Man bija sapnis – centienus nokļūt NBA atceras Kristaps Valters

"Barons" rindās kopā ar Kasparu Kambalu

Sportazinas.com aizsāk jaunu rakstu sēriju ar nosaukumu “Tribīne”. Tie ir profesionālu sportistu stāsti no kāda nozīmīga posma viņu karjerā pirmajā personā.

Šoreiz savās atmiņās par došanos uz ASV un centieniem pieteikt sevi Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) dalās ilggadējs Latvijas izlases spēlētājs Kristaps Valters. Viņš stāsta par NBA kultūru, saskarsmi ar pasaules basketbolā zināmiem vārdiem, tostarp Lebronu Džeimsu, un ASV gūto pieredzi.

K.V. atmiņas

Bija 2003. gada vasara. Tobrīd man bija 21 gads. Noslēdzies LBL fināls, kur ar “Skonto” bez variantiem zaudējām “Ventspilij”. Bet biju aizvadījis labu sezonu. Ne tikai vietējā čempī, bet arī FIBA eirokausā, tāpēc vispār parādījās runas par iespējām doties uz ASV. Par savu iespēju atrādīties zināju jau pāris nedēļas pirms došanās turp. Mans aģents Džoels Bels bija to nokārtojis.

Pēc sezonas atpūtos kādu nedēļu un tad pa taisno devos uz ASV. Sākumā šķita, ka tas ir pareizs solis – atpūsties un neko nedarīt, lai atietu no sezonas. Vēlāk gan manas domas mainījās… Lidoju kopā ar tēvu Valdi. Sākotnēji devāmies uz Filadelfiju, kur bija sarunāta iespēja trenēties solīdā kompānijā – bija džeki no NBA komandas un drafta kandidāti un spēlētāji no NCAA.

Galamērķī mūs attiecīgi sagaidīja – pavadoņi lidostā, aizveda uz dzīvesvietu, kas bija solīds, liela izmēra dzīvoklis pilsētas centrā. Piešķīra arī savu auto. Izsniedza treniņu grafiku. Arī pirmie treniņi pēc tās nelielās pauzes nedeva nekādus sliktus signālus. Guļus no krūtīm varēju izspiest 120kg. Šķiet, tas vēl aizvien ir mans rekords. Vēl jo vairāk – varēju ielikt no augšas “360” – tad padomājiet…

Ienākot pirmo reizi zālē, bija nedaudz dīvaini. Redzēju tik daudz melnādainos spēlētājus vienuviet. Saprotiet mani pareizi – neesmu rasists, taču spēlējot Eiropā, kur viņu nebija tik daudz, bija izveidojies zināms respekts. Ja pretiniekos bija amerikānis, tad skaidrs – viņš ir līderis un ir fiziski pārāks. Savukārt es vēl nebiju nobriedis. Lai arī man bija 21, fiziski nebiju tik attīstījies. Un uzreiz – tādi bija gandrīz visi čaļi zālē un ar tādiem izmēriem! Piedevām puiši ar NBA pieredzi un ilgām karjerām arī pēc tam – Marks Džeksons, Džons Salmons, Ārons Makkī, Džamīrs Nelsons, Kails Korvers un citi.

Piedzīvoju arī klasisko baltā eiropieša “feilu” – nezināju, kur eju, līdz iegāju, t.s., ghetto rajonā. Īsti nesapratu, kāpēc visi uz mani tā lūr. Pirms treniņa ģērbtuvē to pastāstīju un par mani pasmējās. Viens smejoties teica: “Vecīt, nav runa tikai par to, ka neapzaga. Brīnums, ka vispār atnāci vesels.” Paveicās, ka īpaši tajā brīdī nesatraucos, jo neapzinājos, kur esmu iemaldījies.

