Geks par laiku Lietuvā: Treneris reizēm ar mani pat nesveicinājās

Dāvis Geks, sportazinas.com
Dāvis Geks | Foto: Oviedo Union Financiera

Latvieši jau ilgu laiku uz kaimiņu lietuviešu basketbola saimniecību var lūkoties ar zināmu skaudību, jo viņu rīkotais vietējais čempionāts kotējas labāko 10 skaitā kontinenta ietvaros. Šo sezonu vienā no tās komandām “”, ko vada pazīstamais lietuviešu treneris Antanas Sireika, kurš vadījis tādus klubus kā Kauņas “Žalgiris”, Viļņas “Rytas” un Kazaņas “Unics”, kā arī kopā ar Lietuvas nacionālo izlasi 2003. gadā ieguvis EČ zelta medaļas, iesāka aizsargs .

Geks gan Šauļu komandā paspēja aizvadīt vien 10 spēles, līdz pārcēlās uz sev labi zināmo Spāniju un “Leb Oro” (pēc spēka otrā līga). Latvietis dalījās iespaidos par laiku kaimiņzemē, norādot uz nesaprotamu komandas galvenā trenera attieksmi, dalījās iespaidos par līgas līmeni, kā arī pastāstīja par pandēmijas radīto haosu Spānijā un daudz ko citu.

Šo sezonu iesāki Lietuvā. Pastāsti, lūdzu, kā tur nokļuvi un kādi bija citi piedāvājumi?

Līgumu ar basketbola klubu “Šiauliai” noslēdzu pēc principa 1+1 ar viņu opciju pēc pirmā gada to pagarināt. Aizbraucot uz Lietuvu, sākumā viss apmierināja, bet dienu no dienas trenera attieksme pret mani kļuva nesaprotamāka – reizēm pat nesasveicinājās. Kamēr vēl teipojos, jau sāka treniņu. Spēļu laikā vairāk uzticējās vietējiem spēlētājiem, nemaz īsti neļaujot iespēlēties un sevi parādīt. Ātri vien sapratu, ka būs teju neiespējami mainīt trenera nostāju, kas izveidojās pēc pirmajām spēlēm, tāpēc sazvanījos ar savu aģentu un vienojāmies, ka, iespējams, jāskatās kādi citi varianti.

Runājot par citiem piedāvājumiem, jau uzreiz pēc pagājušās sezonas bija piedāvājumi no vairākām “Leb Oro” komandām, bet, ņemot vērā, ka biju Spānijā spēlējis jau divus gadus, gribējās kaut ko pamainīt. Cik dzirdēju, interese bija arī no dažiem Latvijas klubiem. Šauļu piedāvājums bija viens no pirmajiem. Šķita labs variants, jo līga ir viena no spēcīgākajām Eiropā un pilsēta atrodas tuvu mājām.

Kāpēc man netika dota iespēja sevi apliecināt – tas jājautā trenerim Sireikam. Treniņos jutos labi un ar komandas biedriem bija labas attiecības, taču spēles laiks bija ļoti ierobežots. Esmu vairāk komandas spēlētājs, bet treneris augstāk vērtēja individuālo meistarību.

Pastāsti par Lietuvas līgas līmeni – sportisko pusi, skatītājiem un klubu infrastruktūru?

Lietuvā basketbola organizācija ir ļoti labā līmenī. Jau no pirmās dienas Šauļos jutos aprūpēts – iedeva gan dzīvokli, gan arī jaunu automašīnu. Salīdzinot ar Spānijā spēlēto basketbolu, kopējais līmenis ir nedaudz labāks, spēlētāji ir tehniskāki un meistarīgāki, bet spēle ir lēnāka.

