Voins: Prasīt, lai treneri mēneša laikā izlabo pēdējo 10 gadu kļūdas? Tas nav pareizi

Nav pareizi prasīt no Latvijas sieviešu izlases treneriem, lai mēneša laikā tiktu izlabotas pēdējos desmit gados pieļautās kļūdas, uzskata Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidents Valdis Voins, kurš sniedzis interviju LBS.

Tūlīt pēc neveiksmīgās astotdaļfināla spēles  preses konferencē jau nācās atbildēt uz jautājumu – vai bija vērts rīkot Eiropas čempionātu, kas sagādājis finansiālas problēmas un sportiski nav bijis veiksmīgs. Šī tēma sociālajos tīklos tiek cilāta vēl un vēl, tāpēc atkārtošanās nebūs lieka – kāpēc pirms diviem gadiem LBS cīnījās par rīkošanas tiesībām?
Iniciatīva rīkot Eiropas čempionātu nebija improvizācija. 2015. gada vasarā, pēc Eiropas čempionāta, kurā ar labu sastāvu galvenā trenera Ainara Zvirgzdiņa vadībā  tomēr neizkļuvām no grupas, un bija skaidrs, ka komandā notiks pārmaiņas, LBS izstrādāja sieviešu basketbola programmu nākamajam olimpiskajam ciklam. Īsumā plāns bija šāds: apvienojot visus spēkus 2016. gadā jāizcīna tiesības startēt 2017. gada Eiropas čempionātā, kur jaunās basketbolistes varētu gūt labu pieredzi un 2019. gadā varētu reāli iesaistīties cīņā par ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Iegūt tiesības rīkot Eiropas čempionātu bija svarīgi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, savā laukumā ar mūsu līdzjutēju atbalstu palielinās iespēja sasniegt sportiskos mērķus. Otrkārt, vairākas perspektīvās basketbolistes (Kitija Laksa, Kate Krēsliņa, māsas Strautmanes) kvalifikācijas spēļu laikā nebija pieejamas, jo studēja vai (turpina to darīt) ASV. Rīkotājiem garantētā vieta finālturnīrā pasargāja no sportiskajiem riskiem, dodot iespēju veidot komandu bez lieka stresa. Treškārt, pēc 10 gadu pārtraukuma vēlējāmies sagādāt arī šīs paaudzes basketbolistēm iespēju Eiropas čempionātā spēlēt savās mājās, vienlaikus pievēršot papildus uzmanību sieviešu basketbolam. Ceturtkārt, LBS jau kopš 2007. gada regulāri rīko lielos starptautiskos turnīrus, dodot savu ieguldījumu Latvijas un Rīgas starptautiskā tēla veidošanā un tūristu piesaistē. Šai ziņā Eiropas sieviešu čempionātam nebija tik liels potenciāls, kā, piemēram, “EuroBasket2015”, tomēr sadarbību ar Zviedrijas federāciju uzskatu par veiksmīgu, un uz čempionātu atbrauca arī viesi no citām dalībvalstīm.

Kāda ir sajūta tagad, kad čempionāts pārcēlies no Rīgas uz Belgradu?
Sportiskā ziņā olimpiskā cikla sākumā valstsvienība “plānu” pārpildīja – 2017. gadā Eiropas čempionātā tika izcīnīta 6. vieta un ceļazīme uz Pasaules kausa izcīņu. Otrā daļa nepiepildījās, tāpēc gandarījuma nav un nevar būt. Saprotu līdzjutēju emocijas, taču basketbola vidē svarīgi nošķirt subjektīvas kļūdas un neizdarības, no objektīvām problēmām, kurām vajadzīgs ilgs un pacietīgs risinājums.

