Šķēle atklāti par vilšanos Vācijā, prombūtni no izlases un laimīgo atgriešanos Polijā

17/01/2025 10:49
Nokopēts
Aigars Šķēle

Aigars Šķēle pēdējos gados allaž bijis viens no Latvijas basketbola izlases atslēgas spēlētājiem ārējā līnijā. Viņš tāpat savā klubu karjerā bija atradis sev īpašu mājvietu, pārstāvot Polijas čempionāta komandu Ostruvas “Stal”. Pērn būdams viens no spilgtākajiem basketbolistiem visā līgā, Šķēle vasarā nolēma pieņemt jaunu izaicinājumu un pievienoties Vācijas bundeslīgas klubam Rostokas “Seawolves”.

Lai gan Šķēle jau savulaik spēlēja Vācijā, aizsargam otrais piegājiens šajā līgā aprāvās jau pēc dažiem mēnešiem – “Seawolves” janvāra sākumā paziņoja, ka abu pušu ceļi ir šķīrušies. Baumas par neizdevušos sadarbību klajā jau nāca dažas nedēļas iepriekš, un parādījās ziņas, ka Šķēle varētu atgriezties sev labi pazīstamajā Polijā. Tika lēsts, ka par Šķēli notika samērā liela cīņā, taču latvietis galu galā nolēma atgriezties “Stal” – komandā, kur viņš bija viens no fanu mīluļiem.

Šķēle svētdien aizvadīja pirmo spēli pēc atgriešanās Ostruvā un demonstrēja produktīvu sniegumu, izceļoties ar 10 punktiem un sešām rezultatīvām piespēlēm. Aizsargs sarunā ar portālu “Sportazinas.com” atskatījās uz sarežģīto sezonas sākumu Vācijā, komentēja atgriešanos Polijā un samērā ilgo prombūtni no valstsvienības, kā arī ieskicēja nākotnes plānus – basketbolists atklāja, ka vasaras beigās viņš, iespējams, varētu atvadīties no Latvijas izlases.

Cik saprotu, nupat kā [saruna notika 14. janvārī] aizvadījāt ļoti garu treniņu. Komandā valda spriedze vai tā ir ierasta lieta pēc zaudējumiem?

Nē, man treneri iepriekšējā vakarā uzrakstīja, ka būs papildus nodarbības svaru zālē, jo man joprojām ir problēmas celim un speciālos vingrinājumus bija jātaisa. Tāpat sanāca garāka video analīze par iepriekšējo spēli.

Bet kāda ir atmosfēra komandā, ņemot vērā, ka uzvaras nekrājās tik daudz kā iepriekšējās sezonās?

Komandai nav veicies baigi labi, bet nav tik traki. Protams, ir nepatīkami zaudēt, turklāt bez tādas cīņas, par ko arī treneris biški bija uzvilcies. Kopumā treneris [ar savu pieeju] nav ļoti mainījies, tikai situācija nav tā labākā – piecas uzvaras, deviņi zaudējumi. Labi, ka arī Polijā ir “play-in” sistēma un ir iespēja tikt tur [un pēc tam arī iekļūt “play-off”], pat ja arī nespēlē labi, jo visām komandām ir ļoti līdzīgi rezultāti. Viss vēl ir priekšā.

Pirmo spēli [svētdien] pēc atgriešanās komandā esi aizvadījis – kā pats jūties? Kādas bija emocijas?

Viss labi. Bija viegli iejusties, jo ir pāris džeki, kas palikuši no pagājušajiem gadiem, kā arī treneru korpuss ir tas pats. Man viss bija diezgan vienkārši un emocijas bija foršas. Protams, bija atkal patīkami spēlēt, lai arī vēl neesmu tajā labākajā formā – divas nedēļas nebiju spēlējis, tikai individuāli trenējies. Pirms spēles ar komandu tāpat paspēju aizvadīt tikai divus pilnus treniņus, taču komandā viss ir forši.

Nākamā spēle jau būs savā laukumā. Nav patīkams satraukums?

