Trenera Raimonda pieraksti | Pēc turnīra katrs spēlētājs bija izlicies par 100%

Šis gads Latvijas izlasei ir īpašs, jo tā pasaules čempionātā izcīnīja bronzas medaļas. “Sportazinas.com” visa turnīra garumā piedāvāja lasītājiem skatu no iekšienes, jo ik pa laikam savās domās dalījās viens no valstsvienības galvenā trenera Harija Vītoliņa palīgiem Raimonds Vilkoits. Šoreiz viņš noslēdzošajā rakstā atskatījās uz notikumiem turnīra izšķirošajās spēlēs.

Izslēgšanas spēles ir īpašs laiks, daudz emocionālāks. Protams, ka šajā laikā ir grūtāk būt mierīgam, taču visi ļoti centās koncentrēties un būt emocionāli stabili. Spēlē pret Zviedriju visa spēle tika aizvadīta ar labu komandas darbu, pašatdevi. Daudz bloķētu metienu, daudz darba uz komandu. Visi spēlēja atbildīgi un gudri, visi uz vienas lapas.

Spēli pret Kanādu iesākām daudz labāk un kopumā spēlējām daudz saturīgāk nekā pirmo spēli, taču mazliet pietrūka. Būtībā trešais periods arī izšķīra šīs spēles likteni, taču varu teikt, ka spēle bija kvalitatīva un azartiska. Spēle par trešo vietu palika atmiņā, pirmkārt, jau ar noslēgumu, bet arī pašatdevi, raksturu un ticību. Vienotības sajūta visas spēles garumā. Tik daudz skatītāju un visi dzen džekus uz priekšu, neaprakstāmi.

Pēc gūtajiem vārtiem viss lidoja pa gaisu, arī mums augšā, centāmies pēc iespējas ātrāk tikt lejā. Tas bija tik ātrs moments, labs, ass metiens. Bija grūti šo momentu redzēt no visiem leņķiem, taču, no vietas, kur mēs atradāmies, šo momentu redzējām. Pēc turnīra katrs spēlētājs bija izlicies par 100%, katram bija gan sasitumi, gan zilumi, bija nobloķēti daudz metieni, bija daudz asu momentu, taču, domāju, ka emocijas tajā brīdī bija stiprākas. Hokejisti parādīja īstu raksturu un cīņassparu.

Par sevi šajā gadījumā negribu runāt, taču pēc sajūtām varu teikt, ka katrs no mums sajuta to, ka mēs varam. Ja mēs esam vienoti, viss ir iespējams. Ir jātic, jāgrib un jādara cik labi vien iespējams. Pirms turnīra runājām par to, ka ir jātic un jākoncentrējas katrai spēlei. Kopumā par turnīru varu teikt, ka uzņemot spēļu ritmu un, pielāgojot lietas turnīra gaitā, komanda kļuva mobilizēta. Katru spēli tika atdoti visi spēki un emocijas, notika atjaunošanās un gatavošanās nākamai spēlei

Par to, ka varētu pietrūkt, īsti nerunājām. Runājām par to, kas ir jādara un kā to darīsim. Parāde Rīgā bija vārdiem neparakstāma. Tik daudz cilvēku, tik daudz emociju. Bija patiesa vienotības sajūta. Galva brīžiem netika līdzi notikumiem. Paldies visiem, no visas sirds, kas skatījās pa TV, kas bija klātienē, kas sagaidīja, kas ticēja un dzina uz priekšu. Gan hokejistu, gan atbalstītāju pašatdeve bija izcila.