Latvijas futbola darboņi atklāti stāsta par transfēru tirgus virtuvi un aizkulisēm

Pasaules futbola spēlētāju pirkšanas un pārdošanas tirgū grozās milzīgas naudas. Iepriekšējā vasarā “Paris Saint-Germain” no spāņu kluba “Barcelona” par 222 miljoniem eiro iegādājās uzbrucēju Neimāru, bet Latvijas vēsturē dārgākais savulaik bija pussargs Juris Laizāns, kuru 2001.gadā no Rīgas “Skonto” Krievijas galvaspilsētas klubs Maskavas CSKA iegādājās par 3,9 miljoniem dolāru. Bet, kas sastāda spēlētāja transfēra vērtību, un, kāpēc Latvijas futbolistiem tik viegli tirgū neklājas?

Populārā “Transfermarkt” vietne un tirgus

“Transfermarkt” lapā, ko izmanto vairums futbola darboņi, kopējā pašreizējo Latvijas izlases futbolistu (pēdējais sasaukums) vērtība sastāda 5,63 miljonus eiro, tikmēr Lietuvas valstsvienībai tas ir 7,83 miljoni eiro, bet Igaunijai 6,13 miljoni eiro.

Francijas futbola izlase, kura vasarā triumfēja Pasaules kausa finālturnīrā, ir 1,2 miljardus eiro vērta, kamēr Horvātijai spēlētāju vērtība sastādīja “tikai” 413 miljonus eiro. Bronzas ieguvējai Beļģijai futbolistu kopējā vērtība bija 789 miljoni eiro, bet Anglijai un Brazīlijai ap miljardu eiro. Kāds no lielo izlašu spēlētājiem ir vērtīgāks, nekā visa Latvijas, Igaunijas vai Lietuvas izlase. Astronomiskas summas.

FK “Metta/LU” pārstāvis Ģirts Mihelsons uzsvēra, ka tāda ir pašreizējā futbola realitāte: “Tāds ir tirgus, ka angļu viduvējības šobrīd pērk par 50 miljoniem eiro. Visi ir sajukuši prātā. Šobrīd viennozīmīgi vairāk naudas maksā par tādiem futbolistiem, kuru izlases kotējas augstu. Tie paši serbi, islandieši. Šobrīd, piemēram, 2002. gadā dzimušo futbolistu turnīrā Latvija spēlēja ar Islandi. Trīs no islandiešiem pēc turnīra dabūju jaunus klubus. Viens uz Madrides “Real”, bet divi uz Itāliju. Viens uz “Serie A” klubu, bet otrs uz “Serie B” vienību. Es neteiktu, ka viņi laukumā kosmiskas lietas darīja, bet ir izstrādātas aģentu metodes. Turklāt vēsturiski pēdējos gados ir iegājies, ka islandiešiem var uzticēties.”

Tomēr, kā noskaidrojām pie futbola vides pārstāvjiem, tad “Transfermarkt” lapa, kas ir ļoti populāra, ne vienmēr ir sevišķi precīza. Futbola aģents un bijušais Virslīgas izpilddirektors Olivers Šlēgls (Oliver Schlegl) uzsvēra, ka daudzi dati “Transfermarkt” vietnē nav precīzi, it īpaši, kas attiecas uz Latvijas un Lietuvas futbolistiem:

“Informācija, kas attiecas uz spēlētāja dzimšanas vietu, vecumu, nacionalitāti, auguma parametriem, kopumā ir patiesa. “Transfermarkt” lapa radīta Vācijā un tā bāzēta Hamburgā. Pirms dažiem gadiem to iegādājās Vācijas mediju gigants “Bild”. Viņi projektā ieguldīja lielu naudu, kas lapai ļāva attīstīties. Informācija par Vācijas futbolistiem ir ļoti precīza, taču uz ārzemniekiem tā krītas. Katrai valstij, tirgum ir savs cilvēks. Lielākoties šis cilvēks ar šo valsti ir kaut kā saistīts. Vai nu dzīvo tajā vai ir kāda radniecība. Taču citreiz viņi nedzīvo tur uz vietas un informāciju iegūst no citiem avotiem vai no medijiem. Ja runājam par Angliju, Franciju, Spāniju un Itāliju, tad par šīm valstīm informācija ir augstā līmenī, taču Austrumeiropas valstīs kvalitāte krītas. Piemēram, Spānijas trešajā līgā “Transfermarkt” ievāc datus par spēlētāju gūtajiem vārtiem, bet nepiefiksē rezultatīvās piespēles. Pussargs var izdarīt desmit rezultatīvas piespēles, tomēr tās jūs lapā neredzēsiet. Par futbolistu vērtībām ir pavisam cits stāsts.”