Par sportiskajiem aspektiem runāsim mazliet vēlāk. Bet organizatoriski? LBS jāaizņemas nauda, lai nosegtu tēriņus.
Pieredze sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, Nacionālo sporta padomi, arī valdības pārstāvjiem – komunikācijas trūkums, atteikšanās no solījumiem, lietišķo argumentu ignorēšana, atsaukšanās uz naudas trūkumu un tūlīt sekojoša citu, zemāka ranga, sacensību atbalstīšana –, manuprāt, liecina par trūkumiem lēmumu pieņemšanas sistēmā vai, iespējams, tās absolūtā trūkumā. Lielajā politikā tikko ienākušie politiskie spēki sola sistēmu sakārtot, taču praksē izskatās, ka ar “sakārtošanu” pagaidām tiek saprasta kā manipulēšana ar naudas plūsmām, nevis vēlme un spējas pārredzēt visu sporta saimniecības “laukumu” un rīkoties, saskaņā ar ekonomisko loģiku un sabiedrības ilgtermiņa interesēm. Čempionāta plānotajā budžetā iezīmējies apmēram 200 000 eiro deficīts. Reālos skaitļus zināsim, kad būs saskaitīti visi izdevumi un ieņēmumi. Visas saistības ar sadarbības partneriem LBS nokārtos. Tikko Rīgā parakstījām aizdevuma līgumu ar Starptautisko Basketbola federāciju un šodien arī saņēmām daļu no nepieciešamajiem līdzekļiem.

Valdības pārstāvji vairākkārt ieteica izmantot “EuroBasket2015” nopelnītos līdzekļus, atsakoties no idejas par jaunatnes izlašu treniņcentra būvniecību. Kāpēc atteicāties to darīt?
No plāna tikt pie sava jaunatnes izlašu treniņcentra neatkāpsimies. Basketbola infrastruktūras Rīgā katastrofāli trūkst. Kaut arī basketbolu mēdz dēvēt par nacionālo sporta veidu, sporta bāzu stāvoklis par to neliecina – Rīgā pēdējā laika garam atbilstoša basketbola zāle uzcelta 1962. gadā, kad atklāja “Daugavas” sporta namu. LBS viena nevar šādu centru uzcelt, taču varam izstrādāt projektu un uzturēt šo tēmu, līdz atradīsim konstruktīvu risinājumu. Parādu atdosim vairāku gadu laikā. Dažas programmas nāksies optimizēt, bet rīkosimies tā, lai neciestu sportiskās intereses. Nebūs vienkārši, bet izdarīsim.

LBS ir mīnusos, bet valsts?
Neatkarīgu ekspertu veiktie ekonomiskie aprēķini pēc IZM apstiprinātās metodikas, ar kuriem iepazīstinājām Nacionālo sporta padomi, liecina, ka valsts nodokļos no saimnieciskās darbības, kas tieši saistīta ar čempionāta rīkošanu, savus ieguldījumus atgūst ar uzviju. Pat gadījumā, ja mums būtu piešķirti papildus prasītie līdzekļi. Manuprāt, nav normāli, ka Eiropas čempionāts vienā no populārākajiem sporta veidiem pasaulē ir izdevīgs  valstij, taču beidzas fiskāli negatīvi sabiedriskai organizācijai LBS, kurai, turklāt, nodokļu politikas izmaiņu dēļ būtiski pasliktinātas iespējas piesaistīt privātos līdzekļus.

Viens no jebkādu sacensību veiksmes indikatoriem – spēļu apmeklētība. Tā bija plānotā līmenī, labāka vai sliktāk?
Plānojām piesardzīgi un trāpījām diezgan precīzi.

2009. gadā Rīgā tika sasniegts joprojām nepārspēts Eiropas sieviešu čempionātu rekords, kam šoreiz neizdevās ne tuvoties. Kāpēc?
Sportiskā ziņā 2009. gadā komanda bija “skaļāka” – Eiropas labākā basketboliste Anete Jēkabsona-Žogota, Eiropas zvaigznes Gunta Baško, Zane Tamane. Bija uzvaru sērija pārbaudes spēlēs un ļoti veiksmīgs Eiropas čempionāta sākums Liepājā, saceļot lielu ažiotāžas vilni. “Arēnā” skatītāju skaits auga ar katru spēli, piedevām vēl ceturtdaļfināls, turklāt ar Krieviju. Diemžēl arī toreiz pēc neveiksmes nākamajā dienā svarīgā cīņā par tikšanu uz pasaules čempionātu tribīnes bija tukšas.

