Spēlmanis, kontrabandists un rokeris: LFF biedru patiesā izvēle

Mēs dzīvojam pasakainā valstī. Tādā, kuras zaļais prezidents ir sašutis par koalīcijā esošās viņa paša pārstāvētās partijas nespēju lobēt zaļo intereses, tādā, kurā zaļajiem interesē nedabiskāk čaukstoši zaļumi, tādā, kurā redīssarkanie var diet prievītēs, bet nacionāļi pūst Kremļa stabulēs, tādā, kurā valsts valodu mācīties negrasošies nepilsoņi var spēlēt uz līdzcilvēku jūtām un saukties par patriotiem. Tādā patiešām brīnumiem pilnā pasaku valstībā, kurā nav skaidrs, vai un ar ko karalis atšķiras no āksta. Futbola sabiedrība šai ziņā ir tāda pati, kāda ir valsts. Un, godīgi sakot, būtu stipri dīvaini, ja tā nebūtu. Tad nu palūkosimies uz gaidāmajām Latvijas Futbola federācijas (LFF) vēlēšanām plašāk! Saprotams, caur brīnumainās pasaku valstības prizmu.

Tātad ir zināms, ka ir trīs kandidāti. Sagadīšanās pēc viņus sauc Krišjānis, Vadims un Kaspars, lai gan tikpat labi tie varētu būt arī Māris, Artjoms un Oļegs. Vai, piemēram, vēl viens Māris, Edgars, Jānis, Dainis, Vladimirs, Aleksandrs… Tur varētu būt daudz vārdu, ja sāktu mainīt vietām izkārtnes ar kārējiem, bandiniekus ar to bīdītājiem. Bet ir Krišjānis, Vadims un Kaspars. Sagadīšanās pēc viens no viņiem ir kontrabandists, cits – zināms spēlmanis, trešais – kādreiz zināms rokmūzikas cienītājs ar izteiktu protesta garu. Un sagadīšanās pēc visi viens par otru šai sakarā klusē. Un patiešām – ko gan līdzētu kādam no prezidenta krēsla tīkotājiem publiska ķengāšanās? Nu, piemēram, uzzinātu balstiesīgie LFF biedri, ka viens no šiem kandidātiem apgādā Latvijas iedzīvotājus ar šķidru kontrabandu, un kas tālāk? Pierobežā dzīvojošie LFF biedri, kuri pieticīgās rocības dēļ paši lej to mantu savos spēkratos, riebumā saviebtos un pateiktu kandidātam publisku fui? Ne skujas! Nospļautos un pateiktu, ka katram savi dzīves principi. Vai tie paši LFF biedri, kas tā vai citādi ir bijuši iesaistīti netīrās un azartiskās spēlītēs, uzdrošinātos skaļi pukstēt par cita kandidāta aizraušanos ar azartspēlēm? Nē taču! Vai tie izlases futbolisti, kuri paši par kapeikām atdeva spēles, nostāsies pret vienu no kandidātiem? Arī – protams, ne, jo roka roku ne tikai mazgā, bet arī smērē. Un te nav grūti “sazīmēt”, kurš pašreizējais izlases futbolists nebīstas no atpakaļsmērēšanās! Daudzi izteica publisku atbalstu rokerim, bet ne visi. Ja nu esat kārtīgi skolojušies, lasītāj, varat izkalkulēt arī patstāvīgi, par kuriem ir runa. Nu, un tad, protams, ir tas rokeris, par kuru ļaunākie iedomājamie iebildumi ir garie mati un bārda. Nu, briesmīgi! Ko tad tāds var izdarīt?! Tad jau labāk, lai dara kāds, kurš stāv uz beņķīšiem.

Kad nu esam tikuši galā ar kandidātiem, paskatīsimies arī uz balsojuma būtību! Lai vai kā gribētos domāt, ka balsos par Krišjāni, Vadimu vai Kasparu, patiesībā biedriem tiks piedāvāta pavisam cita izvēle. Viņiem būs jāizvēlas, vai turpināt darboties apdalīšanas baiļu pavadā vai arī uzticēties cerībai, ka var dzīvot arī bez bailēm un saņemt atbalstu, neko neētisku nedodot pretī. Viņiem būs jāizvēlas, vai atzīt savas kļūdas vai noticēt, ka viss ir labi un ka nekāda revolūcija nav nepieciešama. Nav divu domu, ka liktenīgajā dienā, 27. aprīlī, LFF kongresā uzstāsies organizācijas līdzšinējais pasīvais prezidents Indriksons ar skarbu vēstījumu, ka viņi visi, biedrus ieskaitot, ir braukuši auzās. Gadiem ilgi. Un tāpat nav divu domu, ka dienu iepriekš notikušā banketā visiem biedriem tiks teiktas pateicības runas. “Liels paldies, ka jūs visi, kam rūp Latvijas futbols (tātad pārējiem nerūp), te esat ieradušies! Es ticu, ka, kopīgi strādājot, ejot uz vienu mērķi, mēs visu varam sasniegt. Es pateicos jums par nesavtīgo darbu daudzu gadu garumā. Lai gan daudz kur tagad ir populāri teikt, ka jūs strādājāt slikti, es tomēr zinu, ka jūs esat strādājuši pēc vislabākās sirdsapziņas. Apbraukājot jūs visus, esmu redzējis, cik labi jūs visi darāt šo nepateicīgo darbu. Paldies jums!” Un biedri tam noticēs. Jā! Viņi taču visi darījuši labu darbu. Tikai kaut kas ne vienmēr sanāca, pietrūka federācijas atbalsta, iedzīvotāju skaits viņu dzīvesvietās ir sarucis, bērni kļuvuši savādāki un vairs negrib spēlēt futbolu, laukumi nav bijuši īstie, bumbas – pārāk vecas… Īsāk sakot – vainīgs būs viss, tikai ne paši. Un tas ir normāli. Lielākā daļa no mums tā spriestu, jo sevis attaisnošana ir cilvēcīgi saprotama. Tikai retais spēj godīgi paskatīties spogulī un pateikt – esmu aplauzies. Tādu nav daudz.

