Izlases vārtsargu treneris Lūsiņš par auguma trūkumu, Gudļevska raksturu un unikālo situāciju ar Irbi

Edgars Lūsiņš hokejista karjeras laikā nebija zināmākais no Latvijas vārtsargiem. Četras spēles Rīgas “Dinamo”, viens pasaules čempionāts trešā vārtsarga lomā, spēlēšana ārzemēs pārsvarā pēc spēka otrajās līgās. Vārtsargu karjera viņam gan jau izdevusies veiksmīgāka – darbs vienā no Vācijas hokeja līgas (DEL) komandām, kā arī Latvijas U18 izlasē. Savukārt šopavasar, pēc tam, kad Artūrs Irbe nevarēja pievienoties komandai, tieši Lūsiņš tika izvēlēts kā viņa aizvietotājs un otro reizi dzīvē ar izlasi dosies uz pasaules čempionātu, šoreiz jau kā treneris.

Sarunā ar “Sportazinas.com” Lūsiņš stāsta par to, kas viņam liedza hokejista karjerā sasniegt augstākas virsotnes, ceļu līdz vārtsargu trenerim izlasē, Kristera Gudļevska raksturu un daudzām citām tēmām.

“Nezināju, ka pastāv tāda iespēja”

2026. gada aprīlis tev ir saspringtākais, kāds jebkad ir bijis?
Man vienu reizi dzīvē bija privilēģija aizbraukt uz pasaules čempionātu kā trešajam vārtsargam [2010. gadā], un tie datumi bija līdzīgi, jo atceros, ka pārbaudes maču pret Baltkrieviju aizvadījām 8. aprīlī, bet uz čempionātu braucām aprīļa beigās. Tā kā tie datumi man ir pazīstami. Pirms diviem gadiem bija Vācijas līgas fināls, un tagad laikam ir trešais noslogotākais pavasaris. Jo parasti līgums [klubā] ir līdz 30. aprīlim, un viss. Un tagad jā, šis pavasaris ir garāks.

Cik tev brīvdienas bijušas aprīlī?
Divas-trīs. Bet tas nogurums, kāds man ir tagad, tas neskaitās nogurums. Gandarījums pēc labi padarīta darba.

Par to, ka Irbe nevarēs šopavasar būt ar izlasi, izziņoja aprīļa sākumā. Bet es tā pieļauju, ka tu tiki uzrunāts kādu laiku pirms tam?
Par to nenojautu nevienā brīdī un nezināju, ka pastāv tāda iespēja. No pirmās sarunas [ar izlases vadību] līdz brīdim, kad es ierados, pagāja diezgan īss laiks. Galvenais treneris mani uzrunāja, es izrādīju lielu pateicību un piekritu tādam piedāvājumam. Kad tiku apstiprināts un sezona noslēdzās, es uzreiz ierados.

Izskatās pēc piedāvājuma, no kura neatsakās
Es noteikti nedomāju un pat neizskatīju variantu atteikties. Nekad neesmu to slēpis un tagad varu arī pateikt, ka tas ir mana sapņa piepildījums, tas vispār nav apspriežams, cik man tas ir svarīgi un nozīmīgi.

Tas pirmais treniņš vārtsargu trenera amatā lielajā izlasē bija īpašs?
Man pāris reizes pirms olimpiādes jau bija iespēja pastrādāt ar vārtsargiem, treniņos aizvietojot Artūru [Irbi]. Atsevišķos posmos biju arī pirms tam, bet tas pirmais “oficiālais” treniņš, protams, bija emocionāls. Ne tādā ziņā, ka es nezinu, kas būtu jādara, bet tāpēc, ka, kad tu oficiāli skaities [vārtsargu treneris izlasē], tas viss ir bišķiņ citādāk.

Kādi ir tie vārtsargi, ar kuriem tu šajā laika posmā esi strādājis?
Katrs no viņiem ir citādāks. Visus pazīstu personīgi, laiks ir gājis un ar katru man bijis kaut kāds posms kopā, līdz ar to pa šiem gadiem ir izveidojušas arī personiskas attiecības. Esmu diezgan komunikabls un to kontaktu ar viņiem uzturu arī ikdienā. Nav tā, ka mēs sazināmies reizi piecos gados. Bruno [Brūveri] esmu redzējis, kad viņš vēl bija mazs puisītis, “Dinamo” bērnos es viņu pirmo reizi iepazinu, Mitenu iepazinu HK “Rīga” sastāvā, kad viņš jau sevi bija apliecinājis pirms došanās uz universitāti, Kristeru es pazīstu kopš laikiem, kad sargāju “Dinamo” vārtos un viņš bija dublieris. Nilu Mauriņu pazīstu no U18 laikiem. Tie puiši man ir kā savējie.