Zāles Lietuvā ir ļoti atšķirīgas, piemēram, “Žalgirim” arēna ir milzīga, turpretī Pasvālē zāle bija ļoti maza. Taču visas arēnas bija ļoti labā līmenī – varēja just, ka basketbols valstī ir sporta veids numur viens. Arī Šauļos arēna ir salīdzinoši jauna un liela, kur spēles skatīties nāk vairāki tūkstoši skatītāju. Kas neparasti, šeit fani izrāda savu nepatiku arī pret savu komandu. Piemēram, kad otrajā sezonas spēlē pret “Juventus” zaudējām ar 20 punktiem, pēdējo minūti līdzjutēji mūs izsvilpa. Sajūta nebija patīkama, taču pēc nākamajām uzvarām fani arēnā atgriezās un atbalstīja mūs ar jaunu sparu.

Pēc Šauļiem pārcēlies uz sev labi zināmo Spānijas otro līgu. Pastāsti par to vairāk.

Spānijā cilvēki mīl basketbolu, tas nav noslēpums nevienam. Līmenis patiešām ir ļoti labs. Kā minēju, spēles stils ir ļoti ātrs un dinamisks. Ļoti ātri jāpieņem lēmumi. Cilvēkiem, kas varbūt mazāk seko līdzi basketbolam, varētu šķist, ka otrajā līgā līmenis uzreiz pamatīgi krītas, tomēr tā nav. Daudzi klubi varētu mēroties ar spēkiem ar Latvijas vadošajiem klubiem.

Uz katru mūsu mājas spēli biļetes bija izpārdotas. Protams, tā nebija tik liela kā Šauļos, taču savi divi tūkstoši katras otrās brīvdienas nāca skatīties un pavadīt labi laiku. Pēc spēles VIENMĒR fani nāca klāt un aptuveni pusstundas garumā fotografējās, prasīja autogrāfus, apvaicājās par veselību un novēlēja veiksmi turpmāk. Arī pēc zaudējumiem. Kas patīkami, fanu klubs aptuveni 30 cilvēku sastāvā brauc arī uz izbraukuma spēlēm, kuras nebūt nebija tik tuvu. Reizēm pat astoņu stundu brauciena attālumā no Ovjedo.

Runājot par citiem līgas klubiem, skatītāju skaits mēdza sasniegt pat piecus tūkstošus. Teju pret nevienu komandu nebija viegli spēlēt izbraukumā, jo, pirmkārt, fanu atbalsts bija iespaidīgs, un, otrkārt, tiesnešu svilpes izšķirošajos brīžos bija par labu mājiniekiem. Salīdzinot ar citām līgām, kurās spēlēts, tiesāšanas līmenis bija ļoti zems.

Klubos pārsvarā spēlē vietējie spēlētāji, kuri vai nu cer tikt ACB vai arī augstākajā līgā jau savu laiku nospēlējuši. Piemēram, “Manresa” pirms diviem gadiem spēlēja Jordi Trias, kurš vairākas sezonas aizvadīja Barselonā. Pirms vairākiem gadiem “VEF Rīga” sastāvā spēlēju ar spāni Guillermo Rubio, pret kuru spēlēju arī šosezon, bet nu jau Spānijā. “Palencia” komandas sastāvā šosezon bija arī Latvijā pazīstamais lietuvietis Simas Jasaitis.

Pēc kādiem principiem komandas veic sastāva komplektāciju?

Tas ir jāskatas, izrietot no komandas iespējām. Daudzas ACB komandas izīrē talantīgos jaunos spēlētājus. Un parasti katra komanda paņem vēl pa diviem pieredzējušiem un tad piesaista leģionārus. Bija reizes, kad mēs sākām spēli ar pieciem leģionāriem. Tas jāskatās pēc situācijas.

Kādas ir algas leģionāriem un labākajiem vietējiem spēlētājiem šajā līgā?

Kā jau visur, arī šeit ir naudīgāki un mazāk naudīgi klubi. Jāņem vērā, ka klubiem ir lielāki budžeti arī atrašanās vietas dēļ, jo nereti uz spēlēm nākas lidot un palikt pat vairākas dienas. Algas ir pieklājīgas. Zinu, ka mūsu komandā viena no lielākajām algām bija vietējam spēlētājam, ap 50 000 eiro sezonā, taču Ovjedo nav pieskaitāms naudīgākajiem klubiem.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par Ovjedo kluba vēsturi.

