Žanis Peiners par spēlēšanu Turcijā, Latvijas izlases treneri un vasaras plāniem

Foto: darussafakabasketbol.com

Latvijas izlases basketbolists Žanis Peiners šosezon debitē gan Turcijas basketbola līgā, gan prestižajā ULEB Eirolīgas turnīrā, kur viņa pārstāvētā Stambulas “Darussafaka” komanda tikusi pie četriem panākumiem, ieņemot pēdējo vietu 16 vienību konkurencē.

“Sportazinas.com” aprunājās ar basketbolistu par viņa individuālo sniegumu, turku līdzjutējiem, vasaras plāniem un lūdza dalīties savā viedoklī par Latvijas basketbola izlases galveno treneri Arni Vecvagaru.

Vienā no intervijām teici, ka nekad nebiji domājis, ka kādreiz spēlēsi Eirolīgā. Pēc divām nedēļām tava pirmā Eirolīgas sezona noslēgsies – kā vērtē savu sniegumu šajā turnīrā?

Sākums bija labs, es pats arī negaidīju, ka sanāks tik labi iesākt sezonu. Decembrī notika treneru maiņa, jaunais treneris uzticējās vairāk citiem spēlētājiem, un kaut kādā momentā pazaudēju pārliecību, nenospēlēju pietiekami agresīvi un, varbūt, ne pietiekami pārliecinoši, tāpēc sezonas otro daļu varētu nosaukt par viduvēju.

Stambulas “Darussafaka” komanda atrodas turnīra tabulas pēdējā pozīcijā. Kāpēc šāds sniegums? Vai to var norakstīt uz pirmo sezonu Eirolīgā?

Komandas budžets ir viens no mazākajiem, tas noteikti ir viens objektīvs iemesls. Komandu mēģināja uzbūvēt no spēlētājiem, kuri praktiski pirmo reizi spēlēja Eirolīgā, tika paņemti arī amerikāņi, no kuriem daudzi līdz šim nav spēlējuši ne Eiropā, ne Eirolīgā. Centieni uzbūvēt citādāku komandu un ar kaut ko pārsteigt tā arī īpaši nenostrādāja. Citām komandām tomēr ir pieredze Eirolīgā, viņi prot to basketbolu un zina, ka mums nav pieredzes, tāpēc izmanto savā labā mūsu kļūdas laukumā.

Foto: Euroleague.net

Spēlēt Eirolīga bija viens no taviem sapņu piepildījumiem. Pret kuru no komandām tu spēlēji ar vislielāko baudu?

Laikam jāsaka, ka pret Maskavas CSKA. Bērnībā, kad bija pieslēgta Krievijas televīzija, tur rādīja šīs komandas spēles. Tad tās skatījos visbiežāk. Arī sezonas sākumā vienu no pirmajiem mačiem aizvadīju pret šo komandu.

Ar kuriem no komandas biedriem tev ir vislabākās attiecības?

Vairāk sadraudzējos ar turkiem, viņu mentalitāte man ir nedaudz tuvāka. Savukārt pirmssezonā vairāk komunicēju ar amerikāņiem, kopā staigājām pa pilsētu, iepazinām Stambulu.

Kā ir spēlēt komandā, kurā pārsvarā ir amerikāņu spēlētāji?

Ir nedaudz citādāk, jo pirms tam man nebija tik daudz pieredzes. Šobrīd viens amerikānis ir atlaists, jo mums ir septiņi leģionāri, seši no viņiem amerikāņi. Principā jau ir pierasts, bet pirms tam tik daudzi viņi nav bijuši. Basketbols ir atlētiskāks nekā citās komandās, kurās esmu spēlējis.

Kā tu pats jūties, spēlējot Turcijas basketbola līgā? Kā ir ar kluba līdzjutējiem – vai viņi aktīvi nāk uz spēlēm?

Turcijas basketbola līgā mums visu laiku bija astoņi leģionāri un tikai pieci tiek pieteikti uz spēli, tāpēc visu laiku ir neziņa- spēlēšu vai nespēlēšu, jo to pasaka tikai pirms mača. Tu nezini, kādā sastāvā spēlēsi. Savukārt Eirolīgā mēs spēlējam visi, tāpēc pēc rotācijas sanāk tāds nevienmērīgs sniegums.

Uz komandas spēlēm fanu skaits ir atkarīgs no tā, kāds būs pretinieks. Ja, piemēram, spēles ir pret “Galatasaray”, “Besiktas” vai “Fenerbahce”, kuriem “apakšā” ir futbola komandas, tad sanāk futbola fani, un ir laba atmosfēra, bet ne vienmēr. Tas notiek, kad gaidāmas nopietnas spēles. Bet, ja nav futbola fanu, tad uz basketbola spēlēm ir diezgan maz līdzjutēju. Arī tām pašām “Besiktas” un “Galatasaray” komandām, kas ir ar lieliem vārdiem. Tikai “Fenerbahce” ir iespaidīgs fanu pulks. Stambulā interese par basketbolu nav diez ko augstā līmenī.

