Hokeja ceļotājs Koļesņikovs par “Dinamo”, sarunām ar NHL klubiem, hokeju Skotijā un Austrālijā

Ņikita Koļesņikovs
Ņikita Koļesņikovs | Foto: Doņeckas "Donbass"

Aizsargs ir viens no lielākajiem ceļotājiem Latvijas hokejā. Kopš 2011. gada, kad viņš sezonu noslēdza Jaunatnes hokeja līgas (MHL) vienībā “Rīga”, hokejists spēlējis 12 dažādās valstīs, ja neskaita daļu no 2019./2020. gada sezonas, kas tika uzsākta Latvijā – “Mogo” rindās.

Pašlaik Koļesņikovs pārstāv Ukrainas hokeja līdervienību “Donbass”, kura gatavojas septembra gaidāmajai cīņai par aizvadītās sezonas medaļām. Ukraina ir vienīgā valsts, kur tika pieņems lēmums noslēgt turnīru, kas tika pārtraukts Covid-19 dēļ. Līdz ar to Ukrainas čempione tiks noskaidrota laukumā un drīz pēc vienas sezonas beigām sekos nākamā.

Sarunā ar portālu “Sportazinas.com” Koļesņikovs pastāstīja, kādēļ viņš tik bieži maina klubus, atcerējās par pārbaudes laiku Rīgas “Dinamo” un sarunām ar klubiem, kā arī atklāja, kāds ir hokeja līmenis Austrālijā, jo arī šajā valstī viņam sanācis pavadīt nelielu laiku.

“Nezinu, vai mēs kādreiz varēsim pietuvoties Kanādas līmenim”

-Ņikita, vai tev patīk ceļot?
-Es tā neteiktu. Vienkārši bija dažās situācijas komandās, un dažādi apstākļi ietekmēja karjeru, tādēļ nācās nedaudz paceļot. Nevaru teikt, ka es to atbalstu [tik biežu komandas maiņu] un ka man tas patiktu.

-Cik grūts bija lēmums pēc sezonas “Rīgā” doties uz Kvebekas junioru līgu (QMJHL)?
-Tas nebija grūti. Man bija diezgan grūts gads MHL tieši morāli, tādēļ gribēju kaut ko mainīt. Saņēmu piedāvājumu aizbraukt, nedaudz aprunājos ar vecākiem, jo man tomēr bija 18 gadi. Viņi nebija pret, un es devos uz Kanādu.

-Noteikti uzreiz ieraudzīji lielu kontrastu salīdzinājumā ar Latviju?
-Pirmkārt jau organizācija, kā tur viss notiek. Gan hokejā, gan ārpus tā – tas ir pavisam cits līmenis. Godīgi sakot, es nezinu, kad mēs varēsim pietuvoties tām līmenim, kāds ir Kanādā. Iespējams, nekad. Uzskatu, ka trīs Kanādas līgas (QMJHL, WHL un OHL) ir spēcīgākie junioru čempionāti pasaulē. Hokejs, protams, tur arī atšķirīgs – ātrāks, mazāks laukums. Bet es tomēr vairāk biju pārsteigts par apstākļiem, kas tev tiek izveidoti, it īpaši ārpus hokeja. Ne par ko nav jādomā, tikai spēlē hokeju un atpūties.

-Un nav jādodas, piemēram, uz Habarovsku, kā tas bija MHL
-Tur arī bija garāki izbraukumi, kad mēs pavadījām 16-17 stundas ceļā. Protams, daudz komandu atrodas divu-trīs stundu brauciena attālumā, bet bija dažas, līdz kuram jābrauc gandrīz visu diennakti. Nezinu, kā citās vienībās, bet mums bija sleeping bus – autobuss ar gultām. Jebkurš cilvēks var izstiepties pilnā augumā, ir internets, virtuve, vari skatīties filmas. Parasti šajos braucienos laiks skrien ātri. Nav jāsēž divatā, kā tas ir dažās komandās – pieredzējušāki sēž pa vienam, bet jaunie – pa diviem.