Noteikti, ka ir, jo Ostruvā esmu izpelnījies lielu mīlestību. Tas ir baigi forši, ka kāds novērtē to, ko tu dari tādā līmenī. Nevaru sagaidīt to mājas spēli, jo tur noteikti būs lieliska atmosfēra.

Ostruvas Stal fani

Foto: Ostruvas “Stal”

Vai ir kādas lietas, kas komandā varbūt ir pamainījušās?

Sistēma ir tāda pati, tikai citi spēlētāji. Daudz eiropiešu, nav neviens amerikānis šobrīd komandā – vienīgais, kurš bija, saskārās ar veselības problēmām un pats gribēja prom. Tas laikam ir izteikts trenera rokraksts, ka pie viņa parasti spēlē maksimums viens amerikānis. Viņam tāpat laikam baltieši patīk – ir divi igauņi, no kuriem vienam [Martam Rosentālam] gan ir krustenisko saišu plīsums, viens lietuvietis un viens latvietis.

Pašam tas arī patīk?

Jā, liekas, ka man ir vieglāk spēlēt, [ar mazāk amerikāņiem] ir labāks komandas basketbols.

Ar lietuvieti Adu Juškeviču tev, visdrīzāk, būs jādala spēles veidošanas pienākumi. Cik saprotu, iepriekšējās sezonās tu biji galvenais, vai tas neprasīs kaut kādu pielāgošanos?

Nē, nē. Mēs jau [pirmajā mačā] kopā daudz spēlējām. Varbūt turpinājumā man būs spēlēs jāsāk no maiņas, bet ar to man vispār nav problēmu. Mēs būtībā esam divi vienīgie komandā, kas var bumbu kontrolēt, un tāpēc mūs arī nevar tik daudz laist kopā laukumā, jo tad nebūs, kas nāktu no maiņas. Man tā tiešām nav problēma.

Un tas, vai tu spēlē par pirmo vai otro numuru, tev kaut ko maina?

Viņš [Juškevičs] varbūt spēlē mazāk par pirmo numuru, kad es kopā ar viņu esmu laukumā, jo es vairāk kontrolēju bumbu. Kad viens vai otrs atsevišķi spēlējam, katrs var spēlēt par pirmo, tā kā man būtiski nekas nemainās – viss ir līdzīgi kā pagājušajos gados. Vienīgais ir vairāk jāuztraucas par veselības stāvokli, lai viss būtu kārtībā. Ķermenis jānostiprina, lai nebūtu traumas un var spēlēt.

“Aģentam teicu, ka viņi būs pirmie, kam došu priekšroku”

Jau ieminējies par treneru korpusu. Cik liela bija galvenā trenera Andržeja Urbana nozīme tavā lēmumā atgriezties Ostruvā?

Milzīga. Protams, tāpēc, ka pie viņa man bija divas labas sezonas. Mums arī ir ļoti labs kontakts izveidojies – arī šajā pusgadā, kad nebiju Ostruvā, daudz sazinājāmies. Kaut kā mums ir izveidojušās labas attiecības. Gandrīz visos iepriekšējos klubos galvenokārt biju kā otrais numurs, un, lai arī dažreiz bija jāpārņem pirmais numurs, tās bija tikai kādas piecas minūtes spēlē. Varbūt izlasē pirms tam bija sanācis par pirmo spēlēt… Viņš [Urbans] bija pirmais, kurš man uzticējās kā galvenajam saspēles vadītājam. Man tas aizgāja un tagad arī vairāk patīk.

Šķēle atgriežas iepriekš pārstāvētajā Polijas klubā

Vai tas arī ir iemesls, kādēļ starp jums tāda saikne izveidojusies? Varbūt tev ir kāds cits izskaidrojums?

Es pat īsti nezinu, kādēļ tā ir… Zini, bija divas labas sezonas, bet viņam arī ir labs raksturs. Viņš ir ļoti komunikabls un draudzīgs ārpus laukuma. Tas varbūt arī tas iemesls, kādēļ mums ir izveidojies tik labs kontakts.

