Merzļikins: Izlase mainījās, kad ieradās Hārtlijs. Tā bija vienkārši komanda, tagad tā ir ģimene

Elvis Merzļikins, sportazinas.com
Elvis Merzļikins | Foto: Kirk Irwin/Getty Images/AFP

Nacionālās hokeja līgas (NHL) kluba Kolumbusas “” latviešu vārtsargs sarunā ar NHL analīķi un bijušo vārtsargu Kevinu Vīku pastāstīja par dzīvi Ziemeļamerikā, spēlēšanu NHL un Latvijas nacionālajā hokeja izlasē.

“Pašlaik es atrodos mājās Kolumbusā. Esmu kārtībā, bet visu laiku sēdēt mājās ir garlaicīgi. Saulainās dienās cenšos spēlēt golfu un kaut kā sevi nodarbināt. Ik rītu trenējos un cenšos sevi uzturēt formā,” atklāja Merzļikins. “Cik zinu, “Blue Jackets” komandā visi ir veseli, pilsētā sāk atvērties veikali un tu redzi, kā tajā pamazām atgriežas dzīve. Viss pamazām kļūst tā, kā bija agrāk, taču ielās joprojām ir daudz cilvēku aizsarglīdzekļos.”

Jautāts par savas hokeja karjeras pirmsākumiem, vārtsargs atbildēja, ka bērnībā Latvijā pavadīja tikai nelielu laiku, jo savas dzīves ilgāko posmu dzīvoja Šveicē: “Tajos trīs, četros gados, kad biju Latvijā, es biju trašais vai ceturtais vārtsargs un īsti nekad nespēlēju. Biju tikai treniņu vārtsargs. Daudzas reizes vēlējos pamest hokeju, tāpēc mana mamma par to uz mani bija ļoti dusmīga. Viņa bija tā, kas mani spieda un mudināja katru reizi doties uz treniņiem”

“Kad man bija piecpadsmit, es atgriezos Šveicē un tur sāku patiešām spēlēt, tur es izaugu kā vārtsargs. Manas mājas ir Latvija, taču vairāk kā mājās es jūtos tieši Lugano pilsētā Šveicē. Tur es uzaugu, devos uz skolu, spēlēju hokeju un par to, kur es tagad atrodos, man jāsaka paldies Lugano, tur ir manas mājas,” sarunā ar Vīksu atklāja Elvis.

“Spēlēt valsts izlasē vienmēr ir gods, jo tā ir tava valsts, tavi līdzjutēji. Tas ir lieliski, skaisti. Izlasē tu redzi sejas, spēlētājus, ar kuriem kopā trenējies Latvijā. Ir lieliski atkal viņus satikt,” spēlēšanu valstvienībā raksturo Merzļikins. “Tagad mēs spēlējam dažādās valstīs, tāpēc ir lieliski savākties kopā un uzspēlēt hokeju, īpaši tagad, kad es jūtu, ka Latvijai ir patiešām lieliska nacionālā izlase un mēs varam kaut ko sasniegt.”

Jautāts par to, kam ir vislielākais nopelns Latvijas izlasē, vārtsargs norādīja uz valstvienības galveno treneri Bobu Hārtliju:“Es domāju, ka tas ir treneris. Manuprāt, izlase mainījās, kad tajā ieradās Bobs Hārtlijs. Pirms tam tā bija vienkārši valsts izlase, vienkārši komanda, bet tagad tu tur dodies un esi laimīgs. Valsts izlasē tu jūties kā ģimenē un tā ir galvenā lieta, ko ieviesa Hārtlijs. Viņš to izveidoja, es domāju. Tu vari būt ļoti labs, bet viņš tevi nepasauks uz pasaules čempionatu, ja tu neesi “ģimenes” loceklis vai ja tu esi egoistisks – tad paliec mājās. Tā ir ļoti laba pieeja un tas ir tas, kāpēc esmu laimīgs katru gadu parstāvēt Latvijas izlasi. Esmu preicīgs redzēt, kā mēs cīnamies viens par otru, nevis viens pret otru. Tas ir iemesls, kāpēc mēs uzvaram lielas komandas. Esmu ļoti priecīgs un lepns par to.”

Merzļikinam tika jautāts arī par vārtsargu attiecībām “Blue Jackets” komandā. “Manuprāt, mēs visi esam ļoti labi vārtsargi. Mēs esam labi draugi un mums kopā vienmēr ir jautri. Vienmēr esam priecīgi viens par otru,” atklāj Elvis. “Pat tad, kad spēlē Jonass Korpisalo, esmu priecīgs par viņu, tāpat par Matīsu Kivlenieku. Ir ļoti jautri trenēties kopā. Beigās nozīme ir tikai tam, ka tava komanda un organizācija uzvar. Mēs nekonkurējam un nekaujamies savā starpā. Mēs visi esam pieauguši vīrieši un zinām, ka ir tikai vieni vārti un tikai viens no mums tajos spēlēs. Bet pat NHL ar traumām un visu parējo tu nekad nevari zināt, kas notiks nākotnē. Tev jābūt gatavam savam brīdim, bet tad, kad viņš vēl nav pienācis, vienkārši viņam jāgatavojas. Esmu vienmēr priecīgs par Jonasu un Matīsu.”

