Vecvagars: Dalībai PK esam tuvāk nekā jebkad, un tas vairo motivāciju un iedvesmu

Arnis Vecvagars, sportazinas.com
Arnis Vecvagars Foto: FIBA

Latvijas vīriešu valstsvienības novembra spēļu pēcgarša iznākusi pretrunīga, kā izredzes Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā. Vienā pusē saturīga cīņa ar Melnkalnes izlasi, kas bija tuvu labākajam sastāvam, ar raksturu izrauta uzvara izbraukuma spēlē Slovēnijā un joprojām reālas izredzes kvalificēties finālturnīram. Otrā – neveiksme savā laukumā un priekšā stāvošs nepatīkams izbraukums uz Podgoricu, snieguma nestabilitāte Slovēnijā un neskaidrība, kādā sastāvā februāra beigās nāksies doties izšķirošajās cīņās. Kas izdevās, kas neizdevās – par to runājām ar valstsvienības galveno treneri Arni Vecvagaru.

Basketbola speciālistu vidū ir populāra tēze, ka bez labiem “garajiem” uzvarēt ir iespējams, bet bez labiem “mazajiem” – nē. Šis cikls apstiprināja tās patiesumu?

Jūnijā un septembrī lieku reizi pārliecinājāmies par Jāņa Strēlnieka milzīgo nozīmi mūsu komandas spēlē. Šoreiz uz viņa palīdzību tika cerēts un strādāts, taču, ņemot vērā visus apstākļus – “Olympiacos” kalendāru, Jāņa neseno savainojumu – bijām gatavi, ka viņa nebūs. Tāpat, kā nebūs savainojumu ārstējošā Artūra Žagara, kura kandidatūra bija paplašinātajā sarakstā. Toties tas, ka veselības problēmu dēļ nevarēs spēlēt Aigars Šķēle, kļuva zināms pašā izlases “loga” priekšvakarā, bet Ingus Jakovičs no ierindas izgāja pēdējā brīdī. Darbojoties ugunsdzēsēju režīmā nācās no Ukrainas saukt talkā Mārci Vītolu, kuram tas bija pirmais uzaicinājums valstsvienībā.

Citi varianti?

Kopā ar saviem palīgiem izskatījām visus, ņemot vērā, ka starptautiskais basketbols ir ļoti ātrs un intensīvs, pieprasot ne tikai labu darbību uzbrukumā, bet arī aizsardzībā. Kopumā pret Vītolu pretenziju nav, atvēlētajās minūtēs viņš neizkrita no komandas spēles. Jā, bija klusa cerība, ka pretinieki viņu nepazīs un Mārcim izdosies pārsteigt ar rezultatīvām darbībām. Metieni neiekrita, bet – līdz šim tikai Rihards Lomažs debijas spēli spējis aizvadīt savā labākajā līmenī.

Vai šoreiz viņam bija jāuzņemas cita loma, nekā iepriekšējās spēlēs?

Daļēji. Kad iezīmējās reālais sastāvs, bija skaidrs, ka nāksies meklēt variantus, lai kompensētu izteikta saspēles vadītāja trūkumu. Tā nav traģēdija, jo modernajā basketbolā bieži nav strikta dalījuma starp pozīcijām. Bija svarīgi, lai visu laiku laukumā būtu divi spēlētāji, kuri var darboties ar bumbu, veidojot izdevības sev un citiem. Tā savā klubā spēlē Kaspars (Vecvagars), arī Lomažs. Kādreiz tādā stilā spēlēja Dairis (Bertāns), taču tagad klubā viņam ir citas funkcijas un mazāka slodze. Šī problēma lika par sevi manīt Slovēnijā. Partneri cerēja uz Dairi, paļāvās uz viņu un, kaut arī uzstādījums bija iniciatīvu uzņemties pārmaiņus, laukumā uz Bertānu gūlās lielāka slodze. Gan fiziski, gan psiholoģiski. Viņš ļoti centās un daudz izdarīja, bet varētu veikt vēl vairāk, ja būtu laiks atgūt iepriekšējās iemaņas.

Vai lielāka loma netika paredzēta Kasparam Vecvagaram?

