Pasečņiks par Jokiču: Prieks, ka baltais, garais “neatlēts” var uzvarēt un lauzt to stereotipus

Latvijas izlases basketbolists Anžejs Pasečņiks “Sporta studijas” podkāstā dalījās pārdomās par aizvadīto sezonu, domāšanas maiņu, kā arī atcerējās Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) pavadīto laiku.

“Sezona sanāca tāda saraustīta, līdz ar ko nebiju noguris nedz fiziski, nedz mentāli. Nolēmu nekādu pauzi neņemt, jūtos, ka neesmu gatavs atpūsties, varbūt pat neesmu pelnījis to atpūtu. Pēc atgriešanās uz Latviju jau nākamajā dienā sāku trenēties. Sēdēt mājās ar tām emocijām nav jēgas, tikai noēd sevi. Labāk tās izmantot, lai trenēties. Vairākas reizes esmu mēģinājis izanalizēt šo sezonu, bet tā arī nav sanācis atrast atbildi, kāpēc sanāca tā, kā sanāca. Bija tāds interesants gads, no kura jāmācās, jo daudz ko esmu ieguvis – kā reaģēt dažādās stresa situācijās, kad tev ir neveiksmīga līnija. Tagad esmu ļoti pārliecināts par sevi un nākotnē arī zināšu, kā reaģēt, kad notiek kaut kas līdzīgs,” uzsver basketbolists.

“Pēdējos divos gados līgums noslēgts novembrī vai pat decembrī, esmu par daudz pārvilcis, gaidot labu piedāvājumu. Tirgus ir nestabils un visu laiku liekas, ka nu jau tagad kaut kas būs. Dzīvo līdz tam procesam un ar laiku sevi mentāli noēd. Un kad tiec pie līguma, jau esi sevi tā uzvilcis, ka brīdī, kad dodies laukumā, saproti, ka bijis par daudz un vairs netiec vaļā no tām emocijām. Neuzskatu, ka aizvadītajā sezonā problēma bija tikai manī – arī komandās bija daudz problēmu. Spānijā komandai sezonas laikā izgājuši 22 spēlētāji, tāds bišk haoss,” saka Pasečņiks.

“Lielākā problēma ir tad, kad esi mājās. Ļoti svarīgi ir mācēt atpūsties, gan psiholoģiski, gan fiziski. Jo iepriekš gadījies tā, ka visu dienu sēdi mājās un domā, ko varēji izdarīt labāk. Tādā veidā patērē daudz enerģijas un treniņos tās pietrūkst. Labāk atpūsties, pavadīt laiku ar ģimeni, arī nesēdēt četrās sienās,” uzskata spēlētājs.

“Visvairāk pārsteidz nevis meistarība, augums vai kaut kas cits, bet tas, cik viņš ir nobriedis savos gados. Neesmu redzējis nevienu basketbolistu, kurš 19 gadu vecumā būtu tik gatavs kamerām, NBA un visām tām lietām,” par savu bijušo komandas biedru Viktoru Vembanjamu saka latvietis. “Viņš jau tagad lieliski ar to tiek galā, jo katru dienu treniņos bija 10 NBA skauti, īpašnieki, visu laiku staigā apkārt. Viņu visi intervē, haips bija tik milzīgs, bet viņš pats bija ļoti nosvērts. Es iztēlojos sevi 19 gadu vecumā – tas nav vienkārši. Sanāca daudz spēlēt viens pret vienu, viņš mani sedza, es viņu. Tas bija interesants posms. Kad braucu uz Franciju, doma bija, ka laukumā tiksim izmantoti vienlaicīgi. Atbraucot uz turieni, sākās savainojumi, rotācijas un viss aizgāja uz leju. Netiku pie minūtēm, kuras man tika solītas, un savu laiku neizmantoju. Ticu, ka viņš būs tāds, ko no viņa sagaida. Nedomāju, ka viņš baigi zaudēs fiziskā cīņā. Tagad viņu vēl var iespiest, bet viņam ir tikai 19 gadi – pēc pāris gadiem Viktors pieņemsies svarā un arī ar to nav problēmu. Šis talants nav uztrenēts, tas ir dabas dots, un viņš to lieliski prot izmantot.”

“Dairis teica, ka atkal viņš jāglābj. Šosezon tā situācija bija sliktāka nekā pērn. Bija jāuzvar daudzas spēles, spēlētāju sejas bija bēdīgas un neviens īpaši neticēja, ka mēs varam izglābties. Tā bija pavisam savādāka komanda nekā pagājušogad. Līdz pat pēdējai spēlei mums bija visas iespējas palikt. Pirmspēdējā spēlē džeki bija pārliecināti, ka tagad uzvarām un paliekam līgā. Bet mačs sanāca samocīts, to zaudējām un sajūta, ka viss ir “over”,” Seviļas “Real Betis” pavadīto laiku atceras basketbolists.

“Nevienu NBA “play-off” spēli neesmu skatījies. NBA basketbols, ja to skatās no malas, nav mans. Ja man jāizvēlas Eirolīga vai NBA, es izvēlēšos pirmo. NBA arī ir milzīgs spēļu skaits, līdz ar ko daži mači sanāk lēnāki. Domāju, ka par finālsērijas iznākumu nevienam nav pārsteigumu. Prieks, ka baltais, garais “neatlēts” var uzvarēt un lauzt to stereotipus, ka vajag tikai atlētiskus džekus. Pašam nav palicis daudz atmiņu par NBA. Zinu, ka daži spēlētāji pēc karjeras beigām uzraksta biogrāfiju, atceroties mēnešus, gadus, datumus. Es neatceros pagājušo sezonu, tos notikumus. Man viss tik miksējas. Visspēcīgāk atmiņā laikam palikuši pirmie gūtie punkti NBA.”

“Nav tā, ka viss ir sarakstīts pa sekundēm. Jo mazāks tev spēles laiks, jo vairāk laika tu pavadi zālē. Varbūt komandas treniņš ir vienu stundu, bet tu zālē pavadi piecas stundas. Tas arī nogurdina, kad tu nespēlē. Sanāk, ka dienā, kad zinu, ka nepiedalīšos spēlē, zālē esmu trīs stundas pirms spēles sākuma, un tad pēc spēles eju uz svaru zāli un vēl uz stundu tur,” atceras Pasečņiks.

“Izlase šobrīd atrodas ļoti labā brīdī. Šis ir labs laiks parādīt kaut ko labu, bet nevajadzētu steigties un pārāk daudz no sevis prasīt. Vienkārši jākoncentrējas katram mačam. Lai nav tā, ka mums ar U18 izlasi, kad bijām pārāk apsēsti ar to, ka jāizcīna medaļas, ko mēs rezultātā neizdarījām. Ļoti ceru, ka būsim labākajā sastāvā un ka visi sapratīs savu lomu,” teica basketbolists.