Foto: Latvijas Futbola federācija

Arī bijušais bijušais futbola aģents Edgars Ikstens sarunā portālam “Sportazinas.com” norādīja, ka informācijas patiesums var mainīties: “”Transfermarkt” var būt ļoti dažādi. Tur bieži vien norādīta nominālā vērtība, kas ir TOP5 līgās. Principā visās TOP15 līgās šo futbolistu transfēru vērtība ir norādīta visai objektīvi. Bet tās līgas, kas ir zemākas, piemēram, Latvija, tā informācija nebūs īsti objektīva. Viņiem nebūs precīzas informācijas par spēlētāja līgumu.”

Kas sastāda spēlētāja transfēra vērtību?

Ikstens norādīja, ka spēlētāja vērtība tiek aprēķināta pēc noteiktas formulas. Tajā ietilpst – sniegums klubā, izlasē (arī jauniešu), izlases un kluba rezultāti, gūtie vārti, vecums, pozīcija un līgas spēks.

“Pats pirmais, kas nosaka spēlētāja vērtību ir pats spēlētājs. Viņam ir līgums un viņa līguma vērtība. Respektīvi, Latvijas futbola līgas pārstāvis un viņš mēnesī pelna 1500 eiro uz rokas. Un viņam, piemēram, ir līgums uz diviem gadiem. Līdz ar to šīs futbolista vērtība rupji rēķinot ir 20 tūkstoši eiro. Tā ir viņa “grāmatvediskā” vērtība.”

“Ja spēlētājam kontraktā ir palicis tikai viens gads, tad viņa transfēru vērtība ir ievērojami mazāka. Tāpēc vairākas reizes futbolists noslēdz piecu gadu līgumu un pēc pusgada tiek pārdots, tāpēc, ka klubi saprot, ka nevarēs šo spēlētāju dabūt bez transfēru maksas. Protams, ir svarīga līga, ko pārstāvi. Katram čempionātam ir savs koeficients. Tālāk jautājums, kā futbolists spēlē. Trešais komponēts ir tirgus pieprasījums. Proti, kas vajadzīgs tirgū.”

“Izlases pieraksts nozīmē ļoti daudz. Tas ietilpst arī spēlētāja transfēru vērtības noteikšanā. Jebkuras izlases spēle dod augstāku vērtību. Arī spēle Latvijas izlasē ir vērtība, jo klubi par izlašu spēlētājiem saņem naudu. Nemācēšu teikt, cik šobrīd ir summa, bet kādreiz par to pienācās 2000 eiro par spēli, kā arī par atrašanos 23 izlases spēlētāju pulkā. Līdz ar to tādā Latvijas tirgū, ja tu esi izlases futbolists automātiski vari viņam maksāt 10-15 tūkstošus eiro gadā vairāk, jo to naudu saņemsi atpakaļ no UEFA.”

Arī Šlēgs iezīmēja, ka vērtību sastāda dažādi komponenti, bet “Transfermarkt” dati par Igaunijas tirgu un spēlētājiem ir ļoti precīza: “Futbolistu vērtību sastāda noteikts algoritms, kurā iekļauti dažādi kritēriji. Par šiem kritērijiem vienmēr varam diskutēt, cik tie ir precīzi. Kas attiecas uz Latvijas tirgu – aizmirstiet. Es to labi zinu, jo cieši sekoju Baltijas tirgum. Varu pateikt, ka ir kāds vīrietis Hamburgā, kuram ir ārkārtīgi liela interese par Igaunijas tirgu. Viņš ļoti seko līdzi Igaunijas futbolam un tas nozīmē, ka tās valsts spēlētāju vērtības un dati ir atjaunoti un visai precīzi. Latvijai viņi neizdarīja neko. “Transfermarkt” lapā varat redzēt ierakstu “Last change” (pēdējās izmaiņas) un vairumam latviešu spēlētāju vērtība ir atjaunota 2015. vai 2016. gadā.”