Varbūt šoreiz pietrūka mārketinga kampaņas vēriena?
Mārketingā līdzekļu nekad nebūs par daudz, bet ieguldīt var tikai to, kas ir. 2009. gadā čempionātā valsts finansiālais ieguldījums vien bija lielāks par 3 miljoniem latu.  Šoreiz jau labi zināmo iemeslu dēļ darbojāmies ekonomiskā režīmā, cenšoties izmantot iespējas, kas neprasīja lielus līdzekļus. Uzrunājām LBS biedrus – sporta skolas un basketbola centrus. Iesaistījām mediju partnerus un izmantojām mūsu sociālos tīklus. “TTT Rīga” veiksmīgā sezona Eirolīgā bija kāpinājusi interesi par sieviešu basketbolu, bet risku palielināja čempionāta norises laiks – pēc Jāņiem daudzi jau dzīvo atvaļinājuma un zaļumu noskaņās. Konkrētajā situācijā kopējie skaitļi – vidēji apmēram 3000 skatītāju spēlē – manuprāt, ir normāls rādītājs. Un  lieku reizi ilustrē basketbola infrastruktūras problēmu Rīgā – “Arēna” ir pārāk liela, bet “normāla” izmēra zāles skatītājiem nav. Tādas projekts gada sākumā, pretēji ilgstoši solītajam, ar ierēdņu vieglu roku tika svītrots no “Daugavas” stadiona rekonstrukcijas projekta. Ciešam ne tikai mēs – visas sporta spēles.

Viens no iespējamiem mīnusiem – labu ziņu trūkums gatavošanās laikā. Bija gan neskaidrības par finansējumu, gan ziņas par valstsvienībai iepriekšējos gados svarīgu basketbolistu nespēlēšanu. Pievēršamies sportiskajam aspektam – vai tika izdarīts viss iespējamais, lai valstsvienība savā laukumā būtu labākajā iespējamā sastāvā?
Sastāva izvēli, protams, ietekmēja objektīvie iemesli. Jau kopš rudens zinājām, ka savainojuma dēļ nevarēs spēlēt Kitija Laksa. Pavasarī nāca ziņa, ka Gunta Baško liek punktu profesionālās spēlētājas karjerai. Pie šiem “jaunumiem” pierast bija laiks. Diemžēl bija arī nepatīkami pārsteigumi – Aijas Putniņas savainojums, kas viņai liedza piedalīties čempionātā un Kristīnes Vītolas trauma pirmās spēles pirmajā ceturtdaļā. Visu cieņu trenerim Zībartam, kurš nav mēģinājis savu atbildību novelt uz ārkārtējiem apstākļiem. Bet skaidrs, ka ar Kristīnes trūkums bija ļoti nepatīkams pārsteigums ar daudzpusīgām negatīvām sekām. Visā pārbaudes spēļu ciklā viņa bija viena no komandas atslēgas spēlētājām.

Nespēlēja arī Anete Šteinberga. Vai tika izdarīts viss iespējamais, lai viņa piedalītos?
Konkrētajā situācijā – manuprāt, jā. Bija vairākas sarunas dažādā sabiedrībā, bija individuālas sarunas ar spēlētāju un treneri. Arī pats personīgi tikos ar Aneti. Neieslīgšu sīkumos un negrasos meklēt vainīgos, bet, veidojot komandu, ir svarīgi savstarpēji ievērot norunātas robežas. Ja par tām vienoties neizdodas, pierunāšana neko labu nedos. Vēlēšanās spēlēt komandā ir dzelžains priekšnoteikums, lai būtu panākumi. Ja tās kādā brīdī nav, labāk ņemt pauzi. Nevelku paralēles, jo situācijas ir atšķirīgas bet spilgtā Ukrainas izlases līdere Alīna Jagupova ar savu komandu ne reizi nav iekļuvusi Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā. Sāpīgi, bet nedramatizēsim šo situāciju. Iepriekš dažos Eiropas čempionātos nespēlēja Anete Jēkabsone un Gunta Baško, kuras pēc pauzes veiksmīgi atgriezās. Skatāmies uz priekšu.

