Pasaules kausa varonis Žagars: Pērn likās, ka jāmet miers “basītim”, jāiet mācīties un strādāt
Latvijas izlases basketbolists Artūrs Žagars podkāstā “Bufete” pastāstījis par attiecībām ar Luku Banki, debijas spēli pieaugušo basketbolā, pārdomām par karjeras beigām un Dāvja Bertāna netrāpīto metienu Pasaules kausa ceturtdaļfināla mača izskaņā pret Vāciju.
“Katrā pārbaudes mačā sākām saspēlēties arvien labāk, bet bija grūti saprast savu lomu, jo [Luka] Banki visus spēlētājus testēja ar līdzīgu minūšu skaitu, nebija skaidrs, kurš būs starta sastāva spēlētājs, un kurš nāks no soliņa. Svarīgākais bija tas, ka pirmais mačs bija pret Libānu, jo nervi arī bija – nezinājām, kā tas ir, spēlēt Pasaules kausā.
Par to vairāk dzirdēju no malas, ka tagad man un Kristeram Zorikam būs jāspēlē daudz vairāk. Protams, es to apzinājos, tiklīdz notraumējās Jānis Strēlnieks. Kad izkrīt divi līderi, bija skaidrs, ka laiks būs lielāks. Īstenībā spiedienu nevarēja sajust līdz brīdim, kamēr mēs tur atbraucām, jo sagatavošanas ciklā nebija laikā par to visu padomāt,” gatavošanos PK atceras spēlētājs.
“Kas man pašam nepatika – ka Banki tika uzdots jautājums, kāpēc viņš šādi izturas pret Žagaru,” trenera komentārus pēc pārbaudes spēles pret Dominikānu atceras basketbolists. “Es nedomāju, ka pret mani bija kaut kas īpašs, vienkārši sanāca tāda situācija, kad, vai nu pieļāvu kļūdu, vai nu nopeldēju aizsardzībā, un treneris pateica skarbākus vārdus. No manis arī tika sagaidīta lielāka atbildība, jo esmu saspēles vadītājs, un viņa saiknei ar treneri jābūt diezgan spēcīgai. Tas bija normāli, plus esmu pats jaunākais komandā.
Pirms tās intervijas droši vien biju sastrādājis kaut kādus sūdus, un ja vēl trenerim uzdod šādu jautājumu. Tajā brīdī uz to skatījos mierīgi, jo labi apzinājos, kādas mums ir attiecības ar treneri un ar komandu. Latvijas mediji bija pārtulkojuši, it kā Banki būtu teicis, ka es par maz strādāju treniņos, bet patiesībā teica, ka esmu “jobless” – bez darba.”
“Debijas spēli ACB 17 gadu vecumā es labi atceros, spēlēju pret Jāni Timmu. Ar tēvu braucām uz spēli, negaidīju, ka spēlēšu. Un tad 30 minūtes pirms komandas lielās sapulces treneris izsauc savā kabinetā un jautā, vai esi gatavs? Man pulss uzkāpa uz 220, rokas trīc. Protams, ka māju ar galvu, bet parunāt nevaru. Aizeju atpakaļ uz garderobi, klāt pienāca komandas biedri, veterāni un saka, vecīt, no tevis šajā spēlē nekas nav atkarīgs, nekādas atbildības, neviens nemaz nezina, ka tu spēlēsi. Vienkārši izdari labāko, ko vari izdarīt. Ja būs slikti – nekas, turpināsies nākamajā dienā. Izlaida laukumā, sanāca laba pirmā kustība, iemetu no apakšas, un haipiņš sāka parādīties,” atceras Žagars.
[2022. gadā] neveiksmīgi aizbraucu uz Vāciju. Pirms tam izslimoju ar Covid-19 un divas nedēļas gandrīz netrenējos, cik nu var mājās uz paklājiņa kaut ko padarīt. Atbraucu un parādījās mikrosavainojums, kuras dēļ vēl divas nedēļas nespēlēju. Tad FIBA logi, vēl nedēļas bez mačiem. Tomēr tad sapratu, ka varu spēlēt veču basketbolā. Nebija ilgs posms – pusotru mēnesi, bet tāpat ļoti noderīgi.