Salīdzinot ar iepriekšējām vasarām, izskatās, ka šī tev būs daudz brīvāka. Kā plāno pavadīt šo laiku?

Pat neatceros, kad pēdējo reizi tā ir bijis. Noteikti jāsaved kārtībā dažādas mikrotraumas un jānostiprina ķermenis. Tas būs noderīgi, jo pamazām nāk vecums, un kaut kas sāk krāties, tāpēc tas būs ļoti lietderīgi. Pastrādāšu uz fizisko sagatavotību, kas man visus šos gadus pietrūkusi, tādā ziņā, ka jaunībā bija veselības problēmas, nesanāca pastrādāt, jo visu laiku bija izlases. Šobrīd jūtos fiziski labi un ceru, ka fiziskā sagatavotība man palīdzēs uz nākamo sezonu.

Vai samierinājies ar to, ka Latvijas izlases nespēja kvalificēties pasaules kausam? Vai nerādās briesmīgos sapņos kāda no šīs spēles epizodēm?

Briesmīgos sapņos gluži nerādās, bet tajā situācijā, kurā mēs nokļuvām, ka jāuzvar Melnkalne par deviņiem punktiem, bija aizdomas, ka tas var nesanākt, jo tomēr tā ir salīdzinoši spēcīga komanda ar daudziem Eirolīgas spēlētājiem. Zinot, ka būs pilna zāle, mēs nojautām, ka tā var sanākt, tāpēc tas nebija tāds kā gluži šoks. Vienīgais tas, ka mēs bijām tik tuvu – principā viens metiens. Kaut kur nepaveicās, kaut kur paši nesavācām kādu bumbu, kur varējām. Katra epizode varēja izšķirt, vai mēs būtu tikšu uz pasaules kausu vai nē. Nevaru uzreiz teikt, ka viss bija slikti, un ka mēs nospēlējām šausmīgi, bet ja mēs tiktu uz Ķīnu, tad teiktu, ka nospēlējām baigi labi, tā gluži nevajadzētu lekt vienā grāvī.

Daudz laika domāt par šo spēli ar Melnkalni arī nebija, jo pēc pāris dienām jau bija nākamā spēle. Priecē tas, ka mums vēl ir iespēja nākamajā vasarā tikt uz olimpisko kvalifikāciju un varbūt uz olimpiādi, tā kā olimpiskās spēles savā ziņā ir kaut kas vēl īpašāks par pasaules kausu. Es domāju, ka mums tā paaudze kopumā vēl šajā brīdī tiks uzlabota. Mums ir jaunie spēlētāji, un arī Dairis Bertāns un Strēlnieks nav vēl tik veci. Pēc gada vai diviem viņi būs labā vecumā, viņi var spēlēt augstā līmenī, tagad viņiem ir labākie gadi. Arī Porziņģis būs, Žagars, Kurucs. Es domāju, ka tagad panika nav jāceļ, viss vēl ir priekšā.

Foto: Renārs Koris

Kas notika ģērbtuvēs pēc spēles ar Melnkalni?

Klusums. Bija pāris izteikumi, kāds, varbūt, pateica ”Džeki, sorry”, bet pārsvarā klusums.

Ko tu domā par Latvijas izlase basketbola treneri. Vai LBS vajadzētu piesaistīt kādu ārzemju speciālistu?

Es domāju, ka šajā sistēmā, kas ir tagad, kad sagatavošanās notiek nedēļu vai divas dienas pirms spēles, varbūt nevajag arī pārspīlēt un visus uzvilkt, ka vainīgs ir treneris, un tagad viņa vietā jāmeklē jauns.

Lai vai kā, domāju, ka liela daļa atbildības ir jāuzņemas mums pašiem – spēlētājiem, ka mačā mēs to punktu starpību nenoturējām un neuztaisījām kā vajadzēja. Arī kaut kur jāuzņemas atbildība spēlētājiem, kuriem nesanāca sarunāt ar klubiem, lai atbrauktu un palīdzētu. Teorētiski kāds no mums varēja atbraukt pirms tam, un tas būtu palīdzējis nokļūt tur, kur gribējām.

Bet runājot par treneri – es nezinu kāda ir situācija. Protams, ka jebkura komanda gribētu Gregu Popoviču, bet ir kaut kādas iespējas – vai tas treneris grib, lai pietiek atalgojums par viņu samaksāt vai arī ārzemju treneris būs labāks par latviešu treneri. Es tāda ziņā Arnim Vecvagaram neko nevaru pārmest. Viņš ļoti solīdi novadīja visu šo posmu, komunicēja ar spēlētājiem, komandas iekšienē nebija nekāda neapmierinātība vai domstarpību. Redzēsim, ko lems valde. Tomēr treneru ir tik daudz, un arī Latvijā kāds gribētu ieņemt šo amatu.

Tavs viedoklis

Esi pirmais, kas atstāj komentāru!

Paziņot par
avatar