Ja būtu jāizveido savs treneru rangs, vai viņš būtu tā augšgalā?

Viņš noteikti būtu augšgalā, kā nekā divas labākās sezonas karjerā esmu aizvadījis pie viņa. Protams, ka spēlētājiem, kuriem labākās sezonas ir pie kāda konkrēta trenera, viņš uzreiz būs tāds mīļākais treneris. Arī man tā laikam varētu būt.

Cik saprotu, bija interese arī no citiem Polijas klubiem? Vai tā ir patiesība?

Jā, tā bija. Kad sapratu, ka vācieši vairs negrib turpināt sadarbību, uzreiz aģentam pateicu, ka Ostruva jau sezonas laikā bija ieminējusies, ka gaida mani atpakaļ jebkurā brīdī. Ostruva arī bija informēta, ka mani Vācijā īsti negrib paturēt, tāpēc viņi nekavējoties brīdī, kad tika izziņota sadarbības pārtraukšana, kontaktējās ar mani un aģentu. Es savukārt aģentam teicu, ka viņi būs pirmie, kam došu priekšroku. Protams, izskatījām arī citas opcijas, lai ir kaut kāda drošība gadījumā, ja pēc līguma izbeigšanas ar Rostoku kaut kas pajuktu. Kaut kādas sarunas ar dažām komandām notika, bet pirmā roka tāpat bija Ostruvai.

Vai nebija interese no citiem Vācijas klubiem?

Par Vāciju kaut ko grūti pateikt. Ar kaut kādu vienu komandu bija sarunas, bet es nemaz uz to līgu negribēju atpakaļ. Ja tu varbūt spēlē TOP komandās – kā tagad [Rihards] Lomažs Bonnā -, tad tur ir vairāk komandas basketbols, kas man personīgi iet pie sirds. Bet pārsvarā Vācijā ir visai individuāls basketbols, un tas nav priekš manis.

Oficiāli: Šķēle atstāj Vācijas bundeslīgas klubu

Tad būtībā komandas spēles stils bija galvenais iemesls, kas patraucēja ar iejušanos?

Sākums vispār bija tāds, ka divus mēnešus izlaidu un [pirmssezonā] būtībā nebiju kopā ar komandu, jo man bija problēmas ar veselību. Pēc tam arī bija grūti ieiet ritmā un formā, kā arī basketbols mums bija tāds diezgan individuāls, ka es sākumā vispār nesapratu, ko no manis vispār grib. It kā treneris mani zināja, divus gadus Polijā pret viņu biju spēlējis, taču arī viņa stils Polijā bija diezgan līdzīgs – individuāls. Viņš mani būtībā pierunāja iet uz to komandu, lai gan pats uz Vāciju tiešām negribēju doties – tas būtu viens no pēdējiem variantiem. Viņš man vairākas reizes zvanīja, teica, ka spēlēs savādāk. Beigās sanāca tā, ka nekas īsti nemainījās. Varbūt tas, ka sākumā tos divus mēnešus nebiju, kaut kā manu situāciju ietekmēja un sadarbība neizveidojās tik laba.

Sanāk, ka treneris tevi piemānīja? Vai tiešām Polijas faktors bija tik nozīmīgs?

Nevainoju nevienu, jo, kā jau teicu – pats nebiju labākajā formā. Trenējos ļoti maz, visu laiku dzēru pretsāpju zāles, lai vispār kaut ko varētu padarīt. Pēc tam sanāca tā, ka bija izlašu pārtraukums un mums arī nebija spēles kausa izcīņā, jo [sezonas sākumā] zaudējām pirmajā kārtā. Pēdējos divos mēnešos, kad jutos vislabāk, mēs būtībā aizvadījām tikai divas spēles. Ņemot vērā, kā tas sezonas sākums izvērtās, bija grūti ieiet ritmā.

Pirmā spēle šosezon bundeslīgā, kas bija tieši pret Jāņa Gailīša trenēto klubu, izvērtās pat ļoti laba. Kas bija turpinājumā, vai bija kāds pavērsiens, kas mainīja situāciju?

