Blogs: Kurš būs nākamais Latvijas futbola izlases treneris?

Dzīve pēc Pahara jeb nāve tās nav beigas…

Nauda, Dinamo sindroms, pārdomas par futbola druvu.

Pahara dienas ir skaitītas. Latvijas futbola galvenās komandas stratēģa amats ir vakants.

Pahara ērai ir pienākušas beigas. Atcerēsimies, tā iesākās cerīgi – ar skatāmu futbolu, neskatoties uz zaudējumiem. Moderno piecu (trīs) aizsargu shēmu un tā tālāk. Ar izcilo piespēļu vecmeistara Jura Laizāna atgriešanos izlasē. Tas lika domāt, ka nākotnē neizpaliks arī rezultāts, kas komplektā ar skaistu (mūsdienīgu) futbolu, priecēs un stadionos atgriezīs fanu pūļus.

Pahars uz izlasi izsauca daudzus futbolistus, kuri bija norakstīti vai aizmirsti. Viņš caurskatīja daudzus, deva iespējas, bet viņam pieejamie apelsīni (resursi) izrādījas pagalām sausi un sulas bija maz un tā pati negaršīga…

Varam jau teikt, ka Pahara trenera pieredze pirms pieaugušo izlases pārņemšanas bija ļoti niecīga. Būsim reāli – ar čempioni „Skonto” viņš tika tikai līdz bronzas godalgām, bet U-21 izlase nav platforma no kuras prasa rezultātus. Ko tad vairāk kā 0:5 pret gruzīniem mēs varam gaidīt, ja treneris mums vēl pats ir negatavs?

Foto: AP

Bet vai kāds cits vietējais vai ārzemju treneris būtu sasniedzis vairāk? Diez vai. Futbolistu resurss tiešām mums ir tāds kāds tas ir un fakts, ka aizvien vairāk vietējo zvaigžņu spēlēs Latvijas līgā, šo faktu tikai pasvītro. Var teikt, ka Latvijas līga, ar tādu spēlētāju kā Šabala, Karašausks, Zjuzins, Fertovs utt. (saraksts tiešām sanāk nepieklājīgi garš), paliek stiprāka, arī interese pieaug – ambicioza ir “FC Riga”, RFS negrib atpalikt, Māris Verpakovskis ar Tamazu Pertiju ir interesants vadības/trenera tandēms Liepājā, Eirokausu nauda padarījusi Jelgavu par konkurenti, allaž rezultātu sansniedz ventspilnieki, bet vai Latvijas futbolam (lasi – izlasei, nākotnei) tas ir labi. Nē, tas nav labi!

Latvijas izlases sākumsastāvā mačā ar Šveici izgāja tikai trīs spēlētāji, kas nepārstāv Latvijas klubus (Vaņins, Jagodinskis, D.Ikaunieks). Tikpat labi pēdējie abi varēja šajā ziemā atgriezties Latvijas futbola ārēs un vienīgais „ārzemnieks” būtu bijis Šveices otrās līgas vārstsargs no Cīrihes.

Foto: AFP

Ar šo izlases kadru spēlēšanu Latvijā mēs zaudējam. Pirmāmkārtām, jo nav konkurences. Spēlētāji, kā jau pieminētie FC Rigas līderi – O.Laizāns, Šabala, Kurakins un Zjuzins, šajā līmenī var spēlēt nevis uz 110% (kā no viņiem, kā leģionāriem, prasītu ārzemju klubos) bet gan ar 90%, jo Latvijas līgas līmenim viņi ir tiešam labi.

Protams, pati līga ir kļuvusi sarežģītāka un spēles grūtākas, bet tāpat, nevaram salīdzināt ar Poliju, Skotiju vai Čehiju, kur mūsu puišiem pielipinātā ārzemnieka birka, liek radīt rezultātu, jo citu variantu nav.

Mājās ir savādāk. Vienu spēli nenospēlēsi, nekas nākamajā jau būs labāk. Rīgas „Dinamo” sindroms…

Tādus spēlētājus savā ieroča aptverē tagad saņēma Pahars. Gribot vai negribot nācās šaut ar tādam patronām kādas piespēlē Latvijas futbola sistēma. Zīmē kaut vai Gvardiolas shēmas, pulveris bija vairāk kā slapjš…

Slavenais itāļu speciālists Fabio Kapello reiz teica, ka trenera loma komandas rezultātos, maksimums, ir 20%. Un Fabio virs galvas cēlis gan lielus, gan mazus kausus.

