“Liepājas HK” slovēņu uzbrucējs Vodlans par Dončiču un Kopitaru, līmeni OHL un Austrijā un spēju provocēt

Ja neskaita Lietuvas hokejistus, tad “Optibet” hokeja līgas vienībā “Liepājas HK” šosezon spēlē divi leģionāri – vārtsargs Mihaels Valenta, kurš komandai pievienojās pirms sezonas, un slovēņu uzbrucējs Luka Vodlans, kurš vēju pilsētas kluba sastāvu papildināja sezonas laikā.

Sarunā ar “Sportazinas.com” 22 gadus vecais Vodlans dalījās iespaidos par spēlēšanu OHL, salīdzināja līmeņus Austrijā un Latvijā, kā arī pauda viedokli par to, kāds ir Slovēnijas hokeja esošais stāvoklis.

“Esmu priecīgs, ka nogaidīju nedaudz vairāk un saņēmu šo piedāvājumu”

Šeit esi jau gandrīz mēnesi (saruna notika decembra vidū). Kā esi iejuties?
Man šeit patīk. Lieliska pilsēta, klubā viss ir lieliski, fantastiski cilvēki – treneri, ārsti, sociālo tīklu komanda. Viss ļoti profesionāli, par mums ļoti rūpējas.

Kādas bija pirmās domas, kad saņēmi piedāvājumu no “Liepājas HK”?
Nedaudz zināju par līgu, jo zinu Māri Bičevski, ar kuru kopā pēdējos pāris gados esam spēlējuši kopā [Ļubļanas “Olimpija” rindās]. Vienkārši atbraucu uz šejieni, noskatījos pāris spēles. Pēc tam, kad guvu traumu un man veica operāciju, jebkāda iespēja ir lieliska. Esmu priecīgs, ka nogaidīju nedaudz vairāk un saņēmu šo piedāvājumu.

Vai veici arī kādu izpēti par pilsētu, par to, ko sagaidīt?
Vairāk skatījos hailaitus no komandas spēlēm. Par pilsētu – baigi nē, jo braucu, lai spēlētu hokeju. Biju pārsteigts – maza, jauka pilsēta, viss ir blakus. Man šeit tiešām patīk.

Kā tas ir būt ārzemniekam Liepājā?
Man palīdz tas, ka es zinu arī čehu valodu un ar Maikiju [vārtsargu Valentu] mēs runājām čehu valodā. Karjeras laikā esmu spēlējis ārzemnieka statusā Čehijā un Somijā, esmu pieradis. Man tas patīk vairāk nekā spēlēt mājās. Nekādu problēmu.

Esi spēlējis gan pret lejasgala komandām, gan pret augšgala vienībām. Ko vari pateikt par OHL līmeni kopumā?
Šī ir laba līga, daudz labu spēlētāju un komandu. Pat ja paskatāmies uz Viļņas “Hockey Punks” [uzbrucēja pirmā spēle “Liepājas HK” sastāvā], jā, viņi ir tabulas lejā, bet viņi pret mums spēlēja cieši. Komandas no lejasgala tāpat allaž spēlē cieši, ļoti fiziski un tās nav vieglās spēles. Runājot par augšgalu, tās labāk zina, kā gūt vārtus. Ja tu dod iespējas, tās tiks izmantotas. Kopumā līgā ir labs hokejs, ciešs hokejs.

Vai varam runāt par kaut kādu vienu stilu, kas tiek spēlēts OHL?
Šajā līgā ir daudz fiziskās spēles, spēka paņēmienu, varbūt bišķiņ vairāk nekā līgās, kurās esmu spēlējis iepriekš. Komandas, kuras atrodas augšgalā, labāk izmanto savas iespējas, gūst vairāk vārtu. Bet ir tā, ka tu nevari sagaidīt vieglu maču, spēlējot pret pastarītēm.

Kāda bija tava pirmā saruna ar Edgaru Branci? Ko no tevis sagaida?
Cenšos darīt savu maksimumu, lai palīdzētu komandai. Smagi strādāt. Ja nāks punkti, būšu par to ļoti priecīgs. Treneri visu izskaidro, viss darbojas.