Varbūt uz kaut kādu svaigumu un emocijām izšāvu, bet pēc tam īsti nekas neaizgāja. Nav baigais izskaidrojums – gan jau, ka paša vaina ar citiem apstākļiem kopumā.

Rezultatīvais Šķēle izrauj papildlaiku un sezonu Vācijā sāk ar uzvaru pār Gailīša vadīto klubu

Un kā ar sadarbības pārtraukšanu? Kluba iniciatīva vai arī pats to vēlējies?

Tas bija tīri kluba lēmums. Rezultāti nebija tie labākie, bija kaut kādi trīs, četri zaudējumi pēc kārtas, un kaut ko viņi gribēja mainīt. Es arī nebiju tas veselīgākais spēlētājs, no manis nebija baigais pienesums. Vienlaikus gan nezinu, kas man īsti tajā komandā bija jādara… Viņi nolēma paņemt spēlētāju, kas jau iepriekš komandā bija spēlējis. Tā bija viņu iniciatīva pārtraukt sadarbību, bet esmu priecīgs, ka viss tā beidzās un varēju mainīt komandas. Esmu priecīgs būt Ostruvā, viss notika uz labu.

Ir vilšanās par došanos uz Vāciju vai, teiksim tā – labi, ka pamēģināji?

Protams, ir vilšanās. Nevarēja paredzēt, ka viss tā izvērtīsies. Viss varēja notikt labāk, varbūt varēju tikt kādā augstāka līmeņa komandā, bet, ja nepamēģināsi, tad nezināsi. Tā bija tāda laba mācība.

Ar Rostoku šķīrāties kā draugi? Attiecības varbūt bija saspīlētas? 

Ja godīgi, ar viņiem vispār nekādu kontaktu negribēju uzturēt pēc visa, kas ar mani notika. Bija daudzas lietas, ko es nestāstīšu saistībā ar manu veselību un negribu tur iedziļināties. Man vienkārši nebija nekāda patika pret viņiem un, acīmredzot, arī viņiem pret mani. Būtībā tā neitrāli arī atvadījāmies un viss beidzās.

Iepriekš jau biji spēlējis Vācijā, Vircburgas komandā. Kā vari salīdzināt šo pieredzi ar iepriekšējo? Vai pieredzētais Vircburgā varbūt motivēja tevi atgriezties?

Vircburgā organizētības ziņā bija daudz labāk. Arī toreiz mums nebija labākie rezultāti, taču trenera maiņa būtībā mainīja manu spēli – līdz sezonas vidum viss bija labi, bet pēc tam viss pajuka un sezonas beigas arī izvērtās diezgan sliktas. Tas arī bija iemesls, kādēļ man īsti negribējās uz Vāciju braukt, jo zināju, kāds tur ir basketbols, bet šoreiz treneris mani pierunāja un tādēļ arī atgriezos.

Vai ar šo esi pielicis punktu Vācijai?

Domāju, ka noteikti jā.

Aigars Šķēle

Aigars Šķēle Rostokas “Seawolves” rindās | Foto: IMAGO/Eibner-Pressefoto/Achim Kunetka

“Patiesībā mēs neesam tik labi…”

Jau vairākkārt esi ieminējies par veselības problēmām – kāda situācija ir šobrīd? Kas noticis, kad tas aizsākās?

Pagājušajā sezonā ap šo laiku man bija operācija meniskam, un pēc šīs operācijas viss nav līdz galam sagājis tā, kā gribētos. Vasarā bija aicinājums pievienoties izlasei, bet pat vispār nevarēju parādīties, jo celis nebija labākajā situācijā. Tad it kā vasaras beigās bija labāk, nekas nesāpēja, bet tad ar klubu Vācijā kādu nedēļu patrenējos, celis sāka piepampt un tad, kā jau iepriekš teicu, divus mēnešus atkal bija jāizlaiž. Tagad pa lielam viss ir kārtībā, pēdējā laikā treniņus neesmu izlaidis. Cerams, ka tā arī turpināsies.

