Eiropas jauniešu turnīros spīdējušie latviešu basketbolisti – kas notiek tālāk?

Pagājušajā nedēļas nogalē Latvijā noslēdzās Eiropas U18 čempionāts basketbolā. Ventspilī, Liepājā un Rīgā pulcējās kontinenta jaunās uzlecošās zvaigznes, un viņu vidū bija arī vairāki latviešu jaunie talanti. Ar Artūru Žagaru, Artūru Kurucu, Valteru Vēveri, Dāvidu Vīksni un citiem daudzsološajiem talantiem mājinieki sasniedza turnīra finālu, kurā aizraujošā cīņā tika atzīts varenās Serbijas pārākums (90:99).

Par vienu no turnīra atklājumiem nešaubīgi kļuva saspēles vadītājs Žagars, kurš izpelnījās vietu čempionāta simboliskajā pieciniekā. Basketbola apskatnieki jau šobrīd 18 gadus vecajam spēlētājam, kā arī Kurucam un citiem izlases līderiem paredz spožu nākotni pieaugušo līmenī, taču vai sekmīgs un nereti pat spīdošs sniegums jauniešu līmeņa turnīros pārceļas arī uz “lielo basketbolu”?

Dvīņu torņi, kas sadalījās

Arī pirms pieciem gadiem Latvija uzņēma Eiropas U18 čempionātu, un arī togad mūsu jaunie talanti ar savu sekmīgo sniegumu priecēja basketbola līdzjutējus visā valstī. Nikolaja Mazura vadītā komanda pārliecinoši sasniedza turnīra pusfinālu, kurā līdzīgā cīņā nācās atzīt Horvātijas pārākumu (68:72), savukārt bronzas mačā pēdējās sekundēs kāju priekšā aizlika spāņi (57:56). Neskatoties uz palikšanu bez medaļām, čempionāta simboliskajā pieciniekā bija atrodami uzreiz divi Latvijas izlases spēlētāji – par “Dvīņu torņiem” dēvētie Anžejs Pasečņiks un Kristaps Porziņģis.

Kristaps Porziņģis
Foto: FIBA

Augumos raženie (abiem augumi virs 210 centimetriem) centri dominēja zem groziem un ļāva Latvijai komandu ieskaitē ieņemt pirmo vietu bloķētajos metienos (vidēji 6,9 katrā spēlē), kā arī otro vietu atlēkušajās bumbās (46,7). Par valstsvienības rezultatīvāko spēlētāju ar 12,6 punktiem kļuva Pasečņiks, tikmēr Porziņģa rēķinā vidēji par punktu mazāk. Abi latvieši finišēja labāko desmitniekā izcīnītajās atlēkušajās bumbās, bet Kristaps bija pārliecinoši labākais metienu bloķētājs – caurmērā katrā spēlē 4,9(!) bloki.

Pēc sekmīgā turnīra Pasečņiks savu meistarību turpināja slīpēt VEF rindās līdz pat 2015. gada vasarai, kad Anžeju savam sastāvam piesaistīja ACB līgas klubs Grankanārijas “Herbalife”, ar centru parakstot ilgtermiņa līgumu. Pirmo sezonu lielākoties pavadījis komandas fārmklubā Spānijas ceturtajā līgā, Pasečņiks pie lielāka spēles laika Kanāriju salu kluba sastāvā tika 2016./2017. gada sezonā, visos turnīros kopumā laukumā izejot 50 mačos (18 starta pieciniekā) un palīdzot ar nepilnās 16 minūtēs gūtiem 7,2 punktiem un trim bumbām zem groziem. Pagrieziena punkts Anžeja karjerā notika pērnā gada vasarā, kad latvieti ar augsto 25. numuru NBA draftā izvēlējās Orlando “Magic”, kas drīz vien centru aizmainīja uz Filadelfijas “76ers”. Pasečņiks gan pagaidām turpina pārstāvēt “Herbalife” klubu un gaidāmajā sezonā kopā ar klubu piedzīvos debiju Eirolīgā.