Pieminēji, ka uzturi sakarus. Kā tas izskatās – ik pa laikam piezvani, vai ir kāds čats?
Reizi pa reizei, kad kāds labi nospēlē vai ir kāds interesants notikums, tad apsveic, pajautā, kā iet. Apsveic kādā jubilejā, tā saka, garāmejot. Mani vienmēr ir interesējis, kā iet citiem latviešiem, it īpaši vārtsargiem. Esmu lietas kursā, esmu informēts, ja Eiropā ir spēle kādai mūsu vārtsarga pārstāvētajai komandai, vienmēr paskatos, kurš ir spēlējis, latvietis vai ārzemnieks. Labi orientējos tajā, cik kurš spēlē, cik atvairījis. Man tas vienkārši patīk, tāpēc sekoju līdzi.

Klubā vārtsargu trenerim ir daudz iespēju ietekmēt sniegumu, jo sezona ir gara. Ko tu vari ietekmēt izlasē, jo gan jau, ka tehniku mēneša laikā baigi neizmainīsi?
Katrs vārtsargs ir drusku citādāks. Ar jaunākiem vārtsargiem – Brūveri un Mauriņu, viņi ir tādi, kurus vēl var mainīt, investēt nākotnes vārdā. Pārējiem, kuri ir gatavāki un tuvāki izlasei, uz tiem skaties pēc situācijas. Kādam varbūt spēlē kāds elements nav gājis, un mēs varam to pieslīpēt. Kādam sadarbība ar aizsargiem nebija laba, un mēs to arī pieslīpējam. Tad analizējam spēles. Es papildinu viņu darbu un gatavošanos. Zinām lomas, man ir jāpalīdz viņiem sagatavoties pasaules čempionātam. Tas ir mans kredo un ar tādu vīziju arī dodas uz ledus, apzinoties, ka katram ir savas nepieciešamības.

Iepriekš vairākas sezonas strādāji ar U18 izlasi. Vai tā darba plānošana ar vārtsargiem tur un pieaugušo izlasē būtiski atšķiras?
Protams, pieaugušo izlase ir profesionālāka visos līmeņos. Arī tas laiks, ko es pavadu ar laikiem, ir ilgāks nekā ar U18, jo pieaugušo izlasē mums ir sešas nedēļas un katru dienu ir atsevišķs laiks vārtsargiem. Arī tas, ka lielajā izlasē es no vārtsarga varu prasīt vairāk, jo viņi jau ir profesionāļi. Tas man ir jāņem vērā savā darbā.

“Artūrs no bērnības bija elks”

Vai Irbe tev deva kādus padomus, pirms kļuvi par izlases vārtsargu treneri?
Nenoliegšu, ka vēl joprojām sazvanāmies ar viņu, arī pirms tam bijām un tā komunikācija jau notiek diezgan ilgi. Dabiskā ceļā viņš man ir palīdzējis šeit nokļūt, pats arī nekad neesmu kautrējies no viņa ņemt kaut kādus padomus, līdz ar ko jau ilgāku laiku esam labā dialogā, uzturam sarunas par visiem Latvijas vārtsargiem, arī tiem, kuri pašlaik nav izlases kontekstā.

Artūrs no bērnības bija mans elks, un tagad dalīties ar viņu pieredzē tā ir unikāla situācija. Man ir savi plusi – ikdienas darbs klubā, ka varu reāli likt galdā, ko es daru ikdienā, un tad mēs varam salīdzināt, ko darām izlasē. Viņš, savukārt, var dalīties ar savu neapsveramu pieredzi par tām lietām, kā viņš tās redz. Katrs var kaut ko paņemt, un domāju, mums ir izveidojies diezgan labs tandems, ka viens otram varam kaut ko iedot.

Cik daudz uzmanības ir jāpievērš psiholoģiskām lietām?
Ļoti liela, bet nevajag arī pārspīlēt. Nav tā, ka kāds pirmo reizi stātos vārtos vai nonācis atbildības pozīcijā. Bet noteikti ir jāsaprot, kāds tas vārtsargs ir pēc savas dabas, kāds katram ir rokraksts, dodoties uz spēli. Kāds ir gatavošanās cikls un rituāls. Protams, ar Kristeru ir visvieglāk, jo es viņu redzu katru dienu, zinu viņa uzvedības kodeksu un varu paredzēt, kā viņš uzvedīsies treniņos un spēlēs. Ir izveidojies priekštats, ko ar viņu darīt un kā viņam var palīdzēt, lai viņš uz spēli būtu iespējami labākajā pozīcijā. Par pārējiem ir jāiegūst informācija. Lieku kopā bildi, nevis tā, ka šodien tu nospēlē labi un tāpēc esi labs vārtsargs, bet rītdien nospēlē slikti un vairs neesi labs. Tas ir trenera darbs – saprast sportistu, jāiegūst viņa uzticība, lai viņš grūtā brīdī tic tam, ko tu saki, lai darbs notiek vienā virzienā. Nav stāsts par to, kurš ko zina labāk vai kuram ir taisnība. Vārtsargs pasaka, kā viņš uzskata būtu jāspēlē, tu viņam pasaki savu redzējumu un tad kopā atrodat kopsaucēju, kas ir vispiemērotākais vārtsargam.

Sarunas brīdī ir aizvadītas četras spēles – divās vārtus sargāja Mitens, divās – Gudļevskis. Kā tiek pieņemts lēmums, kuram uzticēt vārtu drošību?
Teikšu tā – lēmums tiek pieņemts, balstoties uz to, ka galvenajam trenerim vienmēr ir pēdējais vārds, vienalga, vai viņš uztic izvēli vārtsarga trenerim, vai arī uzklausa vārtsargu trenera un asistentu viedokli. Tie argumenti katram ir citādāki un tas ir pats interesantākais šajā darbā. Ja viss būtu vienkārši kā 1+1, nebūtu interesanti. Nedrīkst aizmirst, ka mēs esam palīgi galvenajam trenerim, darām visu, lai viņam būtu maksimāli vairāk informācijas par katru spēlētāju. Tā ir mūsu misija, un tā mēs strādājam – sniedzam viedokļus, lai treneris varētu pieņemt lēmumu.

Jānis Fecers varētu būt tas mazāk zināms uzvārds izlases līdzjutējiem. Ko vari teikt par viņu?
Viņu atceros kopš U18 laikiem, viņš bija atlasē un to neizturēja, uz čempionātu viņu nepaņēmām. Tad bija U20 izlasē, tur viņš laukumā arī netika. Bet varu Jāni paslavēt – viņš ir viens no retajiem latviešu vārtsargiem, kurš ir izlauzies uz Eiropu no Latvijas, jo tas ir ļoti grūti. Viņš ir iekļuvis vienā no čempionātiem, uzvarējis tajā un sargāja vārtus izšķirošajā spēlē. Gribu viņam dot tādu nelielu avansu, bet tas avanss ir tādā līmenī, ka viņš ir pelnījis tikt izsaukts uz izlasi. Ko viņš izdarīs, ir atkarīgs no viņa.

Ar Gudļevski ikdienā strādā arī klubā. Kādas ir tās viņa priekšrocības, ka ilgāku laiku izdodas to līmeni turēt gan klubā, gan izlasē?
Kristers mentāli ir ļoti spēcīgs vārtsargs, jo viņš ir izgājis dažādiem dzīves līkločiem, viņš ir sities pret visādām klintīm savā karjerā, un tas viņu padarīja par tādu vārtsargu, kāds viņš ir šobrīd. Tas, ka viņš bija nokļuvis tur, kur viņš savulaik ir bijis [NHL], un arī tas, kur viņš ir tagad, tas ir viņa lielākais trumpis, ko viņam neviens dzīvē nevar ne pārdot, ne uztrenēt, to var iegūt tikai, izejot tam cauri. Un Kristers ir izdarījis pareizos secinājumus. Viņam neizdevās noturēties NHL, bet es domāju, ja viņam būtu otrā iespēja, viņš to nešaubīgi izmantotu un tas stāsts būtu pavisam savādāks.

Vai vārtsargs var būt mentāli spēcīgs, ja viņam karjerā nebija tik daudz to līkloču kā Kristeram?
Var būt dažādi. Ir bijuši Pelnrušķītes stāsti, ir bijuši skarbi stāsti. Ja tas būtu tik viegli, tad visi varētu. Katram, kurš ielauzies lielajā hokejā, apakšā ir sava motivācija, savas īpašības, kuras ļāvušas nonākt augšā. Katrs vārtsargs, kurš spēlē profesionālajā hokejā, ar kaut ko bijis labāks par pārējiem. Jo gribētāju ir ļoti daudz.

Kā var saprast, ka vārtsargs ir gatavs pasaules čempionātam?
Tad, kad tu viņu ieliec vārtos un viņš nospēlē tā, kā tu esi ieplānojis (smejas). To jau nevar pārbaudīt, tas nav tas pats, kā, piemēram, nodot analīzes. Sports ir interesants ar to, ka ir kāda nepārvarama vara, kuru tu uzzini tikai pēc tam. Vēlāk jau visi ir gudri, viens saka, es tak teicu, otrais saka, es tak zināju, trešais saka – un ko jūs mani neklausījāt. To neviens neuzzinās, kā būtu, ja būtu, un trenera uzdevums izšķirošajā spēlē vārtos ielikt maksimāli labāko vārtsargu. Ja vārtsargs neatbilst vairākuma viedoklim – līdzjutēju, ekspertu, tas nebūt nenozīmē, ka tas lēmums nav pārdomāts. Resurss ir tāds, kāds viņš ir un ar to ir jāspēlē. Skatīsimies, kurš vārtsargs būs atbilstošāks katrai spēlei, katram pretiniekam un kopā mēģināsim pieņemt labāko lēmumu.

“Man nav izdevies ieķerties lielajā hokejā”

No malas liekas, ka jau tagad kā treneris esi sasniedzis augstāku līmeni nekā tad, kad biji spēlētājs. Vai piekrīti?
Protams, neuzskatu, ka mana spēlētāja karjera ir salīdzināma ar Gudļevska, Irbes vai tā paša Mareka Mitena karjerām. Man neizdevās ieķerties lielajā hokejā, kaut gan es uzskatu, ka ar savām iespējām daudz ko dzīvē esmu sasniedzis. Man tā mīlestība par to hokeju bija tik liela, ka es tikai īsu brīdi pārdzīvoju, ka es vairs nespēlēju. Man iepatikās tas trenera darbs un es kaut kādā ziņā esmu bijis pietiekami ambiciozs, neuzskatīju, ka trenera darbs ir mana otrā iespēja, bet ka tā ir nākamā iespēja.

Diezgan apzināti eju uz saviem mērķiem un savu vārtsarga pieredzi lieku klāt trenera darbam. Ja treneris bija labs spēlētājs, viņam ir viena vīzija. Es nevaru teikt, ka, kad es spēlēju, darīju šādi. Jo tā spēlēšana bija citādāka. Kā treneris esmu sasniedzis nopietnu līmeni – viena no Eiropas TOP līgām, izlase. Ja man kāds to būtu teicis pirms desmit gadiem, es būtu laimīgāks par laimīgu.

Kas tev pietrūka kā vārtsargam, lai aizķertos?
Augums. Tajā laikā tas bija izšķirošais faktors, kad mainījās spēles stils, hokejs kļuva ātrāks, dinamiskāks, nūjas palika vieglākas, metieni – ātrāki. Nevarēju aizņemt tik daudz vietas vārtos, līdz ar to uz mani neskatījās ilgtermiņā kā uz investīciju. Savā laikā, kad daudz metienu bija pa vārtu apakšu, tad es varēju tikt tam visam līdzi, bet kad tendences mainījās… Centības ziņā biju labs, atbildība man bija augsta, mīlestība par to spēli man nekad nebija zudusi. Tie elementi, kurus es varēju kontrolēt, man bija, meistarība arī bija, bet augums bija tas vienīgais, kas tiešām nepalīdzēja.

Tavs ceļš līdz tai vietai, kurā esi šobrīd – cik tas bija grūts?
Teikšu tā – nekas dzīvē nenotiek uz labu laimi. Es savu iespēju nopelnīju. Pie pirmās iespējas [2020./2021. gada sezonā] aizbraucu uz ārzemēm un to vietu ieguvu. Nostrādāju vienā līmenī, tad mani paņēma nākamajā, tagad esmu vēl augstākā. Vietu esmu nopelnījis ar to, ka apzinīgi gāju uz mērķi, zināju, kāpēc es to daru. Un man tas ir atmaksājies.

Kā latvietim ir ļoti sarežģīti – mums nav savs čempionāts, kas kotētos pasaulē, un mēs Latvijas treneri kā firmas zīme Eiropā neesam pieprasīti. Katram trenerim, kurš ir bijis Eiropā, svarīgi atstāt par sevi tādu iespaidu, lai nebaidās ņemt nākamos. Diemžēl mums nav tik daudz to treneru, kuri būtu strādājuši Eiropas TOP līmenī.