Viens treniņš maksāja 100 dolārus. Par visu gan norēķinājās aģents. Treniņos bija tā – visi savācās viena trenera uzraudzībā un ej un trenējies. Ļoti daudz spēlējām 1 pret 1 un pievērsām uzmanību individuālajai meistarībai, tehnikai. Kad spēlējām 5 pret 5, sākumā bija uztraukums. Tā tomēr bija jauna vide, bet tu esi jaunais. Centies īpaši nelēkt ārā, neuzņemties par daudz vai ko nesabojāt. Toreiz arī bija vēl neliela valodas barjera.

Viens no “atklājumiem” bija “shooting machine”. Pirmo reizi mūžā ko tādu biju ieraudzījis, jo Eiropā nekā tāda nebija. Un tad es sāku dzīvot pie tās. Reāli. Vai nācu ātrāk, vai paliku ilgāk pēc treniņa. Metu pa tūkstots metieniem dienā. Izmantoju, cik varēju.

Tā nu es trenējos un gatavojos atradīties skautiem. Vienu dienu zvana aģents un saka, ka ir sarunājis pirms drafta treniņu. Tagad atskatoties domāju, kāpēc es vispār piekritu? Bet tobrīd likās OK. Viņš teica, ka labāk ir uzaicināt visu ieinteresēto klubu pārstāvjus uz vienu treniņu un parādīt sevi. Mani vēŗoja Vašingtonas “Wizards”, Milvokī “Bucks” pārstāvji un citus īsti neatceros. No aptuveni 10 komandām, lielākā daļā bija no Austrumu konferences.

Pieaicinājām vēl vienu spēlētāju, viņa vārdu pat netceros, un laidām. Bet slikti sevi parādīju. Nezinu vai pie vainas bija satraukums vai slikta diena, bet nevarēju trāpīt savus metienus. Daudz metu garām. Tajā treniņā skatījās un vērtēja, cik tu esi tehniski spēcīgs. Spēlējām arī 1 pret 1. Trīs reizes. Otro piegājienu ar mocībām vinnēju, bet pirmo un trešo zaudēju bez variantiem.

Nevajadzēja likt uzsvaru uz šo pirmo treniņu. Tā bija kļūda. Tomēr pirmā pieredze. Nezini, kā atklimatizēsies un cik ilgs laiks tam būs nepieciešams. Kurā brīdī ieiesi optimālajā formā, jo tomēr pēc sezonas biju paņēmis pauzi, kas bija nepareizi – vajadzēja vismaz paskriet, papeldēt vai riteni pagriezt, lai neizietu no formas. Tajā vecumā man vēl nebija tādas profesionālās domāšanas, kāda man parādījās pēc gadiem septiņiem, kad spēlēju Malagā.

Tobrīd praktiski neko nedomāju – gāju un maucu. Nebiju pietiekami nobriedis, lai zinātu kas man ir vajadzīgs. Ko man teica, to es darīju. Aģents pierunāja un teica: “Labāk pasaucam visus ieinteresētos uzreiz.” It kā pareizi, bet ar to pasteidzāmies. Biju aizlidojis atrādīties arī atsevišķi Bostonas “Celtics”, [tobrīd] Ņūdžersijas “Nets” un Klīvlendas “Cavaliers”. Labāk būtu darījis tā. Aizbraukt, apskatīties un sagatavoties pie vienas komandas, nevis uzreiz 10 priekšā. Visi rindā uz tevi skatās – tas tomēr arī atstāj savu iespaidu.

Kad atrādījos klubiem individuāli, bija iespēja uzturēties viņu treniņa bāzēs. Tas man 21 gadīgam puišelim bija šoks – ar pirtīm, saunām, džakuzi, aukstās vannas, mazie baseini, masieri un fizioterapeiti. Stāv platekrāna TV, starp treniņiem spēlē “play station”. Medicīna pieejama 24/7. Uzkodas, dzērieni, ēdieni. Ja vien es zinātu, kas mani sagaida pēc tam Grieķijā, kad spēlēju Atēnu “Panionios”. Tur spēles un treniņi notika zālē ar cauriem logiem, kad ārā bija +8 grādi, bet traumas ārstēja ar vienu tabletīti. Ierodotos ASV bija kultūršoks, bet nonākot Grieķijā sapratu, cik tālu Eiropai ir līdz NBA… Un arī vēlāk, spēlējot augstākas klases klubos.

