Vecvagars: Visi grib nokļūt Pasaules kausa izcīņā, tāda iespēja ir tuvu

Arnis Vecvagars, Sportazinas.com
Arnis Vecvagars Foto: LETA

Ar uzvaru pār Slovēnijas izlasi (85:74) izpildīta minimālā programma un Spānijā pēdējās sekundēs no rokām izslīdējusi uzvara (82:85), kas būtu krietni tuvinājusi komandu galvenajam mērķim – Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīra septembra spēļu cikls dāvāja spilgtas emocijas un atstāja jautājumus gan par neseno pagātni, gan nākotni. Uz tiem lūdzu atbildēt valstsvienības galveno treneri Arni Vecvagaru.

Sagatavošanās apstākļi šoreiz bija citādi nekā sezonas laikā. Bija iespēja ilgāk kopā trenēties un aizvadīt pārbaudes spēles, tiesa, plānus vajadzēja koriģēt, jo klubi spēlētājus atbrīvoja dažādā laikā un patraucēja arī savainojumi. Kā esi apmierināts ar sagatavošanās procesu?

Manuprāt, izdarījām visu, cik konkrētos apstākļos varējām. Bija jūtams, ka spēlētāji laikus sākuši gatavoties sezonai, taču vēl nav sajutuši spēļu garšu. Tāpēc ļoti labi, ka varējām aizvadīt pārbaudes spēles ar nopietniem pretiniekiem. To laikā snieguma kvalitātes līkne gāja uz augšu.

Bija vērts sākt koptreniņus tik agri, ja vairāki spēlētāji pievienojās tikai septembra pirmajās dienās?

Noteikti. Pirmajā spēlē ar Somiju varēja izspēlēties tie, kas vēl bija bez klubiem un debitēja Artjoms Butjankovs un Artūrs Strautiņš. Ņemot vērā, ka sezonas laikā, ļoti iespējams, nebūs pieejami daudzi spēlētāji, ir svarīgi paplašināt to spēlētāju loku, kuri bijuši iesaistīti mūsu darbā. Šī pieredze var noderēt. Žēl, ka savainojuma dēļ Espo nevarēja spēlēt Kaspars (Vecvagars). Labprāt būtu iesaistījuši Artūru Žagaru, taču klubs bija ar mieru viņu atbrīvot tikai 10. septembrī, kad priekšā bija tikai oficiālās spēles, tāpēc nolēmām šoreiz viņu neraustīt.

Pilnā sastāvā aizvadījāt tikai dažus treniņus. Ko paspējāt izdarīt?

Pamatlietas – atsvaidzinājām iepriekš lietotās sadarbības, izmēģinājām dažas jaunas. Par vecajiem laikiem, kad komanda varēja saspēlēties mēnešiem un pat gadiem tagad jāaizmirst (smaida). Izšķiroša nozīme ir spēlētāju spējai ātri saprast pamatprincipus un laukumā veiksmīgi sabalansēt iestrādātās lietas ar improvizācijām. Uzbrukumā izdevās diezgan labi – abos oficiālajos mačos guvām vairāk par 80 punktiem. Aizsardzība vienmēr var būt labāka un, lai viss piecnieks būtu kā vienots mehānisms, treniņos jāpasvīst vairāk. Bet – abās spēlēs lūzumu panācām tieši ar aizsardzību.

Pēc mača Spānijā paši – gan treneri, gan spēlētāji – atzināt, ka vismaz epizodēs bijušas problēmas aizsardzībā  pick n’roll situācijās. Saprašanās vai agresivitātes trūkums?

Gan viens, gan otrs. Pirmajā puslaikā spāņi uzspieda spēli sev izdevīgā tempā. Zinājām, ka viņi to darīs, bija uzdevums viņus nobremzēt, bet nespējām. Varbūt komandas līderi pēc iepriekšējā mača bija atjaunojušies nevis par 100, bet, teiksim 95 procentiem. It kā sīkums, bet laukumā tā ir sekundes desmitdaļa – ar aci nevari pamanīt, bet meistarīgs pretinieks uzreiz iegūst nelielu priekšrocību, ko spēj izmantot. Piedevām spāņi ļoti labi zināja, no kā jāuzmanās un pret mūsu līderiem darbojās ļoti agresīvi. Zinot Jāņa Strēlnieka lielo nozīmi komandas uzbrukumu veidošanā, gribējām viņu mazliet atslogot aizsardzībā, pretinieku bīstamāko “mazo” spēlētāju segšanu uzticot citiem. Taču spāņu sastāvā nebija spēlētāju, kuri nebūtu bīstami.