Tāpat Merzļikins paskaidroja, kāpēc Kolumbusas komandā sākotnēji nebija ļoti runātīgs ar žurnālistiem. “Šī tradīcija man jau ir no Lugano laikiem. Parasti es runāju ar medijiem pirms izslēgšanas spēlēm un tad tikai pēc sezonas beigām,” norāda vārtsargs. “Es vēlētos būt koncentrēts uz savu spēli. Dažkārt žurnālists var pajautāt ko tādu, kas tev ne ļoti patīk. Tad tu nāc mājās un sāc domāt, vai atbildēji pareizi un vai varbūt vajadzēja atbildēt ko citu. Tas viss rada uz tevi spiedienu, kurš tev nemaz nav vajadzīgs.”

“Tobrīd komanda bija lieliskā formā, viņi spēlēja ļoti labi, bet es biju aizvadījis apmēram deviņas spēles un visās mēs zaudējām. Es sapratu, ka tas ir mans brīdis un tā pat var būt mana pēdējā iespēja. Ja es to izmantošu, viss būs labi, ja nē, neviens mani šeit negaidīs. Viņi atradīs tavā vietā kādu citu, kurš izdarīs tavu darbu labāk, ja tu to nespēj. Tāda bija mana domāšana,“ atklāja Merzļikins.

“Nav tā, ka es negribēju runāt ar medijiem pavisam, bet vēlējos nedaudz vairāk laika sev pašam. Vēlējos tikt tajā “laivā” kopā ar komandu. Tas ir tas, ko es lūdzu Kolumbusas kluba vadībai un viņi mani atbalstīja. Vēlāk es jutos labāk.”

Latvijas izlases vārtsaram tika jautāts arī par to, kādi bērnībā bija viņa mīļākie vārtsargi. “Martins Brodērs, Martins Turko, Mīka Kiprusofs. Arī Kerijs Praiss – viņš satriecoši spēlē ar nūju. Tāpat Artūrs Irbe, taču no viņa spēles daudz ko neatceros, jo biju vēl ļoti jauns, kad viņš bija uz lielās skatuves. Arī Jevgeņijs Nabokovs, taču mans mīļākais vārtsargs ir Brodērs,” pastāstīja Merzļikins.

Jautāts par to, kas viņam patīk “Blue Jackets” komandā, Elvis norādīja uz komandas simbolu – lielgabalu. “Pirmo reizi, kad dzirdēju viņu izšaujam, palēcos kājās,” skaidro Merzļikins. “Kolumbusā viss ir labi. Man ļoti patīk arēna un līdzjutēji – viņi ir lieliski. Viņi visi mums palīdz uzvarēt grūtas spēles – viņi ir mūsu sestais laukuma spēletājs. Ir ļoti labi būt Kolumbusā, spēlēt šiem faniem un pilsētai.”

“Pats svarīgākais nav vārds tev uz muguras, bet gan komandas krekls, kluba logo. Tas ir nopietni. Es nesaku, ka Eiropā tas nav nopietni, bet šeit komandas logo un forma ir viss. Katrā klubā šeit ir pasaules klases spēlētāji un tu vari ar viņiem sacensties. Tas ir tas, ko es mīlu, spēlējot NHL. Sākumā es vairāk skatījos uz komandu krekliem un vārdiem, bet tagad esmu pie tā jau pieradis un vēlos spēlēt un gūt no tā prieku.”

Tāpat vārtsargs pastāstīja arī par savu mūzikas gaumi un ēšanas ieradumiem. “Pirms spēlēm es klausos “house” vai “electro” mūziku, kad braucu mašīnā uz arēnu parasti tas ir roks. Pēc spēlēm dodu priekšroku mierīgākai mūzikai. Viss ir atkarīgs no tā, kā es jūtos un kāds ir mans dienas noskaņojums. Man patiešām nav mīļākās mūzikas, bet jā, pirms spēlēm tā parasti ir “house” mūzika,” pastāstīja Merzļikins. “ Kas saistās ar maniem ēšanas ieradumiem, pusdienās tā vienmēr ir pasta, tas nekad nemainās. Tad es nedaudz uzsnaužu un dodos uz arēnu. Ārpus mājām es parasti apēdu kādu banānu un nutellu, tas praktiski viss. Es nejūtos pārāk labi, kad esmu pārēdies. Dodu priekšroku būt vairāk izsalkušam nekā pārēsties.”

Tāpat Elvis atklāja, ka runā latviešu, krievu, itāļu un angļu valodās. “Mēģinu iemācīties arī spāņu valodu. Man patīk arī vācu valoda, bet viņa ir ļoti grūta. Iespējams nākotnē sākšu mācīties arī vācu un franču valodas.”

Merzļikins pastāstīja, ka viņa mīļākā izbraukuma spēļu arēna ir Vegasas “Golden Knights” arēna. “Bet, ja neņemt vērā, ka tā ir Vegasa, es teiktu, ka tā ir Čikāga – tā ir pilsēta, kur līdzjutēji ir vienkārši traki, man tas patīk,” precizēja Elvis. “Kad visa arēna dzied kopā, tas ir brīdis, kad parasti man sāk trīcēt kājas.”

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par