Bostonā mūs sagaidīja kā karaļus, pat ar limuzīnu un visus kopā veda uz viesnīcu. Biju vienā kompānijā ar nākamajiem NBA večiem – Lūku Ridnauru, Aleksandru Pavloviču, kurš vēlāk spēlēja kopā ar Lebronu Klīvlendā. Runājot par Ridnauru, uz pirmā skatiena neizskatījās nekas īpašs. Kalsnējs ar rudiem matiem. Ko no tāda var gaidīt? Principā mana tipa spēlētājs, bet viņu togad nodraftēja pirmajā desmitniekā. Acīmredzot kaut kas tur bija, par ko liecināja arī viņa turpmākā karjera. Domāju, ka savu lomu spēlēja arī tas, ka viņš bija amerikānis. Viņu zināja, savukārt eiropieši vēl tolaik nebija tā novērtēti. Uz viņiem skatījās ar lielu skepsi, bet sevi tur labi parādīju. Man pašam bija arī saruna ar Deniju Endžu, kurš šobrīd tiek uzskatīts par vienu no labākajiem GM līgā. Viņš man teica, ka esmu ļoti talantīgs un interesants spēlētājs, bet mans mīnuss ir fiziskā sagatavotība un man ir jāpieliek svarā. Bet to īsā laikā nevar ietekmēt, ir jāpaiet gadiem.

Tagad ar smaidu sejā atceros, kādi īstenībā amatieri kopā ar Valdi bijām. Tobrīd nebija pieejams tik liels informācijas apjoms par sportistiem nepieciešamo uzturu. Uz savas galvas darījām, kas likās pareizi. Paņēmām kaut kādas proteīnu bundžas, vitamīnus un ēdu, domājot, ka palīdzēs.

Ņūdžersijā man bija paredzēts treniņš kopā ar Leandro Barbosu, taču, lai arī viņš bija ieradies, netrenējās. Visticamāk, jau bija sapratis, ka tiks draftēts. Pēc tam arī Klīvlendā sevi labi parādīju, viss gāja no rokas. Treniņā bija Holiss Praiss, kuram vēlāk bija lieliska karjera Eirolīgā un Džeisons Kapono, ko tajā gadā draftēja un viņš vēlāk NBA iekaroja snaipera slavu.

Atmiņā arī palikuši divi uzdevumi, ko Amerikā piekopj gandrīz katrā vietā. Pēc 2,5h treniņa visi iet aiz gala līnījas un jāskrien laukumi trīs minūtes. Bez apstājas. Cik vari, tik noskrien. Un otrs bija ar metieniem. Met un skrien līdz centram. Ja iemet, +1, ja garām, rezultāts iet mīnus divi. Un treniņu nebeidz, kamēr nesavāc 21. Iesācējiem šī robeža bija 11 punkti. Ja kādreiz aizej neiemetot, tas bija kauns. Man gan viss izdevās, bet bija kadri, kuri palika vēl vairāk nekā stundu pēc treniņa…

Jāatzīmē arī tas, kā strādāja klubi. Kā ierodies pie viņiem, tu tiec nomērīts no galvas līdz kājām, paņem visus fizioloģiskos datus. Šķiet, ka nepārbaudīja tikai dzimumorgānus (smejas)… Bet runājot par sadzīviskajiem apstākļiem, tie bija perfekti. Par visu, protams, bija samaksāts – viesnīcas, atbrauc pakaļ šoferis un pārējais. Tas man bija liels pārsteigums.

