Sējējs par diviem uzvarētajiem PČ pēc kārtas, disciplīnas “iedresēšanu” un “apdullušajiem” uzbekiem
Latvijas speciālists Normunds Sējējs kopš 2024. gada strādā Uzbekistānā. Sāka kā U18 izlases un arī šīs vienības bāzes kluba “Tashkent Select” galvenais treneris, viņš ātri izpelnījās arī nacionālās izlases galvenā trenera amatu, bet pērn arī pārņēma valsts vadošo komandu “Humo”. Pērn ar Uzbekistānas izlasi Sējējs triumfēja pasaules hokeja zemākajā 4A divīzijā, bet šogad komanda pretiniekiem pārbauca pāri arī 3B divīzijā, piecās spēlēs pretinieku vārtos iemetot 97 ripas, bet ielaižot – 11.
Sarunā ar “Sportazinas.com” Sējējs dalījās iespaidos par otro pēc kārtas uzvarēto pasaules čempionātu, kā arī atklāja darba specifiku Uzbekistānas hokejā.
Pareizi saprotu, ka “Humo” ir izlases bāzes klubs?
Tā īsti nevarētu pateikt. Jā, ir izlases spēlētāji, un, uz šo komandu mēs savācām spēlētājus, kuri kandidē vai nu uz U18, vai nu uz pieaugušo izlasi. Uz U18 izlase gan aizbrauca cits treneris, lai gan divus gadus ar šo komandu strādāju es. Pirms PČ nodevu trenerim to stafeti, jo vadība lēma, ka šim treneriem par kaut kādiem nopelniem jāiedod iespēja aizvest komandu uz PČ. Uzbekistānas hokejs nav tik sens, spēlētāju nav tik daudz un būtībā visi pamatspēlētāji ir 18-20 gadus veci un jaunāki.
No malas čempionāts ar Uzbekistānas un Kirgizstānas komandām izklausās pēc baigas eksotikas. Vai šis līmenis ir salīdzināms ar kādu, kurā jau iepriekš ir strādāts?
Salīdzināms ļoti švaki. Kā teica vienā padomju filmā, austrumi ir smalka lieta. Pats jau mazliet esmu pieradis, bet kopumā – šeit ir ļoti atšķirīga domāšana, ļoti atšķirīga dzīves uztvere. Kad esi šeit atbraucis kā tūrists, tad tu to neredzi, bet ja padzīvo šeit ilgāk – ļoti atšķirīga dzīves uztvere, filozofija un viss pārējais. Nav nemaz tik vienkārši iedzīvoties un saprasties, jo ir daudz kas jāpieņem no tā, ko tu nesaproti. Bet tā tas ir un tam jāmēģina pielāgoties. Šogad saskaros ar to mazāk, bet pagājušajā gadā bija trakāk.
Proti, mēs sākām gatavoties pasaules čempionātam, un man pasaka, ka viņiem ir Uraza – gavēnis, ko turēja 50% no komandas. 30 dienas. Es saku – jūs galīgi apdulluši? Tas nav tā, ka neko neēdīs – pat dzert neko nedrīkst. Mēs brauksim uz pasaules čempionātu, un jūs tagad neko neēdīsiet un nedzersiet? Kā mēs spēlēsim? Labi, ka man līdzi bija ļoti ietekmīgs un labs cilvēks no sporta ministrijas. Viņš savāca visu komandu kopā un bišķiņ ielika iekšā. Jo ticība ir labi, bet tas ir, ko tu jūti sirdī, nevis kā tu zīmējies. Visi to saprata un gavēni atlika uz vēlāku laiku. Korānā ir teikts – ja esi svarīgos darbos un ārpus dzimtenes, tad savu devu Allāham var nest kaut kad vēlāk. Ja man nebūtu blakus cilvēks, kurš pats to gavēni ievēro un zina visas nianses…
Esam tā sarunājuši, ka es respektēju to visu ticību un dzīvi, vienkārši lai man laicīgi pasaka, kas būs, un tad kopā skatāmies, kā salikt grafiku, lai visiem viss būtu labi. Lai es nedusmotos, ka man atnāk divi spēlētāji uz treniņu, jo pārējiem ir lūgšana. Sākumā bija smagi, bet otrajā gadā tagad viss ir labi.
Vai pašam bija jāmaina komunikācijas stils, lai jūs uztvertu?
Pamazām mēģina pāriet uz angļu valoda, bet nesanāk, jo krievu valoda šeit ir diezgan iesēdusies un komunikācija pārsvarā notiek tajā. Uzbeku valodā zinu dažas frāzes, bet tā valoda nav līdzīga nekam, lai to varētu iemācīties. Ja zinātu, ka šeit palieku uz turpmāko dzīvi, tad varētu to mācīties, bet pašlaik tam neredzu variantus. Kaut ko elementāru varu pateikt un arī saprot.