Pirmās spēles pirmajā puslaikā Kaspars kopumā izdarīja to, kas tika prasīts un gaidīts, taču nesportiskā piezīme otrā puslaika sākumā viņu izslēdza no cīņas. Slovēnijā viņam spēle neizdevās, īpaši otrajā puslaikā un tas samazināja laukumā pavadīto laiku. Valstsvienības oficiālās spēlēs nav laika gaidīt, ka kāds iespēlēsies, atradīs savu ritmu.

Pirms spēles ar Melnkalni tika runāts, ka mūsu sabiedrotais būs ātrums. Vai šai ziņā izdevās izpildīt ieceres?

Neizdevās, jo pārāk bieži zaudējām cīņu par atlēkušajām bumbām pie sava groza. Turklāt nevis garo spēlētāju neveiksmju dēļ, bet tāpēc, ka  savu darbu neizdarīja ārējā līnija.

Par agru sāka skriet uz pretinieku laukuma pusi, gaidot piespēli?

Nē, “pazaudējot” savus pretspēlētājus, lēnāk reaģējot un zaudējot fiziskajās divcīņās. Ātrais uzbrukums sākas ar pie sava groza izcīnītu bumbu – tā ir basketbola aksioma. Valstsvienības līmeņa spēlētāji ar prātu to, protams, saprot, bet laukumā kāds instinkts laikus nenostrādā un bumba tiek pretiniekam.

Pret Melnkalni 34. minūtē rezultāts bija 67:66, bet pēdējās sešās minūtēs iznāca 8:18. Ko varēja darīt citādi?

Kad nonācām nelielos mīnusos, ar palīgiem ātri pārrunājām iespēju pāriet uz zonu. Taču divreiz veiksmīgi atsitāmies un nolēmām neriskēt. Diemžēl neizmantojām izdevību ātrajā uzbrukumā pietuvoties līdz mīnus 2.

Tā kļūda vēl acu priekšā… Stress vai varbūt tomēr nogurums – Lomažs taču otro puslaiku nospēlēja bez maiņām.

Ārējā līnijā rotācijas iespējas bija stipri ierobežotas. Vērtējot spēlētāju ieguldījumu, skatītājiem acīs krīt gūtie punkti, bet treneri redz arī tos punktus, kuri iemesti “caur” šo spēlētāju. Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma – varbūt vajadzēja izmēģināt zonu, varbūt kādā epizodē varēja mēģināt upurēt aizsardzības kvalitāti par labu uzbrukumam vai otrādi. Iespējas darīt citādi bija. Vai būtu labāk – neviens nevar pateikt, jo konkrētas epizodes laukumā izšķir spēlētāji – viens trāpa no ļoti sarežģītas pozīcijas, cits netiek pretiniekam tik tuvu, cik runāts pirmsspēles sapulcē.

No diviem pieredzējušajiem spēlētājiem viens – Kaspars Bērziņš – krietni pavilka komandu pirmajā puslaikā, diemžēl iedzīvojās nopietnā savainojumā. Otrs – Rolands Freimanis – Rīgā spēlēja ļoti maz, bet Slovēnijā piedalījās tikai pirmajā puslaikā.

Kaspars apliecināja, ka Latvijas – Igaunijas līgā var  atgūt labu sportisko formu un nopietni palīdzēt. Par Freimani – uz jautājumu, kāpēc mazs spēles laiks, ir pretjautājums: vai kāds cits viņa pozīcijā nospēlēja vairāk, nekā bija pelnījis?  Šādā līmenī ar aritmētiku nav jānodarbojas. Par spēlētāja lomu valstsvienībā ar katru runājam, visi tās pieņem un liek lietā visus spēkus, lai palīdzētu komandai. Kuram izdodas labāk – tie konkrētajā mačā spēlē vairāk.

Spēle Slovēnijā un mīnus 17 pēc pirmā puslaika, kā arī komandas brīnumainā pārvēršanās pēc lielā pārtraukuma līka atcerēties līdzīgu scenāriju septembra mačā ar Spāniju un vēl senāk Rīgā ar Turciju. Iezīmējusies kopīga problēma?