Bija atlikušas pāris dienas līdz draftam un uz ASV atlidoja mans brālis Sandis un Andris Biedriņš. Sandis man palīdzēja trenēties, savukārt Andrim mans aģents bija visu nodrošinājis – visu apmaksājis un sarunājis iespēju trenēties un atrādīt sevi skautiem. Viņam tobrīd bija 17 gadi un ASV neviens par viņu neko nezināja. Vēlāk Lasvegasā norisinājās talantīgāko vidusskolnieku treniņi un spēles. Andris tur noārdījās pamatīgi – iekrāja “quadruple-double” un tad jau visi ceļi bija vaļā. Viņš neilgi pēc tam arī nomainīja aģentu, kad piekrita sadarboties ar Bilu Dafiju. Var saprast, jo Dafijam tobrīd bija laba reputācija un daudz slavenu klientu.

Nemanot bija pienācis 26. jūnijs – drafta diena. Skatījāmies to pie TV. Aģents man teica, ka nekādas cerības lai neloloju un arī pats jutu, ka nebūs. Galvenais iemesls bija tas neveiksmīgais pirmais treniņš visu priekšā. Sacīja, ka interese par mani esot Bostonā un Klīvlendā. Nevis šī drafta sakarā, bet raugoties uz nākotni. Vienīgā iespēja esot Milvokī, kas dzīvē nerealizējās. “Bucks” savu 43. kārtas izvēli par naudu pārdeva “Magic”. Galvu nenokāru un turpināju trenēties, līdz man paziņoja, ka jāspēlē Vasaras līgā “Cavaliers” sastāvā. Parādījās maziņš cerību stariņš, ja nu sevi labi parādu. ASV taču ir iespēju zeme!

Pirmais Vasaras līgas turnīras notika Orlando. Kas man likās interesanti – visiem spēlētājiem izdalīja sarakstu ar katra vārdu un viesnīcas numuriņu. Visiem izdalīja arī dienas naudu, kas bija 100 vai vairāk dolāru dienā. Priekš tā laika ļoti solīda summa. “Cavaliers” ar pirmo numuru bija nodraftējuši Lebronu Džeimsu un bija zināms, ka viņš arī spēlēs, bet viņa numuriņš nebija norādīts… Neviens nevarēja zināt, kur viņš ir, ko viņš dara. Jo netrūka arī fanu, kas viņu gaidīja aiz stūriem un vēlējās “iepazīties”. Varēja uzreiz redzēt, ka viņš ir zvaigzne. Visur, kur viņš gāja, apkārt bija vismaz trīs cilvēki. Arī pēc spēlēm viņam apkārt bija padsmit mikrofoni.

Foto: Jesse D. Garrabrant/NBAE via Getty Images)

Atceros pirmo treniņu ar “Cavs”. Pirms tam bija sapulce, kur bija jāiepazīstās. Arī tas man bija kā neliels pārbaudījums valodas dēļ. Treniņā, protams, Lebrons apliecināja, ka ir zvērs. Atlētisms nereāls un attieksme. Jau tad bija redzams, ka viņš ir īpašs spēlētājs. Daudz laika nebija iepazīt vienam otru nebija. Izej pāris kombinācijas un viss. Pēc NBA noteikumiem varējām aizvadīt tikai trīs treniņus pa pusotrai stundai un tad jau pienāca pirmā spēle, ko nekad neaizmirsīšu.

Orlando visas spēles aizvadīja aiz slēgtām durvīm, bet mūsu pirmajai spēlei tika izdarīts izņēmums. Tā kā mums bija vairāki džeki ar NBA līgumiem, kā piemēram, Karloss Būzers, Dežuāns Vāgners, Dariuss Mailzs, senegālietis Diops plus draftētais Kapono un, protams, Džeimss, spēli aizvadījām “Magic” spēļu arēnā ar skatītājiem. Sanāca pilna zāle. Ažiotāža bija milzīga. Tās man bija ļoti patīkamas sajūtas. Jau sildoties dzirdi kā skatītāji bļauj, Džeimss un pārējie liek no augšas, saņem ovācijas. Arī šovi pirms spēles – viss kopā bija ļoti patīkams šoks.