Divpadsmitnieks spēlēm – ļoti plaša spēlētāju izvēle aizsargu pozīcijās un tikai četri “garie”. Rīgā pret Slovēniju, skatoties uz piezīmju bilanci, bija bažas, ka resursu var pietrūkt. Bet Artūrs Ausējs palika uz rezervistu soliņa abās spēlēs…

Nebija tikai četri. Fizisko parametru ziņā Jānis Timma var labi spēlēt ceturtajā pozīcijā un komandai tāds variants dod zināmas priekšrocības. Epizodiski šādu variantu izmantojām. Artjoms Butjankovs debitēja ļoti enerģiski, taču bija redzams, ka viņam trūkst šāda līmeņa spēļu prakses. Kad iezīmējās divpadsmitnieks spēlei ar Slovēniju, klubs “VEF Rīga” palūdza Artjomu atbrīvot, lai viņš turpinātu gatavoties kopā ar komandu. Zinot, ka Spānijas izlases pašreizējā modeļa garie spēlētāji rezultātu netaisa, neiebildām. Gan ar Slovēniju, gan Spāniju ceturtās un piektās pozīcijas spēlētāji ar savu darbu tika galā. Savukārt Artūrs Ausējs pārbaudes mačos parādīja, ka noteiktā situācijā var palīdzēt uzbrukumā un bija gatavs to izdarīt. Taču spēles ievirzījās tā, ka vajadzēja domāt par aizsardzības pastiprināšanu, kas nav Artūra stiprākā puse.

Pret slovēņiem tika meklēts snaiperis…

… un pieteicās Jānis Blūms, kurš bija “klusējis” pārbaudes mačos, bet te trāpīja ļoti svarīgā brīdī.

Trīspunktnieki 7/21 – šāda statistika piedien visam mačam, bet spēlē ar Slovēniju tāda bija pēc pirmā puslaika. Lielais tālmetienu skaits bija pamatots?

Absolūti lielākā daļa metienu bija sagatavoti, tātad pamatoti. Katrā epizodē spēlētājam ir divas iespējas – mest vai censties vēl saasināt spēli. Neviena nav nepareiza un, tā kā gandrīz visiem mūsu spēlētājiem ir labs metiens, aizliegt kādam uzbrukt būtu neprāts. Pirmajā puslaikā lielākoties tika izraudzīts pirmais variants – metiens pie pirmās iespējas. Arī tāpēc, ka pret Lietuvu tik labi spējām trāpīt. Iespējams, arī par daudz respektējām Vidmaru. Noteikti varējām labāk izmantot brīžus, kad viņš bija nomainīts un tajos nospēlēt agresīvāk.

Pietrūka disciplīnas?

Nav jau universāli pareizas receptes – katram spēlētājam, laukumā pieņemot lēmumu, ir sava loģika. Pārtraukumā ir iespēja salikt akcentus un tas nostrādāja abos mačos.

Kāpēc pret Slovēniju tik maz spēlēja Rihards Lomažs?

Izgājis laukumā, Rihards aizsardzībā ieturēja pārāk lielu distanci no pretspēlētāja un sakrita tā, ka slovēņi trāpīja vairākus tālmetienus pēc kārtas. Ne jau Lomažs vienīgais bija atbildīgs, bet, lai izsistu pretiniekus no ritma, vajadzēja nomainīt sedzēju. Citi spēlētāji konkrētajā mačā iekļāvās veiksmīgāk, tāpēc spēlēja vairāk.

Rīgā ļoti pārliecinoši nospēlēja Artis Ate, kurš, acīmredzot sezonu sāk labā sportiskajā formā. Spānijā viņu nevarēja izmantot vairāk par 17 minūtēm?

Spēles laikā minūtes neskaitām, maiņas tiek izdarītas, ņemot vērā situāciju. Ņemot vērā lielo slodzi, kas gūlās uz Strēlnieka pleciem, bija svarīgi, lai lielā spēles daļā, īpaši otrajā puslaikā, viņam līdzās būt vēl vismaz viens basketbolists, kurš var spēlēt ar bumbu. Arta galvenie trumpji ir aizsardzība, cīņa par bumbām un tālmetiens no vietas. Tāda ir viņa loma arī klubā un izlasē nevaram to dažās dienās mainīt.

Vai ir racionāls izskaidrojums, Aigars Šķēle un Kaspars Vecvagars Spānijā nenospēlēja tik labi, kā pirmajā mačā?

Viens iemesls, iespējams, ir tas, ka spāņu ārējā līnija darbojās daudz agresīvāk, nekā slovēņu. Spiediens uz bumbas pārvaldītājiem bija daudz lielāks. Nedomāju, ka vainīga pārāk lielā cieņa pret pretiniekiem, jo abiem pieredzes netrūkst. Aigars spēles beigās to arī nodemonstrēja, gūstot svarīgus punktus un labi nospēlējot aizsardzībā. Kaspars iekļāvās spēlē tieši tāpat, kā Rīgā, tikai no faktiski identiskām pozīcijām Rīgā metieni iekrita, Madridē – nē.  Tā ir spēle – ne visu var izskaidrot racionāli. Piemēram, Jānis Timma pirmajā puslaikā nekādi nespēja trāpīt, bet, spēles laikā atrada savu ritmu un otros puslaikus aizvadīja ļoti produktīvi.