Anžejs Pasečņiks
Foto: ACB

Tikmēr Anžeja “partneris noziegumos” Porziņģis jau kopš 2011. gada dzīvoja un spēlēja Spānijā, pārstāvot “Sevilla” un tās sistēmā esošos klubus. Divus gadus pēc kārtas (2014., 2015.) Kristaps tika iekļauts Spānijas ACB līgas uzlecošo zvaigžņu pieciniekā, bet 2015. gadā viņš tika atzīts par ULEB Eirokausa labāko jauno spēlētāju. Savā pēdējā sezonā Seviļjas kluba rindās liepājnieks izcēlās ar 21,4 minūtēs gūtiem 11 punktiem un izcīnītām 4,6 atlēkušajām bumbām. Jaunā latvieša talants, protams, netika nepamanīts, un 2015. gada vasarā Porziņģi ar Latvijas basketbolistiem rekordaugsto ceturto numuru NBA draftā aizrunāja slavenā Ņujorkas “Knicks”.

Ja Kristapa vārda nosaukšanas brīdī “Barclays Center” arēnā Bruklinā bija dzirdami skaļi svilpieni un ūjināšana no neapmierinātajiem “Knicks” līdzjutējiem, tad jau pēc pirmajiem latvieša aizvadītajiem mačiem NBA reti kurš no šiem skeptiķiem jau nebija kļuvis par Porziņģa līdzjutēju. Spēles manieres un meistarības ziņā pozicionēts kā piemērs tam, kādam būtu jābūt modernā basketbola “garajam spēlētājam”, Kristaps ar savu sniegumu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā visai drīz kļuva par vienu no visas līgas daudzsološākajām jaunajiem spēlētājiem.

Foto: NY Knicks

Ar katru gadu jaunā līmenī pacēlis savu sniegumu un rezultativitāti (14,7 punkti, 18,1 un 22,7), Porziņģis aizvadītajā sezonā tika izvēlēts dalībai 2018. gada Visu zvaigžņu spēlē, tādējādi tikai apstiprinot jau teju visiem iepriekš zināmo faktu – Kristaps ir NBA zvaigzne! Diemžēl dalība prestižajā “All-Star” pasākumā Porziņģim gāja secen, jo februāra sākumā tika piedzīvots ceļgala krustenisko saišu plīsums, kas, visticamāk, liegs spēlētajam atgriezties laukumā līdz pat jaunajam gadam. Tomēr Kristaps un arī visa Ņujorka ir optimisma pilni, ka latvietim izdosies atgriezties ierindā vēl stiprākam un labākam. Zvaigžņu spēles nekur nepazudīs.

Eiropas sudrabs bez lielām zvaigznēm

Līdzīgi kā šogad U18, arī Latvijas U20 izlase 2013. gadā nonāca soļa attālumā no Eiropas zelta. Igaunijā notikušajā čempionātā latvieši negaidīti aizsniedzās līdz pat finālam, vienīgo zaudējumu piedzīvojot grupu turnīra otrajā fāzē pret Franciju. Savukārt izslēgšanās spēlēs no mūsējo rokas krita arī Melnkalne un dramatiskā pusfināla mačā arī Spānija (64:63). Uz finālu Tallinā sabrauca aptuveni 7000 Latvijas līdzjutēju, tomēr zelta mačā pārāki izrādījās Itālijas vienaudži (67:60).

“Sudraba puišu” sastāvā par piekto rezultatīvāko spēlētāju turnīrā kļuva Kaspars Vecvagars (16,3 punkti), bet labāko punktu guvēju labāko desmitnieku noslēdza Jānis Bērziņš (15,4). Kā viens, tā otrs tika iekļauti čempionāta simboliskajā pieciniekā. Jāatzīmē arī, ka ar 13,6 punktiem izcēlās Ingus Jakovičs, tikmēr zem groziem saimniekoja Andrejs Gražulis (deviņas atlēkušas bumbas vidēji mačā, ceturtais rādītājs turnīrā).

Latvijas U20 izlase
Foto: FIBA

No šī sastāva pieaugušo izlasē stabilu vietu izkarot spējis vien Itālijā lielāko karjeras daļu pavadījušais Ojārs Siliņš. Ja ne savainojumi, domājams, ka arī par Vecvagaru, kurš vairākus gadus atradās Kauņas „Žalgiris” parspārnē, mēs šobrīd runātu kā vienu no Latvijas basketbola pamatvērtībām. Tikmēr Gražulis, Bērziņš, Jakovičs un arī Iļja Gromovs pieskaitāmi pie Latvijas valstsvienības tuvākajām rezervēm.