-Kas tev bija uzreiz jāmaina savā sniegumā?
-Nekā tāda nebija. Kanādā pat varēju izmantot to, ko Rīgā es praktiski neizmantoju, jo nebija tādas iespējas. Varēju spēlēt krietni fiziskāk, ciešāk. Rīgā par jebkādu pat sīku rupjību uzreiz bija noraidījums, un treneris varēja nosēdināt tevi malā. Zinu, ka daži puiši pat baidījās nospēlēt agresīvāk, jo baidījās, ka viņus noraidīs. Es tiešām izbaudīju gan hokeju, gan dzīvi Kanādā, arī tagad ik pa laikam šo to atceros. Nekad neesmu nožēlojis, ka aizbraucu tur.

-Tev patika Kanādā, bet jau nākamajā sezonā (2012. gadā) tu atgriezās Eiropā. Kāpēc tā sanāca?
-Pirmkārt, es pārāk vēlu aizbraucu uz Kanādu, jo parasti tur dodas 16-17 gadu vecumā. Es tur skaitījos jau vecs spēlētājs. Ja es paliktu, tad tas būtu pēdējais gads. Vajadzēja braukt agrāk, arī bija tāds variants, bet toreiz es atteicos. Tur nemaz nav tik vienkārši, jo katrā komandā drīkst būt divi vecāki spēlētāji un divi ārzemnieki. Sanāk, ka es aizņemtu gan vecākā hokejista, gan leģionāra vietu. Taču piedāvājumi tāpat bija, tomēr ar aģentu nolēmām, ka dosimies uz Eiropu.

-Tobrīd Slovākija bija labākais piedāvājums, ko saņēmi?
-Kad spēlēju Kanādā, sezonas laikā komunicēja ar dažām Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandām, braucu uz intervijām. Mutiski man apsolīja, ka tikšu draftēts, neskatoties uz to, ka es savu drafta gadu izlaidu. Līdz pat pēdējam brīdim gaidīju, ka mani tomēr izvēlēsies draftā, bet tas nenotika. Pēc tam tā pati komanda apsolīja, ka uzaicinās uz prospektu nometni, arī tas netika izdarīts. Rezultātā es nosēdēju gandrīz līdz septembrim, bija ātri kaut kas jāsameklē, lai gūtu praksi.

-Kas tā bija par NHL komandu?
-Tampabejas “Lightning”. Man bija intervijas ar Sanhosē “Sharks”, ar Ņujorkas “Islanders”, bet ar Tampu, ja pareizi atceros, bija trīs intervijas. Sākumā viena, tad aģents teica, ka viņi nāca uz spēlēm un skatījās, tad bija vēl viena intervija, tad trešā – pirms “play-off”. Tampabejas skauts teica, ka viņi gatavi mani draftēt sestajā/septītajā raundā.

-Tās intervijas vairāk ir par hokeju vai par dzīvi?
-Vairāk par dzīvi. Par hokeju arī runājam, bet vairāk viņi jautā par ģimeni, par to, ko daru brīvajā laikā. Viņi vairāk izvērtē cilvēciskās īpašības un par hokeju tur īpaši daudz netiek runāts.

Ņikita Koļesņikovs
Ņikita Koļesņikovs | Foto: Edinburgas “Capitals”

“Savā pirmajā KHL sezonā Zagreba bija gatava iedot līgumu…”

-No Slovākijas “Banska Bystrica” tu aizgāji pēc sešiem mačiem. Kas notika?
-Es tur vairāk braucu ar domu uzturēt fizisko formu, varētu teikt, ka tur spēlēju praktiski par velti. Parakstījām līgumu uz vienu mēnesi un es uzreiz pabrīdināju, ka meklēšu citus variantus. Slovākija nebija tas, ko es tiešām vēlējos.

-Vēlāk tu spēlēji Norvēģijā, Itālijā un Dānijā. Tev kaut kas palicis atmiņā par laikiem, kad tu divu sezonu laikā pārstāvēji četras dažādas komandas četrās valstīs?
-Tas bija tāds ļoti nepatīkams posms gan dzīvē, gan karjerā. Uz Norvēģiju aizbraucu tādēļ, ka pats to vēlējos. Tur nospēlēju labi, tas bija kvalitatīvs čempionāts ar labiem leģionāriem, pārsvarā no Amerikas hokeja līgas (AHL). Man piedāvāja tur palikt, bet tad [2013. gada vasarā] mani uzaicināja uz pārbaudi uz Rīgas “Dinamo”. Es nemaz nedomāju, uzreiz teicu komandai, kas es došos uz Latviju.