Kādu atzīmi valstsvienība pelnījusi par startu “EuroBasket2019”?
Neesmu skolotājs, kurš liek atzīmes. Par komandas sniegumu un rezultātu runās Treneru komisijā un LBS valdē. Formālais novērtējums būs, bet galvenā ir tā atzīme, ko sev ieliek pati komanda. Skaidrs, ka gandarījuma par rezultātu nav ne spēlētājām, ne treneriem, jo visi gribēja tikt uz Tokiju un šis mērķis nav sasniegts. Bet sarunās pēc čempionāta neskanēja savstarpēji pārmetumi – ir vēlme revanšēties.

Pēc pēdējās spēles jau uzsvērāt, ka LBS nav bijušas pretenzijas par treneru darbu. Patiesi?
Mārtiņa Zībarta vadībā komanda abos Eiropas čempionātos nospēlēja labāk nekā 2013. un 2015. gadā, turklāt abos tika augstāk, nekā Latviju vērtēja pirmsstarta prognozēs. Pozitīvi arī tas, ka komandā bija ļoti labs mikroklimats un bijām konkurētspējīgi, par spīti robiem sastāvā. Kļūdas bija un būs, tāpat, kā kļūdas bijušas tiem ekspertiem, kuri paši bijuši treneri, bet tagad mēdz nesaudzīgi komentēt situāciju, nepārzinot nianses un prasīt, lai valstsvienības treneri mēneša laikā izlabo kļūdas spēlētāju sagatavotībā, kas pielaistas iepriekšējos 10 gados. Nedomāju, ka tas ir pareizi un konstruktīvi. Kamēr esmu prezidents, neesmu jaucies treneru ikdienas darbā. Vērtēju tikai rezultātus, kas, atkārtošos, Zībarta laikā bijuši labāki, nekā iepriekš. Taču trenerim līgums ir beidzies, viņš pateicis, ka neturpinās darbu, tātad LBS jādomā par viņa pēcteci.

Kā tas tiks darīts?
Galvenā iniciatīva procesa virzīšanā būs valstsvienības ģenerālmenedžerei Guntai Baško, no kuras gaidām priekšlikumus. Protams, uzklausot Treneru komisijas viedokli un aizstāvot kandidatūru valdē. Manuprāt, vienam no galvenajiem kritērijiem jābūt speciālista prasme saliedēt komandu un maksimāli izmantot ne visai lielos resursus.

Profesionālu vērtējumu par komandas sportiskā snieguma niansēm čempionātā gaidīsim no Treneru komisijas. Bet treneris Zībarts vērsis uzmanību arī uz objektīvām problēmām, piemēram, nelielo profesionālo spēlētāju skaitu Latvijā.
Statistika nemelo, taču arī iepriekš tā nav bijusi citāda. Valstsvienības reālo potenciālu nosaka spēlētāju pozīcijas starptautiskajā darba tirgū. Kvantitatīvi konkurentēm resursu bija un ir vairāk, bet kvalitatīvi mūsu līderes spēlē labās komandās, piedevām “TTT Rīga” šosezon Eirolīgā veiksmīgi spēlēja ar latvisku sastāvu. Tikai drošības rezerves gan nav tik plašas, kā konkurentēm. Te vēlreiz pieskaršos Šejas Pedijas tēmai. Elīna Dikeulaka aizvadīja ļoti labu Eiropas čempionātu, bet jau ilgi pirms čempionāta bija skaidrs, ka pretinieces vērsīs lielu spiedienu pret viņu un vēl vienas augstākas klases spēlētāja aizsardzības līnijā būtiski paplašinās komandas potenciālu. Mūsu gadījumā Latvijas politiķi neatbalstīja naturalizācijas ideju, atsaucoties uz politiskiem un emocionāliem argumentiem. Diemžēl čempionāta laikā tikpat kā nevienu no aktīvajiem “cīnītājiem” neredzēju tribīnēs, atbalstot Latvijas valstsvienības spēlētājas.