Timmas dažādie puslaiki liecina par to, ka septembrī ne tuvu nav optimāla sportiskā forma?

Tas varētu būt viens no iemesliem. Bet vēl ir otrs – pagājušajā sezonā “Baskonia” izmantoja tikai dažas Jāņa stiprās īpašības. Mēs zinām viņa ļoti lielo potenciālu un spēju ne tikai mest trīspunktniekus, tāpēc valstsvienībā viņam ir daudz plašākas iespējas. Taču pašam Jānim nemaz nav tik viegli pēc gada pārtraukuma atrast šāda basketbola ritmu. Cerams, šī sezona viņam būs vēl veiksmīgāka.

Pēc spēles Spānijā izskanēja tēze par nepietiekamu enerģiju trūkumu pirmajā puslaikā. Kas pietrūka?

Rīgā līdzjutēju atbalsts ļoti palīdz koncentrēties par visiem 100, ja fiziski neesi pilnībā gatavs. Jau pieminēju, ka līderi, iespējams, bija atjaunojuši spēkus par 95% un to piecu procentu pietrūka. Ļoti būtu noderējusi papildu enerģija no soliņa, taču uz maiņu laukumā gājušie šoreiz pielāgojās spēles ritmam, nevis to lauza.

Otrais puslaiks Spānijā tika sākts ar izteiktu īsu sastāvu, kas pārsteidza ne tikai spāņus…

Lai atspēlētos, bija jāmaina spēles ritms. Mazais sastāvs deva iespēju aizsardzībā mainīties pie visiem aizsegiem un, no agresivitātes aizsardzībā, cerējām iekustināt uzbrukumu. Daļēji tas nostrādāja, taču uzbrukumā netrāpījām, mīnusi vēl pieauga. Tad ķērāmies pie zonas aizsardzības. iepriekš šajā ciklā to nebijām izmantojuši, bet spēlētājiem principi ir zināmi un tā šoreiz nostrādāja. Izjaucām spāņu ierastās sadarbības, viņi bija spiesti daudz uzbrukt no tālienes. Pazuda pārliecība, savukārt mums tā auga.

Kāpēc uz pēdējo aizsardzības epizodi Ronaldu Zaķi nomanīja Andrejs Gražulis?

Zaķis labi aizsargājas pret masīviem centra spēlētājiem, kāds ir Vidmars. Spāņiem tāda nebija. Savukārt Gražulis ir ātrāks un kustīgāks. Piemērotāks situācijām, kad jāmainās pēc aizsegiem.

Par aizsardzību pret Kolomu pārmetumu nav?

Nav. No malas skatoties vienmēr var atrast iespējas, kaut ko izdarīt labāk, bet konkrētajā situācijā Kolomam palīdzēja ne tikai pieredze meistarība – arī veiksme. Mūsu spēlētāji viņam pamatīgi apgrūtināja dzīvi, vienlaikus izvairoties no soda. Metiens bija ļoti sarežģīts.

Minūtes pārtraukuma vairs nebija. Vai pēdējo uzbrukumu varēja izspēlēt veiksmīgāk?

Kad Timma izdarīja tālo piespēli Lomažam, viņš aiz priekšā esošā pretinieka neredzēja spāņu aizsargu, kas varēja pārķert bumbu. Pēc Koloma precīzajiem sodiem sarežģītām sadarbībām nebija laika. Strēlnieks tika pie metiena. Bet…

Rūgta pēcgarša?

Maz pietrūka, lai šajā ciklā būtu izdarījušu maksimumu. Bet dzīvē viss ir līdzsvarā – ceru, nākamreiz veiksme būs mūsu pusē.

Nākamreiz, iespējams, būs jāiztiek bez Eirolīgas spēlētājiem…

Bez viņiem pērn uzvarējām ne tikai zviedrus, bet arī turkus. Turklāt problēmas būs visiem. Piemēram, ļoti interesanti, kādā sastāvā 29. novembrī uz Rīgu brauks Melnkalnes izlase, jo daudzi tās spēlētāji nāk no Podgoricas  “Budučnost”, kas tajā dienā aizvadīs Eirolīgas spēli ar “Olympiacos”… Gatavosimies cīnīties ar tiem spēkiem, kādi būs. Un nešaubos, ka mūsu Eirolīgas spēlētāji brauks palīgā, ja vien būs kaut mazākā iespēja. Visi jūt savu un mūsu komandas potenciālu, visi grib nokļūt Pasaules kausa izcīņā. Tāda iespēja ir tuvu.

Informāciju sagatavoja: Guntis Keisels/Basket.lv

Tavs viedoklis

Esi pirmais, kas atstāj komentāru!

Paziņot par
avatar