Izgāju visu pirmssezonas nometni, ja pareizi atceros, tad pavadīju tur mēnesi vai pat pusotru. Bija jau augusta otrā puse, kad man teica, ka līgumu tomēr nepiedāvās. Atbraucu mājās un sāku domāt, ko darīt? Pēc trīs dienām man piezvanīja no Zagrebas, tā bija pirms “Medveščak” pirmās sezonas KHL. Teica, ka viņi ievāca par mani informāciju un ir gatavi iedot man līgumu, vienīgi sākumā bija jāparaksta pārbaudes kontrakts un jāiziet visas medicīniskās pārbaudes. Es piekritu un pēc pāris dienām biju Horvātijā.

Vienu nedēļu mēs trenējamies Zagrebā un aizbraucām uz pārbaudes turnīru Šveicē. Pirmajā spēlē pret Karagandas “Saryarka” mani ielika trešajā pārī un vienā no pirmajām epizodēm pretinieks iebrauca man mugurā, es ar galvu atsitos pret apmali, kur sākas stiklu. Guvu smadzeņu satricinājumu un sarāvu muguras muskuļus. Turnīra atlikušo daļu nosēdēju viesnīcā, jo nevarēju staigāt, viss sāpēja.

Tad mani parādīja mani Horvātijas olimpiskās izlases ārstam, mani pārbaudīja un teica, ka tur viss ir nopietni, ka būs jāizlaiž aptuveni četri mēneši, bet, ņemot vērā arī formas atgūšanu tas ir gandrīz pusgads. “Medveščak” rīkojās ne pārāk godīgi, jo teica, ka viņi mani tomēr nepaturēs. Izmaksāja apdrošināšanas naudu un kompensāciju, ar to arī mūsu attiecības bija beigušās.

Atbraucu mājās un pats sāku apstaigāt ārstus. Pēc mēneša jau sāku trenēties, izrādījās, ka viss nebija tik nopietni. Aģents strādāja, bet bija jau oktobris. Mēģināju atgriezties bijušajā Norvēģijas komandā, bet tur viss bija jau aizņemts. Atradām variantu Itālijā ar nosacījumu, ka mēs turpinām meklēt. Līmenis bija vājš, spēlēju lejasgala komandā. Sapratu, ka galvenais mērķis ir atgūt formu. Tad novembrī aizbraucu uz Dāniju.

-Uz Itālijas fona, Dānija droši vien ir hokeja lielvalsts?
-Jā, varbūt līgas līmenī atšķirība bija ne tik liela, bet gaisotne, apstākļi, treniņprocess – tas viss ļoti atšķīrās no Itālijas.

-2014./2015. gada sezonu pavadīji Zviedrijas trešajā līgā [“Division1”]. Kā tu tur nokļuvi?
-Dānijā es spēlēju vienā no top komandām (Odenses “Bulldogs”), bet mēs izstājāmies jau pirmajā “play-off” kārtā un tur nomainīja vadību, trenerus un gandrīz visus ārzemniekus. Pat neatceros, vai vasarā bija vēl kādi piedāvājumi. Tad aizdomājos, vai vispār ir vērts spēlēt tālāk, jo karjeras attīstījās pārāk viļņveidīgi, te savainojums, te vēl kaut kas.

Beigās izdomāju, ka tomēr vajadzētu turpināt karjeru, ņemot vērā ieguldīto darbu. Aizbraucu uz Zviedriju uz komandu, kurai bija ambīcijas pacelties uz „Allsvenskan” (otrā pēc spēka līga). Tur tajā “Division1” ir ap 30 klubiem, bet augstāk paceļas tikai viena vienība. Arī trešajā līgā ir diezgan labs līmenis. Sarunājām, ka es palieku komandā arī tad, ja kvalificējamies “Allsvenskan”.

