Debijas sezona NHL ar Stenlija kausa finālu – Oskara Bārtuļa stāsts
Portāls “Sportazinas.com” turpina rakstu sēriju ar nosaukumu “Tribīne”. Tie ir profesionālu sportistu stāsti no kāda nozīmīga posma viņu karjerā pirmajā personā.
Materiālā varēsiet lasīt par latviešu aizsarga Oskara Bārtuļa debijas sezonu Nacionālajā hokeja līgā (NHL), kurā viņš ar Filadelfijas “Flyers” gandrīz piepildīja pelnrušķītes stāstu. “Bullīšos” uzvarēta pēdējā regulārās sezonas spēle, lai iekļūtu “play-off”, atspēlēšanās sērijā no 0-3 un sāpīgais gols papildlaikā finālā, kas liedza virs galva celt pasaules hokeja nozīmīgāko trofeju. Oskars stāsta, ko atceras savām acīm.
Oskars Bārtulis
2009. gada vasara nebija pirmā, kad centos iekļūt “Flyers” sastāvā. Tas bija mana trīs sezonu divvirzienu līguma pēdējais gads. Kā iepriekšējos divos gados uz Filadelfiju braucu jau mēnesi pirms oficiālās treniņnometnes sākuma un trenējos kopā ar tiem, kas bija uz vietas. Tie bija 70% no NHL komandas sastāva un pārējie no AHL (Amerikas hokeja līga). ASV arī ir citi likumi, proti, ka pirms treniņnometnes neviens tevi nedrīkst trenēt. Tas tiek darīts, lai it kā samazinātu spēlētāju slodzi, taču realitātē tāpat mēs savācāmies un slidojām, kas ir atļauts.
Sākās nometne, kur mēs bijām 60 cilvēki sadalīti divās grupās. Trenējāmies trīs stundas dienā, jo vairāk nevar. Likās, ka varbūt šoreiz man varētu iedot iespēju aizvadīt pārbaudes spēles, taču atkal nekā… Tāpat kā lielākajai daļai jauno spēlētāju man tika dota iespēja ar lielo komandu patrenēties vien četras vai piecas dienas. Pats jutu, ka esmu gatavs spert nākamo soli, taču uzaicinājums nesekoja.
Treneris savu lēmumu nepaskaidroja. Pateica paldies par darbu un kad jābūt fārmkluba rīcībā un tur viss kā jau ierasts – pats meklē dzīvesvietu, iekārtojies, neviens īpaši tev ar to nepalīdz. Piedevām fārmklubs bija pārcēlies uz Ņujorkas štatu, piecu stundu brauciena attālumā no Filadelfijas. Iepriekšējos divos gados trenējāmies vienā hallē, bet spēļu arēnas NHL un AHL komandām atradās blakus.
Tobrīd nešaustīju sevi ar domām kāpēc mani nepaņēma. Man spēkā bija līgums, kurš bija „jāatstrādā”. Tomēr iekšēji jutu, ka no tiem jaunajiem, kas ir sistēmā, esmu viens no pirmajiem, kuru varētu pasaukt uz NHL. Nenokāru galvu un gaidīju savu iespēju. Ja komandai sezona iesākās ne pārāk veiksmīgi, tad individuāli demonstrēju labu sniegumu – spēlēju gan vairākumā, gan mazākumā un darīju to pārliecinoši.
Oskars Bārtulis | Foto: Claus Andersen/Getty Images/AFP
Pirmo reizi izsaukumu uz NHL saņēmu diezgan kurioza iemesla dēļ. „Flyers” leģenda Kriss Prondžers pēc spēles bija paslīdējis dušā un satraumējās… Tobrīd neviens nezināja, cik trauma ir nopietna un tā kā tas notika vakarā, nebija iespējas slimnīcā to pārbaudīt. „Flyers” jau nākamajā dienā bija spēle un saņēmu zvanu, ka man jābūt tur. Neviens gan man nesolīja, ka spēlēšu. Nākamajā dienā klubs man atsūtīja pakaļ limuzīnu un devos uz Filadelfiju. Ja ceļā ir jāpavada vairākas stundas, tad klubs vienmēr atsūta tev pakaļ šoferi. Tas var būt gan limuzīns, gan labas markas auto, kas uz to brīdi pieejams. Tevi iekārto labā viesnīcā, iedod dienas naudu, vārdu sakot – par visu ir parūpējušies visaugstākajā līmenī arī ja tu atbrauc no AHL kluba uz pāris spēlēm.
Kamēr devos uz spēli, Prondžeram tika veiktas medicīniskās pārbaudes, kurās nekas traks netika konstatēts un es pie savas iespējas vēl netiku. Tiesa, braucot prom menedžeris man teica: „Nekas, ka šoreiz vēl netiki spēlēt, bet saproti, ka tu tagad esi pirmais uz strīpas, kuru mēs sauksim uz NHL. Esi gatavs.”
Pēc nedēļas atkal komandā bija savainojumi un tiku izsaukts vēlreiz. Pirms kāpu pirmo reizi uz ledus NHL spēlē, biju trenējies kopā ar komandu kādu nedēļu. Un tad pienāca mans brīdis. Tā bija spēle Filadelfijā pret Otavas „Senators”. Protams, ka pirms mača biju ļoti uztraucies, jo atbildības sajūta iekšā sēž nereāla. Es sevi gan noskaņoju, ja gadās kļūdas, lai pārāk nepārdzīvoju. Taču kad esi uz ledus un pirmo reizi pieskaries ripai, viss aiziet. Beigās nospēlēju 18 minūtes, kas likās iespaidīgi.
Kopš tā brīža lejā uz AHL mani vairāk nesūtīja. Pirmo punktu ieguvu trešajā spēlē, bet līdz pirmajiem vārtiem bija nedaudz jāpagaida. Pirmais [un pagaidām vienīgais] gols man atnāca pret Minesotas „Wild”. Tas gan nebija nekāds meistarības paraugdemonstrējums, jo ripa ielidoja vārtos no kājas. Tā kā mierīgi var teikt, ka man ir zelta kāja (iesmejas). To epizodi atceros skaidri. Pretiniekiem nesanāca uzbrukums, savukārt es mūsējo iesāku un beigās biju pirmais vārtu priekšā un ripa smuki no ceļa iekrita vārtos.
NHL un AHL aizsargiem ir viegli krāt punktus, ja vari no zilās līnijas kārtīgi aizšaut līdz vārtiem vai precīzi pret bortu. Tad tā atlec vārtu priekšā un uzbrucēji jau nodara lietu līdz galam, bet tev skaitās piespēle. Dažus punktus arī es tā savācu [Bārtulis to sezonu noslēdza ar 9 (1+8) punktiem].
Spilgti palikusi atmiņā pirmā izbraukumu sērija, kas sākās Kolorādo un Losandželosā, kad mani ielika spēlēt otrajā vairākumā. Tā bija liela uzticība no trenera puses, kas deva pārliecību pār saviem spēkiem, kuru attaisnoju. Atceros, ka vēl tā izbraukuma ietvaros bijām Ņujorkā un pirms spēles ar „Islanders” man zvanīja aģents, kurš teica, ka „Flyers” piedāvā trīs gadu vienvirziena līgumu. Izsvērām visus par un pret un sapratām, ka jāparaksta.
Pārsvarā vairāk kontaktējos ar jaunajiem spēlētajiem, istabas biedrs izbraukumos bija Metjū Karls, vēlāk komandai pievienojās krievi Nikolajs Žerdevs [pabijis īsu laiku Rīgas “Dinamo”] un Sergejs Bobrovskis. Ar tiem arī izveidojās tuvākais kontakts.
Sezona ritēja savu gaitu un biju iekļuvis stabilā sastāva rotācijā. Zinu, ka daudziem ir dažādi stāsti par to, ko kāds tev pasaka uz ledus vai piedraud, bet man tā nebija. Biju labos draugos ar abiem savas komandas policistiem (smaida). Parasti jau ir tā, ka viņi iesaistās, ja aiztiek zvaigznes vai jaunos. Tāpēc man tādu problēmu nebija.
Neviens uz lieliem panākumiem tajā gadā necerēja, jo visu laiku balansējām uz „play-off” robežas, līdz pienāca 82. spēle pret Ņujorkas „Rangers”. Tā bija spēle „viņi vai mēs” – kurš uzvar, tas iekļūst “play-off”. Uzvarējām ar 2:1 „bullīšos” un piedzīvojums varēja sākties.
Svinību nekādu nebija, jo pēc trīs dienām mums bija jābūt jau Ņūdžersijā, kur spēlējām pret „Devils” ar leģendāro Martinu Brodēru priekšgalā. Precīzi neatminos, cik spēles nospēlēju, bet pārītis bija. Sagādājām pārsteigumu un uzvarējām sērijā ar 4-1. Nākamā mana iespēja doties laukumā bija vien finālā…
Oskars Bārtulis | Foto: Bruce Bennett/Getty Images
Daudz ar tevi nerunā, kāpēc neesi sastāvā. Vienu dienu nospēlē, nākamajā esi treniņā, bet aiznākamajā atnāc uz halli un tavs vārds sastāvā nav. Treneris vien pateica, lai esmu gatavs un viss. Un to arī darīju. Trenējos pēc ierastās rutīnas. Sākumā uz ledus iet tie, kas ir sastāvā, ja kāds savainojas tevi pasauc uz treniņu, bet tā darbojāmies pēc lielās grupas un pēc sava plāna.
Atminos, ka otrajā kārtā pret Bostonas „Bruins” likās, ka viss komandai būs beidzies, jo bijām iedzinējos sērijā 0-3 un ceturtajā mačā pēc pirmā perioda bija 0:3.
Kā mēs viņus salauzām? Pirmkārt, mums tobrīd sākās problēmas ar vārtsargiem, jo tajā „play-off” piegājienā mums kopā bija pieci vārtsargi un trīs no tiem tika spēlēt. Pret „Bruins” ielika vārtos jauno Maiklu Leitonu un spēle aizgāja. Viņš iedeva nepieciešamo enerģiju, kaut kur mūs pavilka un komanda pavisam citādāk sāka ticēt saviem spēkiem. Treneris pamainīja virknējumus, atrada nepieciešamo ķīmiju un viss notika. Atceros, ka tad spēle aizgāja [Villem] Leino [arī savulaik Rīgas „Dinamo” spēlējis] un [Denijam] Brīram. Abi krāja punktus teju katrā mačā.
Pēc tam jau konferences finālā bijām ieguvuši pārliecību un Monreālas „Canadiens” paņēmām ar 4-1. Monreālai īsti nebija variantu, jo bijām noķēruši savu spēli, bet viņiem īsti nekas nesanāca. Un tad pienāca fināls pret Čikāgas „Blackhawks”.
Gatavošanās finālam ievērojami atšķiras no rutīnas, ko piekopj iepriekš. Pirms spēles sapulcē izdalīja lapas ar informāciju par pretiniekiem, arī par privāto, piemēram, kurš ir ar sievu izšķīries, kuram problēmas ar azartspēlēm vai ko citu – to visu pēc tam vokāli meta ārā uz ledus, lai psiholoģiski ietekmētu pretinieku. Par pretinieku spēlētājiem viss bija jāzina līdz katrai detaļai. Jebkura problēma, kas kādam bija, tika pavērsta pret viņu uz ledus. Morāls karš, tā to var saukt.
Kā piemēru varu minēt Patriku Keinu – pirms mača visiem izdala informāciju par viņa problēmām, u.t.t., bet arī par labajām pusēm tieši spēles ziņā. Parasti visvairāk “laipnību” tiek kaušļiem, jo tie tādi nekārtīgākie (smejas), lai viņus varētu izprovocēt uz noraidījumiem. Protams, bija arī individuālas attiecības starp spēlētājiem, kad kādam uz kādu bija zobs.
Lai arī treneris bija devis norādes, ka jābūt gatavam, iekšēji neticēju, ka vēl tikšu pie teikšanas, jo otro un trešo kārtu biju noraudzījies no malas. Arī fināla pirmajā mačā, kuru zaudējām, biju malā un pēc tam sapulcē man pienāca klāt un teica: „Esi gatavs!”. Neviens dziļākā sarunā neizplūda un teicu: „Labi, būšu!” Atceros vien, ka pirms otrās spēles treneris pie manis pienāca un vaicāja vai esmu uztraucies. Pateica, ka nevajag, viss būs kārtībā. Hokeju spēlēt proti, vienkārši dari, ko vislabāk māki. Arī no veterāniem neviens nenāca klāt un nedeva lielos padomus, redz, Oskar, dari tā vai šitā. Tur neviens nedomā par to, kā Oskars jutīsies. Tu spēlē hokeju un par to saņem naudu, tāpēc vienalga vai tā ir regulārā sezona, „play-off” vai pat fināls. Tev jābūt gatavam, ja reiz esi ar komandu. NHL no tā, ka ir fināls, lielas drāmas nebur. Reizēm šķiet, ka zemākās līgās pat to uztver vairāk kā kaut ko „wow”.
Oskars Bārtulis | Foto: Jonathan Daniel/Getty Images/AFP
Vislabāk atmiņā no fināla palika spēles ātrums. Slidošana, ripas pieņemšana un atdošana, apstrāde, u.t.t. Ja pieturi pie sevis to kaut pussekundi par ilgu, uzreiz spēka paņēmiens un ripa atņemta. Laukumā principā dominēja hokejs bez riska – neviens lieku apvadīšanu neveica, iemet zonā un skrien pakaļ, uz zilās līnijas spēlē bez kļūdām. Labāk iemest stūrī un iet tai pakaļ izkapāt. Tiešām savādāks hokejs. Maz noraidījumu, maz kļūdu.
Par fināla atmosfēru skaidrs, ka tā bija nereāla. Sākot jau ar skatītāju radīto ažiotāžu, beidzot ar preses uzmanību. Nospēlē un nākamā visa diena tiek veltīta sarunām ar presi. Spēles dienās ar presi gan centās mazāk runāt, lai varētu koncentrēties tikai darbībām laukumā.
Ja pirmajā spēlē laukumā vēl tiku 15 minūtes, tad nākamajās jau laiks uz ledus ievērojami samazinājās. Mums vispār treneris vienu brīdi spēlēja ar četriem aizsargiem un mēs izgājām laukumā tikai, lai atpūtinātu vadošos. Sava loma komandā man bija, bet ne liela.
Lai arī pirmās divas spēles zaudējām, fināls aizritēja ļoti līdzīgā cīņā. Gan pēc rezultāta (1:2, 5:6), gan pēc spēles ritējuma. Atguvāmies, kad paņēmām abus mačus Čikāgā. Šķita, ka nu būsim atpakaļ, bet te piektajā mačā 4:7… Sestais mačs notika Filadelfijā. Bijām noskaņoti sērijā panākt septīto spēli, bez maz vai jau sūtījām radiniekiem biļetes, lai būtu klātienē uz izšķirošo spēli, bet dzīvē viss notika citādāk.
Lai arī pats spēlēju no pašas spēles, visas detaļas neatceros, bet beigas gan iespiedās atmiņā. Kā gan citādi, ja zaudē Stenlija kausu papildlaikā un tev pietrūkst vieni vārti līdz izšķirošajam mačam… Vēl kā šodien atminos to momentu. Atrados uz soliņa un pretinieki mūs bija iespieduši aizsardzības zonā. Šķita, ka nekas bīstams neveidojas, bet tomēr Keins pa malu izslidoja, izdarīja metienu un kaut kā tā ripa iespurdzās vārtos. Sākumā neviens nesaprata, kas ir noticis. Jā, var teikt, ka vārtsargs kaut kur nokļūdījās, bet tikai viņu nevar vainot. Vainīga bija visa komanda, ka vispār līdz tādai situācijai nonāca. Neviens momentu līdz galam neredzēja. Tiesneši vēl gāja skatīties video atkārtojumu un gaidījām. Un tad nāk paziņojums, ka vārti tiek skaitīti un uz soliņa iestājās kapa klusums…
Arī ģērbtuvēs noskaņa bija kā bērēs – neviens nerunāja un sēdēja ar nokārtām galvām. Raudāt gan neviens neraudāja. Bet skaidrs, ka nevienam tas nebija viegls brīdis. Bija neliels šoks.
Neskatoties uz to, ka kausu nebijām izcīnījuši, vēl vairāk nekā nedēļu nevarējām aizlidot mājās, jo prezidents, kurš klubā bija kopš tā dibināšanas brīža, bija loti gandarīts par aizvadīto sezonu. Katru vakaru aicināja uz vakariņām vai kādu pasākumu – tad oficiālo, neoficiālo, tad ar ģimenēm, tad ar bērniem. Attieksme bija ļoti pozitīva un patīkama. Kad visiem bija pateikts paldies, visi pasākumi aizvadīti, tad devos mājās. Līgums kabatā bija un vadība vien noteica – tiekamies nākamgad un atkal mēģināsim pacelt kausu!
Lasi arī:
Man bija sapnis – centienus nokļūt NBA atceras Kristaps Valters
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
