Sējējs par uzbeku hokejistu līmeni: Pērn man katrā treniņā vismaz trīs spēlētāji sēdēja aiz borta un vēma grozā
Latvijas hokeja speciālists Normunds Sējējs sarunā ar “Sportazinas.com” atklājis, kā viņam gājis ar disciplīnas ieviešanu Uzbekistānas izlasē.
Kopš pagājušā gada Sējējs ir Uzbekistānas valstsvienības galvenais treneris. Pērn viņa vadībā komanda debitēja Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) sacensībās, pārliecinoši triumfējot 4A divīzijā, kas ir zemākā pasaules hokeja hierarhijā. Savukārt šī gada aprīlī Uzbekistāna Honkongā izcīnīja uzvaru arī 3B divīzijā un nākamgad spēlēs jau 3A divīzijā.
Sējējs stāsta, ka, ierodoties Uzbekistānā, prasību līmenis pret hokejistiem bija zems un viņam bija jāievieš jauni standarti izlasē, kas ne tikai deva rezultātu, bet arī palielināja to spēlētāju skaitu, kuri vēlējās trenēties pie Latvijas speciālista. “Pēc tam, kad mazliet sāka parādīties arī rezultāti, man klāt nāca vecāki no jaunākiem bērniem. Es viņus nemaz nemanīju pirms tam, ka viņi stāvēja treniņos, skatījās, ko es daru. Sāka nākt, vai nevarētu uztaisīt atsevišķus treniņus viņu bērniem. Labi, ņēmu ledu no rītiem un atsevišķi strādāju ar dažiem, par ko vietējie treneri bija dusmīgi, jo nāk pie manis, nevis pie viņiem.
Un vecāki saka – kāda jēga man iet pie viņa, ja par pieciem gadiem nekas nav iemācīts. Bet tad viņš divus mēnešus pastrādā ar mani, staro mājās, stāsta, ko viņš šajā laikā ir iemācījies, ko treneris viņam paskaidrojis, ko viņš nekad nav zinājis. Jo es cenšos stāstīt, runāt, zīmēt. Parādu video, lai viņi saprastu, ko mēs tagad mēģinām izdarīt. Šeit ir bijis tā – tu it kā trenē, nekādas atbildības. Trenēšana trenēšanas pēc. Tu atnāc patrenēties, lai uzsistu apetīti, pusdienās apēstu garšīgu plovu un ar to viss arī beidzas. Bet kad es pacēlu augstāk to latiņu un sāku uzstādīt prasības, ka ir normatīvi, kuros jāiekļaujas, tur visi jau ņirdza. Šogad jau nē, bet pagājušajā gadā man katrā treniņā vismaz trīs spēlētāji sēdēja aiz borta un vēma grozā.
Un tās nebija nenormālas slodzes. Nebija nekas līdzīgs tam, ko mēs PSRS laikos darījām “Dinamo”, es jau neesmu despots. Prasības tika paaugstinātas, lai tā nebūtu vienkārši slidināšana. Bet viņi sēdēja pusstundu pēc treniņa un vēma. Bet neviens projām neaizgāja. Nāca vecāki sūdzēties, es viņiem visu izstāstīju un viņi pilnīgi piekrita, teica, ka tikai tā viņus turpmāk jādresē. Ja vajag, vēl varat viņiem ar nūju pa muguru iedot. Un es nejokoju – kad vecāki ieraudzīja treniņprocesu, viņi saprata, ka tas viss ir normāli un tā tam ir jābūt. Nesaku, ka esmu baigais Dievs, vienkārši ievedu kārtību un disciplīnu,” atklāja treneris.
Pilnu interviju ar Normundu Sējēju lasi šonedēļ portālā “Sportazinas.com”.
