Polijas hokeja brīnums jeb divos gados no 1B līdz elites divīzijai

Aizvadītās nedēļas nogalē notika tas, ko dažs varētu saukt par sensāciju – Polijas hokeja izlase triumfēja 1A divīzijā un nākamsezon spēlēs elites divīzijā, pirmo reizi kopš 2002. gada. Skeptiķi, kuri smējās par Latvijas valstsvienības pārbaudes mačiem pret Poliju aprīļa sākumā nu jau tika nedaudz apkaunoti. Kamēr mēs dzīvojam savā burbulī par to, ka mēs mierīgi varam apspēlēt jebkuru IIHF ranga otrā un trešā desmitnieka komandu, tikmēr poļi divu gadu laikā paveikuši strauju lēcienu, kas var kļūt par nopietni stimulu, lai hokejs šajā valstī attīstītos vēl straujāk un mēs uz viņiem vairs neskatītos no augšas.

Nav šaubu, ka pēc pasaules čempionāta IIHF reitings tiks atjaunots, bet pēc situācijas 8. maijā, starp Latviju un Poliju ir 11 pozīcijas un 775 punkti. Pa vidu ir tādas komandas kā Norvēģija, Austrija, Kazahstāna, Slovēnija un pat Dienvidkoreja. Pastāv liela iespēja, ka pēc ranga atjaunošanas distance starp mums un Poliju samazināsies.

Spēcīga līga = spēcīga izlase

Lai cik kāds varētu smieties, bet Polijas izlase kārtējo reizi pierāda tik acīmredzamu dogmu – spēcīga vietējā līga nozīmē arī spēcīgu izlasi. No 23 hokejistiem ārpus Polijas spēlē tikai trīs – viens aizsargs un divi uzbrucēji. Vai Polijas izlasei ir tā sauktais bāzes klubs? Nē, jo hokejisti vienmērīgi sadalījušies pa vairākām komandām. Čempione “Katowice” un fināliste “Tychy” pārstāvēti ar pieciem spēlētājiem, bronzas sērijas dalībniece “Cracovia” ar trīs, bronzas ieguvēja “Unia” uz izlasi deleģēja par rezultatīvāko spēlētāju kļuvušo Kristiānu Dzubinski, kā arī trīs spēlētāji pārstāv Jastšembes “GKS” vienību, par kuru iespēju pasmieties nekad nepalaiž garām Guntars Paste.

Polijas čempionātā spēlē deviņas komandas – tikpat, cik aizvadītajā sezonā piedalījās “Optibet” hokeja līgā (OHL). Pēc “eliteprospects” datiem, klubu sastāvu vidējais vecums svārstās starp 23,4 un 28,6 gadiem – kas nozīmē, ka hokejisti arī labākos gadus izvēlas pavadīt savā valstī. Hokejs nav populārākais sporta veids Polijā, ko apliecina arī statistika. Toties poļiem, salīdzinājumā ar Latviju, ir viena liela priekšrocība – iedzīvotāju skaits. Valstī, kurā dzīvo gandrīz 40 miljoni cilvēku, ir krietni vieglāk piesaistīt finansējumu, gūt ieņēmumus no biļetēm un tā tālāk. Arēnas Polijā nebūt nav lielas, čempione “Katowice” vispār spēlē hallē, kuras oficiālā ietilpība ir 1500 skatītāji. Bet cilvēkiem hokejs patīk un nav šaubu, ka vēl vairāk cilvēku tam pievērsīsies. Kā arī jau iepriekš esmu sajūsmā par poļu faniem, kuri noteikti kuplā skaitā dosies uz blakus esošo Čehiju, kur nākamgad notiks pasaules čempionāts.

Foto: Katovices GKS

Nauda likumsakarīgi piesaista arī leģionārus, jo pat viens divi labi ārzemnieki, it sevišķi kādā trūkstošajā pozīcijā, ne tikai mainīt spēku samēru, bet arī veicināt vietējo spēlētāju attīstību. Gan trenējoties un spēlējot vienā komandā ar leģionāru, gan spēlējot pret viņu, hokeja līmenis pakāpeniski kļūst augstāks. Poļu komandas labprāt izvēlas vārtsargus ārzemniekus, šosezon 16 mačus “Torun” sastāvā aizvadīja arī mūsu pašu Ervīns Muštukovs. Arī starp aizsargiem un uzbrucējiem ir daudz šajā līmenī labu spēlētāju, bet, kas svarīgi, vietēji hokejisti nav tikai “melnā darba darītāji”, bet arī paši cenšas turēt līmeni. Un viņiem tas arī izdodas. Ko tādu Latvijā varam redzēt “Optibet Virslīgā” futbolā, OHL pagaidām par to varam tikai sapņot.

Rezultātā tas pats Dzubinski, Gržegoršs Parsuits, Patriks Vronka, Kamil Valega un citi hokejisti, kuru uzvārdi Latvijā neko neizsaka, pakāpeniski progresē un izcīna Polijas izlasei vēsturisku iespēju.

Hokejistu sadalījums Polijas līgā (pēc “eliteprospects” datiem)

Pareizā trenera izvēle

Lai cik labs būtu kāda trenera CV, viņš var vienkārši neiederēties komandā un tad visam viņa trofejām un reputācijai nebūs nozīmes, jo nebūs arī rezultātu, bet abas puses beigu beigās šķirsies ar abpusējās neapmierinātības sajūtu. Polijas gadījumā par vienu no sensācijas galvenajiem autoriem kļuva 53 gadus vecais slovāku speciālists Roberts Kalabers, kuru poļi, visticamāk, jau uzskata par savējo, ņemot vērā valstī pavadīto laiku.