Un tad tie biedri, noglaudīti pa spalvai, dienu vēlāk ies veikt savu izvēli. Viņi veiks balsojumu nevis par jauno LFF prezidentu, bet gan par uzticību sev, par uzticību sistēmai, kuras daļa ir paši. Atgādinu vēlreiz – 27. aprīļa balsojums kongresā būs par to, vai LFF biedri atzīst sevi un savus kolēģus par labi strādājušiem. Vai tomēr atzīs, ka viņiem (jā, viņiem pašiem, ne federācijai) vajadzīgas svaigas vēsmas, atbrīvošanās no rungas un finansiālā atbalsta jūga. Un nemaz nav jāskatās totalizatoru kantoros, lai saprastu, kāda izvēle šķiet ticamāka.

[post_bet]

VĻ – Vadims Ļašenko, KG – Kaspars Gorkšs, KK – Krišjānis Kļaviņš, GI – Guntis Indriksons.

Pirms diviem gadiem notikušajā kongresā Jānis Skredelis biedru vairākuma vārdā uz to jau atbildēja Kļaviņa kungam: “A kas tu tāds esi, lai mums mācītu, ko un kā darīt? Mēs paši futbolā esam bijuši visu mūžu, un mēs paši zināsim, ko darīt!” Tā pirms diviem gadiem sparīgi un visuzinoši no tribīnes pasludināja cilvēks, kurš pirms gada tikpat pārliecinoši paziņoja, ka izlases vadīšana jāuztic tikai un vienīgi Starkovam. Nevienam citam.

Tai pat laikā, taisni vai jābrīnās, viens no LFF valdes locekļiem Vladimirs Žuks (jābrīnās vēl vairāk!) nesen pēc Starkova atkāpšanās atzina, ka tā esot bijusi kļūda. Valdes kļūda veikt līdzjutēju vidū nepopulāru izvēli. Cits valdes loceklis atgādināja, ka futbola šahisti, vāroties savā sulā, uz brīdi bija aizmirsuši, ka ir līdzjutēju kalpi, ka viņiem jārīkojas tā, lai līdzjutēji viņus atbalstītu, nevis meklētu kārtējo ieganstu nostāties pretējās rindās. Viedi vārdi! Lai gan formāli LFF biedri nav pielīdzināmi mūsu simts gudrajām galvām, kuras mēdz dēvēt par tautas kalpiem, LFF biedriem tomēr jāpatur prātā, ka viņi ir līdzjutēju kalpi. Ne vēlēti fanu pārstāvji, protams, un tomēr – viņiem jāveic izvēle, par kuru pēc tam nebūs kauns skatīties acīs tiem, kuri savus bērnus ved trenēties pie viņiem. Un sakiet, ko gribat, bet es neticu, ka mūsu brīnumainās valsts lielākās futbola akadēmijas bērnu vecāku vairākums saprot savu šķietami ideoloģisko domubiedru izvēli. Un es nespēju iztēloties, kā uz vērtībām orientētu audzināšanu it kā veicoši ļaudis atbildēs uz bērnu jautājumu: “Trener, trener, a kāpēc jūs atbalstījāt vēlēšanās kontrabandistu?” Vai tiešām tam bērnam šie cilvēki atbildēs, ka viņš ir darītājs, ne runātājs? Vai atbildēs, ka tādi, redz, Latvijā ir politiskie ieradumi kopš deviņdesmitajiem? Mēs gribam būt zaļi un sarkani vienlaikus?! Gribam būt Eiropā, bet dzīvot pēc austrumu brigāžu pamatvērtībām, ticot, ka laupītāji var būt arī Robini Hudi?!

Tagad biedriem ir iespēja neatkārtot gadu seno valdes pieļauto kļūdu treneru izvēlē un ieklausīties līdzjutēju balsīs. Tagad biedriem ir iespēja pierādīt, ka nav pašlabuma meklētāji, ka viņiem rūp Latvijas futbols, ka viņiem rūp sporta karaļa reputācija valstī, ka viņi grib tikt pārstāvēti starptautiskā tirgū ar nevainojamas reputācijas cilvēkiem, nevis ar FIFA melnajos sarakstos esošiem vīriem un tādiem, kuri pirms vēlēšanām rīko no ētikas viedokļa šaubīgus pasākumus biedriem. Bumba ir biedru pusē. Tāda, lūk, pasaciņa.