja Bukarts.

Jau otro sezonu pēc kārtas 32 gadus vecais uzbrucējs pārstāvēja Čehijas ekstralīgas vienību Vītkovices “Ridera”. Aizvadītā sezona Bukartam padevās izcila – viņš 52 pamatturnīra spēlēs sakrāja 47 (21+26) punktus un kļuva par turnīra piekto rezultatīvāko spēlētāju. “Sezona izvērtās laba ne tikai man, bet arī klubam. Šogad bija stiprāka komanda nekā pērn, tāpēc arī sanāca pamatturnīru pabeigt otrajā vietā un tad tikt līdz pusfinālam,” teica Latvijas izlases uzbrucējs. “Ja līdz šim Čehijā līdera lomu biju spēlējis tikai Zlinā, kur pa lielam uzbrukumā biju vienīgais spēlētājs un ap mani veidoja spēli, tad šeit mēs bijām vairāki līderi, ar kuriem laiku nācās dalīt. Tāpēc šo sezonu arī vērtēju augstāk nekā pārējās, jo bieži biju otrajā vairākuma virknējumā, spēlēju nedaudz mazāk, bet rezultativitāte bija augstāka nekā manā labākajā Zlinas sezonā.”

Roberts Bukarts izkliedē baumas un ar pašreizējo klubu noslēdz jaunu ilgtermiņa līgumu

Bukartam gaidāmais čempionāts var kļūt par desmito viņa karjerā. Kā atzina pats uzbrucējs, tad pēdējos gados sistēma izlasē ir mainījusies un spēlētājiem ir vairāk iespēju iekļūt sastāvā. “Tajā laikā, kad es iegāju iekšā treniņposmos un sāku vismaz paošņāt gaisu, izlasē pat nebija iespējas tikt, jo visi zināja pirmās trīsarpus maiņas. Kopš Boba Hārtlija ienākšanas izlasē visiem ir bijusi zaļā gaisma. Tev ir nometne, pārbaudes spēles – ja sevi parādīsi, tu spēlēsi, nevienam vieta nav garantēta. Protams, var teikt, ka ir kaut kādi cilvēki, ar kuriem tu rēķinies, kuri ir vajadzīgi, kuri ir komandas stūrakmeņi, bet tā vairs nav pat pusotra maiņa! Tikpat labi es varu būt ceturtajā maiņā vai sēdēt tribīnēs. Tu nevari zināt, jo tev ir sevi jāpierāda. Tajā laikā tas bija viss jau apmēram zināms, taču cepuri nost tiem spēlētājiem, jo viņi bija sevi pierādījuši un arī labi spēlēja,” pauda Bukarts.

Pēdējos gados kopā ar Robertu izlasē spēlējis arī viņa brālis Rihards, kamēr jaunākais brālis, 18 gadus vecais Rodžers pērn un šogad pārstāvējis Latvijas U18 un U20 valstsvienības. Visu trīs brāļu iespējamo spēlēšanu pieaugušo izlasē Roberts vēlētos redzēt tikai tādā gadījumā, ja visi trīs uzbrucēji būs atbilstoši valstsvienības līmenim.

“Tam nav jābūt jebkādam spiedienam, jo neviens nezina, cik ilgi es vēl spēlēšu izlasē un pēc cik gadiem Rodžers būs gatavs spēlēt. Aizvadīt pārbaudes spēli aizvadīt droši vien nebūtu sarežģīti, bet mans redzējums ir tāds, ka pasaules čempionātā jaunajiem tā vieta ir jāizsit, nevis jāuzdāvina – mēs nevaram to atļauties, ir jāspēlē ar labākajiem. Tāds ir mūsu izlases moto un mans redzējums. Mēs nevaram atļauties dot kādam dāvanas un uz izaugsmi dot vietu čempionātos. Mums tā katra vieta ir ļoti svarīga un ir jāspēlē ir labākajiem, neskatoties uz to, cik tev pasē ir gadu. Ja tu esi gatavs jau 16 gados, tad tu spēlē jau 16 gados. Ja tu esi gatavs vēl 35 gados un treneri tevi redz sastāvā, tad spēlē labākie,” uzskata vecākais no brāļiem Bukartiem.

Rodžers Bukarts par U20 izlasi, Šveices sistēmu un brāļiem hokejistiem