Pieļauju, ka pagājušajā vasarā olimpisko kvalifikāciju bija diezgan sāpīgi vērot no malas…

Diemžēl brazīlieši nemeta garām un viss tā arī beidzās. Protams, gribēju būt izlasē un spēlēt mājās, jo vienmēr ir forši Latvijā spēlēt pilnā arēnā. Šoreiz neizdevās.

Vasarā ierindā nebiji, taču pietuvināts izlasei esi. Skatoties no malas, kas olimpiskajā kvalifikācijā pietrūka, salīdzinājumā ar Pasaules kausu?

Varbūt kaut kādas emocijas pietrūka. Pasaules kausā mēs bijām uz laba viļņa, bet šoreiz emocijas varbūt bija nosēdušās. Tiešām grūti pateikt. Varbūt arī mēs Pasaules kausā pārāk strauji pārsteidzām visus un patiesībā mēs neesam tik labi, kā toreiz sanāca finišēt. Nedaudz ir jānolaižas uz zemes un jāsaprot, ka tomēr neesam tik kruti kā bijām.

Banki: Kad tu uzvari, tavas izvēles nosauc par labām, kad zaudē, tad rāda ar pirkstu

Bet kādēļ novembrī [“EuroBasket 2025” kvalifikācijā] nespēlēji?

Mums izlasē atbildīgajiem cilvēkiem regulāri ir jāziņo par savu veselības stāvokli. Viņi saprata, ka man viss nav kārtībā. Man arī pēc tam Banki zvanīja un prasīja, kā jūtos, bet es teicu, ka šoreiz diemžēl nevarēšu palīdzēt un izlasei nebūšu gatavs, jo līdz tam brīdim klubā pat piecus pilnvērtīgus treniņus nebiju aizvadījis. Tas vairāk bija mans lēmums.

Pēdējo spēli izlasē aizvadīji Pasaules kausā. Vai nepietrūkst spēlēšanas izlasē?

Protams. Izlasē vienmēr ir forši, visi latvieši spēlē vienā komandā. Tas dod to īpašo sajūtu, kas man noteikti pietrūkst.

Vai samērā ilgā prombūtne nav ietekmējusi attiecības ar treneriem?

Grūti jau kaut ko ietekmēt, ja fiziski nevaru būt klāt. Ja atteiktos tādēļ, ka nevēlos spēlēt vai gribu atpūsties, tad attiecības būtu savādākas, bet reāli viss pagājušais gads izlasē man bija jāizlaiž tikai vienīgi traumu dēļ.

Runājot par februāra izlašu logu – pieļauju, ka tad vēlēsies spēlēt?

Jāskatās, līdz tam vēl jānodzīvo un jāsaprot, kāda būs visa tā situācija ar veselību. Otrkārt, jāskatās, kā būs komandā, jo rezultāti pašlaik nav tie labākie. Ja viss būs kārtībā un mani sauks, būšu gatavs doties palīgā.

Pēc tam vasaras beigās saistībā ar izlasi gaidāms liels notikums – Eiropas čempionāts. Ko tev nozīmētu spēlēt savu fanu priekšā?

Spēlēt savu fanu priekšā būtu ļoti forši. Tā man arī varētu būt pēdējā iespēja spēlēt Eiropas čempionātā un arī noslēdzošā [izlasē kopumā]. Bet to laiks rādīs… Pirms tam kādus divus gadus viss bija ok, bet pēdējā laikā veselība nav bijusi tik laba, ka tagad jāpiedomā, vai man tas būtu veselīgi un vajadzīgs. Protams, gribētos tikt sastāvā, nospēlēt pēdējo čempi mājās un tad arī atvadīties no izlases. Ir daudz jaunie, kamēr es palieku vecāks – veselība šobrīd ir primārais, lai karjeru varētu paildzināt.

Pareizi saprotu, ka runa nav tikai par pēdējo čempionātu, bet par atvadām no izlases kopumā?