“Latviešu futbolistu vērtība “Transfermarkt” lapā neatspoguļo reālo situāciju. Spēlētāja vērtības algoritmā tiek iekļauts spēlētāja vecums, līga, futbolista stiprās puses un vēsturiskie transfēru darījumi. Šobrīd, piemēram, Valērijam Šabalm “Transfermarkt” vērtība ir 200 tūkstoši eiro un informācija atjaunota šajā vasarā, 3. jūlijā. Šabalam līgums ar Polijas otrās līgas klubu ir vēl uz nākamo sezonu, kas arī transfēru tirgū tiek ņemts vērā. Ja līgums ir garāks, tad iespējams iegūt lielāku darījuma summu. Ja jūs man jautātu, vai kāds klubs par Šabalu šobrīd maksātu 200 tūkstošus, es teiktu, ka nē. Tā noteikti ir zemāka, turklāt nav zināms, vai kāds vispār par viņu maksātu naudu. Tas, kas netiek iekļauts algoritmā, ir pozīcijas konkurence. Tas nozīmē, ka automātiski uzbrucēji, kuri spēlē Polijas otrajā līgā, nav pieprasīti. Polijas otrās līgas futbols ir ļoti fizisks, bet tehniski un taktiski visai zems.”

Latvieši, kas netiek mīlēti

Pozitīvais stāsts savulaik bija Artjoma Rudņeva darījums, taču kopš tā laika “skaļo” un “naudīgo” pāreju nav bijis. Bijušo Latvijas izlases un Vācijas Bundeslīgas kluba “Hamburger SV” uzbrucēju savulaik no Pozņaņas “Lech” nopirka par 3,5 miljoniem eiro, bet vienubrīd mūsu futbolista vērtība pat sastādīja iespaidīgos 6,5 miljonus eiro.

Viens no FK “Metta/LU” dibinātājiem Ģirts Mihelsons paskaidroja, ka lielie ārzemju klubi nav gatavi maksāt gan par latviešu spēlētājiem, gan futbolistiem, kuri pārstāv Latvijas klubus: “Aģenti jau potē visiem klubiem: “Jums nekādu variantu nav, Latvijas spēlētājus neviens nepazīst. Galvenais, ka kādam šobrīd ir kaut kur aizbraukt, reklāma veidojas.” Sava taisnība jau ir. Ja rēķina finanšu līdzekļus, tad principā šeit klubi paliek idiotu statusā. Protams, ja spēlētāji aizbrauc no mūsu klubiem uz ārzemēm, tas ir labi.  Bet vai tas futbola klubam veidos lielāku pienesumu jauno spēlētāju izskatā? Nedomāju viss!”

Šobrīd vērtīgākais “Transfermarkt” no pēdējā Latvijas izlases sasaukuma (Baltijas kauss un pārbaudes spēle pret Azerbaidžānu) ir RFS aizsargs Kaspars Dubra. Futbolista vērtība šobrīd ir 700 tūkstoši eiro. Interesanti, ka Dubra šosezon 12 mačos guvis četrus vārtus Virslīgā. Ar 600 tūkstošiem eiro novērtēts uzbrūkošais pussargs Vladimirs Kamešs, divus sezonas pavadot Krievijas pirmajā līgā, pārstāvot Krasnojarskas “Enisey” vienību, bet vasarā pievienojās FK “Liepāja”. Taču šie skaitļi var neatspoguļot reālo situāciju. Šobrīd par “Ventspils” “pazudušo” spēlētāju, nigērieti Akinjemi, interesējas vairāki ārzemju klubi, turklāt tiek runāts, ka pārejas summa lēsta pusotra miljona eiro apmērā.