Scenāriji ir līdzīgi, bet saturs – arī taktiskais uzstādījums – katru reizi bija citāds, tāpēc likumsakarības te nesaskatu. Pret turkiem pietrūka agresivitātes, pret Spāniju nestrādāja pick n’roll aizsardzība, Slovēnijā pretinieki labi uzbruka no tālienes, bet mums pašiem uzbrukums nestrādāja un pazuda pārliecība. Kopīgs ir tas, ka otrajā puslaikā piekoriģējām aizsardzību, sākām spēlēt agresīvāk  un panācām lūzumu.

Vaina taktiskā vai galvās?

Vispārinot var teikt, ka basketbolu vienmēr uzvar vai zaudē galvā. Nebija tā, ka kāds nebūtu noskaņojies vai cerētu uz vieglu uzvaru. Bet nebijām arī gatavi no pirmās sekundes skriet ar pieri sienā. Papildu aspekts – vēlme saprast tiesnešu stilu. Rīgā mačā ar Melnkalni svilpa ļoti stingri, Slovēnijā tiesneši ļāva fiziskāku spēli. Pretinieki to saprata pirmie un darbojās ļoti agresīvi. Mēs pielāgojāmies lēnāk.

Vēlreiz par Daira Bertāna faktoru. Viens aspekts – partneri cerēja uz to, ka pieredzējušais līderis uzņemsies iniciatīvu. Otrs aspekts – pašam Dairim bija supermotivācija, beidzot izejot laukumā valstsvienības kreklā un tādās reizēs ir risks pavilkt deķi uz savu pusi. Cepuri nost Daira priekšā par teju ideālu līdzsvaru starp pašiniciatīvu un spēli komandas interesēs. Un tomēr – vai tika izskatīts variants sākt spēli ar Rīgā iespēlētu virknējumu , Bertānu sūtot laukumā kā pastiprinājumu?

Tāds variants ir izmantojams, bet šoreiz tādu neizskatījām. Ņemot vērā visas nianses, svarīgāk šķita ļaut Dairim uzreiz sajust spēles garšu, turklāt cerējām, ka viņš piesaistīs pastiprinātu slovēņu uzmanību, atraisot rokas partneriem. Nevar teikt, ka neizdevās, jo pirmajā ceturtdaļā rezultāts auga līdzīgi un netrūka izdevību pārņemt vadību.

Kas nogāja greizi otrajā ceturtdaļā?

Pietrūka pacietības. Uzstādījums bija uzbrukumus veidot caur pretinieku soda laukumu, izmantojot dažādas iespējas – gan uzbrukt no tuvās distances, gan saraustīt pretinieku aizsardzību ar vairākām piespēlēm un nogādāt bumbu brīvam metienam no perimetra. Taču kaut ko netrāpījām paši, dažās epizodēs klusēja tiesnešu svilpe un sākās ķēdes reakcija: steiga – kļūda vai neprecīzs metiens – stress – kļūda. Savukārt pretiniekiem katra tāda epizode vairoja pārliecību.

Kas notika pārtraukumā?

Nebiju ģērbtuvē pirmajās minūtēs, kad tradicionāli ar palīgiem apspriežam plānu un ļaujam spēlētājiem pašiem aprunāties. Kad iegājām, bija konstruktīva runa par basketbolu – kā jāmaina aizsardzība un uzbrukums, ka jābūt vēl agresīvākiem. Situācijas nopietnību visi saprata bez liekiem vārdiem.

Kāda ir pēcgarša šim ciklam?

Žēl, ka neizmantojām iespēju uzvarēt Melnkalni, izmantojot līdzjutēju fantastisko atbalstu. Taču līdzdalībai Pasaules kausa izcīņā esam tuvāk nekā jebkad un tas vairo motivāciju un iedvesmu.

Par februāri…

… pagaidām daudz runāt nav vērts.  Skaidrs, ka centīsimies runāt ar visiem Eirolīgas spēlētājiem, viņu klubiem un pārstāvjiem.  Skaidrs, ka jātur īkšķus, lai visi būtu veseli un labā sportiskajā formā. Lai mums, treneriem, būtu grūti sastāvu izvēlēties nevis vienkārši nokomplektēt. Jebkurā gadījumā varu atkārtot to, ko esmu teicis pirms katra spēļu cikla – neatkarīgi no uzvārdiem, iesim laukumā cīnīties par uzvaru.

Informāciju sagatavoja: Guntis Keisels, basket.lv

Tavs viedoklis

Esi pirmais, kas atstāj komentāru!

Paziņot par
avatar