Bronzas Bertāni

Brāļi Dairis un Dāvis Bertāni ir ne tikai stabila vērtība pieaugušo izlasē, bet savulaik bija vieni no galvenajiem Latvijas panākumu kaldinātājiem arī junioru vecumā. Vecākais no brāļiem Dairis 2007. gada Eiropas U18 čempionātā kopā ar tādiem pazīstamiem spēlētājiem kā Jānis Strēlnieks un Lauris Blaus turnīrā Spānijā palīdzēja mūsējiem pirmo reizi izcīnīt godalgas šīs vecuma grupas kontinenta meistarsacīkstēs. Bertāns ar caurmērā katrā mačā gūtiem 17,3 punktiem bija valstsvienības rezultatīvākais spēlētājs, bet sekojošajā klubu sezonā aizsargs debitēja Rīgas ASK sastāvā. “Latvijas raķete” dzimtenes klubus pārstāvēja līdz 2013. gadam (“Ventspils”, “Rīgas VEF”), kad pārcēlās uz Spānijas ACB līgas vienību “Bilbao Basket”. Pēc trim gadiem basku zemes komandā Dairis pievienojās turīgajai Stambulas “Darussafaka”, bet pērn 28 gadus vecais spēlētājs jau pārstāvēja Eirolīgas klubu un Itālijas čempioni Milānas “Olimpia”, kurā vecākais no brāļiem spēlēs arī gaidāmajā sezonā.

Dairis Bertāns
Foto: Olimpia Milano

Tikmēr arī Dāvis trīs gadus vēlāk Viļņā kopā ar Jāni Timmu, Kasparu Vecvagaru un citiem pazīstamiem spēlētājiem kaklā kāra bronzas godalgas, izšķirošajā mačā ar rezultātu 75:49 satriecot Serbijas vienaudžus. Līdzīgi kā Dairis, arī jaunākais “bračka” bija šīs izlases rezultatīvākai spēlētājs (14,8 punkti). Augumā raženā snaipera talantu pamanīja Ļubļanas “Union Olimpija”, kas 2010. gada novembrī ar valmierieti parakstīja ilgtermiņa līgumu. Jau nākamajā vasarā Dāvis kļuva par otro NBA draftā izvēlēto latvieti, kad viņu ar 42. numuru izraudzījās Indiānas “Pacers”, vēlāk maiņas darījuma rezultātā tiesības uz uzbrucēju iegūstot Sanantonio “Spurs”.

Dāvis Bertāns
Foto: FIBA

2012. gada janvārī Dāvis pievienojās Belgradas “Partizan”, taču pēc itin sekmīga pusotra gada serbu kluba sastāvā Bertāns sekojošajā vasarā iedzīvojās labā ceļgala krustenisko saišu plīsumā, kas liedza spēlētājam atgriezties laukumā līdz pat 2014. gada martam. Savu karjeru Serbijā latvietis noslēdza ar trim valsts čempiontituliem, kā arī vienu Adrijas līgas trofeju, bet 2014. gada jūlijā Dāvis vienojās par līgumu ar Vitorijas “Laboral Kutxa” (tagad “Baskonia”).

Sekmīgi sevi apliecinājis Eirolīgas turnīrā (22 mači, vidēji 11 punkti), Bertāna karjera 2015. gada marta beigās saņēma vēl vienu nopietnu triecienu – vēl viens krustenisko saišu plīsums tajā pašā labās kājas ceļgalā. Tomēr uzbrucējs nākamajā sezonā atgriezās ierindā un Eirolīgā sasniedza iespaidīgus metienu precizitātes rādītājus (51,4% no spēles, 47,4% tālmetienos), kas vairoja interesi no NBA vienības “Spurs”.

2016. gada vasarā Bertāns un Vitorijas komanda vienojās par līguma izpirkšanu, kas ļāva Dāvim parakstīt kontraktu uz nākamajām divām sezonām ar Grega Popoviča vadīto pieckārtējo NBA čempioni. Debijas sezonā pasaules spēcīgākajā līgā latvietis laukumā izgāja 67 pamatturnīra mačos, palīdzot ar 12,1 minūtē gūtiem 4,5 punktiem un teju 40% precizitāti no “trīnīšu” zonas. Sekojošajā sezonā Bertāna loma komandā nedaudz pieauga (77 spēles, 14,1 minūte, 5,9 punkti), turklāt 8. janvāra mača pret Sakramento “Kings” 26 gadus vecais snaiperis realizēja sešus tālmetienus un sasniedza savu karjeras gūto punktu rekordu – 28.

Šajā starpsezonā Bertāns un “Spurs” vienojās par jaunu divu gadu līgumu par kopējo atalgojumu aptuveni 12,4 miljonu eiro apmērā.