2014./2015. gada sezonā viņš pirmo reizi ierādās Polijā un pārņēma Jastšembes GKS vadības grožus. Šajā komandā speciālists nostrādājis jau deviņas sezonas, izcīnījis pilnu medaļu komplektu, kā arī paspējis debitēt IIHF Čempionu līgā, kur Latvijas klubi nekad nebija redzēti un pagaidām arī nav skaidrs, kad kaut kas tāds varētu notikt. Atšķirībā no tā paša Boba Hārtlija, kurš bija aizņemts ar darbu citas valsts klubā un izlase viņam ar laiku kļuva kā papilddarbs, Kalabers vairākus gadus nostrādāja Polijā un apzinājās, kādi resursi viņam ir pieejami.

Roberts Kalabers | Foto: TVP

Tajā pašā laikā viņa vadīto GKS nebūt nevar saukt par izlases bāzes klubu. Ar šādu ik pa laikam grēko izlašu treneri, kuri strādā kāda no klubiem tajā pašā valstī, mēģinot uz savu komandu pārvilināt hokejistus, kā vienu no argumentiem izmantojot tieši spēlēšanu izlasē. Pret Kalaberu pretenziju nav – viņa trenētā komanda izlasē pārstāvēta tikai ar trīs spēlētājiem, un viņš tiešām izvēlas tos, kuri ir spēcīgāki konkrētā brīdī. Apvienojot valsts labākos resursus kopā, varam redzēt rezultātus.

No 2018. līdz 2019. gadam slovāks strādāja ar Bulgārijas izlasi, ievedot to 2B uz 2A divīziju. Savukārt Polijas izlasi viņš pārņēma 2020./2021. gada laikā, ātrā laikā paveicot ļoti strauju lēcienu. Tagad jautājums, vai poļiem treneri izdosies noturēt.

Cilvēku skaits dod masveidību

Ja runājam par profesionāliem pieaugušiem spēlētājiem, tad šajā ziņā Latvija ir stipri priekšā – pēc IIHF datiem mums ir 5195 spēlētāji, bet Polijā tādi ir vien 1150. Taču es ieteiktu pievērsties citam rādītājam – spēlētāju skaits zem 20 gadiem. Latvijā tādi ir 2392, Polijā – 2450. Tas nozīmē, ka Polijas jaunatnes sistēmā (kura sevi iekļauj arī hokejistus, kuri pieredzi gūst ārzemēs), ir vairāk spēlētāju nekā pie mums.

Ņemot vērā hokeja izmaksu strauju sadārdzināšanos, inflāciju un citus ekonomiskus faktorus, šī starpība jau tuvākajos gados varētu kļūt vēl lielāka. Polijā ir arī par vienu arēnu vairāk nekā Latvijā, un arī šajā ziņā starpība varētu kļūt vēl lielāka. Un pienāks brīdis, kad cilvēks, kurš smejas par Polijas hokeju, tiks uzskatīts par nenormālu, jo šī valsts arī spēlēs elitē, bet hokeja attīstības tempi tur nebūs ar mīnusa zīmi.

Redz, kā sanāk – pirms trim gadiem Latvijas hokeja fani komentāros spļaudījās par (iespējamajiem) pārbaudes mačiem pret Ungāriju un Poliju, sakot, ka tas neesot līmenis, ka zemāk jau nu neesot kur krist.
Šobrīd abas faktiski ir Elites grupas izlases (viena esošā, otra – no…

— Ar segvārdu Miņins 🏴‍☠️ (@juris_8) May 5, 2023

Šeit nevarēja paiet garām Jura Miņina ierakstam “Twitter”, kurā viņš uzrakstīja to, kas man pašam jau kādu laiku ir galvā. Proti, gan līdzjutēji, gan arī daži funkcionāri iestrēguši savās atmiņās par tiem laikiem, kad Latvija varēja sagraut nosacīto Vāciju. Tie ir cilvēki, kuri smejas par treneru un spēlētāju vārdiem par to, ka hokeju māk spēlēt visi un elites divīzijā vājo komandu nav. Un pavisam drīz šāda augstprātīga attieksme nozīmēs vien intelekta trūkumu, nevis sava spēka apliecināšanu.

Vai tas nozīmē, ka potenciālais zaudējums PČ mačā nosacītajai Polijai, Ungārijai vai Lielbritānijai ir pieņemams? Noteikti nē, jo kā izlase mēs tomēr esam spēcīgāki. Taču nevajadzētu domāt, ka mums šos pretiniekus jāapspēlē “uz vienas kājas”, jo, ja hokejisti laukumā dosies ar tādu domu, tad gan var sekot nepatikšanas. Tādas, kā pērn pret Lielbritāniju PČ, kad pēc pirmā perioda Latvija ar briesmīgu sniegumu bija iedzinējos ar 0:2.

P.S. Kopš 2003. gada Latvijas bilance pret Poliju ir četras uzvaras piecos mačos. Taču neviens panākums nav bijis ar vairāk kā trīs vārtu pārsvaru.

Latvijas un Polijas salīdzinājums