Vēl sāpīgāku šo visu padara tas, ka brīdī, kad mūs Tblisi, valsts prezidenta Raimonda Vējoņa klātbūtnē, samīdīja gruzīni, Tallinā bija svētki. Lēnīgie ziemeļu brālēni uzveica Pasaules TOP izlasi Horvātijas izskatā.

Jau apnicis klausīties, cik mēs atpaliekam no igauņiem, kaut izejas pozīcijas mums pirms divdesmit gadiem bija vienādās. Kādēļ tur Ieņēmumu dienests ir cienīts? Kādēļ tur futbola elite izdara pareizus lēmumus. Nolemj jaunajiem spēlētājiem (klubu vietā!) maksāt algas? Nebrīnīties, kad pēc 6-7 gadiem tur būs…

…Islande varēja, kādēļ gan Igaunija nevar? Ja ne Pasaules kausa finālturnīrs, tad vismaz pa pareizo ceļu tiks soļots. Par to, ka igauņi var sakārtot jebkuru sistēmu, arī futbola, šaubas nerodas.

Zviedrs vai soms, brits vai krievs, mūsu futbolam laikam nespīd. To jau paziņoja federācijas prezidents Guntis Indriksons. Viņš gribētu redzēt vietējo speciālistu, bet izvēle ir gaužām maza. Starptautiskā pieredze nevienam no kandidātu loka vispār nav pat pie apvāršņa. Ārzemju speciālists būtu dārgs prieks, tas ir fakts.

Indriksons piesauca naudu arī Pahara kontekstā, cerot, ka viņš iesniegs pilnvērtīgu atlūgumu, jo redz, ja viņš būtu tehniski jāatlaiž, tad trenerim būtu jāizmaksā visa atlikusī alga par nolīgto periodu.

Pahars atkāpās pats. Visus zemūdens akmeņus mirstīgie futbola līdzjutēji neuzzinās, bet ap Skonto stadionu jau sen mēļoja par citām naudas lietām, kurās iesaistīti nosauktie kungi – Pahars un Indriksons.

Līdz ar izbijušā oligarha naudas problēmām nāca vajadzība pēc finansiālas piešprices. Talkā nākuši bijušie darbinieki – futbolisti. Pateicībā par savulaik izkārtotajiem transfēriem izrakstītas parādzīmes. Iespējams, vien mutiski, bet mēļo, ka viens no izrakstītajiem bijis arī kādreizējais Anglijas Premjerlīgas uzbrucējs.

Ja Latvijas izlases trenēšana izrādītos veiksmīga un kalpotu kā tramplīns uz kādu laba līmeņa klubu, tad iespējamais parāds, iespējams tiktu dzēsts. Vai tas var atstāt kādas sekas darba attiecībās, spriežiet paši. Varbūt, tas ir vien slimu suņu baumas, bet par Indriksona impērijas sabrukšanu, kas līdzi nes dažādas naudas (stadionu) afēras, runā jau sen.

Bez trenera komanda nepaliks, tas nu arī ir skaidrs.

Ja Guntis turēs solīto vārdu – par nākamo treneri jākļūst vietējam speciālistam, tad nu aplūkosim variantus.

Tuvākā apvārsnī ir Pahara asistenti – Vitālijs Astafjevs, Andris Riherts un Aleksandrs Starkovs. Pēdējā vilciens jau ir aizgājis, bet pirmie divi Latvijas mērogam ir labi speciālisti (ja jau meklējam starp vietējiem!).

Andris Riherts (pa kreisi), Marians Pahars (centrā) un Vitālijs Astafjevs

Astafjevs Latvijas futbolā ir cienīts. Ar Jelgavu, spēlējot aizsardzības futbolu, viņš sasniedza labu rezultātu. Pagājušās sezonas neveiksmīgais starts kalpoja par amata zaudēšanu Jelgavas komandā, tomēr Pahara treneru štābā ilggadējā valstsvienības centra pussarga vieta bija droša. Mierīgs, nosvērts, cienīts, tomēr Vitālijam mazliet trūkst harizmātiska līdera pazīmes. Vitālijs drīzāk ir pragmātiķis un otrā plāna aktieris, un tas izlasei šobrīd nav vajadzīgs.