Cilvēki Latvijā daudz nemanīs, ka tu esi no Rīgas vai Liepājas. Bet šeit ir krasa atšķirība, vai esi no Taškentas, vai no kādas citas vietas. Uzvedība, attieksme, runas veids, momentāni var redzēt, ja cilvēks nav vietējais.
“Šeit ir 12 tūkstošu arēna”
Kāds ir tas iemesls, kāpēc hokejs Uzbekistānā pēdējos gados piedzīvo strauju attīstību?
Tas hokejs šeit jau nav pēdējos divus-trīs gadus, tas šeit sāka attīstīties vēl pirms tam. Kad aizgāju no “Dinamo” [2019. gadā], atbraucu šeit un strādāju par ģenerālmenedžeri “Humo” komandā, kura tajos laikos spēlēja VHL [Krievijas pēc spēka otrajā līgā]. Un tas plāns bija divus vai trīs gadus nospēlēt VHL, nostiprināties, attīstīt klubu, pieradināt vietējo publiku hokejam un iet uz KHL. Jo šeit ir 12 tūkstošu liela arēna, ļoti skaista, ar diviem laukumiem. Visi apstākļi, ne pārāk garš lidojums.
Un šeit arī ir viena liela naftas un gāzes kompānija, kura ilgus gadus atbalstīja federāciju. Kā mūsdienu laikos šāda kompānija var noiet uz bankrotu – es nezinu un nevaru to saprast, bet kaut kas ar to notika un tā bankrotēja. Tāpēc tagad federācija ir liels problēmas un tā ir lielo pārmaiņu priekšā – kas pārņems visu hokeja saimniecību. Arī man kā izlases galvenajam trenerim bija vairākas tikšanās, kur man prasīja, kāds ir mans redzējums uz situāciju. Jo, ja mēs pazaudēsim nākamo gadu, tad atkritīsim atpakaļ uz tām pozīcijām, no kurām mēs piecēlāmies. Tāpēc tiek meklētas iespējas, kā to visu saglabāt. Jautājums arī par mani – vai palikšu šeit, vai arī nepalikšu.
Pirms gada runājām un teicāt, ka uzbeku hokejisti ir slinki, jo viņus nekad nepiespiedastrādāt. Vai gada laikā kaut kas ir mainījies?
Tie, kas strādāja ar mani, tur bišķiņ pamainījās. Es iedresēju viņiem šo to. Jo agrāk bija tā – ja tu pasaki, ka treniņā ir jābūt desmitos, viņiem ir normāli ierasties 10:15 vai 10:20. Un tā nav tikai hokejistiem, visiem uzbekiem – ja sarunā tikšanos, viņš atnāk 20 minūtes vēlāk un uzskata, ka tas ir normāli. Man, ja jābūt desmitos, es ierodos desmit minūtes agrāk, es labāk pagaidīšu tās desmit minūtes.
Ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr es viņus iedresēju. Ja mēs braucam uz spēli, tad autobuss izbrauc piecos, nevis 5:01. Un tad daži spēlētāji dabūja skriet pakaļ autobusam, arī līderi. Un viņi saka – apstājieties, uz ko es atbildu, lai ņem taksi. Nokavēs uz spēli, dabūs sodu un beigās es izdzīšu no komandas. Un tad viņi saprata, ka ar mani nekādi joki nebūs. Bet man tas nebija viegli un bija ilgi jācīnās, lai viņus pieradinātu.
Vai nav tādas uztveres, ka ir atbraucis kaut kāds latvietis un tagad māca mums dzīvot, kas ir pareizi un kas nav?
Sākumā bija, bet! Pēc tam, kad mazliet sāka parādīties arī rezultāti, kad man klāt nāca vecāki no jaunākiem bērniem. Es viņus nemaz nemanīju pirms tam, ka viņi stāvēja treniņos, skatījās, ko es daru. Sāka nākt, vai nevarētu uztaisīt atsevišķus treniņus viņu bērniem. Labi, ņēmu ledu no rītiem un atsevišķi strādāju ar dažiem, par ko vietējie treneri bija dusmīgi, jo nāk pie manis, nevis pie viņiem.