“Kopitars noteikti varētu būt elks jebkuram Slovēnijas bērnam”

Pirms mēs dodamies dziļāk tavas karjeras gaitās – kā tas ir iespējams, ka puika no valsts, kur ir Luka Dončičs, kļuva par hokejistu?
Mana māsa nodarbojās ar daiļslidošanu un es visu laiku pavadīju arēnā. Tad viens spēlētājs iedeva man salauzto nūju. Sāku spēlēt, mest ripu. Tad piecos-sešos gados sāku apmeklēt hokeja pulciņu.

Ja runājam par Dončiču un Anžē Kopitaru, vai viņu popularitātes mērogs Slovēnijā ir salīdzīnāms?
Kopitars ir lielisks spēlētājs, noteikti labākais Slovēnijas hokeja vēsturē. Man liekas, pēc popularitātes viņš ir tuvu Dončičam. Nezinu, kāpēc Luka ir populārāks, bet Kopitars noteikti varētu būt elks jebkuram Slovēnijas bērnam. Viņam ir izcila karjera un es uzskatu, ka Slovēnijai būs jāgaida kādu laiku, lai mums atkal parādītos tāds spēlētājs. Lieliska NHL karjera vienā komandā, kapteiņa statuss, kaut kas neticams. Manā uztverē abi viņi – Dončičs un Kopitars ir izcili, reprezentējot Slovēniju.

Vai tev bija kāda iespēja kļūt par basketbolistu?
Nē. Nezinu, vai būtu labs tajā. Bērnībā pat futbolu baigi nespēlēju, pārsvarā hokejs, hokejs, hokejs. Agri pārceļos uz Čehiju, līdz ar to hokejs kļuva par manu dzīvesveidu.

Pārvākšanās uz Čehiju ir tipiska lieta Slovēnijas spēlētājiem?
Es tā neteiktu. Tagad daudz jauno slovēņu dodas uz Zviedriju, Somiju, daži arī uz Čehiju. Tajos laikos tas nebija tipiski, nebija daudz hokejistu, kuri devās ārpus valsts. Man tas bija lielisks lēmums, pat neskatoties uz to, ka biju jauns. Man iemācīja gan hokeja, gan sadzīviskas lietas. Tas bija viens no labākajiem lēmumiem kādus jebkad esmu pieņēmis.

Lēmums doties uz Čehiju bija saistīts ar augstāku līmeni tur?
Jā, junioru hokeja līmenis tur ir augstāks. Vienkārši saņēmu piedāvājumu, pieņēmu to. Slovēnijā labākie spēlētāji dodas ārpus valsts, kas ietekmē junioru līgu līmeni. Čehijā līmenis ir augstāks, viens no labākajiem Eiropā. Ātri iemācījos čehu valodu, kuru tagad protu labāk nekā slovēņu. Iemācījos, kā dzīvot vienam pašam, kad par sevi rūpējos pats. Nonācu lieliskā organizācijā [Liberecas “Bili Tygri”] ar trīs ledus laukumiem, metienu zonu. Viss bija nodrošināts.

Tev bija arī Somijas posms, bet tad [2022./2023. gada sezonā] atgriezies dzimtenē. Kāda bija pirmā sezona pie profesionāļiem?
Bija grūti, ļoti grūti. Austrijas atklātā čempionāta (ICEHL) līmenis ir ļoti augsts, bija grūti pat vienkārši iekļūt sastāvā. “Olimpija” bija daudz laba līmeņa ārzemnieku, labi slovēņi. Bet man tas nāca par labu, jo varēju sevi salīdzināt ar labākajiem pašmāju hokejistiem. Bija grūti, bet es to izbaudīju, pirmā sezona profesionāļa statusā tādā līgā ir ļoti labs pārbaudījums. Man tas arī palīdzēja ieraudzīt lietas, kurās jākļūst labākam.