Tā varbūt esmu domājis, bet nekad nevar arī zināt. Cik daudzi cilvēki ir teikuši, ka nospēlēs pēdējo turnīru, bet tā mīlestība pret basketbolu un valsti ir tik milzīga, ka tu vienkārši nevari pateikt “nē”. Pašam ir bijušas visādas domas, bet laiks parādīs. Sākumā gan jāsaved viss kārtībā ar veselību, lai vispār būtu gatavs, jo, spēlējot uz 90%, izlasē izcīnīt vietu ir grūti. Ja būšu pilnībā gatavs un treneris redzēs komandā, tad, protams, būtu priecīgs [spēlēt EČ].

“Tā man varētu būt pēdējā iespēja…” – Šķēle pēc EČ varētu noslēgt karjeru izlasē

“Latvieši ir kautrīgi, viņi neizrāda to mīlestību”

Saistībā ar Latviju, šī tev ir vispār karjerā ir otrā reize, kad sezonas laikā ir nācies mainīt klubus – pēdējo reizi tas notika, kad [2016./2017. gada sezonā] pārstāvēji “VEF Rīga” un pārcēlies uz Valmieru. Kā tas vispār ir sezonas laikā visu vidi atkal mainīt? Latvijā viss vēl bija relatīvi tuvu, bet šeit tev bija jāmaina valstis…

Par tādu faktu nebiju iedomājies. Tajā laikā VEF vēl biju jaunais un pirms tam vasarā arī bija operācija uztaisīta. VEF tobrīd bija lielas ambīcijas, pat spēlēja Eirolīgas kvalifikācijā, un es pēc tās operācijas īsti līdz galam nevarēju atgriezties. Es tādēļ kā jauns džeks ar ambīcijām un vēlmi spēlēt pieņēmu lēmumu par soli uz Valmieru.

Bet tagad valstis mainīt bija visai viegli. Es braucu uz vietu, kur viss ir zināms, kas arī nerādīja nekādas baigās problēmas. Mana sieva ar mašīnu bija atbraukusi līdz Vācijai. Tad, kad izbeidzām sadarbību [ar Rostoku], uzreiz braucām uz Polijas pusi, jo tāpat uz mājām bija jābrauc, dodoties caur Poliju. Divas naktis palikām Vroclavā, kas ir pusotras stundas attālumā no Ostruvas, un gaidījām, kad būs kaut kāda vienošanās ar kādu komandu Polijā. Tā arī sagaidījām un pēc divām dienām braucām uz Ostruvu. Viss notika ļoti ātri.

Vienā no pirmajiem “Stal” publicētajiem video sociālajos tīklos teicu, ka atkal jūties, ka esi atpakaļ mājās. Kas tieši šo sajūtu rada?

Pirmkārt, tādas sajūtas ir ne tikai man, bet arī visai manai ģimenei – visi apkārtējie cilvēki ir mūs iemīlējuši. Tas liek justies kā mājās. Viss šeit ir tuvs, pilsēta ir maza, ir mājīga sajūta. Cilvēki ir forši, laipni un atbalstoši – viņi pa lielam to sajūtu arī rada.

Vai varētu teikt, ka pēc šī perioda Vācijā tagad atkal jūties laimīgs?

Vācijā es kaut kā bez emocijām spēlēju. Šeit Polijā man cilvēki dod kaut kādu papildu enerģiju. Tā visa situācija ar to smago sākumu, iespējams, arī ietekmēja to, ka man Vācijā nebija tās emocijas, ko es gribēju un kādas tās ir Polijā.

Vai karjerā ar kādu klubu tev tāda saikne ir bijusi?

Nē, nē, noteikti nav bijusi.

