Viens sitiens uz un no NHL – Raita Ivanāna stāsts (1. daļa)

Portāls “Sportazinas.com” turpina rakstu sēriju ar nosaukumu “Tribīne”, kas ir profesionālu sportistu stāsti no kāda nozīmīga posma viņu karjerā pirmajā personā.

Materiālā varēsiet lasīt par bijušā Nacionālās hokeja līgas (NHL) uzbrucēja Raita Ivanāna ceļu uz pasaules hokeja meku, par skarbo realitāti, kad neesi NHL spēlētājs, dzīvi un pavadīto laiku Ziemeļamerikā.

Raitis Ivanāns

Atceros, ka bija 1998. gads, man bija 18. Īsti nezināju, kas mani pāri okeānam sagaidīs. Sāku vienā junioru līgā, bet tā nebija no augstākajām. Gadu vēlāk tiku spēlēt UHL (“Apvienotajā hokeja līgā”) [vienā no Ziemeļamerikas zemākajām līgām], Flintas “Generals” sastāvā. Likās vilinoši pelnīt 300 dolārus nedēļā.

Aizbraucu uz “Generals” nometni un tur vienā no treniņiem bija epizode pie vārtiem, kad grūstījos ar vienu no veterāniem, līdz beigās nometām cimdus. Jāatzīst, viņš man labi “sazīmēja”. Tas bija pirmais lielais pārbaudījums. Bet komandā mani atbalstīja. Teica, ka esmu malacis, ka neatkāpos un lai tādā garā turpinu.

Tad vēl spēlēju kā aizsargs un jau junioru vecumā sanāca pāris reizes izvicināt dūres, kas tīri labi arī sanāca. Sāku daudz aktīvāk iet uz svaru zāli un pēc kāda laika jau parādījās vairāk spēka, muskuļi palika lielāki (iesmejas) un tu jau saproti, ko spēj izdarīt.

Tolaik katrā zemāko līgu komandā principā bija divi trīs spēlētāji, kas tikai kāvās. Tomēr baigais kauslis nebiju. Protams, kur vajadzēja reāģēt – reāģēju un nevienam ceļu negriezu.

Pēc sezonas bija liela neziņa – ko darīšu, kur turpināšu. Arī manam aģentam, šķiet, neinteresēja nekas vairāk kā tikai dabūt savu komisijas maksu. Varētu teikt, ka nejutu no viņa nekādu entuziasmu man reāli palīdzēt.

Nonācu CHL (“Kanādas hokeja līga”), kur gada laikā nomainīju divas komandas – sāku Makonā, bet noslēdzu Talsā, kur arī iepazinos ar savu sievu. Visu vasaru pavadīju tur un pēc tās viņa jau visur man līdzi devās. Brīnišķīgas atmiņas. Tagad mums jau ir divi bērni.

Pa īstam sapratu, ka varu kauties un ar to nodrošināt sev vietu komandā, Pensakolā [ 1999./2000. gada sezonā, ECHL (Austrumkrasta hokeja līgā)]. Bija vairāki kautiņi un arī labi spēlēju hokeju [59 aizvadītas spēles, 146 soda minūtes un 10 (3+7) punkti].

Bet es nevarēju no tā izvairīties, jo man bija augums un masa, tāpēc pie manis vienkārši līda kauties. Sapratu – ja kāds aiztiek manējos, es būšu pirmais, kas dosies aizstāvēt. Ja vajadzēs izkauties – izkaušos. Jau sezonas gaitā sāku pētīt pretiniekus, pret ko būs jāspēlē, kurš viņiem ir kauslis, kāds ir viņa stils, u.t.t. Arī mani sāka pētīt. Tā tas attīstījās – parādījās konkurenti un arī pašam sanāca. Tad arī apzinājos, ka būšu tafgajs.

Tajā laikā zemākās līgas ne ar ko īpaši neatšķīrās, vienīgi Austrumkrasta līga kotējās nedaudz augstāk, jo tur komandas bija vienotā sistēmā ar AHL (“Amerikas hokeja līgas”) klubiem, bet tie jau tālāk ar NHL. Pirms tam bez starpības – spēlē CHL vai UHL, bet ECHL jau ir tuvāk nopietnam līmenim. Tajās līgās vien atšķīrās tas, ka, spēlējot ģeogrāfiski vairāk valsts ziemeļu daļā, ir lielākas iespējas, ka tevi pamanīs, jo apkārt bija vairāki AHL klubi. Tāpēc arī aizbraucu Ņūheivenas “Knights”.

Ja vēlies izsisties, tad tu nebrauc uz Floridu. Tur brauc atpūsties vai karjeras norietā, jo visi nopietnie klubi ir vairāk uz ziemeļiem.

Ņūheivenā mani jau ņēma kā “policistu”. Viņi zināja manu statistiku, un ko varu izdarīt. Ja Pensakolā vēl tikai iepazinos ar “policista” dzīvi, tad te jau gāja uz pilnu klapi visas sezonas garumā. Jau pirms Ziemassvētkiem man bija kādi 20 kautiņi. Tiesa, tajās līgās īpaši tos nepiefiksēja. Nebija kā AHL vai NHL, kad tam ir atsevišķa statistika un tiek pievērsta papildus uzmanība. Mūsu gadījumā tā bija kā izklaide skatītājiem un daļa no spēles.

Bija pat tādi kadri, kas laukumā izgāja uz vienu minūti, lai tikai izkautos. Īpaši arī nekontrolēja, kurš tur sēdēja vai nesēdēja uz dažādiem stereoīdiem. Visi lielie tafgaji gribēja būt viens par otru lielāki. Kaušļus varēja atšķirt arī ar to, ka krekla piedurknes bija nedaudz iegrieztas, lai vieglāk varētu kauties.

Spilgtā atmiņā palikuši arī izbraukumi. Visas komandas ar autobusu brauc nenormālus attālumus. Braucieni sākas no pāris līdz pat 14 stundām. Guli uz grīdas, ja esi pieredzējušais, bet jaunie salocās uz krēsliem. Piecos no rīta tevi modina, jo jāēd brokastis benzīntankā vai kādā ieskrietuvē. Brīnos, kā tur vispār var spēlēt… Dzīvošana visur bija vienāda, jo komandām bija dzīvojamie kompleksi. Pensakolā vispār dzīvojām pie pludmales. Teju katru vakaru barbekjū ballītes un skaists saulriets – pasakaina dzīvošana. Un par to nebija jāmaksā.

Tajā sezonā tiku uz AHL komandu, Hēršijas “Bears”. Lai gan tās bija tikai pāris spēles, sajutu, ka līmenis jau ir daudz augstāks, bet tafgaji pēc izmēriem un pārējā ir tādi paši kā es. Sāku saprast, ka lielas atšķirības nav – spēlēt varu, kauties varu, kāpēc lai es nebūtu šajā līmenī? Pēc tā arī vairāk sāku meklēt iespējas tur nokļūt.

Nākamā pieturvieta bija ECHL un Toledo “Storm”. Sākumā braucu it kā uz Toledo, bet tiku pie iespējas trenēties Detroitas “Red Wings” nometnē. Godīgi sakot, reti kuram tā notiek, un pats biju nelielā šokā, jo nebiju nostiprinājies pat AHL. Atceros pirmās emocijas – ieeju ģerbtuvē, bet tur Dominiks Hašeks, Stīvs Aizermans, Brendons Šenahens un citi grandi. Palika baigais iespaids par to līmeni – lēmumu pieņemšana un ātrumi pavisam citi, protams, bet kaut kā turēju līdzi. Kopumā ņemot, varbūt nebija no tām veiksmīgākajām nometnēm, jo netiku līdz oficiālajām pārbaudes spēlēm, bet noteikti ieguvu pieredzi. Ceļš turpinājās.

Spilgti atmiņā palika viens traģisks brīdis – sēdējām pēc treniņa un locījāmies, bet pa televīziju rāda, kā brūk torņi Ņujorkā… Vienmēr atcerēšos to brīdi.

“Storm” ilgi neuzkavējos, jo problēma bija tā, ka tur jau bija vairāki kaušļi, tāpēc mani aizmainīja, bet tas atkal bija valsts lejasdaļā, Luīziānas štatā [Bārtonrūžas “Kingfish”]. Tas noteikti bija solis atpakaļ, jo mans galvenais mērķis tobrīd bija AHL, jo biju jau apostījis to gaisu. Sapratu, ka tur nav nekas tāds, ko es nevarētu pavilkt.

“Kingfish” rindās arī bija vairāki tafgaji, bet tas bija raksturīgs lielākajai daļai komandu. Galvenais kauslis nebiju, bet viens no. Tur pat komandās bija sadalīts, kurš ir smagsvars, kurš vidējais un tā tālāk. Tie arī savā starpā parasti kāvās.

Tādā “gaļā” arī pagāja tā sezona, bet vasarā par mani atcerējās Ņūheivenas treneris, kurš tad trenēja jau Roksfordā [“IceHogs”]. Arī tas man bija pārmaiņu gads, jo mani ielika spēlēt uzbrukumā un kopš tā laika darbojos kā uzbrucējs. Tagad jau arī man bija nostiprinājusies reputācija – mani visi zināja. Tas, protams, rezultējās arī kautiņos. Līdzīgs stāsts kā Batonrūžā, bet kļuvu universiālāks. Biju spēka uzbrucējs, daudz “forčekings” un vienkārši lidinājos pa laukumu. Tad arī bija vieglāk dabūt pretinieku – viena asāka epizode un aiziet dūru vicināšana.

Apstākļi sakrita ļoti veiksmīgi. Netālu esošajā pilsētā Milvokī spēlēja AHL klubs “Admiral” un viņiem bija nepieciešams tafgajs. Tas bija stundas brauciena attālumā un viņu treneris zvana manam un saka, ka vajag spēka spēlētāju uz pāris dienām. Spēle bija septiņos vakarā, bet viņš zvanīja jau no rīta. Mani pasauca un teica, ka jābrauc. Daudz nedomāju, jo priecājos, ka varēšu atkal uzspēlēt AHL līmenī.

Paiet pirmais mačs, otrais un es gaidu, kad man pienāks klāt un pateiks, ka jābrauc atpakaļ uz Roksfordu. Paiet nedēļa, divas, esmu vēl sastāvā. Tajā brīdī domāju – labi, esmu šeit, līmenis ir augstāks, bet es turu līdzi un zinu, kas man ir jādara uz laukuma. Tā es sāku iegūt reputāciju kā viens no labākajiem tafgajiem arī AHL. Laikam ejot, sāku piefiksēt, ka lielākā daļa, ar kuriem kaujos, ir ar NHL divvirziena līgumiem un vairāku spēļu pierakstu. Tad pie sevis domāju – kāpēc gan es nevarētu tur spēlēt? Viņi ir tādi paši kā es!

Pagāja jau mēnesis un saprotu – ja reiz esmu šeit, laikam esmu viņiem vajadzīgs. Tā arī sezonu noslēdzu Milvokī, bet vasarā jau parakstīju vienvirziena AHL līgumu. Tajā brīdī pieauga gan atalgojums, gan saproti, ja tevi nosūta līgu zemāk, tāpat tev ir garantēta viena summa. Tā bija pavisam cita sajūta, ņemot vērā, cik daudz iepriekš biju sities pa zemākajām līgām.

Jo spēlējot zemākajās līgās, vasarās ir jāmeklē kāds darbs, kur piestrādāt. Sākumā Talsā strādāju dārzniecībā – stādīju kokus un mauriņus. Ņūheivenā strādāju būvniecības firmā, kas piederēja komandas īpašniekam. Tur pārsvarā vajadzēja jaukt nost mājas. Tā nu mums, puišiem ar lieliem muskuļiem, deva kuvaldus un mēs maucām. Atceros, ka Jeilas universitātē bija lieli būvniecības darbi, demolējām arī tur.

Ko vari atrast, to dari. Reizēm atrodi hokeja skolas, kur vari piestrādāt. Bet tas ir ļoti grūti. Kad tuvojas sezona, jāiet uz trenažieru zāli. Vēlāk jātrenējas stadionā un trenažieros un uz ledus, bet to vajag savienot ar darbu. Celies no rīta un slido, pēc tam ej uz darbu un vakarā atkal esi zālē.

Domāju par tiem, kas spēlē AHL. Cik viņiem labi – vasarā nav jāstrādā un var tikai trenēties un gatavoties sezonai. Bet man bija jāraujas, lai varētu izdzīvot, un pa to laiku arī jāsagatavojas sezonai. Tāpēc vienvirziena līgums ar “Admirals” bija ļoti svarīgs, jo tad jau vairāk laika veltīju treniņiem, nevis darbam.

“Admirals” bija fārmklubs Nešvilas “Predators”, bet pie viņiem izsaukumu uz nometni nesaņēmu. Trenējos Milvokī, bet jutos jau drošāks. Protams, ka bija vēl pāris konkurenti, bet man bija vienvirziena līgums un arī nometnē viss gāja gludi, tāpēc īpaši neuztraucos, ka tikšu nosūtīts lejā.