“Dažām komandām nav fanu kā tādu, citām to ir ļoti daudz”

Pēdējās divās sezonās esi spēlējis četrās līgās – ICEHL, Alpu hokeja līga, Slovēnijas līga un Starptautiskā hokeja līga (IntHL). Kā tas ir lēkāt starp šīm līgām?
Jā, ar “Olimpija” spēlēju Austrijā un Slovēnijā, Alpu līgā spēlēju fārmklubā. Līgu stils ir diezgan līdzīgs, bet ICEHL līmenis ir augstāks nekā Alpu līgā. Tajā pašā laikā Alpu līga ir laba jaunajiem spēlētājiem, lai attīstītos. Abas līgas ir labas. Bet tās ir grūti salīdzināt, jo tur līmenis atšķiras, atšķiras komandu budžeti.

Ja salīdzinām to līgu līmeņus un OHL, vai tām ir kaut kas kopīgs?
Grūti salīdzināt, bet es teiktu, ka piecas labākās komandas no OHL varētu būt labas Alpu līgā, kaut kur augšgalā. Esmu pārliecināts, ka tās būtu konkurētspējīgas. Protams, pat Alpu līgā ar dažas vienības ar lielu budžetu, kuras var atļauties, piemēram, kanādiešus, bet kopumā OHL komandas varētu spēlēt.

Liekas, ka spēlējot Austrijā vai Alpu līgā, tev ir skaisti skati aiz autobusa loga un arī labas arēnas, bet Latvijā aiz loga ir drūmi un arī arēnas nav tās labākās…
Ja godīgi, tas es par tādām lietām baigi nedomāju. Katrai komandai ir arēna un tev tur ir jāspēlē. Protams, Itālijā un Austrijā ir lieliskie kalni, arēnas ir labas, līmenis ir labs. Bet es atkārtošos – mani tas neuztrauc, es vienkārši spēlēju.

Man patīk Liepājas ledus hallē, tā ir maza, nāk daudz cilvēku, fani ir skaļi. Es teiktu, ka mūsu varētu būt viens no labākajiem līgā. Tas attiecas uz visu, uz ģērbtuvi, uz citām ērtībām.

Un kā ir ar fanu atbalstu?
Dažām komandām nav fanu kā tādu, dažām citām to ir ļoti daudz. Kad es spēlēju “Olimpija” rindās – tur ir ļoti labi fani. Zalcburgas “Red Bull”, Klāgenfurte, Vīne, šajās pilsētās ir daudz fanu. OHL man patīk mājas spēles, fani mūs atbalsta visu laiku, pat kad mēs zaudējam. Grūti salīdzināt, jo Austrijā ir lielākas arēnas.

Tev sanācis arī uzspēlēt Slovēnijas U18 un U20 izlasēs, bet neesi spēlējis pieaugušo izlasē. Vai redzi tos soļus, kādi tev ir jāsper, lai tas notiktu?
Jāsāk ar to, kur es esmu, un sezonu no sezonas jāstrādā. Nevari zināt, kas notiks. Vienkārši jābūt motivētam un jāstrādā, ko varu uzlabot savā sniegumā, ko varu dot komandai kurā spēlēju. Darīt tas, kas ir jādara. Tad es domāju, ka viss ir iespējams.

Daudzi slovēņi spēlē labās Eiropas līgās. Vai tici, ka vari iekļūt izlasē, spēlējot OHL?
Tu nekad nevari zināt, vai treneri skatās šīs līgas virzienā. Bet es vienkārši darīšu to labāko un, ja mani uzaicinās kādā dienā, tad labi, ja nē, tad turpināšu strādāt līdz brīdim, kamēr tas notiek. Daudz par to nedomāju.

“Ja tu demonstrē labu sniegumu, nevienu neinteresēs, esi slovēnis, latvietis, čehs vai kanādietis”

Pirms 10-15 gadiem uz Slovēniju neskatījāmies kā uz hokeja valsti, bet tagad slovēņi spēlē Eiropā, izlase ik pa laikam spēlē elitē. Kāds ir tas noslēpums?
Varu piekrist, Slovēnijas hokejam tagad notiek izaugsme. Ceru, kādu dienu mēs būsim vēl augstākā līmenī. Pēdējos gados tas notiek visai strauji un galvenais iemesls noteikti ir tāds, ka daudzi spēlētāji agrā vecumā pārceļas uz citām valstīm. Viņi labāk attīstās, kas dod rezultātu. Arī “Olimpija” ir viens no iemesliem, jo komanda spēlē augstā līmenī un tas palīdz spēlētājiem attīstīties.

Latvijas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš kādreiz teica, ka arī pēc bronzas izcīnīšanas latviešiem ir grūti konkurēt Eiropā ar tiem pašiem kanādiešiem. Vai juti kaut ko līdzīgu tāpēc, ka esi slovēnis?
Varbūt kaut kādā momentā jā, ja salīdzina kanādieti un slovēni, kanādietim tiks dota priekšroka. Bet, ja tu kaut kur nonāci un demonstrē labu sniegumu, nevienu neinteresēs, esi slovēnis, latvietis, čehs vai kanādietis. Ja saņem iespēju, tad vienkārši jāspēj sevi parādīt. Bet, varbūt, kanādiešus vēlas nedaudz vairāk.

Tu “Liepājai” pievienojās brīdī, kad komandai bija gara uzvaru sērija. Tad bija 2:6 pret “Zemgale/LBTU”, kā arī zaudējumi pret “Mogo/RSU” un “Capitals”. Kaut kas bija sabrucis?
Es neteiktu, ka kaut kas ir sabrucis. Mēs gribējām uzvarēt katru no šiem mačiem. Pret Jelgavu pirmajās 20 minūtēs, tad nedaudz sabrukām, bet tas var notikt ar jebkuru komandu. Man liekas, viss ir kārtībā, mēs smagi strādājam un vēlamies uzvarēt katru nākamo spēli. Šādas lietas mēdz notikt. Strādājam, lai uzvaras atgrieztos. Es redzu, kā komanda strādā un esmu pārliecināts, ka mēs atgūsim uzvaru garšu.

“Liepāja” ir titula pretendente vai medaļu pretendente?
Noteikti titula pretendente. Mums ir komanda, lai to paveiktu. Lieliski fani, lieliski treneri, lieliski spēlētāji. Ja tā turpināsim, tad mēs uzvarēsim titulu. Tas ir viens no maniem mērķiem šosezon, visi esam to pelnījuši. Bet, protams, tas ir jāparāda arī uz ledus.

Kāds bija tavs lielākais izaicinājums, ierodoties šeit?
Pirms tam savainojuma dēļ nebiju spēlējis pusgadu, tāpēc bija jāatgūst spēļu forma. Tagad tas ir vairāk vai mazāk labi. Daudz kur vēl jāpieliek, bet no spēles uz spēli būs labāk. Tas ir svarīgi, jo treniņi ir viens, bet spēles – kaut kas pavisam cits.

Ir viedoklis, ka cilvēki no Balkānu reģiona ir labi provokatori. Vai tiešām tā ir?
Varbūt slovēņi ne tik daudz, bet serbi, bosnieši un cilvēki no tām valstīm to dara daudz. Bet man arī tas patīk, ir labi spēlēt mentālas spēles pret pretiniekiem, tas var palīdzēt gan tev, gan komandai. Es arī to cenšos darīt un tas arī palīdz ātrāk iejusties spēlē. Bet šeit ir jāsaprot, kur ir robeža. Kad atskan finālsvilpe, tad tam visam ir jānoslēdzas. Tas nekad nav kaut kas personīgs pret konkrēto cilvēku.

Palikuši vēl vairāki mēneši līdz “play-off”. Kāds ir tas mājas darbs, lai spertu soļus titula virzienā?
Esam jauna komanda ar dažiem pieredzējušiem čaļiem. Vienkārši jāstrādā pie mūsu spēles. Ir iemesls, kāpēc esam tur, kur esam. Jāslīpē detaļas, un, kad sāksies “play-off”, mēs būsim gatavi parādīt, ka esam labākā komanda līgā. Un ceru, ka uzvarēsim titulu.