Kādēļ? Piemēram, arī savulaik “Ventspilī” pavadīji vairākas sezonas…

Latvieši ir kautrīgi, viņi neizrāda to mīlestību. Jā, cilvēki nāca uz spēlēm, bet nebija tādas sajūtas, kādas ir te. Šeit Ostruvā cilvēki nāk klāt, katru dienu man raksta. Arī tad, kad nebiju pie viņiem, man fani rakstīja, lai nāku atpakaļ. Visu laiku bija kaut kādas ziņas. Latvijā tas nav tāds pieņēmums un ierasta lieta, ir pilnīgi savādāk.

“Kamēr man te vēl kāds maksā…”

Kāpēc ar “Stal” parakstīji pusotra gada līgumu?

Viņi tādu līgumu man piedāvāja, un tas arī man rada drošību. Tāpat, ja pēc tādas neveiksmīgas pussezonas viņi man piedāvā pusotra gada līgumu, to novērtēju. Laikam šeit būs jānospēlē līdz 40 gadiem un jāparaksta līgums līdz mūža beigām (smejas).

Tātad redzi sevi Ostruvā ilgtermiņā? Vai arī līgumā ir iestrādāta izpirkuma maksa un ceri, ka cits klubs to aktivizēs? 

Kaut kāda izpirkuma maksa ir, bet nezinu, kā uz to skatīties. Kā jau teicu, šeit jūtos kā mājās un sapņi par spēlēšanu augstākajās līgās varbūt lēnām jau tiek izsapņoti… Te es jūtos labi un tas man ir viens no svarīgākajiem faktoriem.

Pēc iepriekšējās sezonas vienā no intervijām izteicies, ka būtībā galvenais iemesls, kādēļ pameti Poliju, bija vēlme spēlēt augstākā līmenī. Vai tava nostāja tagad ir mainījusies?

Varbūt mazliet ir mainījusies. Pēc šīs neveiksmīgās pussezonas kopumā visas domas ir nedaudz mainījušās. Bet visādi var būt – vēl jau arī neesmu tik vecs. Galvenais, lai veselība ir kārtībā un tad varbūt kaut kur citur vēl arī uzspēlēšu.

Šķēle: Ja pēc šādas sezonas neaizbraukšu uz augstāku līmeni, tad nekad to neizdarīšu

Vai neizmēģināto līgu sarakstā ir kāds īpašs galamērķis?

Par to baigi neesmu domājis. Zini, uz vecumu gribās, lai ir kaut kur siltāk, jo siltums man ļoti patīk, bet tajās “siltajās” līgās nav tik viegli tikt. Redzēs, kā būs nākotnē.

Teici, ka varbūt nāksies Polijā līgumu parakstīt līdz mūža beigām – bet kā ar spēlēšanu Latvijā?

Diemžēl Latvijā nevar samaksāt to, ko šeit var – tas arī ir liels faktors, kādēļ par to [spēlēšanu Latvijā] vēl vispār nedomāju. Jā, būtu forši kaut kādu pēdējo karjeras nogriezni aizvadīt Latvijā, bet kamēr man te vēl kāds maksā…

Noslēgumā vēlētos pavaicāt par tuvāko nākotni. Pussezona aiz muguras, sākums bijis visai sarežģīts – kas jāpaveic turpinājumā, lai sezonu uzskatītu par izdevušos?

Noteikti jāaizved Ostruvu līdz “play-off”. Ja tiksim “play-off”, tad Polijā pēdējos gados ir pierādījies, ka viss ir iespējams – piemēram, astotā vieta var izcīnīt čempiontitulu. Pašlaik tas ir galvenais uzdevums. Turpinājumā mērķis, kā jau vienmēr, būs tikt sastāvā izlasē, jo tur vieta man nekad nav bijusi garantēta un vienmēr pats to esmu izcīnījis. Ja tikšu, tad jau varēsim domāt tālāk. Ja netikšu, lai džekiem viss izdodas.

    Pagaidām neviens nav komentējis
TOP notikumi
1
X
2
1.42
4.61
7.52
1.37
4.99
8.24
5.78
4.52
1.52
3.03
3.43
2.32
1.56
4.35
5.53
2.05
3.1
4.11
1.62
4.03
5.29
4.4
3.25
1.93
logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām