Viens sitiens uz un no NHL – Raita Ivanāna stāsts (2. daļa)

foto: nhl.com

Portāls “Sportazinas.com” turpina rakstu sēriju ar nosaukumu “Tribīne”. Tie ir profesionālu sportistu stāsti no kāda nozīmīga posma viņu karjerā pirmajā personā.

Materiālā varēsiet lasīt par bijušā Nacionālās hokeja līgas (NHL) uzbrucēja Raita Ivanāna ceļu uz pasaules hokeja meku, par skarbo realitāti, kad neesi NHL spēlētājs, dzīvi un pavadīto laiku Ziemeļamerikā.

Pirmajā daļā Ivanāns stāsta par pieredzi Ziemeļamerikas zemākajās līgās – spēlēšanu, dzīvošanu un ceļu pretī saviem mērķiem. Par to, kā vasarās bija jāstrādā, lai nodrošinātu sevi un ģimeni, un ko tas prasīja, lai nokļūtu līdz NHL. To varat lasīt ŠEIT.

Otrajā daļā piedāvājam atskatīties uz Ivanāna pavadīto laiku NHL – kā viss sākās un cik skarbi tas noslēdzās.

Raitis Ivanāns

Ieejot ģērbtuvē, uzreiz meklēju šiltīti ar savu uzvārdu pie kāda skapja un atradu. Aizvien biju nesaprašanā – kas notiek? Vēlāk ienāca treneris un paziņoja, ka tas ir sastāvs uz NHL regulārās sezonas atklāšanas spēli. Sapratu, ka beidzot spēlēšu NHL! No laimes nezināju, kur likties.

Atceros, ka pie ģērbtuvēm arī bija telefoni un es pat nezināju vai var tā vienkārši zvanīt uz ārzemēm, vai nevar, bet uzreiz zvanīju uz Latviju un paziņoju mammai, ka tiku sastāvā. Protams, džeki pienāca un arī apsveica. Ko tādu nekad mūžā nevar aizmirst!

Domāju, ka viens no momentiem, kad treneri saprata, ka varu pildīt savas funkcijas arī NHL līmenī, bija kautiņā pirmssezonas spēlē ar Braienu Makgratanu. Viņš sevi bija pierādījis kā vienu no labākajiem AHL, bet mums ar viņu padevās laba cīņa.

Tagad jau sāku aptvert, ka man jāstudē NHL lielie dūži. Zini ar ko tev nākamajā dienā ir spēle. Skaties internetā kā viņi kaujas un gatavojies. Savukārt zemākajās līgās pirms spēlēm dalīja lapas, kurās bija statistika un pēc soda minūtēm to varēja izsecināt. Protams, arī iesildīšanās laikā uz ledus jau pēc auguma izmēriem un pēc iegrieztām krekla piedurknēm varēja to saprast. Pieredzējušie spēlētāji, protams, arī iedeva kādus padomus kā kurš kaujās, ar kuru roku sit, u.t.t.

Pirmā spēle bija ar Toronto “Maple Leafs”, kur spēlēja Tajs Domi. Viņš bija viens no iespaidīgākajiem tafgajiem līgā. Sanāca, ka vienā epizodē tikāmies pie iemetiena. Es viņam prasu: “Domi, let’s go?” Bet viņš man atbildēja: “Not now! I will let you know when it’s good time [Tagad nē. Es tev pateikšu, kad būs piemērots laiks].” Viņš mani tajā brīdī “aizvēra”. Tā arī vairāk neizgājām kopā laukumā nevienā maiņā. Bet tas bija interesanti, kā viņš man pateica – ka viņš noteiks, kad mēs kausimies. Tādas reizēs tu arī nevari neko darīt, jo ir savs kods un lietu kārtība. Bet es vēl biju pavisam jauns un sevi nepierādījis.

Laikam tiešām nebija tas labākais laiks, kad kauties. Ir savi nerakstītie likumi, kad to labāk nedarīt. Ir jāsaprot, kad vajag komandai sniegt tāda veida enerģiju, un kad nevajag. Zemākajās līgās gan tā nebija. Tu kaujies pie jebkāda rezultāta.

Pēc tam nāca pirmā mājas spēle pret Otavas “Senators”. Atmosfēru Monreālā ir grūti izteikt vārdos – tā enerģija un aura, ko dod skatītāji… Bija iespaidīgi to visu izbaudīt. Un te Kanādas derbijs. Pretiniekiem sastāvā milzis Zdeno Čara [205cm]. Viņš nesmuki iegrūda vienu no mūsējiem bortā un sagadījās tā, ka es tieši tajā brīdī biju laukumā. Uzreiz pieslidoju viņam klāt un nometām cimdus. Nekas īpašs tur nesanāca – saķērāmies, bakstījāmies, līdz viņš nokrita un iesita man, kad bija jau pieslidojuši tiesneši. Palaidu to garām, jo parasti, kad esi jau pie zemes, neko tādu negaidi.

Rezultātā man bija lauzts vaiga kauls un smadzeņu satracinājums. Nevarēju spēlēt mēnesi. Ļoti neveiksmīgi, it īpaši pēc tās eiforijas, ka esmu ticis NHL komandā un mēģinu sevi apliecināt, bet uzreiz jau tik nopietns savainojums. Nevarēju neko darīt, bija jāārstē.

Pagāja mēnesis un atguvos, bet Monreālai gāja labi. Viņi krāja uzvaras un viss bija kārtībā, tāpēc mani nosūtīja uz AHL. Tā tas turpinājās un izsaukumu atpakaļ vairs nesaņēmu.

Nezinu detaļas, bet aģents nākamajā vasarā izkārtoja man divvirzienu līgumu ar Losandželosas “Kings”. Un viss sākās no gala – bija jābrauc uz nometni un sevi jāpierāda. Zināju konkurentu par vietu sastāvā – tas bija Džordžs Peross, kuram jau bija vienvirziena līgums un gads aiz muguras Losandželosā.

Vecais stāsts, kas Monreālā. Zināms, ka komandā atstās tikai vienu tafgaju, bet aizvadīti jau visi treniņi un pārbaudes spēles, bet sastāvā aizvien esam abi. Pienāk diena, kad jāpaziņo sastāvs. Ierodos no rīta ģērbtuvē un skatos, ka Peross ar somu pār pleciem dodas prom. Sapratu, ka palieku. Loģiski, ka atkal biju sajūsmināts, bet iepriekšējā pieredze lika būt piesardzīgam. Apzinājos, ka tas ir tikai sākums un man sevi vēl jāapliecina.

Jau no pirmās spēles biju sastāvā un darīju, ko spēju. Pēc mēneša, pusotra saņēmu to labo ziņu, kad pie manis pienāca GM un teica, lai eju meklēt dzīvokli. Līdz tam dzīvoju viesnīcā. Tā tur ir pieņemts. Tas man lika justies drošāk. Padomāju – ja reiz man to saka, ir reālas cerības te palikt līdz sezonas beigām. Citādi katru rītu ej uz darbu un nezini, vai tur vispār vēl paliksi.

No otras puses nekas nav garantēts – arī Monreālā bijām aptuveni pieci spēlētāji, kas cīnījās par vietu sastāvā, vairākiem bija vienvirziena līgumi un jau laicīgi pateikts, ka jāmeklē dzīvoklis, kas tulkojumā skan “mēs ar tevi rēķināmies”, taču es savu konkurentu izstūmu no sastāva, kaut gan viņam jau laicīgi teica, lai meklē pastāvīgu dzīvesvietu.

Atminos pirmos vārtus vēl kā šodien. Tie bija kuriozi. Spēlējām pret Dalasas “Stars”. Ierindā bija arī Ēriks Lindross, kuram tā, kā beigās izdarījās, bija pēdējā sezona, bet vārtos Mārtijs Turko. Starp citu, Lindross tajā spēlē atdeva trīs piespēles.

Atceros, ka ripa tika iemesta zonā pa apmali un es kā pirmais skrēju tai pakaļ. Vārtsargs nedaudz izslidoja, lai to apturētu, bet tā atleca tieši vārtu priekšā un man atlika to tikai iebakstīt. Lai arī gols nebija nekāds skaistais, bija laba sajūta. Pēc tam kā pieņemts – komandas biedri paņēma ripu, es ar to nofotogrāfējos un ierāmēju. Arī sastāvu, lai precīzi atcerētos brīdi, bet es arī bez tā visu ļoti skaidri šodien atceros.

Kopumā sezonu aizvadīju labi. Nostabilizējos jau NHL līmenī un ar mani visi rēķinājās. Tas atspoguļojās arī līgumā, jo tagad jau man piešķīra vienvirziena. Līdzīgi kā bija ar AHL pirmo vienvirziena līgumu, arī te uzreiz radās drošības sajūta. Pat nezinu vai bija interese no citiem klubiem. Parasti aģenti dara tā – viņi cenšas pēc iespējas ātrāk sarunāt līgumus tiem spēlētājiem, kas ir nosacīti “zemāka gala”, lai pēc tam nav jālauza galva, bet ar lielajiem pēc tam patirgojas, lai varētu vairāk nopelnīt. Man viņš pateica summu un teica – ņem, nav ko tirgoties, ej un turpini sevi pierādīt.

Otrajā gadā jau spēle aizgāja. Iemetu sešus golus un turpināju nostiprināt reputāciju arī starp tafgajiem. Pēc tās jau man piešķīra divu gadu līgumu. Viss bija labi. Spēlēju daudz, arī uz ledus tiku pietiekami, kaut gan, protams, vienmēr gribas vairāk. Kļuvu par stabilu vērtību NHL, arī kautiņos labi gāja. Pēdējā gadā Losandželosā iekļuvām plejofos. Paspēju izbaudīt arī to atmosfēru, lai gan tikai uz vienu spēli.

Tafgaji tad spēlē maz. Bet arī ja nepiedalies spēlē, esi kopā ar komandu – visās sapulcēs, treniņos un ir savs režīms. Dažreiz bija tā, ka sastāvu uzzina vien atnākot uz spēli, bet pārsvarā tas bija zināms jau rīta treniņos. Ja nespēlē, nāc uz arēnu vēlāk un ej griest riteni.

Atšķirība starp regulārās sezonas un “play-off” mačiem nav milzīga, bet ir nianses. Piemēram, sapulcē treneris var pajautāt par kādu pretinieku komandas spēlētāju – ko viņš dara uz laukuma, kas viņam patīk vai nepatīk, vai kādu citu sīkumu. Gatavošanās, protams, daudz nopietnāka un noteikti arī pati spēle. Togad gan izstājāmies pirmajā kārtā, bet bija patīkami izbaudīt “play-off” hokeju.

Kad vasarā runāju ar kluba vadību, sajutu, ka viņi vairāk skatās Kevina Vestgārta virzienā. Viņš bija jaunāks par mani un labi sevi pierādīja fārmklubā, tāpēc izvēle krita uz viņu. Nonācu brīvo aģentu tirgū.

Par ko nebēdājos, jo tiku pie laba līguma ar Kalgarī “Flames”. Pie sevis domāju – galvenais netikt pie traumām, jo viss bija labi. Biju savā dzīves labākajā formā. Samazinājis svaru un kļuvis ātrāks, tehniskāks un fiziski jutos lieliski. Taču dzīvē neko nevar paredzēt. Par to pārliecinājos ļoti sāpīgi.

Pienāca pirmā sezonas spēle un pretī Edmontonas “Oilers”. Pretī Stīvs Makintairs, nometam cimdus, bet izlaidu liktenīgu sitienu. Atceros to brīdi. Cīnījāmies, viss gāja savu gaitu kā ierasts, bet vienā brīdī, kad bijām saķērušies, izdomāju samainīt rokas, lai varētu iesist, bet atsedzos un tā vietā pats izlaidu. Vēl aizvien nesaprotu, kāpēc es tā izdomāju darīt, jo nekad tā nedaru. Pats galvenais, ka jau pirmssezonas spēlē un iepriekš biju ar viņu kāvies un tad viss bija kārtībā.

Protams, kājas vieglas, tumšs gar acīm, bet krītot vēl nejutu, ka būs tik nopietnas sekas, kā vēlāk izrādījās. Aizbraucu uz slimnīcu, kur konstatēja smadzeņu satricinājumu, bet ar to jau nevar nekā palīdzēt. Guli un atpūties un gaidi, kad paliks labāk.

Atveseļojos, sāku slidot un atgūt formu. Likās, ka tūlīt, tūlīt jau būšu gatavs. Iespējams, kaut kur sevi mānīju, jo gribēju pēc iespējas ātrāk atgriezties laukumā. Palielināju slodzes, bet nesajutos labi. Katru dienu gāju uz halli, bet neko vairāk par riteņa griešanu nevarēju izpildīt. Psiholoģiski bija ļoti grūti, jo visu mūžu esi pieradis būt kustībā, bet te tu nevari vispār neko darīt. Aizbraucu pat vienā izbraukumā ar komandu, bet ārsti neļāva spēlēt. Negribējās arī viņiem melot. Pašam jāsaprot, ja neesi atguvies uz 100%, tad labāk to nedarīt. Veselība ir ļoti dārga. Arī līgā pret smadzeņu satricinājuma gadījumiem attiecās ļoti nopietni.

Kamēr nespēlēju, prātā nāca visādas domas. Vai tiešām tās ir beigas? Vai es vispār vēl varēšu spēlēt? Un ja varēšu, tad kādā līmenī, un ko spēšu? Sapratu – jo ilgāk nevarēšu neko darīt, jo grūtāk būs pēc tam panākt pārējos. Bet tā ir realitāte. Tā arī tajā sezonā neatguvos un pēc tam nepiedalījos arī vasaras nometnē. It kā viss bija labi, bet klubs nevarēja to apstiprināt vai nu negribēja riskēt, nezinu. Vēlāk beidzot dakteri man deva zaļo gaismu pilnai slodzei un tiku nosūtīts uz AHL.

Pamazām atguvos tur. Uzņēmu formu un atsāku spēlēt. Protams, pirmajos kautiņos bija galvā visādas domas, taču ātri tām tiku pāri. Uzspēlēju vēl vienu spēli pie “Flames”, bet tajā neko īpašu neparādīju, un kad mani nosūtīja atpakaļ, jau sapratu, ka laikam ar mani vairāk nerēķināsies. Un tas diemžēl piepildījās…

Raitis Ivanāns pēc NHL karjeras beigām 2012./13. gada sezonu aizvadīja Rīgas “Dinamo” rindās, kas bija viņa pēdējā profesionālajā karjerā. Viņa karjeras rezumē varat skatīt ŠEIT.

“Sportazinas.com” arī piedāvā lasītājiem interviju, kurā uzbrucējs atskatās uz visu karjeru kopumā un stāsta par daudziem interesantiem brīžiem tās laikā.

Ivanāns stāsta par skarbo dzīvi Ziemeļamerikas zemākajās līgās, atgadījumu ar “Vityaz” un dzīvi

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par