-Arī tur tu sezonas laikā nomainīji komandu
-Jā, sākumā aizbraucu uz “Kallinge/Ronneby”, aizvadīju četras spēles un atlaida treneri, kurš mani tur pasauca. Vietēji hokejisti nebija apmierināti ar šo speciālistu (Kari Elotranta), padzina arī visus spēlētājus, kuri atnāca kopā ar viņu. Tad bija jāmeklē kaut kas cits.

-Ko tu vari pateikt par Zviedrijas trešo līgu?
-Varbūt organizācijas ziņā tieši ārpus hokeja tur nav viss tik labi, kā varētu būt, bet hokeja ziņā tas ir ļoti labs līmenis. Daudzi cilvēki vienkārši nesaprot, kas ir “Division1” top komanda. Ļoti ātrs hokejs, toreiz mūsu komandā bija daudz jauniešu, es pat tagad varu teikt, ka 3-4 cilvēki no tās vienības spēlē Zviedrijas elitē (SHL). Daudziem tas ir karjeras starta punkts. Pirms sezonas mēs spēlējām pret “Karlskrona” – SHL debitanti. Pārspējām viņus ar 2:1.

-Skatāmies nākamo sezonu – Ungārija un tad Skotija
-Nebija īpaši daudz piedāvājumu, gribēju vienkārši kaut kur aizbraukt. Par Ungārijas atklāto čempionātu nav palicis īpaši daudz atmiņu, visa līga turējās uz leģionāriem, bija komandas, kuras varēja labi maksāt amerikāņiem un kanādiešiem. Labākie vietējie spēlēja Austrijas čempionātā, pārējie – Ungārija. Par Skotiju pat īsti neatceros – man tur spēlēja kāds paziņa, caur kuru es nonācu Edinburgas “Capitals”. Maz zināju par līgu, cilvēks teica, ka diezgan labs čempionāts, kur arī lielu lomu spēlē leģionāri. Edinburgā bija kādi četri pieci vietēji, pārēji – ziemeļamerikāņi no AHL un ECHL, bija arī spēlētāji ar NHL pieredzi.

-2016. gadā tu atgriezies Kanādā. Tā bija kaut kāda nostalģija?
-Ja godīgi, tad tur piedāvāja krietni labākus finansiālos nosacījumus. Mani sauca arī uz Norvēģiju, uz citu komandu. Norvēģijā ir labas algas, bet Kanādā piedāvāja divreiz vairāk. Apdomāju un nolēmu doties pāri okeānam.

Ņikita Koļesņikovs
Ņikita Koļesņikovs | Foto: Melburnas “Mustangs”

“Austrālijā leģionāri varēja izlaist spēli, lai dotos atpūtā ar ģimeni”

-“Ligue Nord-Américaine de Hockey” – kas tā ir par līgu?
-Teikšu tā – tā ir līga, kur kaujas un taisa šovu skatītājiem. Viss turējās uz tafgajiem, savulaik tur spēlējis arī Džons Mirasti un daži citi no “Vityaz” bandas. Šajā līgā ir visvairāk tafgaju, viņi ir paši spēcīgākie. Tāds nedaudz netīrs hokejs, lai gan, kad es atbraucu, vairs nebija tā, ka tikai kaujas – arī hokeju spēlēja un līmenis bija diezgan labs. Laikam to varētu salīdzināt ar Lielbritānijas līgas līmeni.

-Vai pašam arī nācās piedalīties kautiņos?
-Jā, ņemot vērā manus parametrus, pievērsu pretinieku spēlētāju palielinātu uzmanību. Sanācis kauties arī ar tafgajiem. Tas nebija bieži, ņemot vērā hokejistus, kuriem sezonas laikā bija 20-30 kautiņi. Man bija četri vai pieci.