Adeleke Akinjemi
Foto: FK Ventspils

Ģirts Mihelsons turpināja: “Es stipri šaubos, ka kāds futbolists no Latvijas šobrīd var pa pusotru miljonu eiro kaut kur aiziet. Es domāju, ka “Ventspils” par Akinjemi, varētu dabūt ap kādiem 500 tūkstošiem. Varbūt labākajā gadījumā 700 tūkstošus eiro. Paši, taču redziet, cik “Spartaks” dabūja par Tvumasi. Ko viņi dabūja? Neko! Izīrēja, izīrēja, jo neviens nav gatavs no Latvijas pirkt spēlētājus par tādu naudu. Vairākas reizes bijuši stāsti, ka Latvijas futbolistu uz ārzemju klubu paņem bez trasfēru maksas (brīvais aģents). Pa velti tu viņu dabū, bet, pieliekot švakākam, izmet no kluba ārā. Un pēc tam par viņu neviens neinteresējas. Ja par latviešu futbolistu tiek samaksāt transfēru summa, tas var kalpot par apdrošināšanu. Tas, ka par viņu rūpēsies.”

Arī Šlēgls iezīmēja “spēles” noteikumus un iemeslus, kāpēc par latviešiem tik maz interesējas. “Tas varbūt izklausīs politiski nekorekti, bet lielo nāciju pārstāvjiem (Anglija, Vācija, Francija, Spānija) transfēru vērtība arī varbūt lielāka nacionalitātes dēļ. Tāpēc, ka spēlētāju no noteiktas līgas ir vieglāk pārdot. Varbūt pat ne nacionalitāte, bet tas, ka viņš izglītojies noteiktā līgā. Labas summas var iegūt par vācu, franču un spāņu futbolistiem. Šobrīd tirgū vislielākais pieprasījums ir par franču spēlētājiem. Latvijā, kur izglītība nav tik labā līmenī un, diemžēl, arī spēlētāji nav augstākās raudzes, ir supergrūti pārdot tādu futbolistu. Kā agrāk intervijā izteicos, tad latviešu spēlētājiem ir svarīgi valsti pamest agrā vecumā, lai tiktu pie labas futbola izglītības un paaugstinātu savas izredzes kļūt par profesionālu spēlētāju.”

“Kad runa ir starp aģentiem un klubiem, svarīgs ir pieprasījums un piedāvājums. Baltijas futbolistu vērtība neparāda viņa patieso cenu. Kā jau teicu, Igaunijai tas noteikti ir daudz precīzāk, bet Latvijai un Lietuvai noteikti nē.”

Cerības stariņš Latvijas futbolistu izskatā

Talantīgais un augumā raženais Latvijas izlases uzbrucējs Roberts Uldriķis, kurš tikai jūnija sākumā pārbaudes spēlē pret Azerbaidžānas valstsvienību guva pirmos vārtus izlases kreklā, no Virslīgas līdervienības RFS pārcēlās uz Šveices vienību “Sion”, kurā savulaik spēlēja Latvijas izlases vārtu vīrs Andris Vaņins.

Kā sarunā ar portālu “Sportazinas.com” atklāja transfēram pietuvināts avots, tad pāreju summa esot zem 300 tūkstošiem eiro, turklāt darījumā nav iekļauts punkts, ka RFS saņems papildus samaksu, ja, piemēram, futbolists Šveices vienības rindās aizvadīs 20 spēles vai gūs desmit vārtus.

Sazinoties ar Ģirtu Mihelsonu, noskaidrojām, ka “Mettas” vienībai, kuru Roberts pārstāvēja pirms pārejas uz RFS, no darījuma pienācās 0,1%, tomēr Mihelsons uzsvēra, ka pusotra vai divu tūkstošu dēļ negrasās cīnīties: “Es uzskatu, ka naudas izteiksmē RFS pēc darījuma palika mīnusā. Viņi nopelnīja uz prestižu. Ar to, ka Roberts pārcēlās uz pazīstamu Šveices klubu no Latvijas.”