No Eirolīgas uz Rumānijas līgu

Latvijas basketbola virtuvē nedaudz piemirstais uzbrucējs Ernests Kalve 2005. gada Eiropas U18 čempionātā ar caurmērā katrā mačā gūtiem 22,5 punktiem kļuva par turnīra rezultatīvāko spēlētāju. Kalves sniegums nepalika nepamanīts, un drīz vien 18 gadus vecais talants no LBL pastarītes “Falco/Ķeizarmeža” pārcēlās uz vienu no tobrīd kontinenta atpazīstamākajiem klubiem Trevīzo “Benetton”, parakstot trīs gadu līgumu. Latvietis savā pirmajā sezonā leģionāra statusā pie regulāra spēles laika gan netika, taču kļuva par Itālijas čempionu, kā arī piedzīvoja debiju Eirolīgā.

Ernests Kalve
Foto: Phoenix Galati

Sekojošajā vasarā Ernests atkārtoja U18 čempionātā iespēto un kļuva par ražīgāko punktu guvēju (20,5 vidēji spēlē) nu jau Eiropas U20 turnīrā, apliecinot, ka pavadītais gads Itālijā devis augļus, turklāt uzbrucējs nopelnīja uzaicinājumu uz Latvijas pieaugušo izlasi. Lai gūtu lielāku spēļu praksti, Kalve 2006. gada vasarā tika izīrēts Vācijas Bundeslīgas klubam Gīzenes “46ers”, taču starpsezonā gūtais ceļgala savainojums liedza pilnvērtīgi palīdzēt savai jaunajai komandai. Kā vēlāk izrādīsies, traumas sekas turpinās vajāt basketbolista turpmāko karjeru, kas piedzīvoja pakāpenisku lejupslīdi.

Ernests 2007. gadā lauza līgumu ar “Benetton” un atgriezās Latvijā, pievienojoties ambiciozajai Rīgas ASK, bet vēlāk – arī “Ventspils” vienībai. Kalve vēl nebija pazudis no Latvijas izlases “radara” un piedalījās gan 2009., gan 2011. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, taču kopš 2010. gada Ernests pārstāvējis desmit(!) dažādus klubus tādās valstīs kā Lietuva, Turcija, Ungārija, Zviedrija un Rumānija. Pērn 31 gadu vecais spēlētājs bija atrodams rumāņu “Phoenix Galati” sastāvā, piedaloties 13 mačos un vidēji 23,6 minūtēs iekrājot 9,7 punktus, 3,5 atlēkušās bumbas un 2,5 rezultatīvas piespēles.

Punktu mašīna jauniešu vecumā, kas izvēlējās palikt

Stafeti no Kalves Eiropas U20 čempionātā pārņēma centrs Ronalds Zaķis, kurš 2007. gada turnīrā izcēlās ar iespaidīgajiem 24,7 punktiem un deviņām bumbām vidēji katrā spēlē, finišējot pirmajā pozīcijā rezultatīvāko spēlētāju sarakstā. Ronalda punktu gūšanas talants gan nepārcēlās uz pieaugušo līmeni, un centrs visu līdzšinējo profesionāļa karjeru ne reizi nav pildījis komandas “pirmās vijoles” lomu uzbrukumā, drīzāk ieņemot uzticama “garā spēlētāja” lomu pārstāvēto vienību rotācijās.

Atšķirībā no vienaudža Ernesta, jau tobrīd fiziski spēcīgais Zaķis pēc sekmīgā jauniešu čempionāta meistarību turpināja slīpēt Latvijā, turpmāko sezonu laikā pārmaiņus pārstāvot abus valsts basketbola flagmaņus – “Ventspili” un “Rīgas VEF”. 2008. gadā 207 centimetrus garais spēlētājs debitēja Latvijas pieaugušo valstsvienībā, taču uz Eiropas čempionāta finālturnīru Ronalds aizbraucis pagaidām tikai reizi – 2011. gadā Lietuvā, kad latvieši kopvērtējumā sasniedza savu līdz šim sliktāko rezultātu, piecās spēlēs negūstot nevienu uzvaru un čempionātu noslēdzot 21. vietā.

