Zīle par savainojumiem: Žoklis bija lauzts trijās vietās, iekšā stāv seši “metāli” 

Latvijas hokeja izlases aizsargs Kristaps Zīle sarunā ar “Sporta Avīzi” pastāstījis par savainojumiem karjeras laikā, metienu bloķēšanu, kā arī emocijām pēc bronzas izcīnīšanas pasaules čempionātā.

Šī gada PČ Zīlem sanāca visai traumatisks, jo spēlē pret Šveici aizsargs vien no pretinieku metieniem bloķēja ar seju, savukārt cīņā pret Slovēniju latvietis visai sāpīgi satriecās ar savu komandas biedru Rūdolfu Balceru. Pašam Zīlem gan nepatīk, kad viņu sauc par dzelzs vīru, jo uzskata, ka Latvijas hokejā ir tikai viens hokejists ar šādu statusu – 2011. gadā lidmašīnas avārijā bojāgājušais Kārlis Skrastiņš.

“Pēc trieciena ar Rūdolfu viss bija kārtībā, es redzēju, ka būs slikti un esmu mazliet smagāks par viņu. Automātiski atslābinājos, un mēs abi kā makaroni saskrējāmies. Pēc metiena bija bailīgi, jo man žoklis divas reizes jau bijis lauzts trijās vietās. Joprojām žoklī stāv seši metāli, domāju, ka šoreiz tas deva aizsardzību, lai nesalūztu vēlreiz. Citādi atlikušo čempionātu vajadzētu izlaist. Katru reizi, kad dabūju pa seju, iekšējā baiļu sajūta sakāpinās. Uzreiz arī seja notirpst. Lai gan trieciens nav liels un sāpīgs, tomēr tas ir jūtams,” atceras aizsargs.

Zīle arī pastāstīja, ka viņš katrā hallē meklē līnijas, pa kurām lidos metienus, lai tos varētu bloķēt. “No malas varbūt izskatās, ko viņš bez vārtsarga formas mēģina izdarīt. Es pat nezinu, no kurienes tas nācis. Tehnika man nekad nav bijusi līmenī, lai varētu apspēlēt trīs cilvēkus un iemestu golu. Tev jāsaprot, ka šajā esmu labs, un pie tā jāstrādā. Ja man nebūtu spēle aizsardzībā, es neko nebūtu sasniedzis.”

Latvijas izlases spēlētājs arī ar prieku atceras fanu veikumu šī gada PČ laikā. “Kā cilvēki par mums fanoja! Ko tik viņi nedarīja, kā visi uz Tamperi brauca, kad tikām pusfinālā. Cits ar kuģi vai auto, cits lidoja. Fani ļoti daudz ziedojās mūsu labā, bet mēs viņiem pretī devām laimes sajūtu. Tas vienoja Latvijas tautu. Pie Brīvības pieminekļa, izkāpjot no autobusa, dažs bija apraudājies, dažs smējās. Sajūtas, kuras vajag turēt sev tuvu un nekad neaizmirst,” atceras Zīle.