Parasti ir tā – tu esi labs speciālists, strādā savas valsts čempionātā, iegūsti statusu un par tevi sāk interesēties no ārzemēm. Mums vienīgais veids, kā dabūt par sevi to interesi, ir darbs izlasē. Esam savas situācijas ķīlnieki, jo nav savas līgas. Dzīvojam ar to, kas mums ir. Un diemžēl, ja esam vienā galdā ar somiem vai zviedriem, mums nav priekšrokas. Bet tie, kas ir ambiciozi, nekad nepadosies un tāpat savu sasniegs. Mums ir daudz labu treneri, ir tādi, par kuriem es pats būtu gatavs aizlikt labu vārdu. Kuri tie ir? Harijs Vītoliņš, Sandis Ozoliņš – bez šaubām. Lauris [Dārziņš] ar [Raimondu] Vilkoitu – katrs no viņiem varētu strādāt Eiropā.

Ko tu domā ar frāzi par to, ka treneris ir gatavs darbam Eiropā?
Ir uzkrāta pieredze, zināšanas un ir saprašana par tendencēm, ka tas, ko tu darīji pirms desmit gadiem, ir mainījies.

Desmit gados, kopš tu esi vārtsargu treneris, kaut kas mainījies šajā darbā?
Pirms kāda laika varējām teikt – nu labi, ja jau tas vārtsargu treneris ir, tad lai viņš ir. Tagad viņam dod laiku un viņš pilnvērtīgi strādā ar vārtsargiem, taisa video, ej cauri analītiskajiem materiāliem. Arī vārtsargi kļuvuši prasīgāki. Kad es augu, mums vārtsargu treneris bija tikai vai nu izlasē, vai nometnēs. Klubā nebija. Tagad vārtsargu treneris ir katrā klubā, katrā junioru sistēmā un tas jau ir kaut kas pašsaprotams.

Kā tas bija – spēlēt, kad tev nav vārtsargu trenera?
Es jau nezināju, ka tādi vispār ir. Man pirmais īstais vārtsargu treneris bija Sergejs Naumovs Rīgas “Dinamo”, un viņš man devis ļoti daudz. Varbūt es nebiju tajā lomā, lai ar mani strādātu tā, kā ar pirmo, jo biju trešais numurs. No viņa daudz ko esmu ieguvis.

Tev ir pieredze arī kā TV ekspertam. Ko no tās iemācījies?
Cilvēki pat neapzinās, cik tā TV pieredze palīdz kā trenerim. Man ir viegli runāt ar auditoriju un nav kauns, jo tev jābūt spējai komunicēt publiski, kad tu komandas vai spēlētāju grupas priekšā kaut ko prezentē. Ja tu svīsti un uztraucies, tas iedzen stresā. Bet, ja esi iemācījies runāt dzīvās kameras priekšā, tad varēsi runāt arī cilvēku priekšā. Protams, bija jāpierod, un tās pirmās epizodes bija dīvainas, jo tu runā, bet kamera tev pretī neko nesaka, it kā runā ar sienu. Bet, kad noķer to sajūtu, kad esi tiešraidē un tev sava doma jāpasaka pēc iespējas saprotamāk un īsāk, tas iet roku rokā ar to darbu, ko es daru šobrīd.

Divas nedēļas palikušas līdz PČ, kas vēl ir jāizdara atlikušajā laikā?
Jātiek skaidrībā ar pēdējiem sastāva papildinājumiem, un tad jāsaprot, kuri būs tie virknējumi. Šobrīd daži puiši vēl ir uz robežas, bet līdz galīgai ķīmijas pieslīpēšanai laiciņš vēl ir. Pēdējie akcenti notiks pēdējā brīdī.

Kam ir jānotiek, lai tu būtu apmierināts pēc PČ beigām?
Mums ir jāizspiež maksimums no tā resursa, kāds mums ir pieejams. Jo vieta vai uzvaras, vai iemestie vārti – tie ir sausie cipari. Bet, ja tu vari dabūt no Useina Bolta pasaules rekordu, domāju, ka būsi gandarīts. Jāsaprot, kāda ir tā auditorija, ja varam dabūt labāko rezultātu no šīs izlases, tad tas ir, ar ko varēsim būt gandarīti. Jo tās spēles ir tik slidenas, uzvara tur, uzvara tur, no viena grāvja citā. Tas nav godīgi pret realitāti, bet tāpēc tas sports arī ir interesants, ka tas nav prognozējams. Jo nav tā, ka mēs 100 reizes spēlējam pret vienu un to pašu komandu, un tad varam godīgi pateikt, kurš bija spēcīgāks. Šeit pret katru komandu vienu reizi, viens vakars, šoreiz mēs, nākamreiz viņi. Globāli tas viss ir lielo apstākļu sakritība, un lielākais, ko mēs varam izdarīt, ir dabūt no katra spēlētāji maksimāli lielāko potenciālu. Ja dabūsim vairāk, tad esam soli priekšā grafikam.