Un vecāki saka – kāda jēga man iet pie viņa, ja par pieciem gadiem nekas nav iemācīts. Bet tad viņš divus mēnešus pastrādā ar mani, staro mājās, stāsta, ko viņš šajā laikā ir iemācījies, ko treneris viņam paskaidrojis, ko viņš nekad nav zinājis. Jo es cenšos stāstīt, runāt, zīmēt. Parādu video, lai viņi saprastu, ko mēs tagad mēģinām izdarīt. Šeit ir bijis tā – tu it kā trenē, nekādas atbildības. Trenēšana trenēšanas pēc. Tu atnāc patrenēties, lai uzsistu apetīti, pusdienās apēstu garšīgu plovu un ar to viss arī beidzas. Bet kad es pacēlu augstāk to latiņu un sāku uzstādīt prasības, ka ir normatīvi, kuros jāiekļaujas, tur visi jau ņirdza. Šogad jau nē, bet pagājušajā gadā man katrā treniņā vismaz trīs spēlētāji sēdēja aiz borta un vēma grozā.
Un tās nebija nenormālas slodzes. Nebija nekas līdzīgs tam, ko mēs PSRS laikos darījām “Dinamo”, es jau neesmu despots. Prasības tika paaugstinātas, lai tā nebūtu vienkārši slidināšana. Bet viņi sēdēja pusstundu pēc treniņa un vēma. Bet neviens projām neaizgāja. Nāca vecāki sūdzēties, es viņiem visu izstāstīju un viņi pilnīgi piekrita, teica, ka tikai tā viņus turpmāk jādresē. Ja vajag, vēl varat viņiem ar nūju pa muguru iedot. Un es nejokoju – kad vecāki ieraudzīja treniņprocesu, viņi saprata, ka tas viss ir normāli un tā tam ir jābūt. Nesaku, ka esmu baigais Dievs, vienkārši ievedu kārtību un disciplīnu.
“Pēdējā spēlē varējām zaudēt kaut ar -15”
Skatoties uz rezultātiem 3B grupā liekas, ka viss bija ļoti viegli. Cik šis turnīrs jums kā trenerim tiešām bija tik viegls?
Mēs īpaši nezinājām, kā spēlēs pretinieki. Ļoti daudz meklēju informāciju internetā un ļoti maz varēju atrast. Izrādījās, Filipīnu izlasi trenēja čehs no Litvinovas, kurš kādreiz pateica, ka es, kad spēlēju tur, biju viņa mīļākais spēlētājs tajā komandā. Honkongai bija kanādiešu treneri, visus trīs ļoti labi pazinu. Mongolijai treneri arī ļoti labi pazinu. Un sanāca tā, ka viņi tika līdz šai grupai, pateicoties saviem iepriekšējiem spēlētājiem veterāniem. Un tad tie vecie spēlētāji viņi beidza karjeru, bet jaunie vēl nav izauguši. Tāpēc sanāca mums spēlēt pret tādām jauniešu komandām, kurām vienīgais mērķis bija saglabāt vietu šajā grupā.
Otrā problēma, ka nevienai komandai nebija normāls vārtsargs, viņi tos vārtsargus mainīja ik pa pieciem goliem. Mums bija plus-mīnus normāls vārtsargs, kurš spēlē USHL, viņi tika līdz finālam un labi, ka varēja atbraukt.
Pēdējā spēle neko neizšķīta, varējām zaudēt ar -15. Piespiest tagad džekus skriet un sisties… Honkongai tā bija pēdējā spēle, gribēja savu skatītāju priekšā sevi parādīt. Bet -15 mēs jebkurā gadījumā nezaudētu. Ja mēs tiešām būtu motivēti, būtu pavisam cita spēle. Un ko es tagad stāvēšu malā un lamāšu viņus?
Protokolos, izņemot pēdējo spēli, apmeklētības skaitļi ir visai pieticīgi – 83, 96 skatītāji. Kādi bija tie apstākļi turnīrā?
Biju pārsteigts, ka tādā stadionā vispār notiek PČ. Tur uz vietas bija IIHF pirmais viceprezidents, kuram es vēl golus metu, kad biju spēlētājs. Esam ļoti labi pazīstami daudzus gadus, daudz runājām, un lieta ir tāda, ka ne visi grib organizēt turnīrus tajās zemākajās divīzijās. Honkonga uzņēmās to organizēt, viņiem federācija nav nabadzīga un federācijai ir vairāki sponsori, un arī uz turnīra rīkošanu nebija problēma dabūt sponsorus.
Bet lielās halles tur nav, halle bija apmēram tāda kā lielveikalā, kā pie mums “Akropolē”. Ledus bija labs, ģērbtuves – ok, bet nebija dušas, un bija kādas divas minūtes jāiet uz citu ēku, lai nomazgātos. Laiks bija silts, blakus bija pludmale un džeki pēc spēlēm nemaz negāja uz dušu, bet devās uz pludmali – pasauļoties, papeldēties, uzspēlēt bumbu. Un pēc tam 20 minūtes līdz viesnīcai bija jāatnāk ar kājām. Es viņus nedzinu baigā kārtībā, nosacījums bija, ka visai komandai jābūt kopā uz vakariņām.