Ovjedo uz otro līgu pārcēlās pirms pieciem, sešiem gadiem no pēc spēka trešās līgas jeb “LEB Plata”. Savukārt no “LEB Plata” nonāca no EBA līgas (ceturtā pēc spēka). Pirms trim gadiem komanda piedalījās Astūrijas Princeses jeb “LEB Oro” līgas kausa izcīņā, kur spēlē pirmā apļa divas labākās komandas. Toreiz Ovjedo uzvarēja. Tas bija liels sasniegums, par ko klubs un fani runā vēl aizvien.

Kā bija ar sportisko pusi šajā sezonā? Gan individuāli, gan komandai.

Katras sezonas mērķis ir iekļūt “play-off”. Aizvadītās divas sezonas regulāro sezonu noslēdzām 4. vietā, bet pat īsti nesaprotamu iemeslu dēļ izkritām jau pirmajā kārtā. Kaut kas nesalikās. Arī šosezon mērķis bija tikt “play-off”, bet komandas sastāvs tika diezgan pamatīgi pamainīts un beigās spēlējām par palikšanu līgā. Salīdzinot ar citiem gadiem, manuprāt, šajā sezonā teju visi klubi savāca spēcīgākus sastāvus, kas cēla arī līgas kopējo līmeni.

Atskatoties uz kopējo pieredzi Spānijā, pirmā sezona man bija pirmā vispār ārpus Latvijas, tāpēc pagāja laiks, kamēr pielāgojos. Tagad gan labi pazīstu līgu un skaidri arī zinu, ko no manis sagaida. Treneris uzticējās, tāpēc spēlēju diezgan daudz, aptuveni 25-30 minūtes spēlē. Treniņi gan bija ļoti gari un grūti, pārsvarā vienu vai divas reizes dienā.

Vai Spānijas 2. līgā ir klubi, kas principā ir ar ACB lejasgala komandu budžetiem?

Jā. Katru sezonu divas pēdējās ACB komandas no pirmās līgas pārnāk uz otro un divas pāriet uz ACB. Šīm komandām budžeti ir gana pieklājīgi, lai varētu spēlēt arī tajā līmenī. Precīzus skaitļus nezinu, bet vadošajiem klubiem budžeti varētu būt miljona, pusotra apmērā.

Cik reāli kā spēlētājam no “LEB Oro” ir nonākt ACB līgā?

Ja tava komanda uzvar regulāro čempionātu vai izslēgšanas spēlēs, ir ļoti liela iespēja, ka līgums tiks pagarināts un spēlēsi arī nākamsezon ACB. Pārējos gadījumos liela loma ir aģentam un viņa paveiktajam. Es zinu diezgan daudzus, kas spēlējuši otrajā līgā un pēc tam nokļuvuši ACB un daudzās citās augstās Eiropas līgās.

Par Covid-19 radīto paniku – kā situācija attīstījās Spānijā, sākot ar pirmajiem trauksmes signāliem, beidzot jau ar ārkārtas situāciju?

Saistībā ar pandēmiju, Spānijā viss notika ārprātīgi strauji. Tur viss mainījās nevis pa nedēļām vai dienām, bet pa stundām. Pēkšņi viss palika ļoti slikti – ja otrdienā vēl aizgājām uz treniņu, kārtīgi notrenējāmies, arī noskautojām nākamo pretinieku, pret kuru vajadzēja spēlei būt piektdien, tad jau trešdien tika paziņots par spēles atcelšanu. Drīz pēc tam, 13. martā, paziņoja par treniņu un līgas pārtraukumu. Tā kā visā Spānijā tika ieviesta karantīna, nevarējām vairs nekur iet – tikai uz veikalu un aptieku. Aizslēgts tika pilnībā visi veikali, kuros nepārdod pārtiku, kafejnīcas, atpūtas vietas, sporta zāles. Principā katru dienu no rīta līdz vakaram pavadīju mājās un iespējamos veidos mēģināju sevi uzturēt formā. Katram spēlētājam uz mājām tika atgādāts velotrenežieris, kā arī nodrošinātas hanteles un treniņi online režīmā.