Jā, varu piekrist, ka juridiskā ziņā pašreizējais veids, kā risināt šo jautājumu – uzņemšana Latvijas pavalstniecībā “par īpašiem nopelniem” – nav visai loģisks, jo grūti runāt par nopelniem avansā. Bet šī problēma periodiski aktualizējas jau kopš neatkarības atjaunošanas un izvairīšanās to atrisināt juridiski korektā veidā par likumdevējiem neko labu neliecina.

Kritiķu vidē izskanēja pārmetums, ka LBS, izvirzot naturalizācijas ideju, vēlas nomaskēt savu neizdarību un rotāties svešām spalvām. Ko atbildēsiet?
FIBA noteikumi atļauj viena naturalizēta spēlētāja līdzdalību katrā valstsvienībā un šo iespēju nekautrējas izmantot spēlētāju resursu ziņā nesalīdzināmi bagātākas valstis, ieskaitot Spāniju. Arī vīriešu valstsvienības spēlēs ar Slovēnijas un Melnkalnes izlasēm rezultāti, ļoti iespējams, būtu citādi, ja pretiniekiem nebūtu palīdzējuši amerikāņi. Mēs šo sistēmu neizdomājām, bet, ja starptautiskajā basketbolā tāda tā ir – spēlēšana pēc noteikumiem nebūtu noziegums. Nelolosim ilūzijas – ekonomiskā situācija nerada priekšnoteikumus plašas profesionālu klubu sistēmas izveidei Latvijā. Jā, potenciāli varam labāk izmantot augstskolu iespējas, taču RSU komandas piemērs jau rāda, ka studentēm prioritāte ir mācības un basketbols tiek pakārtots. Arī tā var sasniegt labus rezultātus pat Baltijas līmenī, taču nav piemēru, kas apliecinātu iespēju izaugt līdz valstsvienības līderu līmenim.

Latvijas realitātei atbilst “TTT Rīga” piramīdas stiprināšana, jo iespējai spēlēt Eirolīgā ir ilgtermiņa efekts. Jācenšas TTT pulcināt labākās jaunās spēlētājas un tās, kuras atgriežas no mācībām ASV, jo Latvijā pret mūsu talantiem izturēsies saudzīgāk un palīdzēs attīstīties labāk, nekā to darīs nežēlīgajā starptautiskajā basketbola darba tirgū. Un – iespējams, jāpārskata prioritātes jaunatnes basketbolā. Pēdējos gados esam pamatoti lepojušies ar meiteņu izlašu labajiem rezultātiem Eiropas čempionātos un līdzdalību Pasaules kausa izcīņā, taču gribētos sagaidīt spilgtākas līderes, kuras varētu strauji iekļauties valstsvienībā. Nesen sācis darbu LBS Treneru attīstības programmas vadītājs Agris Galvanovskis, pievēršot pastiprinātu uzmanību spēlētāju individuālajai sagatavotībai. Pieskatīsim 47. vidusskolas internāta atjaunošanas projekta realizēšanu, lai uzlaboti bāzi jauno spēlētāju attīstīšanai. Rīgas spēlēs varējām redzēt vairākas pretinieču līderes, kuras individuāli bija spilgtākas par mūsu spēlētājām. Ir ko padomāt un mācīties. Arī tāpēc bija vērts aicināt čempionātu uz Rīgu.