Merzļikins: Tu atbrauc uz NHL ar domu sevi pierādīt, bet pirmajā mačā ielaid septiņas ripas…

Nacionālās hokeja līgas (NHL) kluba Kolumbusas “Blue Jackets” un Latvijas izlases vārtsargs Elvis Merzļikins sarunā ar Oļegu Romaško atcerējās par savām gaitām bērnu hokejā, pastāstīja par Boba Hārtlija lomu Latvijas izlasē un atskatījās uz savu debijas sezonu NHL.

“Man ļoti patika Artūra Irbes kājsargi. Ieraudzīju tos kādā no translācijām un sapratu, ka gribu spēlēt hokeju. Divus gadus pavadīju kā aizsargs, bet tas bija problemātiski, jo īsti nevarēju saprast savu pozīciju. Gan skrēju uzbrukumā un metu vārtus,  gan stājos ripas ceļā, kad bija jāaizsargājas. Treneris ieraudzīja, ka man labi padodas ripu ķeršana un ielika vārtos.

Latvijā es trenējos kādus trīs gadus. Man nedeva spēlēt, jo biju jaunākais. Sāka parādīties domas par karjeras beigām, tomēr 15 gadu vecumā parādījās iespēja un mamma nosūtīja mani uz Šveici. Tur es gan trenējos, gan spēlēju. Šveicē sākumā gāja grūti – man bija 15 gadi, pietrūka mammas un draugu. Pirmos divus mēnešus es reāli katru dienu raudāju. Hokeja ziņā tur gan bija profesionālāk – katru dienu, katru stundu es strādāju ar vārtsargu treneri – Latvijā tas tobrīd nebija iespējams. Tieši šis darbs ir viens no iemesliem, kāpēc esmu sasniedzis tik augstu līmeni,” savas gaitas Šveicē atceras vārtsargs.

“Pirmā spēle pieaugušo līmenī bija Lozannā. Nebiju gatavs, ka došos laukumā, bet tad mēs izejam no autobusa pirms stadiona un treneris pasaka, ka es spēlēšu. Tas bija ļoti negaidīti. Atceros, ka stipri nervozēju, pat gāju uz tualeti un zvanīju mammai, viņa mani nomierināja. Pirmajā trešdaļā vēl biju nervozs, tad paskatījos apkārt un sapratu, ka vispār jau tas ir jautri. Nomierinājos un sāku spēlēt, mēs uzvarējām bullīšos. Tad viss aizgāja,” stāsta Merzļikins.

Jautāts par Latvijas izlasi, vārtsargs atzīmē, ka Hārtlijs mainīja visu. “Mums Latvijā nav daudz naudas izlasei. Agrāk ģērbtuvē nebija pārāk patīkama aina. Pēc Hārtlija ierāšanas parādījās liela profesionalitāte, viņš mūs padarīja ģimeni. Agrāk pēc izsaukuma saņemšanas bija domas, ka es īstenībā ne pārāk gribu doties uz valstsvienību, bet vajag. Tagad visi tiešām grib spēlēt izlasē. Bobs mainīja psiholoģiju, mēs sapratām, ka varam spēlēt pret grandiem. Vairs nebaidāmies, jo saprotam, ka nezaudēsim ar 0:7 vai 0:8. Saprotam, ka, varbūt, neuzvarēsim to pašu Krieviju ar 3:0, bet uzvara, piemēram, papildlaikā, ir iespējama,” darbu ar Hārtliju raksturo vārtsargs.

https://www.instagram.com/p/CAVql8QoZqY/

Šosezon Merzļikins debitēja NHL. 33 mačos viņš palīdzējis “Blue Jackets” tikt pie 13 panākumiem, atvairījis 92,3% metienu un vidēji ielaidis 2,35 vārtus. Tāpat vārtsargam ir piecas sausās spēles. “Sākumā nesapratu līgu, nesapratu spēlētājus, viss bija jauns. Tu esi priecīgs, bet šokēts. Sākums nebija tāds, ko biju gaidījis. Tu brauc uz NHL un saproti, ka padarīji milzīgu darbu, lai šeit nokļūtu. Domā, ka tagad es viņiem parādīšu, bet pirmajā mačā ielaid septiņas ripas. Sāc sev jautāt – vai tiešām esmu gatavs? Tad tu spēlē nākamo maču un atkal zaudē, un tā deviņas reizes pēc kārtas. Tad vienkārši sēdi un nespēlē.

Zināju, ka ASV man nedaudz jānomierinās. Vienā brīdī sēdēju uz soliņa un kļuva pretīgi, jo nejūtu, ka neesmu īstais Elvis, tāds, kuru es pazīstu. Divus vai trīs mēnešus jūtos slikti, ne ar vienu nerunāju, arī ar mammu un savu draudzeni. Vēlāk sapratu, ka tas ir posms, lai kļūtu mentāli labākam un saprast, kā tikt galā ar šo situāciju. Sāku domāt, ka vienkārši vairāk trenēšos un kad pienāks brīdis – spēlēšu un ne par ko nedomāšu. Tad saņēmu iespēju un izdomāju, ka vienkārši izbaudīšu,” karjeras sākumu NHL atceras Elvis.

“Uzreiz teicu sev, ka nesēdēšu Amerikas hokeja līgā trīs-četrus gadus. Iedošu sev vienu iespēju tikt uz NHL. Ja sanāks – labi. Nē – braukšu atpakaļ uz Šveici vai KHL. Negaidīju, ka pirmajā gadā es tik progresēšu. Sanāca labi, esmu priecīgs, bet tāpat priekšā ir daudz darba. Man ir daudz mērķu.

Kad Korpisalo guva savainojumu, pats sevi noskaņoju, ka tā ir mana pēdējā iespēja. Ja man nesanāktu, Kolumbusa ilgi ar mani neauklētos un atrastu kādu citu. Palūdzu organizāciju, lai mediji liek mani mierā, jo gribēju atrast savu spēli,” sava klusuma iemeslus skaidro latvietis.

“Nezinu, kādām jābūt attiecībām starp vārtsargiem. Gan Lugano, gan Kolumbusā, arī izlasē attiecības ir labas, esam draugi. Kājsargus nevienam negriežam, lai gan atzīšos, ka junioru vecumā es apzināti sabojāju slidas otrajām vārtsargam. Ar Korpisalo cenšamies palīdzēt viens otram. Saprotam, ka vārti ir vieni, bet tajā pašā laikā vienam nav iespējams nospēlēt 82 mačus. Ar Matīsu [Kivlenieku] vispār esam kā brāļi.

[Kolumbusas vārtsargu treneris] Menijs Legasi pamainīja visas manas kustības, jo Ziemeļamerikā hokejs ir daudz ātrāks. Sākumā bija grūti, bet tagad protu lasīt spēli, kas atvieglo darbošanos vārtos. Eiropā neviens nekad nemetīs no stūra, bet šeit viņi to dara regulāri,” par hokeja stila atšķirībām stāsta Merzļikins.

Merzļikins: Izlase mainījās, kad ieradās Hārtlijs. Tā bija vienkārši komanda, tagad tā ir ģimene