Tā kā nedzīvoju tuvu Madridei, lielu paniku just nevarēja. Vairāk bija vienkārši neomulīgi. Ielas bija kā izslaucītas, bet pie veikala vajadzēja stāvēt garās rindās, lai varētu sapirkt visu nepieciešamo. Šobrīd esmu Latvijā, taču oficiāli līga vēl nav atcelta – šobrīd tikai pārtraukta. Ja sezona atsāktos, kas, protams, ir teju neiespējami, man būtu jābrauc atpakaļ.

Ko klubs teica, kad šķīrāties?

Ar Ovjedo kluba vadību man ir izveidojušās ļoti labas attiecības jau kopš pirmās sezonas, kad tur spēlēju. Šogad noslēdzu līgumu uz vienu gadu, bet sezonas nogrieznī jau tika piedāvāts pagarināšanas variants. Ar vadību vēl aizvien sazinos katru nedēļu – bieži raksta, apvaicājas, ko daru un kā man iet. Viss ir ļoti profesionāli.

Cik ilgs un sarežģīts Tev bija ceļš no Spānijas uz Latviju?

Mājupceļš no Ovjedo līdz lauku īpašumam Latvijā aizņēma aptuveni 40 stundas. Situācija Spānijā kļuva ļoti bēdīga, un tikt uz Latviju ar katru dienu palika aizvien sarežģītāk. Tā kā lielākā daļa repatriācijas reisu jau bija beigušies, bet pēdējie – izpārdoti, aģents piedāvāja iespēju Latvijā nokļūt caur Baltkrieviju, kurā darbojās gan aviosatiksme, gan arī bija atvērta robežkontrole.

Braucām maršrutā Ovjedo-Barselona-Minhene-Minska. Ņemot vērā, ka daudzās valstīs ir pārvietošanās ierobežojumi, noskaidrojām, ka nepieciešams saņemt dokumentus no visām Latvijas vēstniecībām valstīs, kurās piestājām. Šajā gadījumā attiecīgi – Spānijas, Vācijas un Baltkrievijas. Galvenā informācija ietvēra to, ka konkrētajās valstīs neuzturēsimies, tikai brauksim cauri. Par dokumentu sakārtošanu paldies jāsaka aģentam Raivim Ušackim, kas šo un arī citus jautājumus sakārtoja ļoti ātri un operatīvi. Minhenē pavadījām 18 stundas, bet, jau ielidojot Baltkrievijā, nokārtojām vīzas un ar taksi braucām uz robežpunktu, kas atradās 300 kilometru attālumā. Robežu šķērsojām kājām ar visiem koferiem pie rokas. Latvijas pusē mūs jau gaidīja draugi un radinieki, kas bija atveduši automašīnu, ar kuru tālāk devāmies ievērot 14 dienu karantīnu.

Kā šobrīd pavadi laiku LV?

Šobrīd aktīvi divas reizes dienā trenējos, uzturu sevi formā. Palīdzu mājasdarbos un dziedēju sezonā iegūtās mikrotraumas. Ar nepacietību gaidu brīdi, kad varēs aizbraukt pamakšķerēt.

Kādi ir nākotnes plāni?

Esošās situācijas dēļ ir grūti spriest. Šobrīd svarīgākais ir sagaidīt līgas galīgo lēmumu par sezonas turpināšanu vai atcelšanu. Pēc tam nedaudz atpūtīšos, bet pēc kāda laika jau noteikti atkal gribēsies bumbu paņemt rokās. Regulāri uzturu kontaktu arī ar savu aģentu, tā kā redzēsim, kā sporta nozare atgūsies pēc ārkārtējā stāvokļa un kā tas ietekmēs tālāko nākotni.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par