Ja pirmajā spēlē daudz netiku spēlēt, vienā no nākamajiem jau liku par sevi runāt. Īpaši atmiņā iespiedušās epizodes ar Dveinu Veidu. Divreiz ņoķēru viņu uz uzbrukuma sodu un viņu noņēma malā. Teikt neko man neteica, bet ar skatienu lika noprast: “Kas tu tāds?” Tā spēle man bija laba – 16 minūtēs padsmit punkti, vairākas piespēles, pārķērtas bumbas. Pēc tās spēles gāju arī startā.

Atmosfēra ārpus spēlēm arī bija laba. Visas komandas uz spēlēm devās ar autobusiem, taču mums bija vairāki NBA kalibra džeki, tāpēc braucām ar mašīnām. Lielie džipi, mersedesi… Vienreiz braucu kopā ar Lebronu, bet ar viņiem bija interesanti – sēž vairāki buļļi mašīnā, es viens skaliņš tur pa vidu iespiedies un skan “hard” hip-hops, mašīna brauc ar 100 jūdzēm stundā. Tā kā filmās rāda, tā arī ir!

Man izveidojās labas attiecības ar Būzeru. Viņš nāca klāt un interesējās, kas es esmu, no kurienes nāku. Teica, ka ar mani viegli spēlēt un komandai tieši vajag saspēlniekus. Bet ko es viņam varēju atbildēt? Zināju, ka fiziski vēl nevelku NBA līmenim. Sapratu to pats un teicu, ka līdz tam man vēl ir jānobriest, taču te neviens uz mani negaidīs. Bet viņš pats bija dzīvnieks. Bieži gājām uz svaru zāli, kur redzēju, kā viņš guļus spiežot 170kg vienkārši mētā sērijas… Savukārt ar Lebronu īpašāks kontakts neizveidojās, jo viņš īsti ne ar vienu tur nečomojās. Bet vismaz respektēja visus komandas biedrus. Ja citiem, kuri līgā ienāk agrā vecumā, jau ir pamanāmi zvaigžņu slimības sindromi, tad viņam tādu nebija. Labs kadrs.

Pēc Orlando lidojām uz Bostonu. Nespēlējām “Celtics” mājas arēnā, bet vienā no koledžas zālēm, kur tāpat bija vairāku tūkstošu skatītāju vietas.

Tajā turnīrā Sanantonio sastāvā spēlēja Kambala. Sanāca arī pret viņu uzspēlēt. Loģiski, ka satikāmies arī ārpus laukuma. Ar Kambi bija citādāk iziet kaut kur ārā. Viņš tomēr iepriekš studēja un spēlēja Lasvegasā. Zināja visu, kā jārunā ar cilvēkiem, saprata viņu kultūru un no kuras puses pūš vējš. Īpaši netrakojām, kā tagad kādam var likties, bet laiku kopā pavadījām. Ja būtu viņu saticis jau ātrāk, drošvien būtu vieglāk iejusties ASV vidē. Tā vietā mans tuvākais sabiedrotais bija bulgārs Todors Stoikovs, kurš vēlāk ilgus gadus pārstāvēja Sofijas “Lucoil Academic”. Ja manas angļu valodas prasmes bija apšaubāmas, tad viņa… Es viņam pasūtīju ēst un runāju viņa vietā. Uz viņa fona sāka jau likties, ka esmu valodu lietpratējs. Savā starpā runājām krievu valodā.

Varu tikai pateikties tēvam, ka viņš bija līdzās. Neskatoties uz to, ka viņa angļu valoda, maigi sakot, bija atzars no tā, ko varēja atrast vārdnīcās (viegli iesmejas), viņš vienmēr visu sarunāja. Gāja un runāja ar visiem un savu dabūja. Tas man ļoti palīdzēja. Un arī viņu tur atpazina.