Esošajā izlases DNS sastāvā ir arī Andris Riherts. Vārds futbola fanātiķim, kas ar sirdi un dvēseli ir izveidojis Mettu, kabatā nav jāmeklē. Nebaidās pieņemt lēmumus.  Ir labas futbola idejas, progresīva domāšana un arī sava deva harizmas, kas ir vajadzīga, lai vadītu kolektīvu, kas pulcēts no personībām. Bet vai Andris ir gatavs nākamajam līmenim? Domājams, ka piedāvājumu viņš pieņemtu, jo kādas gan citas karjeras attīstības iespējas Rihertam var pavērties – vadīt kādu citu Virslīgas klubu būtu pret viņa principiem.

Brīvs ir Viktors Dobrecovs. CV vienīgais vērā ņemamais ieraksts ir Latvijas aizpērnais čempionu tituls. Pēc šķiršanās, pagājušās sezonas izskaņā, Verpakovskis pilnībā no drauga nenoversās – Viktors ir Liepājas sistēmā un palīdzēs vēju pilsētas fārmklubam no Grobiņas. Vai nepiekāpīgais liepājnieks būtu gatavs sēsties izlases trenera krēslā, un vai ar Dobrecovu pie stūres mēs varētu ieraudzīt kaut ko savādāku kā spēja uzcept Pahars? Diez vai… Šaubos vai Dobrecovs pats gribētu lēkt ugunskura viducī. Labāk pamācīsies, pastažēsies – vēl priekš trenera jauns.

Pie vietējiem varam pieskaitīt Tamazu Pertiju. Latvijas futbolu viņš pazīst ne sliktāk kā Latvijas pases turētāji. Viņš noteikti būtu gatavs savas prasmes pārbaudīt uz lielās skatuves, bet tikko uzsākts darbs Liepājā… Ekstragavants, vienmēr tiešs, varētu būt interesanti redzēt Tamazu pie lielas komandas stūres, tomēr šķiet, ka ekspresīvais grūzīns labāk jūtas dinamiskā vidē un to var piedāvāt vienīgi darbs klubā. Atcerēsimies, ka Indriksonam jau ir pieredze ar darbā ar Tamazu, kad gruzīns tika algots Skonto sistēmā. Interesants ir Pertijas izteikums, ka viņš Liepāju grib padarīt par izlases bāzes klubu. Varbūt klubs plus izlase (kā Starkova laikos ar “Skonto”) ir reāls scenārijs?

Par vietējo varam saukt arī Polu Ešvortu. Arī viņš, līdzīgi kā Tamazs, ieprecējies Latvijā un viņa bērni dzimuši šeit. Atšķirība no pārējiem kandidātiem, Polam ir starptautiska pieredze. Viņš ir pabijis Krievijas premjerlīgā, vadījis futbola projektus Afrikā, bet vai viņu Indriksons nominēs amatam… Diezin vai, jo arī Ešvorts no Indriksona „Skonto” aizgāja ne tik pozitīvi kā Pahars vai Pertija.

Kas vēl mums ir par vietējiem? Par treneriem strādā kādreizējie izlases vīri Igors Stepanovs, Oļegs Blagonadeždins un Vladimirs Babičevs. Labs speciālists ir Dainis Kazakēvičs, bet viņš lielo izlasi nepavilks. Latvijas augstākajā līmenī – virslīgā, ir maz vietējo speciālistu, kas rada bažas, jo ja jau vietējā placdarmā jaunajiem nav vietas…

Par gruzīnu Pertiju un angli Ešvortu mazliet cits stāsts, bet no parējām sešām virslīgas vienībām tikai trīs vada vietējie kadri. Pastarītes – Metta/LU un Babīte, attiecīgi, Andra Riherta un Mihaila Miholapa pārraudzībā, bet RFS vada Andrejs Kiriļins. Parējā ģeogrāfija – Polija, Krievija, Moldova…

Protams ir vecā gvarde – Starkovs, Kļosovs un citi, bet domājams, ka tāds scenārijs būtu pielīdzināms zinātniskajai fantastikai. Ja Guntis tiešām vēlas izvēlēties vietējo kadru un no „jaunās skolas” tad izvēles aplis tiešām ir vairāk kā mazs.

Ticama prognoze, ka izlasi līdz cikla beigām varētu novadīt Riherts. Tas būtu labs solis no vairākiem aspektiem. Riherts pazīst drēbi un adaptācijas laiks nebūs nepieciešams. Tiešs, godīgs un latvisks. Iespējams, Riherts varētu ielikt izlases pamatos kādas no šīm vērtībām. Sliktāk jau vairs nav kur, tā kā…