Foto: facebook.com/FCSion

Tikmēr cits Latvijas izlases uzbrucējs, Dāvis Ikaunieks, šajā vasarā no Jihlavas “Vysočina” par teju miljonu eiro (975 tūkstoši eiro – vēstīja Čehijas mediji) pārcēlās uz gaidāmās sezonas UEFA Eiropas līgas grupu turnīra dalībnieci, citu čehu komandu, “Jablonec”. Interesanti, ka portāls “Transfermarkt” ziņo par nedaudz lielāku pārejas summu – tieši vienu miljonu eiro. Tomēr, kā sarunā ar norādīja Olivers Šlēgls (Oliver Schlegl), tad informācija neatbilst patiesībai:

“Varu pateikt, ka transfēru summa, ko samaksāja par Dāvi Ikaunieki ir zemāka. Viņš ir mans spēlētājs. Domāju, ka “Transfermarkt” norādītā Dāvja vērtība ap 700-750 tūkstošiem ir visai precīza. Čehija ir interesanta līga un tajā ir vairāki skauti. Tur bieži ierodas skauti no Anglijas, Vācijas un Itālijas. Taču tā nav klubiem tik saistošā kā Nīderlande, Beļģija vai Šveice. Tajās līgās ir vairāk skautu ar lielāku interesi. Mums bija ļoti grūti atrast Dāvim klubu ārpus Čehijas. Bija liela interese no Polijas, bet viņi nebija gatavi maksāt summu, ko prasīja Jihlavas “Vysočina”. Es runāju ar 12 Vācijas klubu pārstāvjiem un dažiem klubiem Nīderlandē, kā arī Beļģijā, tomēr tas neizdevās.”

Foto: fkjablonec.cz

Arī Edgars Ikstens mazliet vairāk pastāstīja par to, kas paceļ futbolistu vērtību un veidiem, kā aģenti cenšas nopelnīt uz transfēru summām, veicot dažādas shēmas: “Jaunajiem futbolistiem tiek vērtēts arī viņa potenciāls. Ja spēlētājs ir līdz 23 gadiem, tad viņa vērtība pēc formulas būs augstāka, jo futbolistiem pēc 23 gadiem nav jāmaksā trenēšanās kompensācija. Nepiekritīšu, ka nacionalitāte var pacelt spēlētāja vērtību. Piemēram, ja salīdzinām spāni un latvieti, tad tas nekādā ziņā viņu vērtību neietekmēs. Jo no juridiskā aspekta nebūs nekādu ierobežojumu.”

“Varu pateikt vienu piemēru. Teiku. Es esmu spēlētāja aģents ar lielu ietekmi un es ar kluba direktoru dzeru kopā alu. Man ir spēlētājs, kas ir tīri interesants tirgum un klubam. Futbolista vērtība, piemēram, ir miljons eiro. Bet mēs ar direktoru vienojamies, ka varētu maksāt pusotru miljonu. Mēs vienojamies, ka tā otra kluba prezidents par to darījumu man kā aģentam samaksātu 500 tūkstošus, bet es 250 tūkstošus atdošu atpakaļ pirmā kluba direktoram. Tu būsi iztērējis akcionāru naudu. Bet šī vērtība pieauga primitīvi uz šīs shēmas pamata, turklāt juridiski neviens netiek apkrāpts, tikai vien kluba akcionāri. Šīs shēma tiek pielietota arī TOP5 līgās, taču krietni mazāk.”

“Tas, ka par spēlētāju tiek samaksāts pusotrs miljons eiro, nenozīmē, ka viņš uzreiz ir labāks par tādu, kas izmaksāja 200 tūkstošus eiro. Tas ir ļoti vienkāršs un sekls skatījums. Lielie klubi vērtē vai viņiem to spēlētāju vajag, vai nevajag. Ja viņiem vajag, tad maksās, cik vajadzīgs. Protams, līdz zināmai robežai.”

Skaudrā realitāte ir tāda, ka par Latvijas futbolistiem ārzemju klubu nav gatavi “plēsties” un maksāt miljoniem eiro. Tomēr mūsu zemes futbols palēnām sāk atkopties no kritiena dziļajā bedrē, Latvijas Futbola federācijai ieviešot jaunas vēsmas, sākot ar jauno izlases treneri un federācijas prezidentu, beidzot, ar jaunatnes valstsvienību labo startu un uzlecošajām zvaigznēm.

Mūsu futbols ir uz pareizā ceļa, taču līdzjutējiem jābūt pacietīgiem un pagaidām no malas jāvēro lielo “dūžu” cīņas. Gaidīsim, kad par latviešu futbolistu reiz kāds “naudīgais” klubs transfērā samaksās desmit vai vairāk miljonus eiro.