Cilvēkiem izveidojies stereotips [ka esmu traumatisks], ar tām trīs traumām un plus vēl Covid-19 pārtraukumu es ilgi nespēlēju. Tās traumas varētu salikties savādāk karjeras posmos, un nevienam neliktos, ka esmu traumatisks. Mikrotraumas ir pilnīgi visiem. Vācijas posms bija pirmais, kad es runāju ar tēti pa telefonu, un pēkšņi sāku raudāt. Parasti vienmēr gribēju izskatīties spēcīgs, bet pēc tās traumas nenoturējos. Tētis uzreiz sarunāja, lai mamma atbrauc un padzīvo blakus. Karjeras zemākais punkts, noteikti. Likās, kam es strādāju – vai nu sildu beņķi, vai atkal trauma. Tiklīdz sāku spēlēt labi, uzreiz kaut kas notiek. Visu laiku kaut kādas nesakritības. Likās, ka jāmet miers basītim, jāiet mācīties, jāiet strādāt. Plus vēl pēc Bronšveigas bija spēle [izlasē] pret Lietuvu, kura man liekas bija karjeras sliktākā. Jūtu, ka sāk kristies pārliecība, ka tieku norakstīts. Tomēr sanāca ļoti pozitīvs brauciens uz Vasaras līgu – pilnīgi cita pasaule. Sapratu, ka varu spēlēt šajā līmenī, tas iedeva nelielu restartiņu, un tad atnāca “Nevežis” piedāvājums, ko es arī pieņēmu,” stāsta viens no Latvijas izlases līderiem.
“Tajā posmā, kad man beidzās līgums ar Badalonu, izdomāju, ka savu enerģiju vairs netērēšu tam, lai domātu, kāpēc tā notika, kā arī apsolīju, ka viņus ne pie kā nevainošu. Tagad, protams, tas būtu viegli. Abas puses ir vainīgas. Katram sportistam blakus jābūt arī veiksmei, man tā nesanāca. Vasaras sākumā vienā no intervijām aizrunājos līdz tam, ka, ja man būtu vēl viena iespēja iet tam visam cauri, es tā darītu. Jo mana filozofija un domāšana tagad nebūtu tāda, kāda tā ir. NBA? Man pašam pēc PK pārliecība par spēju aizsniegties līdz NBA kļuvusi lielāka. Bet, kā jau teicu – darīšu visu to labāku un sadzīvošu ar jebkādu beigu rezultātu, apzinoties, ka izdarīju visu, ko varēju,” savu filozofiju atklāj Žagars.
“Pret Dilonu Bruksu uzreiz izjūtu atšķirību, ka viņš ir fiziski spēcīgs un visu laiku kontaktā ar tevi. Ja arī tas brīžiem ir sods, viņš to izdara tik meistarīgi, ka tiesneši to neredz. Pat ja ir apturēta spēle taimauta dēļ un es, piemēram, dodos uz soliņu, viņam garām tik vienkārši tāpat netikšu – viņš uzsitīs pa pleciņu vai vēl kaut ko. Man ir parocīgi, ka tik tuvu presē, jo ātri izprovocēju divas piezīmes un viņš vairs nevar spēlēt tik aktīvi. Tas pats Šrēders – ar garām kājām un rokām, meistarīgi ķeksē bumbas. Tas pats Batums – ar vecumu un pieredzi zina, kur iestāties tev ceļā. Pats sajūtu pārliecību, ka varu spēlēt arī pret šāda līmeņa pretiniekiem,” pārliecināts spēlētājs.
“Pēc Dāvja metiena [PK ceturtdaļfinālā pret Vāciju] uzreiz piegāju pie viņa un pateicu – ja būtu vēl 100 šādas iespējas, mēs visi gribētu, lai tu izdarītu to pašu. Viņam tas nebija grūts metiens, jo tajā spēlē viņam sanāca iemest arī grūtākus. Tas metiens bija labākais, ko varējām dabūt tajā brīdī. Viņš apliecināja to, ka ir komandas līderis, tādā brīdī paņemot šo metienu uz sevi,” saka 23 gadus vecais spēlētājs.
“Kad pēdējo reizi gāju laukumā [mačā pret Lietuvu], Dairis teica, ka vēl divas piespēles līdz rekordam [vienā spēlē]. Tad Lietuva sāka spēlēt man parocīgu aizsardzību, un man atlika tikai iedot piespēli, bet komandas biedri visu meta iekšā,” PK rekorda uzstādīšanu komentēja basketbolists.
