Rubenis par pirmo OS medaļu: Aiznesu to uz Sporta muzeju, jo tā bronza nav tikai mans nopelns

Kādreizējais Latvijas kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis podkāstā “Bufete” pastāstījis par savas pirmās olimpiskās medaļas likteni, komentējis Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu neizskatīt Zviedrijas un Latvijas pieteikumu 2030. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanai, kā arī dalījās pārdomās par Krievijas sportistu dalību sporta sacensībās.

Rubenis ir pieckārtējais olimpisko spēļu dalībnieks, kurš ziemas olimpiādē piedalījās 1998., 2002., 2006., 2010. un 2014. gadā. Viņa kontā arī divas bronzas – 2006. gadā Turīnā, kas bija pirmā medaļa Ziemas OS neatkarīgās Latvijas vēsturē, kā arī 2014. gadā Sočos.

“Savu pirmo medaļu aiznesu uz Sporta muzeju. Šī medaļā ir savā ziņā vēsturiska, un tā nav tikai mans nopelns, bet arī visu to cilvēku, kuri daudzu gadu garumā manī ieguldījuši savu sirdi un dvēseli. Kā arī visu latviešu, kuri maksājuši savus nodokļus, lai mūsu sporta veids varētu pastāvēt. Neuzdrīkstējos to paturēt mājās un nevienam to nerādīt. Otrā medaļa ir mājās,” atklāj Rubenis.

“Man ir grūti teikt, jo nezinu visus šī lēmuma aizkulises,” Zviedrijas un Latvijas pieteikuma noraidīšanu komentē bijušais sportists. “Patiesībā ikvienas OS tas vienmēr bijis SOK balsojuma rezultāts. Saprotu, ka attiecībā uz Zviedriju uz Latviju tās bijis stāsts par to, ka jūs laikam neesat tam īsti gatavi vai neatbilstam prasībām, tā kā nemaz nemēģiniet veidot to pieteikumu. Skaidrs, ka zīme no augšas tā ir, bet vai tā ir leģitīma – nesliecos par to spriest.”

“Ja es uz to skatos kā cilvēks, tad ir ārkārtīgi neprātīgi to visu ielikt tikai materiālisma vai skaitļošanas sistēmā, un pateikt, cik mēs no tā iegūsim vai zaudēsim. Jautājums ir krietni plašāks – viens ir cipari, ko izmaksā pārbūvēt trasi, bet cits stāsts ir iespēja daļā reģionā uzlabot visu infrastruktūru, uzbūvēt sistēmu, uz kuras vēlāk var veidot gan ražošanu, gan visu pārējo,” par iespējamiem ieguvumiem no OS rīkošanas Latvijā saka divkārtējais OS medaļnieks.

“Ja paskatāmies uz sabiedrības struktūru, kāda ir savā ziņā totalitārajās zemēs. Padomā, ja tevi no bērnudārza, no četru gadu vecuma sāk programmēt, un tu savus lēmumus pieņem, balstoties uz šo programmu, kas ir implantēta tavā apziņā. Neesmu gatavs nosodīt cilvēkus, bet esmu gatavs nosodīt sistēmu, kas tādu cilvēku ir rādījusi, un esmu gatavs palīdzēt ieraudzīt, kāds ir Rietumu pasaules redzējums. Tu ar to cilvēku runā, bet viņš nemaz nesaprot, par ko tu runā, jo tā ideoloģija ir tik dziļi implantēta. Jau pēc kara sākuma mēs mēģinājām komunicēt ar Krievijas sportistiem. Bija tādi, kuri kaut ko saprot un viņiem kaut kas nošūpojas, bet daži bija tādi, ka viņiem ir taisnība un viss. Un mēs runājam par tiem, kuri braukājuši pa pasauli. Bet cik ir tādi cilvēki, kuri nav bijuši ārpus Krievijas?” saka bijušais kamaniņu braucējs.