-2017./2018. sezona ir kaut kas traks – Kanāda, Skotija, Polija un… Austrālija
-Tas bija brīdis, kad es sāku aizdomāties par savām perspektīvām hokejā. Sākumā aizbraucu uz Kanādu, pēc kādiem diviem mēnešiem sapratu, ka nedaudz esmu noguris. Teikšu tā – uz LNAH pārsvarā brauca pieredzējušie hokejisti, kuru karjeras jau tuvojās norietam – viņa atbrauca mājās un aizvada pēdējās sezonas un vēl pelna naudu. Arī mūsu komandā bija daudz pieredzējušo hokejistu, četri no tiem agrāk spēlēja NHL. Negribēju sevi norakstīt, sapratu, ka es vēl neesmu vecs un tomēr vajadzētu atrast kaut ko labāku. Atgriezos Skotijā un ap februārī bija skaidrs, ka mēs nespēlēsim “play-off”.  Mūs uzaicināja uz Poliju, labs līgums, labi apstākļi, komanda vēlējās pastiprināties pirms izšķirošajiem mačiem.

Austrālija tā ir vasaras līga, kas nav saistīta ar profesionālo hokeju. Man tur bija viens paziņa, kurš gribēja kaut kā mainīt savu dzīvi, un Austrālijā bija tāda iespēja, plus vēl spēlēt hokeju. Tur atbrauc četri-pieci leģionāri, lai piesaistītu skatītājus, pārsvarā ārzemnieki ir no Ziemeļamerikas. Aizbraucu tur, ļoti labi pavadīju laiku un uzturēju formu. Var gan atpūsties, gan spēlēt hokeju. Čempionāta sākums bija aprīlī un noslēdzas augusta beigās. Visur ir pārtraukums, bet tur spēlē. Melburnā vienmēr bija pilna arēna, tā nav liela – ap 1 500, bet skatītāji nāca un skatījās.

Kad es tur braucu, zināju, kur spēlēju nākamajā sezonā un pajautāju atļauju komandai, vai es varu aizbraukt uz Austrāliju. Saņemu piekrišanu un devos turp. Palika daudz atmiņu par šo valsti, uzskatu, ka tā ir cita pasaule, ļoti savdabīga valsts, man tur ļoti patika. Pēc sajūtām viņi paņēma visu labāko no Eiropas un Ziemeļamerikas. Kad viņiem ir ziema, temperatūra tāpat ļauj peldēties okeānā.

-Hokeja datubāzē “Eliteprospects” rakstīts, ka tu piedalījies Austrālijas līgas zvaigžņu spēlē. Vai tā ir taisnība?
-Nē, nav. Man bija jābrauc, bet tajā pašā laikā man bija izvēle – doties uz šo pasākumu, kur visu apmaksāja un vēl varēja nopelnīt naudu par meistarības konkursiem, vai aizlidot ar draugu uz valsts Dienvidiem un pavadīt laiku pludmalē. Es izvēlējos otro. Nekādu pretenziju nebija, jo Austrālijā visi saprot kādēļ turp atbrauc leģionāri.

Tur ir normāla situācija, kad ārzemnieks nevarēja ierasties uz spēli, jo viņš kopā ar ģimeni devās atpūsties uz Jaunzēlandi vai Bali. Viņi tevi uzaicina, tu spēlē, palīdz komandai. Ņemot vērā līgas statusu un to, ka naudu tur nemaksā, tu vari nodarboties ar ko vien vēlies, un, kad vari, atnākt paspēlēt hokeju.

-Kas tev bija par līgumu uz nākamo sezonu, ko tu pieminēji?
-Pārbaudes kontrakts ECHL vienībā Norfolkas “Admirals”. Pēc Austrālijas devos uz ASV, notrenējos trīs nedēļas un saņēmu pilnvērtīgu līgumu. Pirms pirmā mača mēs jau braucām uz lidostu un treneris teica, ka pie mums aizsūta četrus hokejistus no AHL, trīs no tiem ir aizsargi. Viņi nevarēja nespēlēt, jo tā ir ierasta prakse – spēlētāji no AHL var būt labāki par tevi, var būt sliktāki, bet viņi spēlēs jebkurā gadījumā. Turklāt ECHL komandas pieteikumā var būt tikai 22 hokejisti ar kontraktu.

Treneris teica, ka labprāt paturētu mani komandā, bet būs nedaudz jāpaspēlē zemākā līgā. Teica, ka tikko būs iespēja, viņš mani izsauks uz augšu. “Southern Professional hockey league” (SPHL) nospēlēju divus mačus un ģimenes apstākļu dēļ atgriezos mājās. To gadu es arī nekur nespēlēju.

