Daugaviņš par karjeras beigām, smago hokeju Slovākijā un iespējamo atgriešanos

Bijušais Latvijas hokejists Kaspars Daugaviņš sarunā “Faceoff podkāstā” komentējis savu karjeras noslēgšanu.

“Nav tā, ka vienā dienā izdomāju – ai, šodien spēlē neaizgāja un es beidzu, apvainojos uz visiem,” izteicās Daugaviņš. “Mērķis bija tikt līdz tai olimpiādei… Tas jau sākās pirms OS kvalifikācijas, visu to vasaru tā notrenējos un biju nenormāli pārguris, bet zināju, ka uz kvalifikāciju iziešu TOP formā. Ar sievu runājām pirms draudzības spēles ar Dāniju, ka visa karjera vienā turnīrā izšķiras. Nākamais gads ir atkarīgs no šī turnīra. Es viņai teicu, ka, nedod Dievs, mēs netiksim uz to olimpiādi, tad es uz Slovākiju nemaz neaizlidošu. Visu laiku to olimpiādi liki, liki kā to, uz ko tu ej. Bet ir tās grūtās sezonas, kad parasti liec vienu sezonu kā mērķi tikt līdz nākamajai, tad pēdējā laikā bija tā, ka pa dienai jau nācās likt. Viss jau bija tik smagi…”

“Slovākijā ar hokeju bija problēma, ka tas ir nenormāli jaudīgs un agresīvs. Pagājušo gadu vēl bija vieglāk, jo viņi mani nezināja un tad varēju darīt, ko gribu. Tad šogad jau visa koncentrēšanās katrai komandai bija mani apturēt. Viņi nekoncentrējās uz mūsu komandu, viņiem bija uzdevums tikai mani norubīt laukumā,” atzina Daugaviņš. “Katru spēli bija vismaz 4-5 momenti, kur varētu pabeigt karjeru, kad mugurā un galvā sita. Vairākumā vienmēr gaidīju momentus un aizgāju, ieliku viņiem pretī vai atdevu piespēli. Apstākļi bija normāli, ģērbtuves un džeki bija normāli, bet saku, ka daudz problēmas bija, ka visu laiku mēģināju kādam komandā palīdzēt. Mums bija daudz jaunie un tie visi gribēja beigt karjeras. Man katru dienu kā kapteinim bija jāsēž treneru istabās un jādomā, kā viņiem palīdzēt. Beigās saproti, ka visiem palīdzi, izņemot sev.”

Krastenbergs: Daugaviņš ir vislabākais kapteinis, kāds man ir bijis

“Slovākija ir grūtākā līga, kurā dzīvē esmu spēlējis,” norādīja bijušais hokejists. “Pārliecinoši. Atrāviens ir kosmisks. Nav tik liela meistarība, bet viņi visi ir fiziski frīki, roboti. Viņi nenormāli trenējās, spēlēt 90% nemāk, bet viņi kompensē to ar nenormālāko darba jaudu. Slovākijas izlase arī tika pārbūvēta, kādreiz visi bija tehniski, bet tagad visi vienkārši skrien un maļ. Katru spēli ir vismaz trīs, četri 5+20 noraidījumi, kautiņš ir vismaz viens spēlē. NHL tā nekaujas kā tur. Tas arī atņem to, ka jāatrod pareizā maiņā, kas vismaz spēlē hokeju. Nebija bauda, bet vienkārši centies izdzīvot laukumā. Beigās ir mazliet kauns par savu spēli, jo esmu pieradis būt līderis. Saņem lielāko algu komandā, tad ir jādod arī pretī. Vienkārši salīdzināju šo un pagājušo sezonu. Iepriekšējā sezonā tad, kad paliku dusmīgs, tad varēju paņemt ripu un apspēlēt visu līgu un iemest golu svarīgā momentā. Šogad es pie tās ripas pat netiku.”

Tāpat Daugaviņš izteica savas domas par iespējamo atgriešanos laukumā. “Es pie tā esmu pats vainīgs, jo vienreiz jau bija līdzīgi. Toreiz neaizgāju no hokeja un zināju, ka, lai es varētu izdzīvot, bija jāaiziet no izlases un jāpaņem gara pauze prom no aprīļa-maija hokeja, jāsagatavo ķermenis sezonai. Pateicoties tikai tam lēmumam, ka to gadu neaizbraucu uz čempi, varēju nospēlēt trīs gadus klubā labā līmenī fiziski. Tagad ir otrādāk, ka gribas spēlēt izlasē, bet klubs traucē apmēram. Ir grūti. Haris [Vītoliņš] jau pareizi arī pateica, ka tas būs tikai mans lēmums. Viņš būs priecīgs, ja mēģināšu vēl. 37 gadi un nav tā, ka uzreiz varu spēlēt, tie ir mēneši, kas būs jāiegulda, ja gribētu atgriezties, bet tad būtu kaut kāds mērķis.”

Vītoliņš: Dosim Daugaviņam laiku, lai sezonas vidū pieņemtu tādu lēmumu ir jābūt spēcīgam cilvēkam