Sportiski Bostonā negāja kā gribētos. Bija labi momenti, ne tik labi, bet vienu atceros skaidri, kad uzmetu “alley-oop” Lebronam. Kad beidzās Vasaras līga, runāju ar “Cavs” menedžeri, kurš man teica: “Tev ir spoža nākotne, brauc spēlēt un attīstīties Eiropā un skatīsimies.” Tas ir amerikāņu stils. Viņi sejā atklāti neko nevar pateikt. Pateica godīgi, ka talants ir, bet fiziskie dotumi neatbilst. Tā arī viss tas pasākums noslēdzās…

Kristaps Valters un Lebrons Džeimss ātrajā uzbrukumā

Naktī uz sestdienu, tieši pusnaktī, Rodions Kurucs aizvadīs pirmo NBA Vasaras līgas spēli Bruklinas "Nets" sastāvā, bet video atskats uz 2003. gada vasaru – Kristaps Valters (Adolfs Valterss) ātrajā uzbrukumā atdod "alley-oop" piespēli Lebronam Džeimsam!

Gepostet von Best4Sport.TV am Freitag, 6. Juli 2018

Vēlos nodot vēstījumu visiem jaunajiem spēlētājiem. Man bija sapnis, taču nebija pieredzes un avota, no kā smelties padomus. Ja rodas iespēja doties uz ASV, spēlēt un studēt, nevilcinieties! Tā ir cita pasaule. Kad es devos turp, man nebija nekādas nojausmas, kas mani sagaida. Nebija pieejams tik liels informācijas apjoms, kā tas ir mūsdienu tehnoloģiju pasaulē. Tas dod dzīves pieredzi un rūdījumu. Dod iespēju augt ne tikai kā spēlētājam, bet arī kā cilvēkam. Ja kāds uzskata, ka nerealizēju savu potenciālu, tad varu teikt – tie bija citi laiki, bet līdz augstākajam Eiropas līmenim – Eirolīgai un ACB – tiku. Kāds var iesmiet par manis stāstīto, un ka tagad jau mums ir vairāki tāda līmeņa spēlētāji, bet, nenoniecinot viņu paveikto, varu teikt – pasaule ir mainījusies.

Tagad jaunos talantos medī jau no agra vecuma. Ja esi talantīgs, tev apkārt uzreiz ir atrodas cilvēki, kas ar tevi strādās. Tajos laikos tā nebija. Izņemot aģentu parādītos virzienus, viss bija jādara pašam. Un jācīnās par vietu zem saules! Laiks iet uz priekšu un viss attīstās. Ir jāizmanto dzīves dotās iespējas. Ja tādu nav, tās jārada pašam. Smags darbs vienmēr atmaksājas!

P.S. – redaktora piezīme. Minētajā Orlando Vasaras līgas mačā tika pieņemts izņēmums, lai plašākai publikai varētu “atrādīt” Džeimsu. Sākotnējā biļetes cena uz šo maču bija pieci dolāri, taču pāris stundu laikā tā pacēlās līdz 80. Fanu pūļi pie arēnas sāka pulcēties jau piecas stundas pirms spēles. Kopējais skatītāju skaits bija aptuveni 15 tūkstoši. Maču klātienē apmeklēja arī vairākas NBA un NFL zvaigznes.

3
Tavs viedoklis

avatar
3 Comment threads
0 Thread replies
0 Followers
 
Most reacted comment
Hottest comment thread
3 Comment authors
Rikorrrvarenais_eksperts Recent comment authors
  Subscribe  
jaunākie vecākie vērtētākais
Paziņot par
varenais_eksperts
Viesis
varenais_eksperts

Super rakstit, paldies !

rrr
Viesis
rrr

Lielisks raksts!

Riko
Viesis
Riko

Robčik, pareizi ir “mikrOfons”, ne mikrafons