Ronalds Zaķis
Foto: BK Ventspils

Vienīgo pieredzi ārzemēs Zaķis pagaidām guvis 2015./2016. gada sezonā, kad talsenieks pievienojās slavenajai Ļubļanas “Union Olimpija”. Ironiski, ka tituliem bagātais klubs Zaķa vienīgajā sezonā Slovēnijā aizvadīja ļoti nesekmīgu gadu – vien ceturtā vieta nacionālajā čempionātā, bet kausa izcīņā komanda pirmo reizi kopš 1996. gada nesasniedza vismaz pusfinālu. Jau nākamajā vasarā Ronalds atgriezās Latvijā un Ventspilī, kur četrkārtējais LBL čempions spēlēs arī nākamsezon.

Latvijas NBA cerība, kas nozuda

Arī pirmais Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) draftētais latvietis Andris Biedriņš jau junioru vecumā bija viens no daudzsološākajiem spēlētājiem Eiropā. 2004. gada vasarā, kad Andri ar tobrīd rekordaugsto 11. drafta numuru savā paspārnē ieguva Goldensteitas “Warriors”, Biedriņš dominēja kontinenta U18 čempionātā. Sešās spēlēs 211 centimetrus garais centrs izcēlās ar vidēji gūtiem teju 22 punktiem, 14,4 atlēkušajām bumbām, 4,4 bloķētiem metieniem un 3,8 pārtvertām bumbām. Arī vēl pirms pārcelšanās uz Ziemeļameriku Andris apliecināja savu varēšanu pieaugušo līmenī, jo ikdienā pārstāvēja LBL klubu Rīgas “Skonto”.

2003./2004. gada sezonā talantīgais latvietis FIBA Eiropas līgā piedalījās 11 mačos, izceļoties ar 18,6 punktiem, 8,2 bumbām zem groziem un 1,82 bloķētiem metieniem. Visnotaļ iespaidīgi tobrīd vēl nepilnus 18 gadus vecam spēlētājam. Sekoja itin sekmīgs karjeras sākums “Zelta štata” komandā, “izlaušanās” sezonu Biedriņam piedzīvojot 2006./2007. gadā, kad ar “Warriors” izdevās sasniegt “play-off”. Latvietis līdz ar Dona Nelsona kļūšanu par komandas galveno treneri izkaroja vietu kluba sākumsastāvā, vienīgo reizi savā NBA karjerā piedaloties visos 82 pamatturnīra mačos un uzrādot rādītājus – caurmērā 29 minūtes, 9,5 punkti, 9,3 atlēkušās bumbas, 1,7 bloki un 62% precizitāti no soda līnijas (abi karjeras rekordi).

Andris Biedriņš un Stefens Karijs
Foto: Warriors.com

Kaut arī “Warriors” spēles zīmējumā neatradās kombinācijas un izspēles ar Biedriņu kā centrālo figūru uzbrukumu noslēgšanā, centrs nākamajā divās sezonās paaugstināja savus rādītājus gan gūtajos punktos, gan atlēkušajās bumbās, turklāt 2007./2008. gada sezonu latvietis noslēdza kā līgas līderis metienu precizitātē no spēles (62,6%). 2008. gada  vasarā Biedriņš un “Warriors” vienojās par tobrīd Latvijas platuma grādiem neaptveramu līgumu, kas Andrim turpmāko sešu sezonu laikā garantēja 54 miljonus ASV dolārus. Aizvadījis visnotaļ iespaidīgu sekojošo sezonu (11,9 punkti + 11,2 bumbas), Biedriņš iedzīvojās savainojumā, kas liedza doties laukumā atlikušajās 20 pamatturnīra cīņās.

Diemžēl dažādi muguras un cirkšņa savainojumi ierobežoja latvieša spēju atgriezties iepriekšējā līmenī, kā rezultātā Andra produktivitāte ar katru nākamo sezonu strauji kritās un spēlētājs visai drīz kļuva par vienu no “Warriors” tālākajiem rezervistiem. 2013. gada vasarā Biedriņš tika aizmainīts uz Jūtas “Jazz”, kur centrs aizvadīja savu pēdējo līguma gadu, pie teikšanas tiekot ļoti reti (sešas spēles, 0,5 punkti un 2,8 bumbas).

2014. gada aprīlī Soltleiksitijas klubs ievietoja latvieti neaizsargāto spēlētāju sarakstā, taču neviena cita komanda interesi par Biedriņa pakalpojumiem neizrādīja, tādējādi vien 28 gadus vecais centrs pazuda no basketbola redzesloka. Neoficiāla informācija liecina, ka Andris pagaidām ir atvadījies no profesionālā sporta.