Sprukts par amatieriem Beļģijā, necieņu no “Dinamo” puses un algu “Kurbadā”
Bijušais Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Jānis Sprukts raidījumā “eXi” atklājis detaļas par karjeras noslēdzošajiem gadiem, noniecināšanu no Rīgas “Dinamo” puses un hokeja spēlēšanu Beļģijā.
“Esmu atgriezies Latvijā, pirms tam laiku pavadīju Nīderlandē un Beļģijā, vairāk puikas [dēla Emīla Sprukta] futbola dēļ, lai viņš pārietu nākamajā līmenī, apgrozītos lielākā futbola saimē. Ceram, ka ar laiku viņam izdosies tikt vienā no TOP līgām, tas ir mērķis. No šī gada dzīvoju Latvijā un piekrītu kļūt par jauniešu treneri Valmierā,” par savu aktuālo situāciju stāsta 42 gadus vecais Sprukts.
“Liekas, ka karjera beidzās diezgan strauji. [2014./2015. gada sezonā] aizbraucu spēlēt uz Šveici no Jaroslavļas “Lokomotiv”, un bija vēl doma spēlēt. Tur man īsti nedeva spēlēt, jo paņēma kā sesto ārzemnieku, bet spēlēt drīkstēja pieci, nedaudz negaidīju tādu situāciju. Iedeva vienu vai divus mačus, nospēlēju labi, bet tas viss tā arī beidzās. Tobrīd nejūtos, ka viss slīd uz leju.
Tad man nekas jēdzīgs nenāca, un piedāvāja spēlēt Alpu līgā [“Ritten/Renon” komandā]. Tajā sezonā uzvarējām turnīrā un sezonas beigās [2017. gadā] bija tādas interesantas pārrunas ar izlases treneriem – it kā mani vēlējās, nekādu ziņu nedeva, bet beigās aizbraucu uz pasaules čempionātu. Sezonas laikā runājām, ka viņi grib mani redzēt izlasē, bet sezonas beigās gaidīju zinu un sanāca nesaprašanās. Uzskatu, ja treneri vēlas, tad viņi ziņo. Izlases treneris tobrīd laikam domāja, ka es pats uzrādīšos izlasē. Biju labā noskaņojumā, atbraucu uz pārbaudes spēlēm, viss bija labi. Nepatika gan, ka Lauris Dārziņš savainojās pēdējā spēlē pirms čempionāta, jo gribēju uzspēlēt kopā ar viņu, jau no “Dinamo” laikiem ar viņu un Miķeli Rēdlihu sapratāmies no pusvārda,” atceras latvietis.
“Čempionāts bija labs, pēc tā gaidīju nākamo sezonu, un bija sarunas ar “Dinamo”. Bet tajā brīdī kluba vadība mani nedaudz noniecināja ar savu finansiālo piedāvājumu, ja pareizi atceros, tad tie bija 5,5 tūkstoši [mēnesī]. Beigās nepiekritu, jo sapratu, ka mani izspiedīs. Man ir cieņa pret savu darbu, pret to, ko es ieguldu, un mēs neatradām kopsaucēju. Paliku “Kurbadā”, lai arī kaut ko iemācīt jaunajiem, tur maksāja uz pusi mazāk. Ir liela atšķirība, vai nu man no Habarovskas pusi no dienas jālido atpakaļ, vai braukāju pa Latviju [ar autobusu], un katru naktī esmu mājās. Sapratu, ka karjeras ir beigusies,” norāda bijušais izlases uzbrucējs.
“Pagājušajā sezonā uzspēlēju Beļģijā [otrajā līgā]. Ja Latvijā mēs sakam, ka mums ir amatieru līmenis, tad tur tas ir vēl zemāks. Viņi trenējas divas reizes nedēļā, dažreiz arī uz tiem treniņiem spēlētāji neatnāk, un tad sestdienās spēles. Līmenis ir tāds, kāds ir. Spēlēju kopā ar samērā labiem hokejistiem, sakārtojām vairākumu, kur sanāca gūt daudz punktus,” atklāj hokejists.
Sprukts arī atcerējās par 2006. gada notikumiem, kad “Arēnā Rīga” pasaules čempionāta spēles laikā pret Kanādu līdzjutēji no tribīnēm sāka mest priekšmetus, protestējot pret tiesneša lēmumiem, un tieši Sprukts bija tas, kurš aicināja līdzjutējus nomierināties. “Treneri teica, ka nu kaut kas ir jādara. Neatceros, kurš bija kapteinis – Semjonovs, varbūt Fanduļs, bet krieviski runājošs. Asistents bija Tribuncovs, kurš kategoriski pateica nē, un otrais asistents biju es. Kamēr braucu no ģērbtuves, it kā bija laiks padomāt, ko pateikt. Kājas netrīcēja, bet viss izsitās. Tu pieej pie tā mikrofona un improvizē. Tagad klausos un domāju – ārprāts. Bet kopumā to mesidžu skatītājiem es nedevu.”