Ņikita Koļesņikovs, sportazinas.com

“Nevarēju pierast, ka Latvijā tribīnes ir tukšas”

-Iepriekšējo sezonu tu sāki Latvijā, pārstāvot “Mogo”. Tā bija vēlme vēl nedaudz laika pavadīt dzimtenē?
-Man sāka parādīties domas par palikšanu – gribēju dzīvot un spēlēt mājās, tajā pašā laikā Latvijas čempionāta līmenis it kā pakāpeniski uzlabojās. Tomēr ilgi te nepaliku – apstākļi nebija slikti, bet čempionāta organizācija ir vājā līmenī. Ir komandas, kur nedaudz labāk, ir – kur nedaudz sliktāk. Tieši hokeja līmenis nav slikts, bet tāpat tas var būt krietni labāks, ņemot vērā to, ka izlase spēlē elitē.

-Vai ietekmēja arī tas, ka cilvēki nenāk uz vietējā čempionāta spēlēm?
-Jā, pie tā arī nevarēju pierast, kad tribīnēs vienkārši nav cilvēku. Uz “Liepāju” un “Kurbadu” nāca nedaudz vairāk, ja salīdzina uz citu komandu fona. Sajūta tāda, it kā vienkārši trenējies, jo arī treniņos parasti taču neviena nav.

-Sezonas gaitā tu pārgāji uz “Donbass”. Vai viņi tevi pamanīja Kontinentālā kausa spēlē, kad ar “Mogo” spēlēji pret šo vienību?
-Jā, sarunas parādījās tajā laikā. Sākumā domāju neraustīties, bet tad ar OHL izlasi aizbraucām uz pārbaudes turnīru Tallinā un tur spēlējām pret Ukrainas izlasi, kuru trenēja “Donbass” stūrmanis Sergejs Viters. Pēc šī turnīra sarunas kļuva konkrētākas, komanda ir ar vārdu un ar ambīcijām, tāpēc nolēmu pāriet.

-Tevi nepārsteidz, ka Ukrainā, kuru mēs Latvijā neuzskatām par hokeja valsti, arēnas, kaut arī mazas, spēļu laikā vienmēr ir pilnas?
-Tas mani pārstiedz vismazāk. Visi atceras, ka “Donbass” iepriekš spēlēja KHL, kādi tur bija spēlētāji. Komandai ir reputācija. Skaidrs, ka bija karš un politikas dēļ šis tas ir mainījies, bet šeit daudz kas palicis no tiem laikiem tieši organizācijas ziņā. Cilvēki nāk uz hokeju, tribīnes vienmēr ir pilnas, menedžments labi strādā, cilvēkus izklaidē starp periodiem. Arēna nav liela, tāpēc biļetes ir deficīts.

-“Donbass” spēlē nelielā pilsētā [Družkovka]. Vai jūs tur atpazīst?
-Ir bijuši arī tādi gadījumi, var pienākt uz ielas, vai arī taksometra atpazīst. Veikalā var kaut ko pajautāt, novēlēt veiksmi. Tas nav katru dienu, bet brīžiem notiek.

-Nebija bail braukt uz Ukrainas Austrumiem?
-Nē, te viss ir mierīgi. Skaidrs, ka bija karš, bet pašlaik viss ir nomierinājies. Esmu šeit jau otro sezonu, neesmu redzējis nekādu naidu starp ukraiņiem un krieviem.

-Dzīvojot ārzemēs, man visvairāk pietrūka priežu un jūras krasta. Tev ir kas tāds, kas tev tiešām pietrūka?
-Vienmēr jau kaut kas pietrūkst, mājas ir mājas, nav svarīgi, kur tu būsi – okeāna krastā vai kaut kur citur. Sezonas laikā vienmēr ir brīži, kad gribi atbraukt mājās, satikt tuviniekus. Man vienmēr ir prieks, kad sezonas beigās dodos mājās. Nevaru nosaukt kaut ko konkrētu. Latvija ir manas mājas un vienmēr esmu priecīgs tur atrasties.

Ņikita Koļesņikovs
Ņikita Koļesņikovs | Foto: Doņeckas “Donbass”

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par