Treniņnometnēs kaušanās notika, bet nebija tā, ka par katru cenu tie, kas cīnījās par vietu sastāvā, gāja un meta nost cimdus. Protams, jaunie spēlētāji centās sevi pierādīt, bet tas biežāk notika pārbaudes spēlēs. Tajās jau viss notika pa īstam un bija daudz kautiņu.

Sezona mums izvērtās ļoti veiksmīga. Togad treneris bija Klods Noels, kurš pēc tam ilgus gadus strādāja arī ar NHL klubiem. Plejofos uzvaram vienu kārtu, tad vēl vienu, un esam jau finālā. Ierasti tafgaji spēlē maz “play-off” stadijā, jo hokejs tendēts uz mazāk noraidījumiem un ir taktiskāks. Taču treneris man uzticējās un aizvadīju solīdu skaitu spēļu, ņemot vērā, kāda tipa spēlētājs biju. Atceros, ka bija izšķirošā spēle, bet es vairākās iepriekšējās paliku malā. Treneris mani ielika sastāvā un biju uz ledus, kad izcīnījām Kaldera kausu.

Jutu, ka tagad noteikti esmu nostiprinājies šajā līmenī. Biju izmēģinājis visus AHL dūžus un gribēju iet tālāk. Tajā vasarā man aģents sarunāja pirmo NHL divvirzienu līgumu ar Monreālas “Canadiens”. Tikai problēma bija tajā, ka tas notika 2004./05. gada sezonā, kad bija lokauts. Nenotika pat treniņnometne. Visi ar divvirzienu līgumiem spēlēja fārmklubā Hamiltonas “Bulldogs”, bet līmenis bija pietiekami augsts. Veterāni varēja atļauties nespēlēt AHL vai brauca uz Eiropu, bet jaunie spēlētāji centās sevi pierādīt te.

Pēc gada devos uz Monreālu, kur jau cīnījos par iekļūšanu NHL.

Ja Detroitā viss notiek speciālā treniņbāzē un līdz spēļu arēnai nemaz netiku, tad Monreālā visi treniņi notika galvenajā arēnā “Bell Center”, bet dzīvojām viesnīcā.

Sākās nometne un jau zināju, ar ko man būs jākonkurē, bet viņam bija vienvirziena līgums ar NHL. Viņam jau laicīgi pateica, lai meklē pilsētā dzīvokli, kas nozīmē, ka ar tevi rēķinās. Bijām ar viņu kopā arī Hamiltonā, bet uz šo nometni ierados savā dzīves laikam labākajā formā. Svēru vairāk par 110 kilogramiem, bet no stieņa vienreiz varēja izspiest 180 kg, bet sērijas taisīju ar 140 kg. Arī ātruma ziņā no tā nezaudēju.

Norisinās nometne, un daudz domāju – nu, kā viņš var spēlēt NHL? Viņš taču ir tāds pats kā es. Kāpēc lai es tur nebūtu? Bet pārāk sevi ar to nenomocīju. Darīju, ko lika un turpināju trenēties. Notika viena sastāva īsināšana, vēl viena, bet esmu vēl komandā. Piedalos arī visās pārbaudes spēlēs, bet nav atskaitīts ne viens no tafgajiem. Prasu viņam – kas notiek? Mēs abi vēl esam šeit.

Atceros lietu kārtību – veterāni ģērbās galvenajās ģērbtuvēs, bet jaunie spēlētāji un pārējie, kas cīnās par iekļūšanu sastāvā, citās. Notiek jau kārtējā sastāva īsināšana, bet esmu vēl komandā un man ir vieta ģērbtuvē. Nākamajā dienā bija paredzēta sapulce, kurā paziņos sastāvu. Un tad es lielā neziņā devos uz arēnu, bet, ieejot ģērtbuvē…

Pirmās daļas beigas.

Jau otrajā daļā varēsiet lasīt par to, kā Ivanāns uzzināja, ka debitēs NHL, un kas bija pirmais, ko viņš uzreiz darīja. Hokejists atcerēsies savu karjeru NHL, pirmo un arī vienu pēdējiem kautiņiem, kas mainīja viņa dzīvi…

Viens sitiens uz un no NHL – Raita Ivanāna stāsts (2. daļa)